2010–2017
    Dižā pestīšanas iecere
    Lejupielādes
    Šī lapa (MP3)
    Zemteksta piezīmes
    Tēma

    Dižā pestīšanas iecere

    Es zinu, ka tad, kad mēs no sirds nožēlojam grēkus, tie patiešām izgaist — bez jebkādām pēdām!

    Dažus mēnešus pirms prezidenta Boida K. Pekera nāves vispārējiem priesterības un palīgorganizāciju vadītājiem bija brīnišķīga iespēja dzirdēt viņa uzrunu. Es nevaru beigt domāt par to, ko viņš teica. Viņš pastāstīja, ka ir domājis par visu sava mūža laikā paveikto, meklējot pierādījumus grēkiem, ko viņš būtu pieļāvis un no sirds nožēlojis, taču nav varējis kam tādam sadzīt pēdas. Pateicoties mūsu mīļotā Glābēja, Jēzus Kristus, Izpirkšanas upurim un caur grēku nožēlu, viņa grēki bija pilnībā izgaisuši, it kā tie nekad nebūtu pastāvējuši. Todien prezidents Pekers mums, Baznīcas vadītājiem, deva uzdevumu — liecināt, ka šis patiesais princips attiecas uz ikvienu, kurš no sirds nožēlo grēkus.

    Es pazīstu kādu vīrieti, kurš pirms vairākiem gadiem pieļāva smagus grēkus. Ilgu laiku viņš jutās pārāk apkaunots un satraukts, lai vērstos pie savas sievas un priesterības vadītājiem. Viņš vēlējās tos pilnībā nožēlot, taču nolēma, ka labāk ziedos savu mūžīgo pestīšanu, nekā pakļaus savu sievu un bērnus ciešanām, apkaunojumam un citām sekām, ko varētu izraisīt viņa atzīšanās.

    Kad mēs esam grēkojuši, Sātans bieži vien cenšas mūs pārliecināt, ka mēs rīkojamies nesavtīgi, pasargājot citus no posta, ko rada grēku atzīšana, tai skaitā, izvairīšanās no atzīšanās bīskapam, kurš, būdams Israēla soģis, var svētīt mūsu dzīves caur savām priesterības atslēgām. Tomēr patiesība ir tāda, ka nesavtīga un Kristum līdzīga rīcība ir grēku atzīšana un nožēlošana. Tāda ir Debesu Tēva dižā pestīšanas iecere.

    Visbeidzot, šis dārgais vīrs atzinās grēkos savai uzticīgajai sievai un Baznīcas vadītājiem, paužot dziļu nožēlu. Lai gan tā bija visgrūtākā lieta, ko viņš jebkad bija paveicis, atvieglojuma, miera, pateicības un mīlestības sajūta pret mūsu Glābēju, kā arī apziņa, ka Tas Kungs viņu atbalstīja un atbrīvoja no šīs smagās nastas, sniedza neaprakstāmu prieku, neatkarīgi no tā, kas viņu sagaidīja nākotnē.

    Viņš bija pārliecināts, ka viņa sieva un bērni būs izmisuši, — un viņi tādi bija, un ka viņš tiks disciplināri sodīts un atbrīvots no aicinājuma, — un tā arī notika. Viņš bija drošs, ka viņa sieva būs satriekta, sāpināta un dusmīga, — un viņa tāda bija. Un viņš bija pārliecināts, ka sieva viņu pametīs, paņemot līdzi arī bērnus, — taču viņa to nedarīja.

    Dažkārt nopietni pārkāpumi noved pie šķiršanās, un atkarībā no apstākļiem dažkārt tas var būt nepieciešams. Taču vīrietim par izbrīnu, sieva viņu pieņēma un nodevās tam, lai viņam palīdzētu visos iespējamos veidos. Ar laiku viņa spēja viņam pilnībā piedot. Viņa sajuta dziedinošo Glābēja Izpirkšanu, kas bija veikta viņas labā. Tagad, pēc daudziem gadiem, šis pāris un viņu trīs bērni ir stipri un ticības pilni. Vīrs ar sievu kalpo templī, un viņiem ir brīnišķīga un mīlestības pilna laulība. Šī vīrieša liecības dziļums, kā arī mīlestība un pateicība, ko viņš izjūt pret Glābēju, viņa dzīvē ir acīmredzama.

