2010.–2019. gads
Strādnieki vīna dārzā
Zemteksta piezīmes
Tēma

Strādnieki vīna dārzā

Lūdzu, ieklausieties Svētā Gara pamudinājumos, kas saka jums tagad, šajā brīdī, ka jums ir jāpieņem Tā Kunga, Jēzus Kristus, Izpirkšanas dāvana.

Runājot par tikko dzirdētajiem aicinājumiem un atbrīvojumiem, ko paziņoja Augstākais Prezidijs, ļaujiet man izteikties mūsu visu vārdā. Mēs atcerēsimies un vienmēr mīlēsim tos, kuri tik uzticīgi ir kalpojuši, tāpat arī mēs uzreiz mīlam un sveicam tos, kuri šobrīd ir tikuši aicināti kalpot dažādos amatos. Mēs izsakām sirsnīgu pateicību ikvienam no jums.

Es vēlos runāt par Glābēja mācīto līdzību, kurā namatēvs „rīta agrumā izgāja strādniekus derēt”. Pēc tam, kad viņš nolīga pirmo grupu sešos no rīta, viņš atgriezās deviņos no rīta, tad — divpadsmitos pusdienā un trijos pēcpusdienā, lai nolīgtu vairāk strādnieku, jo bija nepieciešams steidzami novākt ražu. Svētie Raksti saka, ka viņš atgriezās pēdējo reizi „ap vienpadsmito stundu” (aptuveni piecos pēcpusdienā) un nolīga pēdējo cilvēku grupu. Tikai stundu vēlāk visi strādnieki sapulcējās, lai saņemtu dienas algu. Pārsteidzoši, ka visi saņēma to pašu algu, neskatoties uz nostrādāto stundu skaitu. Uzreiz tie, kuri tika nolīgti pirmie, kļuva dusmīgi, sakot: „Šie pēdējie strādāja vienu vien stundu, un tu tos pielīdzināji mums, kas dienas nastu un karstumu esam cietuši.”1 Lasot šo līdzību, iespējams, jūs, tāpat kā šie strādnieki, esat sajutuši, ka tas nebija taisnīgi. Ļaujiet man nedaudz parunāt par šo gadījumu.

Visupirms ir svarīgi atzīmēt, ka nevienam netika nodarīta netaisnība. Pirmie strādnieki piekrita pilnas dienas darba algai un to saņēma. Turklāt viņi, kā es varu iedomāties, bija ļoti pateicīgi par iegūto darbu. Laikā, kad uz Zemes dzīvoja Glābējs, vidusmēra cilvēks un viņa ģimene nevarēja neko daudz vairāk darīt, kā dzīvot no tā, ko viņi nopelnīja attiecīgajā dienā. Ja viņi nestrādāja, nenodarbojās ar lauksaimniecību, nezvejoja vai netirgojās, tad visticamāk viņiem nebija ko ēst. Tā kā potenciālo strādnieku bija vairāk nekā darbavietu, šie pirmie izvēlētie vīri bija visveiksmīgākie tajā rītā starp visiem pārējiem, kas meklēja darbu.

Patiesi, ja kādam vajadzētu izrādīt līdzjūtību, vismaz sākumā, tad tā būtu jāizrāda tiem vīriem, kuri netika izvēlēti, kuriem tāpat bija jāpabaro un jāapģērbj sava ģimene. Likās, ka veiksme nekad nebija dažu sabiedrotā. Ar katru pārvaldnieka apmeklējumu dienas laikā, viņi vienmēr redzēja, ka tiek izvēlēts kāds cits.

Cik pārsteidzoši, ka īsi pirms dienas beigām namatēvs atgriezās piekto reizi ar brīnišķīgu vienpadsmitās stundas piedāvājumu! Šie pēdējie un visvairāk izmisušie strādnieki, dzirdēdami, ka godīgi tiks atalgoti, piekrita darbam, pat nezinot atalgojuma lielumu un saprotot, ka jebkas būs labāks par tukšām rokām, kas līdz šim bijis viņu guvums. Tad, sapulcējoties kopā, lai saņemtu algu, viņi bija ļoti pārsteigti, kad saņēma tikpat, cik visi pārējie. Cik izbrīnītiem viņiem vajadzēja būt un cik ļoti, ļoti pateicīgiem! Patiesi, nekad tāda līdzjūtība nebija pieredzēta visās viņu darba dienās.

