2010.–2019. gads
Grēku nožēlošana — priekpilna izvēle
Lejupielādes
Šī lapa (MP3)
Zemteksta piezīmes
Tēma

Grēku nožēlošana — priekpilna izvēle

Pateicoties mūsu Glābējam, grēku nožēlošana ir ne tikai iespējama, bet ir arī priekpilna.

Mani dārgie brāļi un māsas, kad man bija 12 gadi, mana ģimene dzīvoja Gēteborgā, piejūras pilsētā Zviedrijas dienvidos. Vēlos piebilst, ka tā ir arī mūsu dārgā kolēģa, eldera Pēra G. Malma1, dzimtā pilsēta, kurš aizgāja mūžībā šajā vasarā. Mums viņa trūkst. Mēs esam pateicīgi par viņa cēlo sirdi un cildeno kalpošanu, un par viņa burvīgās ģimenes paraugu. Un mēs, protams, lūdzam, lai Dievs viņiem dāvātu Savas bagātākās svētības.

Pirms piecdesmit gadiem mēs apmeklējām Baznīcu lielā, pārbūvētā ēkā. Kādu svētdienu mans draugs Stefans,2 kurš bija viens no diviem diakoniem draudzē, ar zināmu sajūsmu sveicināja mani Baznīcā. Mēs devāmies uz papildus telpu, kas atradās aiz dievkalpojumu zāles, un viņš izvilka no kabatas lielu plaukšķeni un sērkociņus. Jaunības bramanības dzīts, es paņēmu plaukšķeni un aizdedzināju garo, pelēko degli. Es plānoju nodzēst degli, pirms tas būtu izdedzis. Taču, kad es apdedzināju savus pirkstus, cenšoties to nodzēst, es nometu plaukšķeni zemē. Stefans un es šausmās noskatījāmies, kad deglis turpināja degt.

Plaukšķene uzsprāga, un sēra izgarojumi piepildīja telpu un arī dievkalpojuma zāli. Mēs steidzīgi salasījām izkaisītos plaukšķenes pārpalikumus un atvērām logus, lai mēģinātu izvēdināt smirdīgos izgarojumus, naivi cerot, ka neviens nepamanīs. Par laimi, neviens nebija ievainots un nebija nodarīts nekāds kaitējums.

Ierodoties uz sanāksmi, Baznīcas locekļi sajuta izgarojumu smaku. To bija grūti nepamanīt. Smaka mazināja sanāksmes svētumu. Tā kā bija ļoti maz Ārona priesterības nesēju, un, cenšoties, kā man šķiet, savā prātā norobežoties no notikušā, es pasniedzu Svēto Vakarēdienu, taču nejutos cienīgs to pieņemt. Kad Svētā Vakarēdiena paplāte tika man piedāvāta, es atteicos gan no maizes, gan ūdens. Es jutos briesmīgi. Es biju samulsis un zināju, ka tas, ko biju izdarījis, bija sadusmojis Dievu.

Pēc Baznīcas sanāksmēm draudzes prezidents, Frenks Lindbergs, cienījams, vecāks vīrs ar sudrabaini sirmiem matiem, palūdza man ienākt viņa kabinetā. Kad es apsēdos, viņš laipni uzlūkoja mani un teica, ka pamanīja, ka es nepieņēmu Svēto Vakarēdienu. Viņš pavaicāja — kāpēc. Es pieņemu, ka viņš zināja — kāpēc. Es biju pārliecināts, ka ikviens zināja, ko es biju izdarījis. Pēc tam, kad es pateicu viņam, viņš pajautāja, kā es jūtos. Asarām acīs es lēni pateicu viņam, ka man bija žēl un ka es zināju, ka biju pievīlis Dievu.

Prezidents Lindbergs atvēra novalkātu Mācības un Derību grāmatas eksemplāru un palūdza man izlasīt dažus pasvītrotus pantus. Es skaļi nolasīju:

„Lūk, tam, kurš nožēlojis savus grēkus, tam tiek piedots, un Es, Tas Kungs, tos vairs nepieminu.

