Tikai uz taisnīguma principiem

Elders Lerijs J. Vilsons

no Septiņdesmitajiem

Attēls

Gudri vecāki sagatavo savus bērnus, lai tie spētu tikt galā paši saviem spēkiem. Viņi dod bērniem iespēju augt, kamēr tiks sasniegts garīgais briedums, lai spētu atbilstoši izmantot savu rīcības brīvību.

Aptuveni mēnesi pēc kāzām mēs ar sievu devāmies garā ceļojumā ar mašīnu. Viņa brauca, bet es centos atpūsties. Es saku centos, jo lielceļš, pa kuru braucām, bija labi zināms tur izvietoto fotoradaru dēļ, bet manai sievai tolaik piemita tieksme pārsniegt atļauto braukšanas ātrumu. „Tu brauc pārāk ātri. Piebremzē!” es teicu.

Mana jaunā līgava nodomāja: „Esmu vadījusi mašīnu turpat vai desmit gadus, un neviens, izņemot braukšanas instruktoru, nekad nav mācījis, kā man būtu jābrauc.” Tādēļ viņa atbildēja: „Kas tev devis tiesības mācīt man, kā braukt?”

Ja godīgi, man nebija ne jausmas, kā atbildēt uz šo jautājumu. Tā nu, darīdams labāko, ko spēju, lai iestātos par saviem jaunajiem vīra pienākumiem, teicu: „Nezinu, bet es esmu tavs vīrs un man ir priesterība.”

Brāļi, došu nelielu mājienu — ja jums gadās līdzīga situācija, tad šī nav pareizā atbilde. Un es ar prieku paziņoju, ka šī bija pirmā un pēdējā reize, kad pieļāvu šādu kļūdu.

Mācībā un Derībās paskaidrots, ka tiesības izmantot priesterību mājās un arī visur citur ir nesaraujami saistītas ar to, cik taisnīga ir mūsu dzīve: „Debesu spēki nevar tikt pārvaldīti vai vadīti savādāk kā tikai uz taisnīguma principiem”.¹ Tālāk teikts, ka mēs zaudējam šo spēku, ja cenšamies „kontrolēt, pārvaldīt vai piespiest [citu] dvēseles jebkurā netaisnīguma pakāpē”.²

Šajos pantos teikts, ka mums jāvada saskaņā ar „taisnīguma principiem”. Šie principi attiecas gan uz Baznīcas vadītājiem, gan visiem tēviem un mātēm savās mājās.³ Ja kontrolējam kādu netaisnīgā veidā, mēs zaudējam tiesības uz Tā Kunga Garu un jebkādu spēku, kādu Dievs mums piešķīris.⁴ Mums var šķist, ka šīs metodes nāk par labu „kontrolētajam” cilvēkam, taču brīdī, kad cenšamies uzspiest taisnīgumu kādam, kas var un kuram būtu jārīkojas pēc savas brīvās gribas, mēs vienmēr rīkojamies netaisnīgi. Arī tad, ja stingru robežu novilkšana ir vietā, šo robežu novilkšana būtu jāveic vienīgi ar mīlošu pacietību un mācot mūžīgos principus.

Mēs vienkārši nevaram piespiest citus rīkoties pareizi. Svētie Raksti skaidri liecina, ka tas nav veids, kā rīkojas Dievs. Piespiešana aizvaino, tā liecina, ka neuzticamies citiem, un liek viņiem justies nekompetentiem. Kad kontroles īstenotāji augstprātīgi pieņem, ka ir tiesīgi izlemt citu vietā, zūd iespēja mācīties. Svētie Raksti māca, ka „tā ir gandrīz visu cilvēku daba un raksturs” — īstenot „netaisnīgu valdīšanu”⁵, tādēļ mums jāsargās no šī slazda, kurā viegli iekrist. Lai gan Svētajos Rakstos šī tieksme piedēvēta lielākoties vīriešiem, netaisnīgu valdīšanu var īstenot arī sievietes.

Netaisnīgu valdīšanu bieži pavada pastāvīga kritika un atturēšanās no atzinības vai mīlestības paušanas. Apspiestajiem šķiet, ka viņi nekad nespēs izdarīt pa prātam šādiem vadītājiem vai vecākiem, ka viņi nekad nebūs gana labi. Gudriem vecākiem jājūt, kad bērns ir pietiekami pieaudzis, lai attiecīgajā dzīves jomā lemtu pats. Ja vecāki patur visas lēmumu pieņemšanas tiesības, uzskatot, ka tās ir tikai viņu „tiesības”, viņi rada lielus šķēršļus bērna izaugsmei un attīstībai.

Mūsu bērni dzīvo pie mums tikai kādu laiku. Ja gaidām, lai nodotu viņiem morālās izvēles grožus brīdī, kad viņi uzsāks pastāvīgu dzīvi, esam gaidījuši par ilgu. Viņi nevar tā pēkšņi iemācīties, kā pieņemt gudrus lēmumus, ja viņiem nav tikusi dota iespēja pieņemt svarīgus lēmumus mājās. Šādi bērni bieži vien vai nu dumpojas, izrādot pretestību piespiedu līdzekļiem, vai arī tiek padarīti pavisam nespējīgi pieņemt patstāvīgus lēmumus.

