2010.–2019. gads
Viņa dēļ
Zemteksta piezīmes
Tēma

Viņa dēļ

Zināšanas par to, kam un kādēļ mēs kalpojam, kalpojot citiem, palīdz mums saprast, ka pati augstākā mīlestības izpausme ir nodošanās Dievam.

Šajā vēsturiskajā vakarā es apliecinu savu mīlestību pret jums, izsakot atzinību ikvienai no jums, manas dārgās māsas. Lai kāds būtu mūsu vecums, atrašanās vieta vai apstākļi, mēs pulcējamies šovakar ar vienotu spēku, mērķi un liecību par to, ka mūsu Debesu Tēvs, mūsu Glābējs, Jēzus Kristus, un mūsu pašreizējais pravietis, prezidents Rasels M. Nelsons, mīl un vada mūs visas.

Kad mēs ar vīru vēl bijām jaunlaulāts pāris, mūsu bīskaps aicināja mūs apmeklēt kādu ģimeni, kura jau daudzus gadus nebija nākusi uz Baznīcu, un kalpot tai. Mēs labprātīgi pieņēmām šo norīkojumu un pēc dažām dienām devāmies uz viņu mājām. Mums uzreiz kļuva skaidrs, ka viņi nevēlas, lai kāds no Baznīcas tos apmeklētu.

Tādēļ nākamā apciemojuma laikā mēs viņus uzrunājām, pasniedzot šķīvi ar cepumiem, pārliecībā, ka šokolādes cepumi mīkstinās viņu sirdis. Tā nenotika. Šis pāris sarunājās ar mums caur aizsargtīkla durvīm, vēl skaidrāk norādot uz to, ka mūsu apciemojums ir nevēlams. Taču, braucot mājās, mēs jutāmies diezgan pārliecināti, ka būtu guvuši zināmus panākumus, ja vien būtu pasnieguši tiem saldo rīsu pārslu sacepumu.

Garīgās vīzijas trūkuma dēļ, mēs jutāmies nomākti, sastopoties ar turpmākiem, neveiksmīgiem mēģinājumiem. Neviens no mums nejūtas ērti, tiekot noraidīts. Ar laiku mēs sākām domāt: „Kādēļ gan mēs to darām? Kāds ir mūsu mērķis?”

Elders Karls B. Kuks dalījās savos novērojumos, sakot: „Kalpošana Baznīcā … var izrādīties grūta, ja no mums tiek prasīts paveikt kaut ko, kas mūs biedē, ja mēs jūtamies paguruši no kalpošanas vai tiekam aicināti pildīt sākotnēji nepievilcīgu uzdevumu.”1 Pieredzot savā dzīvē to, par ko stāsta elders Kuks, mēs nolēmām, ka mums ir jālūdz norādījumi Kādam, kam ir daudz plašāks skatījums par mūsējo.

Tā nu, pēc daudzām sirsnīgām lūgšanām un studijām, mēs saņēmām atbildi uz to, kādēļ mums ir jākalpo. Mūsu izpratne mainījās, mēs pieredzējām sirds pārmaiņas un patiesībā saņēmām atklāsmi.2 Kamēr mēs meklējām norādījumus Svētajos Rakstos, Tas Kungs mums mācīja, kā padarīt kalpošanas procesu vieglāku un jēgpilnāku. Te būs pants, kas mainīja gan mūsu sirdis, gan mūsu pieeju: „Tev būs To Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds un ar visu savu spēku, prātu un izturību; un Jēzus Kristus Vārdā tev būs Viņam kalpot.”3 Kaut arī mēs labi zinājām šo pantu, tas tolaik uzrunāja mūs jaunā, būtiskā veidā.

Mēs atskārtām — kaut arī mēs sirsnīgi tiecamies kalpot šai ģimenei un mūsu bīskapam, mums ir jāpavaicā sev, vai mēs tik tiešām kalpojam viņiem aiz mīlestības pret To Kungu. Ķēniņš Benjamīns izskaidroja šo atšķirību, sakot: „Lūk, es saku jums, ka tādēļ, ka es saku, ka esmu pavadījis savu mūžu, kalpojot jums, es negribu lielīties, jo patiesībā es esmu bijis kalpībā Dievam.”4

Tad kam ķēniņš Benjamīns patiesībā kalpoja? Debesu Tēvam un Glābējam. Zināšanas par to, kam un kādēļ mēs kalpojam, kalpojot citiem, palīdz mums saprast, ka pati augstākā mīlestības izpausme ir nodošanās Dievam.

