2010.–2019. gads
Kalpojiet!
Lejupielādes
Šī lapa (MP3)
Zemteksta piezīmes
Tēma

Kalpojiet!

Katrs Baznīcas loceklis ir svarīgs, un katram Baznīcas loceklim ir vajadzīga iespēja kalpot.

Kad es biju zēns, man patika strādāt kopā ar tēvoci Laimenu un tanti Doroteju viņu saimniecībā. Tēvocis Laimens parasti vadīja mūsu darbus, un tante Doroteja bieži palīdzēja un vadīja veco „Dodge” kravas automašīnu. Es atceros adrenalīna pieplūdumu, kad mēs iestigām dubļos vai centāmies uzbraukt stāvā nogāzē. Tēvocis Laimens mēdza iekliegties: „Doroteja, ieliec pazeminātajā pārnesumā!” Tas bija brīdis, kad es sāku lūgt Dievu. Kaut kādā veidā ar Tā Kunga palīdzību un pēc zobratu krakšķēšanas tante Doroteja atrada pazemināto pārnesumu. Visiem riteņiem saslēdzoties un griežoties kopā, kravas auto rāvās uz priekšu un mūsu darbs turpinājās.

„Ielikt pazeminātajā pārnesumā” nozīmē — pārslēgt īpašā pārnesumā, kurā vairāki zobrati ir sakārtoti tā, lai strādātu kopā un lai radītu intensīvāku griezes momentu.1 Pazeminātais pārnesums kopā ar četru riteņu piedziņu ļauj braukt lēnāk, ar lielāku jaudu un tādējādi izkustēties no vietas.

Saslēgtie zobrati

Es vēlētos domāt par katru no mums kā par pazeminātā pārnesuma zobratu, kad mēs kopā kalpojam Baznīcā — bīskapijās un draudzēs, kvorumos un palīgorganizācijās. Tāpat kā zobratiem savienojoties, rodas lielāka jauda pazeminātajā pārnesumā, mums ir lielāks spēks, kad mēs apvienojamies. Kad mēs apvienojamies, lai kalpotu cits citam, kopā mēs varam paveikt daudz vairāk nekā tikai pašu spēkiem. Aizrautīgi iesaistīties un būt vienotiem, kalpojot un palīdzot Tā Kunga darbā, ir saviļņojoši.

Kalpošana ir svētība

Iespēja kalpot ir viena no Baznīcas locekļu lielākajām svētībām.2 Tas Kungs ir teicis: „Ja tu Mani mīli, tev būs kalpot Man,”3 un mēs kalpojam Viņam, kalpojot citiem.4

Kalpojot mēs tuvināmies Dievam.5 Mēs Viņu iepazīstam tādā veidā, kas citādi mums nebūtu iespējams. Mūsu ticība Viņam pieaug. Mēs saskatām savas problēmas jaunā gaismā. Dzīve sniedz lielāku gandarījumu. Mūsu mīlestība pret citiem pieaug, kā arī mūsu vēlme kalpot pieaug. Caur šo svētīto procesu mēs kļūstam līdzīgāki Dievam, un mēs esam labāk sagatavoti, lai atgrieztos pie Viņa.6

Kā mācīja prezidents Merions G. Romnijs: „Kalpošana nav kaut kas tāds, kas mums jāpanes uz šīs Zemes, lai mēs varētu nopelnīt tiesības uz celestiālo valstību. Kalpošana ir tas pavediens, no kura ir veidota paaugstinātā dzīve celestiālajā valstībā.”7

Kalpošana var būt izaicinoša

Kalpošana Baznīcā tomēr var būt grūta, ja no mums tiek prasīts izdarīt to, kas mūs biedē, ja mēs esam noguruši no kalpošanas vai ja mēs esam aicināti darīt to, kas mums sākotnēji neliekas patīkams.

Nesen es saņēmu jaunu uzdevumu. Es kalpoju Āfrikas dienvidaustrumu reģionā. Bija saviļņojoši kalpot tur, kur Baznīca ir samērā jauna un tiek nostiprināta, un mēs mīlējām tur esošos svētos. Tad es tiku aicināts atgriezties Baznīcas galvenajā pārvaldē, un, godīgi sakot, es biju diezgan skeptiski noskaņots. Izmaiņas dotajā uzdevumā nesa ko nezināmu.