    Amuleks liecināja: „Es gribu, lai jūs nāktu un vairs ilgāk nenocietinātu sirdis; … ja jūs nožēlosit grēkus … , nekavējoties diženā pestīšanas iecere tiks īstenota attiecībā uz jums.”1

    Kad mans vīrs kalpoja par misijas prezidentu, mēs kādu rītu devāmies uz lidostu pakaļ lielai misionāru grupai. Viens konkrēts jaunietis piesaistīja mūsu uzmanību. Viņš šķita bēdīgs, nomākts un gandrīz vai izmisis. To pēcpusdien mēs viņu rūpīgi pieskatījām. Vakarā šis jaunietis sniedza novēlotu atzīšanos, un viņa vadītāji nolēma, ka viņam ir jāatgriežas mājās. Lai gan mēs bijām ļoti bēdīgi par to, ka viņš bija bijis negodīgs un nebija nožēlojis grēkus pirms došanās misijā, ceļā uz lidostu mēs mīloši un no sirds viņu uzslavējām par to, ka viņam bija drosme atzīties, un apsolījām, ka turpināsim ar viņu sazināties.

    Šis jaunietis bija svētīts ar brīnišķīgiem vecākiem, lieliskiem priesterības vadītājiem un ar atbalstu sniedzošu un mīlošu draudzi. Pēc gada, pieliekot lielas pūles, lai pilnībā nožēlotu grēkus un pieņemtu Glābēja Izpirkšanu, viņš varēja atgriezties mūsu misijā. Ir grūti aprakstīt prieku, ko mēs izjutām, sagaidot šo jaunieti lidostā. Viņš bija Gara pilns, laimīgs un paļāvīgs Tā Kunga priekšā un nevarēja vien sagaidīt, kad uzsāks misiju. Viņš kļuva par ievērojamu misionāru, un pēc laika mums ar vīru bija tas gods apmeklēt viņa tempļa laulības.

    Pretēji šim, es pazīstu kādu citu misionāri, kura, apzinoties, ka grēki, kurus viņa nebija nožēlojusi pirms misijas, viņai noteikti liktu pāragri doties mājās, izlēma, ka misijas laikā strādās jo īpaši uzcītīgi un atzinās grēkos misijas prezidentam vien dažas dienas pirms misijas beigām. Viņai pietrūka dievišķo skumju, un viņa centās apiet plānu, ko mūsu mīlošais Glābējs ir dāvājis ikvienam no mums.

    Mūsu misijas laikā es reiz devos līdzi savam vīram uz tikšanos, kurā viņam vajadzēja intervēt kādu vīrieti pirms viņa kristībām. Kamēr mans vīrs vadīja interviju, es gaidīju ārpusē kopā ar misionāru māsām, kuras šo vīrieti bija mācījušas. Kad intervija bija galā, mans vīrs informēja misionāres, ka vīrietis varēs tikt kristīts. Šis dārgais vīrs atkal un atkal raudāja, paskaidrojot, ka viņš bija pārliecināts, ka smagie grēki, ko viņš savā dzīvē bija pieļāvis, viņam noteikti neļaus tikt kristītam. Es reti esmu bijusi lieciniece tādam priekam un laimei, kādu novēroju todien, kad redzēju viņu iznākam no tumsības un ieejam gaismā.

    Jesus Christ. Portraits

    Elders D. Tods Kristofersons liecināja:

    „Ticot [mūsu] žēlsirdīgajam Pestītājam un Viņa varai, cilvēka izmisums pārvēršas cerībā, viņa sirds un tās vēlmes izmainās, un reiz tik pievilcīgais grēks kļūst arvien netīkamāks. …

    … Lai arī cik liela būtu grēku nožēlas cena, prieks par dāvāto piedošanu ir lielāks.”2

    Šīs pieredzes man atgādina par Ēnosu Mormona Grāmatā, kurš „piesauca [To Kungu] varenā lūgšanā” un tad izdzirdēja balsi sakām: „Ēnoss, tavi grēki ir tev piedoti. …

    Un es, Ēnoss, zināju, ka Dievs nevar melot; tāpēc mana vaina bija aizslaucīta prom.