Es domāju, ka tieši ar šādu stāsta izpratni ir jāraugās uz pirmo strādnieku kurnēšanu. Kā namatēvs līdzībā viņiem saka (un es tikai nedaudz pārfrāzēju): „Mani draugi, es neesmu bijis netaisns pret jums. Jūs piekritāt dienas atalgojumam, labam atalgojumam. Jūs bijāt ļoti priecīgi par darbu, un es esmu ļoti apmierināts ar jūsu darbu. Jums tika samaksāts pilnā mērā. Ņemiet savu algu un priecājieties par to. Bet attiecībā par pārējiem, es taču varu brīvi rīkoties ar savu paša naudu.” Tad izskanēja šis pārdomas raisošais jautājums ikvienam, kuram tas bija jādzird, toreiz un tagad: „Kāpēc jums būtu jābūt skaudīgiem tāpēc, ka Es izvēlējos būt labs?”

Brāļi un māsas, reizēm mūsu dzīvē būs tā, ka kāds cits saņems negaidītu svētību vai īpašu atzinību. Es lūdzos, nesāpiniet sevi un noteikti neskaudiet, kad veiksme nāk pie kāda cita cilvēka. Mums nekļūst mazāk, kad kādam citam tiek pielikts klāt. Mēs nesacenšamies cits ar citu, lai redzētu, kurš ir bagātāks vai talantīgāks, vai skaistāks, vai svētītāks. Patiesībā mēs cīnāmies pret grēku, un noteikti skaudība ir viens no visuniversālākajiem grēkiem.

Turklāt skaudība ir kļūda, kas atkal un atkal atgriežas. Protams, mēs nedaudz ciešam, kad pār mums nāk kāda neveiksme, taču skaudība liek mums ciest, kad veiksme nāk pie citiem, kurus mēs pazīstam! Cik gan spožu perspektīvu tas mums dod — ja kļūstam nelaimīgi katru reizi, kad kādam jums līdzās ir laimīgi brīži!? Nemaz nerunājot par apkaunojumu beigās, kad mēs atklāsim, ka Dievs patiesi ir gan taisnīgs, gan žēlīgs, dodot visiem, kas Viņam paklausa, „visu, kas Viņam pieder”2, kā to pavēsta Svētie Raksti. Tātad, pirmā mācība no Tā Kunga vīna dārza — iekāre, uzpūtība vai citu noniecināšana nepacels jūsu stāvokli, ne arī citu pazemošana uzlabos jūsu paša tēlu. Tādēļ esiet labestīgi un esiet pateicīgi, ka Dievs ir labestīgs. Šis ir veids, kā dzīvot laimīgi.

Otrā doma, ko vēlos izcelt šajā līdzībā, ir tā skumjā kļūda, ko kāds var pieļaut, ja viņš atsakās pieņemt savu algu dienas beigās, jo ir dienas laikā saskatīto, šķietamo problēmu pārņemts. Šeit nav teikts, ka kāds būtu iemetis savu monētu namatēvam sejā un aizgājis prom dusmās bez naudas, taču es pieļauju domu, ka kāds tā varēja izdarīt.

Mani mīļotie brāļi un māsas, tas, kas notika šajā stāstā deviņos no rīta vai pusdienas laikā, vai trijos pēcpusdienā, vairs nelikās svarīgi salīdzinājumā ar dāsno atalgojumu, ko saņēma visi strādnieki dienas beigās. Ticības formula ir šāda: stingri turēties, turpināt strādāt, izturēt līdz galam, lai iepriekšējo stundu bēdas — vai tās būtu iedomātas vai īstas — pazūd, lūkojoties uz pēdējās atlīdzības pārpilnību. Nekavējieties pie vecām problēmām vai apsūdzībām ne pret sevi, ne savu kaimiņu, ne pat, es teiktu, pret šo patieso un dzīvo Baznīcu. Jūsu pašu un jūsu līdzcilvēku dzīves godība un Jēzus Kristus evaņģēlija godība tiks atklāta pēdējā dienā, pat ja visi nebūs atzinuši šo godību sākumā. Tādēļ nekļūstiet pārlieku nobažījušies par kaut ko, kas notika deviņos no rīta, kad Dieva labvēlība cenšas jūs atalgot sešos vakarā — lai kāda arī būtu jūsu darba vienošanās.

Mēs patērējam tik ļoti vērtīgo emocionālo un garīgo kapitālu, ietiepīgi kavējoties atmiņās par bērnībā nepareizi nospēlēto noti klavierkoncertā vai par to, ko pateica vai izdarīja mūsu dzīvesbiedrs pirms 20 gadiem, un esam apņēmušies to pieminēt vēl 20 gadus, vai par kādu atgadījumu Baznīcas vēsturē, kas tikai pierāda to, ka mirstīgie vienmēr saskarsies ar grūtībām to nemirstīgo cerību piepildīšanā, kuras Dievs uz viņiem ir licis. Pat ja žēlošanās nav aizsākusies ar jums, tā var ar jums beigties. Un liels būs atalgojums par šādu ieguldījumu, kad vīna dārza Kungs lūkosies jums acīs, un rēķini tiks samaksāti mūsu zemes dzīves beigās.