Kādu nakti, pārdomājot gaidāmās pārmaiņas, es sapņoju par savu vecvecvectēvu Džozefu Skīnu. Es zināju no viņa dienasgrāmatas, ka tad, kad viņš un viņa sieva Marija pārcēlās uz Navū, viņš vēlējās kalpot, tāpēc viņš sameklēja pravieti Džozefu Smitu un jautāja, kā viņš varētu palīdzēt. Pravietis nosūtīja viņu strādāt prērijā un darīt to labāko, ko viņš spēja, — viņš tā arī darīja. Viņš strādāja Smitu saimniecībā .8

Es apdomāju, kāda privilēģija bija Džozefam Skīnam, saņemot savu uzdevumu šādā veidā. Es pēkšņi aptvēru, ka man ir tāda pati privilēģija, kāda ir mums visiem. Visi Baznīcas aicinājumi nāk no Dieva caur Viņa nozīmētajiem kalpiem.9

Es sajutu skaidru garīgu apstiprinājumu, ka mans jaunais nozīmējums bija iedvesmots. Mums ir svarīgi saprast, ka mūsu aicinājumi burtiskā nozīmē tiek saņemti no Dieva caur mūsu priesterības vadītājiem. Pēc šīs pieredzes mana attieksme mainījās, un mani pārņēma dziļa vēlme kalpot. Es esmu pateicīgs par grēku nožēlošanas svētību un par pārmaiņām sirdī. Man ļoti patīk mans jaunais uzdevums.

Pat ja mēs domājam, ka mūsu Baznīcas aicinājums ir tikai mūsu priesterības vadītāja ideja vai ka to saņēmām tāpēc, ka neviens cits to nepieņēma, — mēs tiksim svētīti kalpojot. Taču, kad atpazīstam Dieva roku savā aicinājumā un kalpojam no visas sirds, papildus spēks ienāk mūsu kalpošanā, un mēs kļūstam par patiesiem Jēzus Kristus kalpiem.

Kalpošanai nepieciešama ticība

Lai pildītu aicinājumus, ir nepieciešama ticība. Drīz pēc tam, kad Džozefs sāka strādāt saimniecībā, Marija smagi saslima. Viņiem nebija naudas, un viņi atradās starp svešiniekiem. Tas viņiem bija grūts laiks. Džozefs savā dienasgrāmatā rakstīja: „Mēs turpinājām strādāt [un] turējāmies pie Baznīcas ar to nelielo ticību, kas mums bija, lai arī velns centās mūs iznīcināt un likt doties atpakaļ.”10

Es, kopā ar simtiem citu pēcteču, būšu mūžam pateicīgs, ka Džozefs un Marija negriezās atpakaļ. Svētības tiek gūtas, kad mēs esam neatlaidīgi savos aicinājumos un pienākumos un turamies ar visu ticību, kas mums ir.

Es pazīstu brīnišķīgu evaņģēlija mācību skolotāju, kura uzmundrina nodarbību dalībniekus, kad māca, taču tā tas nav bijis vienmēr. Pēc pievienošanās Baznīcai viņa saņēma aicinājumu — mācīt Sākumskolā. Viņa sajutās tā, it kā viņai nebūtu mācīšanas prasmju, bet tāpēc, ka zināja, cik svarīga ir kalpošana, viņa aicinājumu pieņēma. Viņu tūdaļ pārņēma bailes, un viņa pārstāja apmeklēt Baznīcu, lai viņai nebūtu jāmāca. Par laimi, viņas mājskolotājs pamanīja viņas prombūtni, apmeklēja viņu un aicināja atgriezties. Bīskaps un bīskapijas locekļi viņai palīdzēja. Galu galā, ar lielāku ticību, viņa sāka mācīt bērnus. Kad viņa pielietoja principus, kas tagad tiek mācīti Mācīšana pēc Glābēja parauga, Tas Kungs svētīja viņas centienus un viņa kļuva par apdāvinātu skolotāju.11

Miesīgajam cilvēkam, kas mūsos mīt, ir tendence ļaut mums aizbildināties, lai nevajadzētu kalpot tādu iemeslu dēļ kā: „Es neesmu gatavs kalpot; man vēl ir jāmācās,” „Es esmu noguris un man ir vajadzīgs pārtraukums,” „Esmu pārāk vecs — ir pienākusi kāda cita kārta” vai „Es vienkārši esmu pārāk aizņemts.”