Kamēr mūsu mērķis pakāpeniski mainījās, mainījās arī mūsu lūgšanas. Mēs sākām nepacietīgi gaidīt, kad varēsim apmeklēt šo dārgo ģimeni aiz savas mīlestības pret To Kungu.5 Mēs darījām to Viņa dēļ. Viņš atviegloja šo grūto uzdevumu tiktāl, ka mums vairs nebija grūti. Pēc daudzu mēnešu stāvēšanas pie durvīm minētā ģimene ielaida mūs savās mājās. Ar laiku mēs sākām kopīgi un regulāri lūgt un iejūtīgi runāt par evaņģēliju. Starp mums izveidojās ilgstoša draudzība. Mēs pielūdzām un mīlējām Dievu, mīlot Viņa bērnus.

Vai jūs varat atcerēties kādu gadījumu, kad esat mīloši un sirsnīgi centušās palīdzēt kādam, kurš ir nonācis grūtībās, jūtot, ka jūsu pūliņi nav tikuši pamanīti vai novērtēti, vai pat ir izrādījušies nevēlami? Vai tobrīd jūs apšaubījāt savas kalpošanas nozīmi? Ja tā, ļaujiet, lai jūsu šaubas un sāpīgo pieredzi aizstāj šie ķēniņa Benjamīna vārdi: „Jūs patiesībā kalpojat savam Dievam.”6

Tā vietā, lai krātu aizvainojumu, mēs caur savu kalpošanu varam veidot vēl pilnīgākas attiecības ar savu Debesu Tēvu. Mūsu mīlestība pret Viņu un nodošanās Viņam attur mūs no tiekšanās pēc atzinības jeb atzinīga vērtējuma un ļauj mūsos un caur mums plūst Viņa mīlestībai.

Dažkārt var gadīties, ka sākotnēji mēs kalpojam aiz pienākuma apziņas, taču pat šāda kalpošana var pamudināt mūs uz tiekšanos pēc kaut kā augstāka sevī un vedināt kalpot vēl pārākā veidā,7 īstenojot prezidenta Nelsona aicinājumu uz „jaunāku, svētāku paņēmienu, kā kalpot citiem un rūpēties par tiem”.8

Ja mēs pievēršamies visam tam, ko Dievs ir darījis mūsu labā, mēs kalpojam, pateicīgu jūtu motivētas. Arvien mazāk raizējoties par to, vai mūsu kalpošana nāks par labu mums pašām, mēs atskārtīsim, ka mūsu kalpošana ir vērsta uz to, lai pirmajā vietā liktu Dievu.9

Prezidents M. Rasels Balards mācīja: „Tikai tad, ja mēs mīlam Dievu un Kristu no visas savas sirds, dvēseles un prāta, mēs varam dalīties šajā mīlestībā ar saviem tuvākajiem, izrādot tiem laipnību un kalpojot tiem.”10

Pirmajā no Desmit baušļiem tiek atkārtota šī dievišķā gudrība: „Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, … Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā.”11 Šim bauslim ierādītā vieta palīdz mums saprast, ka, ja mēs izvirzām Dievu par savu augstāko prioritāti, viss pārējais beigu beigās nostājas savās vietās — pat mūsu kalpošana citiem. Ja mēs apzināti izvēlamies pašu svarīgāko vietu savā dzīvē atvēlēt Viņam, tad Viņš var iesvētīt mūsu veikumu mūsu pašu un citu cilvēku labumam.

Tas Kungs iesaka: „Griezieties pie Manis katrā domā.”12 Un mēs katru nedēļu atjaunojam šo derību, solot „vienmēr atcerēties Viņu”.13 Vai mēs varētu attiecināt šādu pievēršanos Dievam uz visu, ko mēs darām? Vai pat pavisam ikdienišķa uzdevuma veikšana varētu kļūt par iespēju — izrādīt Viņam mūsu mīlestību un nodošanos? Es ticu, ka tā ir un būs.

