2010.–2019. gads
Būt drosmīgiem liecībā par Jēzu
Lejupielādes
Šī lapa (MP3)
Zemteksta piezīmes
Tēma

Būt drosmīgiem liecībā par Jēzu

Mēs nedrīkstam pieļaut, lai klupšanas akmeņi liktu mums apmulst savā liecībā par Tēvu un Dēlu vai sarežģītu to.

Mūžīgā dzīve ir lielākā no Dieva dāvanām, kas tiek piešķirta tiem, kuri tur Dieva pavēles un pastāv līdz galam.1 Un otrādi — tiem, kuri nav drosmīgi savā liecībā par Jēzu, mūžīgā dzīve ar Debesu Tēvu tiek liegta.2 Mūsu varonību var iedragāt vairāki klupšanas akmeņi, kas var liegt sasniegt mūžīgās dzīves mērķi.3 Dažkārt šos klupšanas akmeņus ir grūti atpazīt. Ļaujiet man ilustrēt.

Pirms daudziem gadiem mans tēvs uzcēla nelielu mājiņu uz rančo zemes, kur bija uzaudzis. No tās pāri pļavām pavērās izcila ainava. Kad mājai tika slietas sienas, es devos apciemot savu tēvu. Mani izbrīnīja tas, ka mājas logs bija vērsts tieši uz elektrības stabu, kas atradās netālu no mājas. Man šķita, ka tas bojā skatu uz izcilo ainavu.

Utility Pole

Es teicu: „Tēt, kādēļ tu ļāvi uzsliet elektrības stabu tieši pretī savam logam?

Mans tēvs, ārkārtīgi praktisks un mierīgs vīrs, nedaudz emocionāli izsaucās: „Kventin, man šķiet, ka šis elektrības stabs ir visskaistākā lieta visā rančo!” Pēc tam viņš paskaidroja: „Kad es raugos uz šo stabu, es atceros, ka man vairs nav kā savā bērnībā jāstiepj spaiņi ar strauta ūdeni, lai gatavotu ēst, nomazgātu rokas vai novannotos. Man vairs nav jāiededz sveces vai eļļas lampa, lai vakaros palasītu. Es vēlos, lai logs vērtos tieši uz šo elektrības stabu.”

Mans tēvs lūkojās uz elektrības stabu citādāk nekā es. Viņam šis stabs simbolizēja labāku dzīvi, kamēr es raudzījos uz to kā uz klupšanas akmeni, kas bojā lielisku ainavu. Manam tēvam elektrība, gaisma un tīrība bija svarīgākas par estētisku skatu. Es uzreiz sapratu: lai gan es skatos uz šo stabu kā uz klupšanas akmeni, tam ir liela praktiska un simboliska nozīme mana tēva dzīvē.

Klupšanas akmens ir vai nu „šķērslis, kas traucē īstenot ticību vai gūt izpratni”, vai arī „šķērslis, kas kavē pilnveidi”.4 Garīgi paklupt nozīmē — „krist maldīšanās grēkā”.5 Par klupšanas akmeni var kļūt jebkas, kas traucē sasniegt taisnīgus mērķus.

Mēs nedrīkstam pieļaut, lai klupšanas akmeņi liktu mums apmulst savā liecībā par Tēvu un Dēlu vai sarežģītu to. Mēs nedrīkstam iekrist šajos slazdos. Mūsu liecībai par Viņiem jāpaliek skaidrai un vienkāršai, gluži kā mana tēva vienkāršajam argumentam, aizstāvot elektrības stabu viņa dzimtajā rančo.

Kas ir daži no tiem klupšanas akmeņiem, kas var apmulsināt mūs, sarežģījot mūsu skaidro un vienkāršo liecību par Tēvu un Dēlu un liedzot mums būt drosmīgiem savā liecībā?

Viens no klupšanas akmeņiem ir cilvēku filosofijas

Mēs apņēmīgi cenšamies iegūt visvisādas zināšanas, ticot, ka „Dieva godība ir saprāts”6. Tajā pašā laikā mēs zinām arī to, ka pretinieks ir izvēlējies stratēģiju — vedināt cilvēkus projām no Dieva un paklupināt tos, liekot uzsvaru nevis uz Glābēju un Viņa mācībām, bet uz cilvēku filosofijām.

