2010.–2019. gads
Pie kā mēs iesim?
Lejupielādes
Šī lapa (MP3)
Zemteksta piezīmes
Tēma

Pie kā mēs iesim?

Galu galā ikvienam no mums būs jāatbild uz Glābēja jautājumu: „Vai arī jūs gribat aiziet?”

Pirms daudziem gadiem mēs ar ģimeni bijām Svētajā zemē. Viena no manām spilgtākajām atmiņām no mūsu ceļojuma bija Jeruzālemes augšistabas — tradicionālās Pēdējo vakariņu vietas — apmeklējums.

Mums tur stāvot, es lasīju no Jāņa 17. nodaļas,, kur Jēzus aizlūdz par Saviem mācekļiem:

„Es lūdzu par viņiem, … lai viņi ir viens, itin kā mēs. …

Bet ne par viņiem vien Es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem Man ticēs.

Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos.”1

Lasot šos vārdus, es biju ļoti saviļņots un atskārtu, ka šajā svētajā vietā lūdzu, lai vienmēr varētu būt vienots ar savu ģimeni, ar savu Debesu Tēvu un ar Viņa Dēlu.

Vērtīgās attiecības ģimenē, ar draugiem, To Kungu un Viņa atjaunoto Baznīcu ir to lietu vidū, kas dzīvē ir vissvarīgākās. Tāpēc, ka šīs attiecības ir tik svarīgas, tās vajadzētu lolot, aizsargāt un kopt.

Viens no sirdi plosošākajiem stāstiem Svētajos Rakstos ir apraksts par brīdi, kad „daudzi no [Tā Kunga] mācekļiem” saprata, ka viņiem ir grūti pieņemt Viņa mācības un doktrīnu un „atkāpās, un vairs nestaigāja Viņam līdzi”.2

Kad šie mācekļi devās projām, Jēzus pagriezās pret Divpadsmit apustuļiem un jautāja: „Vai jūs arī gribat aiziet?”3

Pēteris atbildēja:

„Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi,

un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Dieva Svētais.”4

Brīdī, kad citi koncentrējās uz to, ko viņi nespēj pieņemt, apustuļi izvēlējās pievērsties tam, ko viņi zināja un kam ticēja, un tā rezultātā palika kopā ar Kristu.

Vēlāk, Vasarsvētku dienā, Divpadsmit apustuļi saņēma Svētā Gara dāvanu. Viņi kļuva drosmīgi savās liecības par Kristu un sāka daudz pilnīgāk saprast Jēzus mācības.

Mūsdienās ir tāpat. Dažiem Kristus aicinājums — ticēt un palikt uzticīgiem — joprojām liekas grūts vai grūti pieņemams. Dažiem mācekļiem ir grūti saprast kādu specifisku Baznīcas noteikumu vai mācību. Citiem ir bažas par mūsu Baznīcas vēsturi jeb par dažu draudzes locekļu vai vadītāju nepilnībām pagātnē un tagadnē. Daudziem joprojām liekas grūti dzīvot saskaņā ar reliģiju, kas prasa tik daudz. Visbeidzot daudzi „pagurst, labu darīdami”.5 Šo un citu iemeslu dēļ daudzi Baznīcas locekļi ir nedroši savā ticībā, domājot, ka varbūt viņiem vajadzētu sekot tiem, kuri „atkāpās un vairs nestaigāja” ar Jēzu.

Ja kāds no jums šaubās par savu ticību, es uzdošu to pašu jautājumu, ko Pēteris: „Pie kā [jūs] iesiet?” Ja jūs nolemsiet kļūt neaktīvi vai pamest atjaunoto Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcu, kur jūs iesiet? Ko jūs darīsiet? Lēmumam „vairs nestaigāt” kopā ar Baznīcas locekļiem un Tā Kunga izraudzītajiem vadītājiem būs ilgtermiņa ietekme, ko ne vienmēr var redzēt uzreiz. Iespējams, ka ir kāda doktrīna, noteikums vai kaut kas no Baznīcas vēstures, kas ir pretrunā ar jūsu ticību, un jūs varbūt jūtat, ka vienīgais veids, kā šobrīd atrisināt iekšējo nemieru, ir „vairs nestaigāt” ar svētajiem. Ja jūs varēsiet nodzīvot tik ilgi, kā es, jūs sapratīsiet, ka lietas mēdz atrisināties pašas no sevis. Varbūt jūs saņemsiet iedvesmojošu atziņu, kas izgaismos kādu neizprastu jautājumu. Atcerieties, ka Atjaunošana nav notikums — tā turpina atklāties.