Bet to jūs varat zināt — ja cilvēks nožēlo savus grēkus — lūk, viņš atzīsies tajos un atmetīs tos.”3

Es nekad neaizmirsīšu prezidenta Lindberga līdzjūtīgo smaidu, kad pēc lasīšanas paskatījos uz viņu. Ar zināmām emocijām viņš pateica man, ka sajuta, ka būtu labi, ja es atkal sāktu pieņemt Svēto Vakarēdienu. Kad devos prom no viņa kabineta, es sajutu neaprakstāmu prieku.

Šāds prieks ir viens no grēku nožēlošanai piemītošajiem rezultātiem. Vārds nožēlot nozīmē — „uztvert pēc tam” un norāda uz „pārmaiņām”.4 Zviedriski šis vārds ir omvänd, kas vienkārši nozīmē „apgriezties”.5 Kristiešu rakstnieks K. S. Lūiss rakstīja par nepieciešamību mainīties un to, kā mainīties. Viņš atzīmēja, ka grēku nožēlošana sevī ietver „nostāšanos uz pareizā ceļa”. Viņš teica: „Nepareizu summu var izlabot: taču to var izdarīt vienīgi tad, ja meklē, kur iepriekš tika pieļauta kļūda, tad no tās vietas visu par jaunu pārrēķinot, nevis vienkārši turpinot rēķinus bez jebkādām izmaiņām.6 Savas uzvedības maiņa un atgriešanās uz „pareizā ceļa” ir daļa no grēku nožēlošanas, taču tikai daļa. Patiesa grēku nožēlošana arī iekļauj savas sirds un gribas pievēršanu Dievam un atteikšanos no grēka.7 Kā paskaidrots Ecēhiēla grāmatā, nožēlot grēkus nozīmē — „atgrie[zties] no … grēkiem un rīkoties pēc patiesības un taisnības; … atmaksā[t] par laupīto un staigā[t] pēc dzīves likumiem, un nedar[īt] ļauna”.8

Tomēr arī šis ir nepilnīgs apraksts. Tajā nav atbilstoši paskaidrots spēks, kas padara grēku nožēlošanu iespējamu, — mūsu Glābēja nestais Izpirkšanas upuris. Patiesai grēku nožēlošanai ir jāiekļauj ticība Tam Kungam, Jēzum Kristum, ticība tam, ka Viņš var izmainīt mūs, ticība tam, ka Viņš var piedot mums, un ticība tam, ka Viņš palīdzēs mums izvairīties no turpmākām kļūdām. Šāda ticība liek Viņa veiktajai Izpirkšanai darboties mūsu dzīvē. Kad mēs ar Glābēja palīdzību „saprotam pēc tam” un „apgriežamies”, mēs varam sajust cerību uz Viņa apsolījumiem un piedošanas prieku. Ja nebūtu Pestītāja, grēku nožēlošanai piemītošā cerība un prieks kļūst tikai par nožēlojamu uzvedības maiņu. Taču, izrādot ticību Viņam, mēs topam pievērsti Viņa spējai un gatavībai piedot grēkus.

Prezidents Boids K. Pekers apstiprināja grēku nožēlošanas cerības pilnos apsolījumus 2015. gada aprīlī, savā pēdējā vispārējā konferencē. Viņš raksturoja Glābēja veiktās Izpirkšanas dziedinošo spēku, ko es uzskatu par pakāpeniski gūtu gudrību pusgadsimtu ilgas apustuļa kalpošanas laikā. Prezidents Pekers teica: „Izpirkšana neatstāj nekādas pēdas vai nospiedumus. Ko tā izlabo, tas ir izlabots. … Tā vienkārši dziedina, un tas, ko tā izdziedina, paliek izdziedināts.”9

Viņš turpināja:

„Izpirkšanai, kas var atprasīt ikvienu no mums, nav nekādu rētu. Tas nozīmē: lai arī ko mēs būtu izdarījuši vai lai kur mēs būtu bijuši, vai lai kas arī būtu noticis, ja mēs patiesi nožēlojam grēkus, [Glābējs] ir apsolījis, ka Viņš mūs izpirks. Un, kad Viņš īstenoja Izpirkšanu, tas viss tika izlīdzināts. …

 Izpirkšana … var nomazgāt katru grēka traipu, lai cik grūtu, lai cik ilgi vai daudz reižu atkārtotu.”10

Glābēja veiktā Izpirkšana ir bezgalīgi plaša un dziļa jums un man. Taču tā nekad netiks mums uzspiesta. Kā paskaidroja pravietis Lehijs, pēc tam, kad mēs esam „pietiekami apmācīti”, lai „atšķirtu labu no ļauna”,11 mēs „var[am] brīvi izvēlēties brīvību un mūžīgo dzīvi caur lielo visu cilvēku Starpnieku vai izvēlēties gūstu un nāvi”.12 Citiem vārdiem sakot, grēku nožēlošana ir izvēle.