    Un es sacīju: „Kungs, kā tas ir paveikts?”

    Un Viņš man sacīja: „Dēļ tavas ticības Kristum, … tāpēc ej, tava ticība darījusi tevi veselu.”3

    Gatavojot šo uzrunu, es vēlējos saprast, kā mūsu mazbērni izprot grēku nožēlošanu un ko viņi domā par Glābēju, tāpēc es palūdzu mūsu bērniem uzdot viņiem dažus jautājumus. Mūsu mazbērnu atbildes mani aizkustināja.

    Kas ir grēku nožēlošana? „Kad tu kādam iesit, tu vari palūgt viņam piedošanu un palīdzēt.”

    Kā tu jūties, kad tu nožēlo grēkus? „Tu vari Viņu sajust; vari sajust Viņa siltumu, un sliktās sajūtas pagaist.”

    Ko tu jūti pret Jēzu un Debesu Tēvu, kad tu nožēlo grēkus? „Es sajūtu, ka Jēzus zina, ka bija vērts veikt Izpirkšanu, un Viņš ir laimīgs, ka mēs atkal varēsim dzīvot kopā ar Viņu.”

    Kāpēc Jēzus un Debesu Tēvs vēlas, lai es nožēloju grēkus? Mana pusaugu mazbērna atbilde: „Tādēļ, ka Viņi mani mīl! Lai es varētu pilnveidoties un kļūt līdzīgs Viņiem, man ir jānožēlo grēki. Es arī vēlos, lai Gars būtu ar mani, tādēļ man ik dienu ir jānožēlo grēki, lai varētu baudīt Viņa brīnišķīgo sadraudzību. Es nekad nespēšu Viņiem pietiekami pateikties.”

    Kad mūsu četrgadīgā Brainlija dzirdēja šos jautājumus, viņa teica: „Es nezinu, tēti. Iemāci man.”

    Sister Reeves son and granddaughter

    Pagājušajā vispārējā konferencē elders Džefrijs R. Holands paziņoja: „Jums var šķist, ka ir par vēlu, jums var likties, ka esat palaidis garām daudz iespēju un pieļāvis daudz kļūdu …  vai ka atrodaties tālu no mājām, ģimenes un Dieva, taču es liecinu, ka jūs nevarat būt tik tālu, lai jūs nespētu aizsniegt dievišķā mīlestība. Tas nav iespējams, ka jūs nogrimtu vietā, kur neiespīdētu Kristus bezgalīgās Izpirkšanas gaisma.”4

    Ak, kā es vēlos, lai ikviens no maniem bērniem, mazbērniem un jums — mani brāļi un māsas — izjustu prieku un tuvību ar Debesu Tēvu un mūsu Glābēju, ikdienu nožēlojot savus grēkus un vājības. Katram atbildīgam Debesu Tēva bērnam ir jānožēlo grēki. Apdomājiet, kādus grēkus mums vajadzētu nožēlot. Kas mūs no tā attur? Kurās lietās mums vajadzētu pilnveidoties?

    Es zinu, tāpat kā prezidents Pekers to piedzīvoja un par to liecināja, ka tad, kad mēs no sirds nožēlojam, mūsu grēki patiešām izgaist — bez jebkādām pēdām! Es personīgi esmu izjutusi mīlestību, prieku, atvieglojumu un paļāvību uz To Kungu, patiesi nožēlojot grēkus.

    Manuprāt, lielākie brīnumi šajā dzīvē nav Sarkanās jūras pašķiršana, kalnu pārvietošana vai pat ķermeņa dziedināšana. Lielākais brīnums notiek tad, kad mēs pazemīgi tuvojamies mūsu Debesu Tēvam lūgšanā, dedzīgi lūdzot piedošanu, un pēc tam tiekam attīrīti no grēkiem, pateicoties mūsu Glābēja Izpirkšanas upurim. Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.