Pielūgšanas svētības
Dieva pielūgšanai ir centrālā loma mūsu garīgajā dzīvē. Tā ir kaut kas, pēc kā mums būtu jāilgojas, kas mums būtu jāmeklē un jācenšas piedzīvot.
Viņa apmeklējums
Viens no visievērojamākajiem un jaukākajiem notikumiem, kas ir pierakstīts Svētajos Rakstos, ir stāsts par to, kā Glābējs pēc Savas nāves un Augšāmcelšanās apmeklēja cilvēkus Amerikā. Cilvēki bija cietuši no iznīcības tik lielā mērā, ka tas bija par iemeslu tam, ka „visas zemes virsa kļuva sakropļota”.1 Pieraksts par tiem notikumiem norāda uz to, ka pēc katastrofas visi cilvēki nemitīgi raudāja, 2 un šo dziļo skumju brīdī viņi alka pēc dziedināšanas, miera un atbrīvošanas.
Kad Glābējs nolaidās no debesīm, cilvēki divas reizes metās pie Viņa kājām. Pirmo reizi tas notika pēc tam, kad Viņš ar dievišķām pilnvarām pavēstīja:
„Lūk, Es esmu Jēzus Kristus, par kura nākšanu pasaulē liecināja pravieši.
Es esmu pasaules gaisma un dzīvība.”3
Tad viņš aicināja klātesošos: „Piecelieties un nāciet pie Manis, lai jūs varētu likt savas rokas Manos sānos, un arī lai jūs varētu pataustīt naglu rētas Manās rokās un Manās kājās, lai jūs varētu zināt, ka Es esmu Israēla Dievs un visas zemes Dievs, un esmu ticis nonāvēts par pasaules grēkiem …
Un, kad viņi visi bija gājuši un paši pārliecinājušies, tie iesaucās vienā balsī, sacīdami:
„Ozianna! Svētīts lai ir Visuaugstā Dieva Vārds!”4
Un tad otro reizi „tie krita pie Jēzus kājām”. Bet šoreiz ar nolūku, jo mēs uzzinām, ka tie „pielūdza Viņu”.5
Mūsdienas
Šogad es kādā uzdevumā apmeklēju vienu stabu Savienoto Valstu rietumos. Tā bija parasta svētdiena, parasta sanāksme ar parastiem Baznīcas locekļiem. Es vēroju, kā cilvēki ienāca lūgšanu namā un dievbijīgi virzījās brīvo vietu virzienā. Pēdējā brīža čuksti atbalsojās visā zālē. Mātes un tēvi centās — dažkārt veltīgi — apklusināt enerģiskos bērnus. Parasta situācija.
Bet tad, pirms sanāksmes sākuma, manā prātā nāca Gara iedvesmoti vārdi.
Šie Baznīcas locekļi ir atnākuši ne tikai, lai izpildītu pienākumu vai lai klausītos runātājos.
Viņi ir atnākuši dziļāka un daudz nozīmīgāka iemesla dēļ.
Viņi ir atnākuši pielūgt Dievu.
Sanāksmei turpinoties, es draudzē novēroju dažādus Baznīcas locekļus. Viņiem bija gandrīz debešķīga sejas izteiksme, dievbijīga attieksme un miers. Kaut kas viņos lika man justies labi. Tas, ko viņi piedzīvoja tajā svētdienā, bija diezgan neparasti.
Viņi pielūdza Dievu.
Viņi piedzīvoja debesis.
Es to varēju redzēt viņu sejās.
Un es līksmoju un pielūdzu Dievu kopā ar viņiem. Un, kad es to darīju, Gars uzrunāja manu sirdi. Un tajā dienā es kaut ko atklāju par sevi, par Dievu un par patiesas pielūgšanas lomu mūsu dzīvē.
Pielūgšana mūsu ikdienas dzīvē
Pēdējo dienu svētie ir īpaši, kad tiek runāts par kalpošanu Baznīcas aicinājumos. Bet dažreiz pret savu darbu mēs mēdzam izturēties ikdienišķi — tā, it kā mēs to tikai pildītu. Dažkārt mūsu sanāksmju apmeklējumam un mūsu kalpošanai Dieva valstībā var pietrūkt dievišķā pielūgšanas elementa. Un bez tā mums pietrūkst neatkārtojamās garīgās saskarsmes ar bezgalīgo — saskarsmes, uz kuru mums ir tiesības kā mīlošā Debesu Tēva bērniem.