Brāļi un māsas, lai aicinājumu pieņemtu un izpildītu, ir jārīkojas ticībā. Mēs varam uzticēties tam, ko atkārtoti māca mūsu pravietis, prezidents Tomass S. Monsons: „To, kuru Tas Kungs aicina, Tas Kungs arī sagatavo,” un, „kad mēs strādājam Tā Kunga labā, mēs esam tiesīgi saņemt Tā Kunga palīdzību.”12 Neatkarīgi no tā, vai esam satraukti vai vīlušies, vai mēs esam nobijušies vai garlaikoti līdz nāvei, Tas Kungs vēlas, lai mēs ieslēgtu zemāku pārnesumu, nospiestu gāzi un kalpotu.

Es neredzu nevienu pazīmi, ka prezidents Monsons un viņa sabiedrotie Augstākajā prezidijā un Divpadsmit apustuļu kvorumā ir pārāk aizņemti vai pārāk noguruši. Viņi rāda iedvesmojošu piemēru tam, kā spēks ieplūdīs mūsu dzīvē, izrādot ticību, pieņemot un izpildot mums dotos uzdevumus ar apņēmību un ziedošanos. Jau pirms daudziem gadiem viņi „pieli[ka] [savas rokas][un] talkā nā[ca]”13, un arī tagad turpina virzīties uz priekšu un uz augšu.

Jā, viņi kalpo svarīgos aicinājumos, taču katrs aicinājums vai uzdevums ir svarīgs. Prezidents Gordons B. Hinklijs, iepriekšējais pravietis un Baznīcas prezidents, teica: „Mēs visi šajos centienos strādājam kopā. … Jūsu pienākums jūsu atbildības sfērā ir tikpat nopietns, kā mans manā sfērā. Neviens aicinājums šajā Baznīcā nav mazs vai maznozīmīgs.”14 Katrs aicinājums ir svarīgs.15

Kalposim!

Celsimies ticībā, „pieli[ksim] [savas rokas], talkā nā[ksim]” un „šajā cīņā stei[gsimies]”.16 „Ieslēgsim zemāku pārnesumu”, kā to darīja uzticīgā tante Doroteja. Kalposim kā brāļi un māsas.

Ja jūs vēlaties iepriecināt savu bīskapu vai draudzes prezidentu, uzdodiet viņam jautājumus: „Kā es varu palīdzēt?” „Kur Tas Kungs vēlētos, lai es kalpotu?” Kad viņš lūgs un apdomās jūsu personīgos, ģimenes un nodarbinātības pienākumus, viņš saņems iedvesmu, lai dotu atbilstošu aicinājumu. Kad jūs tiksiet iesvētīti aicinājumā, jūs saņemsiet priesterības svētību, kas jums palīdzēs gūt panākumus. Jūs tiksiet svētīti! Katrs Baznīcas loceklis ir svarīgs, un katram Baznīcas loceklim ir vajadzīga iespēja kalpot.17

Jēzus Kristus ir mūsu Paraugs

Jēzus Kristus, mūsu dižais Paraugs, veltīja Savu dzīvi Sava Tēva darbā. Pirms tika izveidota šī pasaule, lielajā Debesu padomē Jēzus — izraudzītais un iesvaidītais jau no pirmsākumiem — brīvprātīgi pieteicās: „Šeit Es esmu, sūti Mani.”18 Šādi rīkojoties, Viņš burtiskā nozīmē kļuva par mūsu visu kalpu. Pateicoties Jēzum Kristum un spēkam, ko mēs saņemam no Viņa veiktās Izpirkšanas, mēs arī varam kalpot. Viņš mums palīdzēs.19

Es paužu savu patieso mīlestību tiem no jums, kuri pašlaik nav spējīgi kalpot Baznīcā tradicionālā veidā personīgo apstākļu dēļ, bet kuri dzīvo savu dzīvi kalpošanas garā. Es lūdzu, lai jūs tiktu svētīti savos centienos. Es arī izsaku pateicību tiem, kuri godā aicinājumus nedēļu pēc nedēļas, kā arī tiem, kuri drīz pieņems aicinājumus kalpot. Visi ieguldījumi un ziedojumi tiek novērtēti; tos īpaši novērtē Viņš, kuram mēs kalpojam. Visi, kuri kalpo, saņems Dieva labvēlību.20

Neatkarīgi no mūsu vecuma un apstākļiem, ļausim kalpošanai būt par savu vadošo principu.21 Kalpojiet savā aicinājumā! Kalpojiet misijā! Kalpojiet savai mātei! Kalpojiet svešiniekam! Kalpojiet savam kaimiņam! Vienkārši kalpojiet!

Lai Tas Kungs svētī katru no mums mūsu centienos kalpot un kļūt par patiesiem Jēzus Kristus sekotājiem.22 Es liecinu, ka Viņš dzīvo un vada šo darbu. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.