Nekad nepametiet dižās patiesības, kas tika atklātas caur pravieti Džozefu Smitu. Nekad nepārstājiet lasīt, apdomāt un pielietot Kristus mācības, kas ietvertas Mormona Grāmatā.

Nekad nepārstājiet atvēlēt atbilstošu laiku Tam Kungam, patiesi mēģinot izprast, ko Viņš ir atklājis. Kā mans dārgais draugs un bijušais kolēģis, elders Nīls A. Maksvels, reiz teica: „Mums nevajadzētu pieņemt, … ka tikai tāpēc, ka mēs nevaram kaut ko izskaidrot, tas nav izskaidrojams.”6

Tāpēc, pirms jūs veicat garīgi bīstamu izvēli — pamest Baznīcu, es jūs mudinu apstāties un rūpīgi padomāt, pirms atteikties no tā, kas jūs atveda pie jūsu liecības par atjaunoto Jēzus Kristus Baznīcu. Apstājieties un padomājiet par to, ko un kāpēc šeit esat jutuši. Padomājiet par brīžiem, kad Svētais Gars ir liecinājis jums par mūžīgu patiesību.

Kur jūs iesiet un atradīsiet citus, kuriem būs līdzīgi uzskati par tuviem, mīlošiem Debesu Vecākiem, kuri mums māca, kā pie Viņiem atgriezties?

Kur jūs iesiet, lai gūtu zināšanas par Glābēju, kurš ir jūsu labākais draugs, kurš cieta ne vien par jūsu grēkiem, bet arī izcieta „visādas sāpes un ciešanas, un kārdinājumus”, lai „Viņš varētu tikt piepildīts ar žēlastību miesā, lai Viņš varētu zināt miesā, kā palīdzēt Saviem ļaudīm viņu vājībās”,7 tai skaitā, es domāju arī nespēku, ko rada ticības zudums?

Kur jūs iesiet, lai uzzinātu vairāk par Debesu Tēva ieceri attiecībā uz mūsu mūžīgo laimi un mieru, — ieceri, kas ir piepildīta ar brīnumainām iespējām, mācībām un vadību, kas attiecas gan uz jūsu laicīgo, gan mūžīgo dzīvi? Atcerieties, ka pestīšanas iecere laicīgajai dzīvei piešķir jēgu, mērķi un vadību.

Kur jūs iesiet, lai iegūtu detalizētu un iedvesmas pilnu Baznīcas organizatorisko struktūru, kurā jūs mācīs un atbalstīs vīrieši un sievietes, kuri ir patiesi nodevušies kalpošanai Tam Kungam, kalpojot jums un jūsu ģimenei?

Kur jūs iesiet un atradīsiet mūsdienu praviešus un apustuļus, kuri ir Dieva aicināti, lai jums sniegtu papildu padomus, izpratni, mierinājumu un iedvesmu, saskaroties ar mūsdienu pārbaudījumiem?

Kur jūs iesiet un atradīsiet cilvēkus, kuri dzīvo saskaņā ar ieteiktajām vērtībām un standartiem, kas ir svarīgi arī jums, un vēlas tos nodot jūsu bērniem un mazbērniem?

Un kur jūs iesiet, lai piedzīvotu to prieku, kas tiek gūts, pateicoties tempļa glābšanas priekšrakstiem un derībām?

Brāļi un māsas, pieņemt un dzīvot saskaņā ar Kristus evaņģēliju var būt grūti. Tā tas vienmēr ir bijis un vienmēr būs. Dzīvi var pielīdzināt kājāmgājējiem, kuri kāpj augšup pa stāvu un sarežģītu taku. Tas ir dabiski un normāli — laiku pa laikam uz ceļa apstāties, lai ievilktu elpu un izvērtētu, vai dodamies pareizajā virzienā ar pareizo ātrumu. Ne visiem uz ceļa vajag apstāties, taču nav nepareizi to darīt, ja to prasa apstākļi. Patiesībā, tā var būt pozitīva pieredze tiem, kuri ir nolēmuši pilnībā izmantot iespēju — atspirdzināt sevi ar Kristus evaņģēlija dzīvo ūdeni.