Pielūgšana nepavisam nav nejaušs, laimīgs notikums, tai ir centrālā loma mūsu garīgajā dzīvē. Tā ir kaut kas, pēc kā mums būtu jāilgojas, kas mums būtu jāmeklē un jācenšas piedzīvot.
Kas ir pielūgšana?
Kad mēs pielūdzam Dievu, mēs vēršamies pie Viņa ar godbijīgu mīlestību, pazemību un apbrīnu. Mēs atzīstam un pieņemam Viņu kā mūsu augstāko Ķēniņu, Visuma Radītāju, mūsu mīļoto un bezgalīgi mīlošo Tēvu.
Mēs cienām un godinām Viņu.
Mēs pakļaujamies Viņam.
Mēs vēršam savas sirdis varenā lūgšanā, lolojam Viņa vārdu, līksmojam Viņa labvēlībā un apņemamies uzticīgi sekot Viņam.
Dieva pielūgšanai ir tik būtiska nozīme Jēzus Kristus mācekļa dzīvē, ka tad, ja mums neizdodas Viņu uzaicināt savā sirdī, mums neizdosies arī Viņu atrast savās sapulcēs un tempļos.
Patiesi mācekļi ir iedvesmoti „[pielūgt] To, kas radījis zemi un jūru, un ūdens avotus — [piesaucot] Tā Kunga Vārdu dienu un nakti”.6
Mēs varam daudz mācīties par patiesu pielūgšanu, pētot, kā citi — cilvēki, kas, iespējams, tik ļoti neatšķīrās no mums pašiem, — rīkojās un kalpoja dievišķā klātbūtnē.
Brīnums, pateicība un cerība
19. gadsimta pirmajā pusē kristīgā pasaule bija gandrīz pilnībā atmetusi domu par to, ka Dievs vēl joprojām runā ar cilvēku. Taču 1820. gada pavasarī tas mainījās uz visiem laikiem, kad kāds pazemīgs lauku puisis iegāja koku birzī un nometās ceļos, lai lūgtu. Kopš tās dienas, ievērojamu vīziju, atklāsmju un debesu parādību nepārtraukta plūsma piepildīja zemi, dāvinot tās iedzīvotājiem vērtīgas zināšanas par Dieva dabu, Viņa nodomu un par Viņa attiecībām ar cilvēku.
Olivers Kauderijs aprakstīja tās dienas kā „neaizmirstamas dienas. … Kāds prieks! Kāds brīnums! Kāds pārsteigums!”7
Olivera vārdi apraksta pirmos elementus, kas pavada patiesu Dieva pielūgšanu, — majestātiskas bijības sajūtu un dziļu pateicību.
Katru dienu, bet jo īpaši Sabata dienā, mums ir neparasta iespēja piedzīvot debesu brīnumu un bijību un godāt Dievu par Viņa svētīto labestību un milzīgo žēlastību.
Tas vedinās mūs pie cerības. Šie ir pirmie pielūgšanas elementi.
Gaisma, zināšanas un ticība
Svētītajā Vasarsvētku dienā Svētais Gars ienāca Kristus mācekļu sirdīs un prātos, piepildot tos ar gaismu un zināšanām.
Līdz tai dienai bija brīži, kad viņi nebija droši, kas viņiem ir jādara. Jeruzaleme bija kļuvusi par bīstamu vietu Glābēja sekotājiem, un viņi droši vien prātoja, kāds būs viņu liktenis.
Bet, kad Svētais Gars piepildīja viņu sirdis, šaubas un nevēlēšanās izgaisa. Caur patiesas pielūgšanas neparasto pieredzi Dieva svētie saņēma debesu gaismu, zināšanas un nostiprinātu liecību. Un tas aizveda pie ticības.
No tā brīža apustuļi un svētie rīkojās apņēmības pilni. Viņi drosmīgi sludināja Kristu Jēzu visai pasaulei.
Kad mēs pielūdzam garā, mēs ielūdzam gaismu un patiesību savā dvēselē, kas stiprina mūsu ticību. Tie arī ir patiesas pielūgšanas nepieciešamie elementi.
Māceklība un žēlsirdība
Mormona Grāmatā mēs uzzinām, ka kopš brīža, kad Alma, jaunākais, tika atbrīvots no savas sacelšanās seku ciešanām, viņš vairs nekad nebija tāds — kā iepriekš. Viņš drosmīgi „ceļoja apkārt pa visu … zemi un starp visiem ļaudīm … , dedzīgi cenšoties izlabot visu to ļaunumu, ko [viņš] bija [nodarījis] baznīcai”.8
Viņa pastāvīgā Visuvarenā Dieva pielūgšana pieņēma enerģiskas māceklības formu.