Tas mani noved pie trešās un pēdējās domas. Šī līdzība — tāpat kā visas citas līdzības — patiesībā nav par strādniekiem vai atalgojumiem, tāpat kā citas līdzības nav par aitām un āžiem. Šis ir stāsts par Dieva labestību, Viņa pacietību un piedošanu, un Tā Kunga, Jēzus Kristus, veikto Izpirkšanu. Tas ir stāsts par cēlsirdību un līdzjūtību. Tas ir stāsts par labvēlību. Tas labāk paskaidro domu, ko dzirdēju pirms daudziem gadiem, ka tiešām lieta, ko Dievs visvairāk izbauda, būdams Dievs, ir saviļņojums par to, ka Viņš var būt žēlsirdīgs, īpaši pret tiem, kuri negaida to un bieži jūtas, ka nav to pelnījuši.

Es nezinu, kuram šajā plašajā auditorijā šodien vajadzētu dzirdēt šo vēstījumu par piedošanu, kurš ir iekļauts šajā līdzībā, bet, lai arī jums šķistu, ka ir par vēlu, lai arī cik daudz izdevību, jūsuprāt, esat palaiduši garām, lai arī cik daudz kļūdu esat izdarījuši vai arī cik daudz talantu, jūsuprāt, jums nepiemīt, vai arī cik tālu jūs atrastos prom no mājām un ģimenes, un Dieva, es liecinu, ka jūs neesat aizceļojuši tik tālu, kur jūs nevarētu aizsniegt dievišķā mīlestība. Tas nav iespējams, ka jūs nogrimtu tādā vietā, kur neiespīdētu Kristus bezgalīgās Izpirkšanas gaisma.

Vai nu jūs vēl neesat no mūsu ticības, vai reiz bijāt ar mums un neesat palikuši, nav nekā no jūsu izdarītā, ko nevarētu izlabot. Nav tādu grūtību, ko jūs nevarētu pārvarēt. Nav tādu sapņu, kas, ritot laikam tagad un mūžībā, nevarētu tikt īstenoti. Pat ja jūs jūtaties, ka esat pazudušais un pēdējais vienpadsmitās stundas strādnieks, vīna dārza Kungs joprojām stāv un jums sauc: „Nāciet droši pie žēlastības troņa,”3 un krītiet pie Israēla Svētā kājām. Nāciet un turiet mielastu „bez maksas un par velti”4 pie Tā Kunga galda.

Es īpaši vēršos pie vīriem un tēviem, priesterības nesējiem vai potenciālajiem priesterības nesējiem, kā Lehijs teica: „Pamostieties! Un uzcelieties no pīšļiem … un esiet vīri.”5 Ne vienmēr, bet bieži vien tie ir vīri, kuri izvēlas neatsaukties uz aicinājumu „nākt un stāties ierindā.”6 Sievietes un bērni, šķiet, ir atsaucīgāki. Brāļi, ir laiks rīkoties. Dariet to sevis dēļ. Dariet to cilvēku dēļ, kuri mīl jūs un lūdz, lai jūs atsauktos. Dariet to Tā Kunga, Jēzus Kristus, dēļ, kurš samaksāja neizmērojamu cenu par nākotni, ko Viņš vēlas jums sniegt.

Mani mīļotie brāļi un māsas, tiem no jums, kas ir svētīti evaņģēlijā daudzus gadus, tāpēc, ka jūs bijāt pietiekami veiksmīgi, lai to atrastu agri, tiem no jums, kuri iepazina evaņģēliju soli pa solim vēlāk, un tiem no jums — baznīcas locekļiem un ne baznīcas locekļiem — kas vēl vilcināties, katram no jums un visiem es liecinu par Dieva mīlestības atjaunojošo spēku un par Viņa žēlastības brīnumu. Viņš raizējas par ticību, kuru jūs beigās iegūsiet, nevis par dienas stundu, kurā jūs to būsiet ieguvuši.

Tātad — ja jūs esat noslēguši derības, turiet tās. Ja neesat noslēguši derības, tad noslēdziet. Ja jūs noslēdzāt tās un esat tās lauzuši, nožēlojiet un atjaunojiet tās. Nekad nav par vēlu, kamēr vien vīna dārza Saimnieks saka, ka vēl ir laiks. Lūdzu, ieklausieties Svētā Gara pamudinājumos, kas saka jums tagad, šajā brīdī, ka jums ir jāpieņem Tā Kunga, Jēzus Kristus, Izpirkšanas dāvana un jābauda sadraudzība Viņa darbā. Nekavējieties. Jau kļūst vēls. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.