Briesmas pienāk tad, ja kāds izvēlas noklīst no takas, kas ved uz dzīvības koku.8 Dažkārt mums ir jāmācās, jāstudē un jāzina, taču citkārt mums ir jātic, jāuzticas un jācer.

Galu galā ikvienam no mums būs jāatbild uz Glābēja jautājumu: „Vai arī jūs gribat aiziet?”9 Mums visiem ir jāmeklē atbilde uz šo jautājumu. Dažiem atbildēt ir viegli; citiem — grūti. Es neizlikšos, ka zinu, kāpēc dažiem ticēt ir vieglāk, nekā citiem. Es vienkārši esmu ļoti pateicīgs, ka zinu, ka atbildes ir, un, ja mēs tās meklējam — patiešām meklējam ar patiesu nolūku, ar visu lūdzošas sirds nodomu —, mēs galu galā atradīsim atbildes uz saviem jautājumiem, ja mēs turpināsim doties pa evaņģēlija ceļu. Savā kalpošanā es esmu iepazinis cilvēkus, kas ir attālinājušies un atgriezušies pēc sava ticības pārbaudījuma.

Es ļoti ceru, ka mēs aicināsim arvien vairāk Dieva bērnu atrast un palikt uz evaņģēlija ceļa, lai arī viņi varētu „nobaudīt augli, kas [ir] visiekārojamākais no visiem augļiem”.10

Es sirsnīgi lūdzu, lai mēs varētu iedrošināt, pieņemt, saprast un mīlēt tos, kuriem ir grūtības ar ticību. Mēs nedrīkstam izturēties nevērīgi pret mūsu brāļiem un māsām. Mēs visi atrodamies šī ceļa dažādos posmos, un ir nepieciešams, lai mēs cits citam atbilstoši kalpotu.

Tieši tāpat, kā mums ir laipni jāizturas, sagaidot jaunpievērstos, tāpat mums būtu jāpieņem un jāatbalsta tie, kuriem ir jautājumi un kuri ir nedroši savā ticībā.

Izmantojot citu pazīstamu salīdzinājumu, es lūdzu, lai ikviens, kurš domā pamest „veco Ciānas kuģi”, pie kura stūres ir Dievs un Kristus, apstājas un rūpīgi padomā, pirms to dara.

Lūdzu, ziniet: lai arī veco kuģi dauza lielas vētras un viļņi, Glābējs ir uz klāja un spēj apturēt vētru, tai pavēlot: „Klusu, mierā.” Līdz tam mēs nedrīkstam baidīties un mums ir nešaubīgi jātic un jāzina, ka „pat vējš un jūra Viņam paklausa”.11

Brāļi un māsas, es jums apsolu Tā Kunga vārdā, ka Viņš nekad nepametīs Savu Baznīcu vai kādu no jums. Atcerieties Pētera atbildi uz Glābēja jautājumu un vārdiem:

„Pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi,

un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Dieva Svētais.”12

Es liecinu, ka jums „netiks dots neviens cits vārds, ne cits ceļš, ne veids, kā glābšana varētu nākt pie cilvēku bērniem, kā vien iekš un caur Kristus, Tā Visvarenā Kunga, Vārdu”.13

Es arī liecinu, ka Jēzus Kristus ir aicinājis apustuļus un praviešus mūsdienās un atjaunojis Savu Baznīcu ar mācībām un baušļiem, sniedzot „patvērumu no vētras un no niknuma”, kas noteikti nāks, ja vien pasaules ļaudis nenožēlos grēkus un neatgriezīsies pie Viņa.14

Tāpat es jums liecinu, ka Tas Kungs „aicina visus nākt pie Viņa un baudīt Viņa labestību; un Viņš nevienam neliedz nākt pie Viņa, nedz baltam nedz melnam, nedz vergam nedz brīvam, nedz vīram nedz sievai; … un visi ir vienādi Dieva priekšā”.15

Jēzus ir mūsu Glābējs un Pestītājs, un Viņa atjaunotais evaņģēlijs mūs droši aizvedīs atpakaļ pie mūsu Debesu Vecākiem, ja vien mēs paliksim uz evaņģēlija takas un sekosim Viņa pēdās. Par to es liecinu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.