Mēs varam izmantot katru no saviem darāmajiem darbiem kā iespēju — cildināt Dievu. Mēs varētu raudzīties uz katru uzdevumu kā uz privilēģiju un iespēju kalpot Viņam — pat izpildes termiņu, pienākumu un netīru autiņu ieskautas.

Amons teica: „Jā, es zinu, ka es neesmu nekas; kas attiecas uz manu spēku, es esmu vājš; tādēļ es nelielos ar sevi, bet es lielīšos par savu Dievu, jo Viņa spēkā es varu darīt visu.”14

Ja kalpošana Dievam kļūst par mūsu dzīves prioritāti, mēs pazaudējam sevi, lai pēc noteikta laika atklātu, kas īsti esam.15

Glābējs mācīja šo principu ļoti vienkārši un tieši, sakot: „Tādēļ lai jūsu gaisma spīd šo ļaužu priekšā, lai tie varētu redzēt jūsu labos darbus un godināt jūsu Tēvu, kas ir debesīs.”16

Es gribētu dalīties ar jums dažos gudrības vārdos, kas tika atrasti uz kāda bērnunama sienas Kolkatā, Indijā: „Ja tu esi laipns, cilvēki var apsūdzēt tevi savtīgu, slēptu motīvu īstenošanā. Esi laipns tik un tā. To, ko tu esi cēlis gadiem ilgi, kāds var izpostīt vienā naktī. Cel tik un tā. Labie darbi, ko tu šodien paveiksi, bieži vien jau rīt tiks aizmirsti. Dari labu tik un tā. Kaut arī tu dāvāsi pasaulei labāko, ko vari, iespējams, ar to nekad nepietiks. Dāvā pasaulei labāko, ko vari, tik un tā. Redzi, galīgajā vērtējumā svarīgākais būs tavas attiecības ar tavu Dievu … tik un tā.”17

Māsas, tās vienmēr ir bijušas mūsu attiecības ar To Kungu. Prezidents Džeims E. Fausts ir teicis: „„Pēc kā šai pasaulei ir vislielākā vajadzība?” … „Vai gan visai pasaulei visvairāk nebūtu vajadzīgs tas, lai katram cilvēkam būtu personīgas un pastāvīgas attiecības ar Glābēju, kas turpinās no dienas dienā?” Šādu attiecību uzturēšana var atbrīvot mūsos dievišķo, un nekas nespēj vēl lielākā mērā mainīt mūsu dzīvi, kā zināšanas un izpratne par mūsu dievišķajām attiecībām ar Dievu.”18

Tāpat arī Alma skaidroja savam dēlam: „Jā, lai viss, ko tu darītu, būtu Tam Kungam, un lai kurp tu arī ietu, lai tas būtu Tai Kungā; jā, lai visas tavas domas būtu vērstas uz To Kungu; jā, lai visa tava sirds mīlestība būtu nolikta Tam Kungam mūžīgi.”19

Un līdzīgi arī prezidents Rasels M. Nelsons mums ir mācījis: „Ja mēs izprotam Viņa brīvprātīgi īstenotās Izpirkšanas būtību, tad jebkādas domas par ziedošanos no mūsu puses pilnībā aizēno dziļa pateicības izjūta par privilēģiju kalpot Viņam.”20

Māsas, es liecinu, ka tad, kad Jēzus Kristus caur Savas īstenotās Izpirkšanas spēku darbojas ar mums un mūsos, Viņš sāk darboties caur mums, lai svētītu citus. Mēs kalpojam citiem, taču mēs darām to, mīlot Viņu un kalpojot Viņam. Mēs kļūstam tādas, kā aprakstīts Svētajos Rakstos, kur katrs vīrietis un sieviete tiecas darboties sava tuvākā labā un dara „visu ar aci, vērstu tikai uz Dieva godību”.21

Varbūt mūsu bīskaps zināja, ka tieši to mēs ar vīru iemācīsimies, īstenojot savus agrīnos un labu nodomu vadītos, lai gan ne nevainojamos centienus — kalpot Dieva mīļotajiem dēliem un meitām. Es dalos savā personīgajā un nešaubīgajā liecībā par labvēlību un mīlestību, ar ko Dievs dalās ar mums, kad mēs cenšamies kalpot Viņa labā. Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.