Mēs varam izdarīt — un dažreiz izdarām — citādas izvēles. Šādas izvēles var nešķist nepareizas, taču tās mums liedz patiesi nožēlot un kavē īstu grēku nožēlošanu. Piemēram, mēs varam izvēlēties vainot citus. Kā 12-gadīgs jaunietis, Gēteborgā es varēju vainot Stefanu. Viņš bija tas, kurš uz Baznīcu atnesa lielu plaukšķeni un sērkociņus. Taču citu vainošana, pat ja tā ir pamatota, ļauj mums attaisnot savu uzvedību. Tā darot, mēs noveļam atbildību par savu rīcību uz citiem. Kad atbildība ir novelta, mēs samazinām gan savu nepieciešamību pēc rīcības, gan savu spēju rīkoties. Mēs sevi padarām par nelaimīgu upuri, nevis par būtnēm, kas spēj rīkoties neatkarīgi.13

Cita izvēle, kas kavē grēku nožēlošanu, ir savu kļūdu noniecināšana. Negadījumā ar plaukšķeni Gēteborgā neviens netika ievainots, netika nodarīti paliekoši bojājumi, un sanāksme tika noturēta tik un tā. Varēja vienkārši pateikt, ka grēku nožēlošanai nebija iemesla. Taču savu kļūdu attaisnošana, pat ja nav tūlītēju acīmredzamu seku, atņem motivāciju mainīties. Šāda domāšana liedz mums saskatīt savu kļūdu un grēku mūžīgās sekas.

Turklāt, ja domājam, ka mūsu grēkiem nav nozīmes, tāpēc ka Dievs mūs mīl neatkarīgi no tā, ko mēs darām. Kārdinoši ir ticēt tam, ko melīgais Nehors mācīja Zarahemlas iedzīvotājiem: „Ka visa cilvēce tiks izglābta pēdējā dienā un ka viņiem nevajag nedz trīcēt, nedz drebēt, … un beigās visiem cilvēkiem būs mūžīgā dzīve.”14 Taču šī pavedinošā ideja ir nepatiesa. Dievs tiešām mūs mīl. Tomēr tas, ko mēs darām, ir svarīgi Viņam un mums. Viņš ir devis skaidrus norādījumus tam, kā mums ir jāuzvedas. Mēs tos saucam par baušļiem. Piekrišanas saņemšana no Viņa un mūsu mūžīgā dzīve ir atkarīga no mūsu uzvedības, tajā skaitā no mūsu gatavības pazemībā meklēt patiesu grēku nožēlošanu.15

Taču mēs atsakāmies no patiesas grēku nožēlošanas, kad izvēlamies nošķirt Dievu no Viņa baušļiem. Galu galā, ja Svētais Vakarēdiens nebūtu svēts, nebūtu nozīmes tam, ka plaukšķenes smaka toreiz būtu traucējusi Svētā Vakarēdiena sanāksmes norisei Gēteborgā. Mums jāuzmanās no grēcīgas uzvedības, reizēm uzskatot, ka Dievs nav Savu baušļu autors. Patiesa grēku nožēlošana prasa, lai mēs atzītu Glābēja dievišķumu un Viņa pēdējo dienu darba patiesumu.

Tā vietā, lai meklētu attaisnojumus, izvēlēsimies grēku nožēlošanu. Nožēlojot grēkus, mēs varam nākt pie atziņas, līdzīgi pazudušajam dēlam,16 un aizdomāties par savas rīcības mūžīgo nozīmi. Kad mēs saprotam, kā mūsu grēki var ietekmēt mūsu mūžīgo laimi, mēs ne tikai patiesi nožēlojam, bet arī cenšamies kļūt labāki. Kad saskarsimies ar kārdinājumu, mēs, ticamāk, sev pajautāsim, Viljama Šekspīra vārdiem runājot:

„Kāds man labums no tā, ja iegūšu kāroto?