Patiesa pielūgšana pārvērš mūs par sirsnīgiem un godprātīgiem mūsu mīļotā Skolotāja un Glābēja, Jēzus Kristus, mācekļiem. Mēs maināmies un kļūstam līdzīgāki Viņam.
Mēs kļūstam saprotošāki un iejūtīgāki. Mēs vairāk piedodam. Vairāk mīlam.
Mēs saprotam, ka nav iespējams sacīt, ka mēs mīlam Dievu, un tajā pašā laikā ienīst, atraidīt vai ignorēt citus, kas mums ir apkārt.9
Patiesa pielūgšana noved pie nelokāmas apņemšanās — iet pa māceklības taku. Un tas nenovēršami noved pie žēlsirdības. Tie arī ir pielūgšanas nepieciešamie elementi.
Ieejiet pa Viņa vārtiem ar pateicību
Kad es domāju par to, kas sākās kā parasts svētdienas rīts, parastā sanāksmju namā, tajā parastajā stabā, pat šodien mani aizkustina tā neparastā garīgā pieredze, kas mūžīgi svētīs manu dzīvi.
Es uzzināju, ka pat tad, kad mēs ļoti prasmīgi pārvaldām savu laiku, aicinājumus un uzdevumus, — pat tad, kad mēs izpildām visus sava „ideālās” personības, ģimenes vai vadītāja saraksta punktus, — ja mums neizdodas pielūgt mūsu žēlīgo Atbrīvotāju, Debesu Ķēniņu un brīnišķīgo Dievu, mēs palaižam garām lielu daļu no evaņģēlija prieka un miera.
Kad mēs pielūdzam Dievu, mēs atzīstam un pieņemam Viņu ar to pašu godbijību, ar kuru Viņu atzina un pieņēma senie Amerikas cilvēki. Mēs vēršamies pie Viņa ar neaptveramām brīnuma un bijības sajūtām. Mēs apbrīnojam pateicībā Dieva labestību. Un tādējādi mēs iegūstam cerību.
Mēs apdomājam Dieva vārdu, un tas piepilda mūsu dvēseles ar gaismu un zināšanām. Mēs satveram garīgās ainavas, kuras var ieraudzīt tikai caur Svētā Gara ietekmi.10 Un tādējādi mēs iegūstam ticību.
Pielūdzot Dievu, mūsu dvēseles tiek bagātinātas un mēs apņemamies iet mūsu mīļotā Glābēja, Jēzus Kristus, pēdās. Un no šīs apņemšanās mēs iegūstam žēlsirdību.
Kad mēs pielūdzam, mūsu sirdis slavas dziesmās vēršas pie mūsu svētītā Dieva no rīta, pusdienā un naktī.
Mēs pastāvīgi nesam svētu upuri un godinām Viņu — savos sanāksmju namos, mājās, tempļos un visos savos darbos.
Kad mēs pielūdzam, mēs atveram savu sirdi Jēzus Kristus veiktās Izpirkšanas dziedinošajam spēkam.
Mūsu dzīve kļūst par mūsu pielūgšanas simbolu un izpausmi.
Mani brāļi un māsas, garīgai pieredzei ir mazs sakars ar to, kas notiek mums apkārt, bet lielākoties tai ir sakars ar to, kas notiek mūsu sirdī. Tā ir mana liecība, ka patiesa pielūgšana pārvērtīs parastu Baznīcas sanāksmi par neparastām garīgām dzīrēm. Tā bagātinās mūsu dzīvi, paplašinās mūsu sapratni un stiprinās mūsu liecības. Jo, pievēršoties savā sirdsprātā Dievam kā sendienu psalmists, mēs „[ieiesim] pa Viņa vārtiem ar pateikšanu, Viņa pagalmos ar teikšanu! [Mēs esam pateicīgi] Viņam [un slavējam] Viņa Vārdu!
Jo Tas Kungs ir laipnīgs, Viņa žēlastība paliek mūžīgi, un Viņa patiesība pastāv uz radu radiem.”11
Caur patiesu un sirsnīgu pielūgšanu mēs uzplaukstam un nobriestam cerībā, ticībā un žēlsirdībā. Un caur šo procesu mēs iegūstam dievišķo gaismu savās dvēselēs, kas piepilda mūsu dzīvi ar dievišķu jēgu, noturīgu mieru un mūžīgu prieku.
Tā ir pielūgšanas svētība mūsu dzīvē. Par to es pazemīgi liecinu svētajā Jēzus Kristus Vārdā, āmen.