Apustulim Pāvilam bija nešaubīga liecība par Jēzu Kristu, kuru tas bija ieguvis, pateicoties brīnumainai pieredzei ar Glābēju, kas izmainīja viņa dzīvi.7 Pāvila unikālais dzīves gājums bija sagatavojis viņu tam, lai viņš spētu rast saikni ar cilvēkiem no dažādām kultūrām. Viņam ļoti patika tesaloniķiešu „vaļsirdīgā vienkāršība” un filipiešu „laipnā atsaucība”.8 Taču sākotnēji viņam bija daudz grūtāk rast saikni ar inteliģentajiem un mācītajiem grieķiem. Atēnās, uz Marsa kalna, viņš izmantoja filosofisku pieeju un tika noraidīts. Tādēļ, vēršoties pie korintiešiem, viņš nolēma vienkārši mācīt „krustā sistā Kristus mācību”9. Izsakoties paša apustuļa Pāvila vārdiem:

„Un mana runa un mana sludināšana nenotika pārliecinošos gudrības vārdos, bet gara un spēka izpausmē,

lai jūsu ticība nebūtu pamatota cilvēku gudrībā, bet Dieva spēkā.”10

1. vēstulē korintiešiem ir rodami vieni no lieliskākajiem Svēto Rakstu stāstiem par Glābēju un Viņa misiju. Viena no nodaļām — 15. nodaļa — ir pat izpelnījusies pasaules mēroga uzmanību, pateicoties Georga Frīdriha Hendeļa oratorijas „Mesija” izpildījumam.11 Tajā ir ietverta dziļa mācība par Glābēju. Vairums no pantiem, kas izmantoti oratorijas „Mesija” trešajā daļā, kura seko kordziedājumam „Aleluja”, ir ņemti tieši no 1.  vēstules korintiešiem 15. nodaļas. Pāvils dažos pantos skaisti apraksta daļu no Glābēja veikuma:

„Bet nu Kristus ir uzmodināts no miroņiem, … kā pirmais no mirušajiem.

 Jo, kā caur cilvēku [nāca] nāve, tā arī caur cilvēku miroņu augšāmcelšanās.

Jo, kā Ādamā visi mirst, tāpat arī Kristū visi tiks dzīvi darīti. …

Kur, nāve, tava uzvara? Kur, elle, tavs dzelonis? …

Bet paldies Dievam, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu, Jēzu Kristu.”12

Mēs zinām, ka Atkrišana iestājās daļēji tādēļ, ka cilvēku filosofijas tika nostādītas augstāk par Kristus būtisko pamatdoktrīnu. Tā vietā, lai mācītu Glābēja vienkāršo vēstījumu, daudzi skaidri un vērtīgi patiesības principi tika izmainīti vai zaudēti. Patiesībā kristietība aizguva daļu no grieķu tradicionālās filosofijas, cenšoties pieskaņot cilvēku ticības aspektus eksistējošajām paražām. Vēsturnieks Vils Djurants raksta: „Kristietība neiznīdēja pagānismu — tā to pārņēma. Izmirstošie grieķu uzskati iemiesojās jaunā dzīvē.”13 Mūsdienās, tāpat kā agrāk, daži ļaudis noraida Jēzus Kristus evaņģēliju, jo, viņuprāt, tam trūkst pienācīgas intelektuālās izsmalcinātības.

Atjaunošanas pirmsākumos daudzi vismaz vārdos sludināja sekošanu Glābēja mācībām. Daudzas valstis uzskatīja sevi par kristīgām nācijām. Taču jau tolaik tika pravietots par daudz grūtākiem laikiem, kas iestāsies mūsdienās.

Hibers Č. Kimbals bija viens no šī evaņģēlija atklāšanas laikmeta pirmajiem Divpadsmit apustuļiem, un viņš kalpoja par prezidenta Brigama Janga pirmo padomnieku. Viņš brīdināja: „Nāks laiks, kad … būs grūti atšķirt svēto sejas no Dieva ļaužu ienaidnieku sejām. Tad … uzmanieties no lielās sijātuves, jo pienāks lielais sijāšanas laiks, kad daudzi kritīs.” Viņš piebilda, ka „tuvojas PĀRBAUDĪJUMU laiks”14.

Mūsdienās kristietības ietekme daudzās valstīs, tostarp Amerikas Savienotajās valstīs, ievērojami mazinās. Bez reliģiskajiem uzskatiem cilvēki neizjūt atbildību Dieva priekšā. Līdz ar to ir grūti iedibināt universālās vērtības, kas noteiktu to, kā jādzīvo. Filosofijas, kuras daudziem ir ļoti tuvas, bieži vien nonāk konfliktā cita ar citu.

Diemžēl līdzīgi notiek arī ar dažiem Baznīcas locekļiem, kuri zaudē pamatu, pakļaujoties populāriem uzskatiem, no kuriem daudzi pavisam noteikti nav taisnīgi.