Sapni vai dvesmu par īslaicīgu prieku.

Kurš pērk minūti ilgu līksmību, lai pēc tam vaimanātu nedēļu,

Vai pārdod mūžību, lai iegūtu kāroto rotaļlietu?”17

Ja mēs esam zaudējuši mūžības perspektīvu kādas rotaļlietas dēļ, mēs varam izvēlēties nožēlot grēkus. Jēzus Kristus veiktās Izpirkšanas dēļ mums ir vēl viena iespēja. Metaforiski runājot, mēs varam samainīt rotaļlietu, ko iepriekš tik nepārdomāti iegādājāmies, un atkal saņemt mūžības cerību. Glābējs paskaidroja: „Jo, lūk, Tas Kungs, jūsu Pestītājs, izcieta nāvi miesā; tādēļ Viņš izcieta visu cilvēku sāpes, lai visi cilvēki varētu nožēlot grēkus un nākt pie Viņa.”18

Jēzus Kristus var piedot, tāpēc ka Viņš samaksāja mūsu grēku cenu.19

Mūsu Pestītājs izvēlas piedot Savas nesalīdzināmās līdzjūtības, žēlastības un mīlestības dēļ.

Mūsu Glābējs vēlas piedot, tāpēc ka tā ir viena no Viņa dievišķajām īpašībām.

Un, būdams Labais Gans, Viņš priecājas, kad mēs izvēlamies nožēlot grēkus.20

Pat sajūtot dievišķas skumjas par savu rīcību,21 kad mēs izvēlamies nožēlot grēkus, mēs nekavējoties ieaicinām Glābēju savā dzīvē. Kā mācīja Amuleks: „Nā[ciet] un vairs ilgāk nenocietin[iet] sirdis, jo lūk, tagad ir jūsu glābšanas laiks un diena; un tādēļ, ja jūs nožēlosit grēkus un nenocietināsit savas sirdis, nekavējoties diženā pestīšanas iecere tiks īstenota attiecībā uz jums.”22 Mēs varam sajust dievišķas skumjas par savu rīcību un tajā pašā laikā sajust prieku, pateicoties palīdzībai, ko dāvā Glābējs.

Tas, ka varam nožēlot grēkus, ir evaņģēlija labās vēstis!23 Vainas apziņa var tikt „aizslaucīta prom”.24 Mūs var pildīt prieks, mēs varam saņemt piedošanu par saviem grēkiem, un mums var būt „mierīg[a] sirdsapziņ[a]”.25 Mēs varam atbrīvoties no izmisuma sajūtas un grēka jūga. Mēs varam tapt piepildīti ar Dieva brīnumaino gaismu, un mūsu „dvēselei [var] vairs nesāp[ēt]”.26 Pateicoties mūsu Glābējam, grēku nožēlošana ir ne tikai iespējama, bet ir arī priekpilna. Es joprojām atceros sajūtas, kas mani pārņēma draudzes prezidenta kabinetā pēc starpgadījuma ar plaukšķeni. Es zināju, ka man ir piedots. Mana vainas apziņa pazuda, mans sadrūmušais noskaņojums uzlabojās, un manai sirdij bija viegli.

Brāļi un māsas, noslēdzot šo konferenci, es aicinu jūs sajust vairāk prieka savā dzīvē: prieku zināšanās, ka Jēzus Kristus veiktā Izpirkšana ir īsta, prieku par Glābēja spēju, gatavību un vēlmi piedot un prieku par mūsu izvēli — nožēlot grēkus. Rīkosimies saskaņā ar Glābēja norādījumu — „[smelt] ar prieku ūdeni no pestīšanas avotiem”.27 Izvēlēsimies nožēlot grēkus, atmest tos un vērst savu sirdi un prātu uz Glābēju, un sekot Viņam. Es liecinu par Viņa dzīves realitāti. Es atkal un atkal esmu saņēmis Viņa nesalīdzināmo līdzjūtību, žēlastību un mīlestību. Es lūdzu Dievu, lai Viņa veiktās Izpirkšanas svētības, kas pestī, varētu būt jūsu tagad — un atkal, atkal un atkal visas jūsu dzīves laikā,28 kā tas ir bijis manā dzīvē. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.