Atsaucoties uz Hibera Č. Kimbala pravietojumu, elders Nīls A. Maksvels 1982. gadā teica: „Vairums sijāšanu notiks tādēļ, ka cilvēki paklups savā taisnīgajā uzvedībā un to nenožēlos. Daži tā vietā, lai turētos līdz galam, atmetīs ar roku. Daži tiks atkritēju maldināti. Vēl daži tiks aizvainoti, jo katram evaņģēlija atklāšanas laikmetam ir savi klupšanas akmeņi!”15

Vēl viens klupšanas akmens ir atteikšanās paraudzīties uz grēku patiesajā gaismā

Viens no unikāliem, satraucošiem mūsdienu aspektiem ir tas, ka daudzi cilvēki rīkojas grēcīgi, atsakoties uzskatīt savu rīcību par grēcīgu. Viņiem trūkst jebkādas nožēlas, un viņi nevēlas atzīt, ka viņu rīcība ir netikumīga vai nepareiza. Pat daži no tiem, kas sludina ticību Tēvam un Dēlam, ieņem nepareizu nostāju, uzskatot, ka Debesu Tēvam nevajadzētu piemērot nekādas sekas, ja tie rīkojas pretēji Viņa pavēlēm.

Tāda uzskatāmi bija Koriantona nostāja, kurš bija Almas, jaunākā, dēls Mormona Grāmatā. Tā kā viņš bija iesaistījies skumdinoši amorālā rīcībā, Alma deva tam padomu. Mēs esam svētīti, ka diženais pravietis Alma, kurš pats personīgi bija pieredzējis gan vistumšāko bezdibeni, gan brīnišķo gaismu16, pierakstīja savus, dēlam dotos norādījumus. Almas 39. nodaļā ir rakstīts par to, kā viņš izskaidroja savam dēlam grēku nožēlas procesu un to, ka Kristus nāks, lai paņemtu projām mūsu grēkus. Alma izskaidroja Koriantonam nepieciešamību pēc grēku nožēlas, minot, ka „nekas netīrs nevar iemantot Dieva valstību”17.

Almas 42. nodaļā ir iekļauta daļa no visdiženākās mācības par Grēku Izpirkšanu, kāda tikusi izklāstīta Svētajos Rakstos. Alma palīdzēja Koriantonam saprast, ka tā nav netaisnība, „ka grēcinieks tiks nodots ciešanām”18. Tajā pašā laikā viņš norādīja, ka, sākot ar Ādamu, žēlastīgais Dievs ir devis mums laiku grēku nožēlošanai, jo bez grēku nožēlas „diženā pestīšanas iecere būtu tikusi izjaukta”19. Alma mācīja arī to, ka Dieva iecere ir „laimes iecere”20.

Almas mācības ir ļoti pamācošas: „Jo lūk, taisnība izpilda visas savas prasības un arī žēlastība pieprasa visu, kas ir viņas pašas; un tā tikai tas, kas patiesi nožēlojis grēkus, tiek izglābts.”21 Ja grēku nožēla un paklausība Glābēja mācībām tiek izprastas pareizi, tās kļūst par ārkārtīgi nozīmīgām, pagodinošām svētībām. Tā nav nekāda netaisnība, ja mēs, tāpat kā Alma Koriantonam, skaidrojam citiem, kādas sekas ir grēcīgai rīcībai, kas netiek nožēlota. Nereti nākas dzirdēt kādu sakām: „Ikvienam agrāk vai vēlāk nāksies baudīt savas rīcības augļus.”22

Glābēja īstenotā Izpirkšana dāvā apbrīnojamu, celestiālu svētību — caur grēku nožēlu grēcīgā rīcība tiek dzēsta. Kad Koriantons bija nožēlojis grēkus, Alma turpināja: „[Neļauj] šīm lietām vairs tevi uztraukt, un tikai lai tavi grēki tevi uztrauc, ar tām raizēm, kas novedīs tevi pie grēku nožēlošanas.”23

Lūkošanās aiz noliktās zīmes ir klupšanas akmens

Pravietis Jēkabs raksturoja senos jūdus kā stūrgalvīgu tautu, kuri „nicināja skaidros vārdus, … nokāva praviešus un meklēja pēc tā, ko viņi nesaprata. Tāpēc viņu akluma dēļ, kas radās no tā, ka viņi centās palūkoties aiz noliktās zīmes, viņiem ir jākrīt.”24

Kaut arī pastāv vairāki veidi, kā ielūkoties aiz noliktās zīmes,25 viens no būtiskākajiem ir mūsdienu ekstrēmisms. Ekstrēmisms evaņģēlijā parādās tad, ja kāds nostāda kādu no evaņģēlija principiem augstāk par citiem, tikpat svarīgiem principiem, ieņemot nostāju, kas ir pretēja vai stingrāka par Baznīcas vadītāju mācīto. Viens no piemēriem ir propagandēšana, aicinot papildināt, izmainīt vai uzsvērt kādu no Gudrības vārda aspektiem. Vēl viens ir sadārdzināta gatavošanās pasaules gala scenārijiem. Abos šajos gadījumos cilvēki aicina citus akceptēt doktrīnas personīgo interpretāciju. „Ja mēs padarām veselības likumu vai jebkuru citu principu par reliģiskā fanātisma izpausmi, mēs ielūkojamies aiz noliktās zīmes.”26

Runājot par būtisku doktrīnu, Tas Kungs ir pasludinājis: „Katrs, kas sludina vairāk vai mazāk par šo, tas nav no Manis.”27 Ja mēs izceļam kādu no principiem, samazinot apņemšanos sekot citiem, tikpat svarīgiem principiem, vai ieņemam nostāju, kas ir pretēja vai stingrāka par Baznīcas vadītāju mācīto, mēs ielūkojamies aiz noliktās zīmes.

Vēl daži Baznīcas locekļi izvirza kādu, bieži vien labu, mērķi augstāk par evaņģēlija pamatdoktrīnu. Viņi uzlūko savu nodošanos minētajam mērķim kā primāru apņemšanos, uztverot apņemšanos sekot Glābējam un Viņa mācībām kā sekundāru. Ja mēs izvirzām kaut ko augstāk par nodošanos Glābējam, ja savā rīcībā parādām, ka Viņš ir nevis dievišķais Dieva Dēls, bet tikai viens no daudziem skolotājiem, mēs ielūkojamies aiz noliktās zīmes. Jēzus Kristus ir noliktā zīme!

Mācības un Derību 76. nodaļā ir skaidri pateikts, ka būt drosmīgam liecībā par Jēzu28 ir vienkāršs, bet izšķirošs pārbaudījums, kas parāda, kuri iemantos celestiālās valstības svētības, bet kuri — zemāku, terestriālu godību. Lai mēs būtu drosmīgi, mums ir jāpievēršas Jēzus Kristus spēkam un Viņa pienestajam Izpirkšanas upurim, kas uzveic nāvi un, pateicoties grēku nožēlai, var attīrīt mūs no grēka, un mums ir jāseko Kristus doktrīnai.29 Mums ir vajadzīgs, lai gaisma un zināšanas par Glābēja dzīvi un mācībām vadītu mūs pa derību ceļu, kas ietver svētos tempļa priekšrakstus. Mums ir jābūt nelokāmiem Kristū, jābauda Viņa vārdi un jāpastāv līdz galam.30

Noslēgums

Ja mēs vēlamies būt drosmīgi savā liecībā par Jēzu, mums ir jāvairās no klupšanas akmeņiem, kas apstādina vai kavē daudzu godājamu vīriešu un sieviešu pilnveidi. Izlemsim allaž kalpot Viņam. Meklējot zināšanas, mums ir jāvairās no cilvēku filosofijām, kas vājina apņēmību — sekot Glābējam. Mums ir jāraugās uz grēku patiesajā gaismā un jāpieņem Glābēja īstenotā Izpirkšana, nožēlojot grēkus. Mums ir jācenšas neraudzīties aiz noliktās zīmes un jāpievēršas Jēzum Kristum, mūsu Glābējam un Pestītājam, sekojot Viņa mācībai.

Mans tēvs raudzījās uz stabu kā uz elektrības, gaismas, kā arī gatavošanai un uzkopšanai nepieciešamā ūdens daudzuma avotu. Tas kalpoja par pakāpienu viņa dzīves uzlabošanā.

Kāds rakstnieks ir minējis, ka klupšanas akmeņus var pārvērst „pakāpienos, kas palīdz iegūt cēlu raksturu un Debesu valstību”31.

Mūsu gadījumā drosmīga liecība par Jēzu ir pakāpiens, kas palīdz kļūt Glābēja labvēlības cienīgiem un iemantot celestiālo valstību. Jēzus Kristus ir vienīgais Vārds zem debesīm, ar ko mēs varam tikt izglābti.32 Es nešaubīgi liecinu gan par Viņa dievišķumu, gan par Viņa dievišķo lomu Tēva iecerē. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.