Mūsu ģimenē bija kāds atgadījums, kas mācīja, kā palīdzēt bērniem attīstīt iemaņas lēmumu pieņemšanā. Mūsu meita Marija bija lieliska futboliste. Vienu gadu viņas komanda tika līdz finālam, un, kā jau varat iedomāties, šai spēlei vajadzēja norisināties tieši svētdien. Kā pusaudze — Marija bija gadiem ilgi mācījusies, ka sabata diena jāvelta nevis izpriecām, bet gan atpūtai un tam, lai garīgi atjaunotos, taču viņa izjuta gan treneru un komandas biedreņu spiedienu, gan vēlmi nepievilt komandu.

Viņa vaicāja mums, kā rīkoties. Mēs ar sievu viegli varējām pieņemt lēmumu viņas vietā, taču pēc lūgšanu pilnām pārdomām izlēmām, ka mūsu meita ir gatava uzņemties garīgu atbildību par savu izvēli. Mēs kopīgi izlasījām dažus Svēto Rakstu pantus un mudinājām Mariju lūgt un domāt par to.

Pēc dažām dienām viņa paziņoja par savu lēmumu. Viņa piedalīšoties svētdienas spēlē. Ko nu? Pēc tālākām pārrunām un garīga apstiprinājuma saņemšanas mēs rīkojāmies, kā bijām solījuši un ļāvām viņai īstenot savu izvēli. Pēc spēles beigām Marija lēnām pienāca pie mātes. „Ak, mammu,” viņa teica, „es jūtos briesmīgi. Es nekad vairs nevēlos tā justies. Es vairs nekad nespēlēšu sabata dienā.” Un viņa nekad to vairs nedarīja.

Marija bija apguvusi sabata dienas ievērošanas principu. Ja mēs būtu piespieduši viņu atteikties no spēles, mēs būtu lieguši vērtīgu un iespaidīgu mācīšanās pieredzi caur Garu.

Kā redzams, lai palīdzētu bērniem pareizi izmantot rīcības brīvību, vajag mācīt viņiem, kā lūgt un saņemt atbildes uz savām lūgšanām. Viņiem jāmāca gan par to, cik vērtīga ir paklausība un kāds ir tās mērķis, gan par visiem citiem būtiskākajiem evaņģēlija pamatprincipiem.⁶

Audzinot bērnus, mēs nolēmām, ka svarīgākais no mūsu mērķiem būs palīdzēt viņiem nodibināt personīgo saikni ar debesīm. Mēs zinājām, ka galu galā viņiem būs jāpaļaujas nevis uz mums, bet uz To Kungu. Brigams Jangs ir teicis: „Ja man būtu jāizvēlas no visiem pienākumiem, kas uzlikti cilvēku bērniem, … kā pirmo un svarīgāko es liktu pienākumu meklēt To Kungu, mūsu Dievu, līdz paveras saziņas ceļš starp debesīm un zemi, Dievam sazinoties ar mūsu dvēseli.”⁷

Tā kā Marija bija saņēmusi atbildes uz savām lūgšanām arī agrāk, citās dzīves situācijās, mēs paļāvāmies, ka meita jau ir atradusi šo savu saziņas ceļu ar debesīm. Tādejādi viņa guva pozitīvu mācību no savas pieredzes un bija gatava turpmāk veikt labāku izvēli. Bez šādas saiknes ar Garu gan bērni, gan arī vecāki varēs attaisnot savus sliktos lēmumus, atsaucoties uz rīcības brīvību. Svētajos Rakstos solīts, ka „tie, kas ir gudri … un ņēmuši Svēto Garu par savu ceļvedi, [netiks] pievilti”.⁸

Vēl viens traģisks blakusefekts netaisnīgai valdīšanai ir tas, ka cilvēks var zaudēt paļaušanos uz Dieva mīlestību. Es zinu dažus, kam pēc atrašanās prasīgu un kontrolējošu vadītāju vai vecāku pakļautībā, bijis grūti sajust sava Debesu Tēva mīlestību, kas sniedz atbalstu un motivāciju staigāt taisnības ceļus.

Ja vēlamies palīdzēt savā pārraudzībā esošajiem izveidot šo tik ļoti svarīgo saikni ar debesīm, mums jābūt tādiem vecākiem un vadītājiem, par kādiem rakstīts Mācības un Derību 121. nodaļā. Mums jārīkojas vienīgi „ar pārliecināšanu, pacietību, ar maigumu un lēnprātību, un ar neviltotu mīlestību”.⁹ Prezidents Henrijs B. Airings ir teicis: „Lielākā palīdzība, ko varam sniegt … jauniešiem, ir ļaut viņiem sajust mūsu pārliecību, ka viņi ir uz ceļa, kas ved mājup pie Dieva, un ka viņi spēs to veikt.”¹⁰

Runājot par principiem, kuriem mums būtu jāseko gan Baznīcā, gan mājās, ļaujiet man nobeigumā dalīties piemērā no prezidenta Tomasa S. Monsona biogrāfijas. Anna Diba, Monsona meita, stāsta, ka līdz pat šai dienai, kad vien viņa ienāk mājā, kurā tikusi uzaudzināta, viņas tēvs saka: „Skat, kas atnācis! Un vai mēs neesam priecīgi, un vai viņa nav skaista?” Viņa turpina, sakot: „Mani vecāki vienmēr izsaka man kādu komplimentu; nav svarīgi, kā izskatos vai ko es esmu paveikusi, … apciemojot savus vecākus, es zinu, ka esmu mīlēta, ka esmu lolota, ka esmu gaidīta, ka esmu mājās”.¹¹

Brāļi un māsas, šis ir Tā Kunga ceļš. Pat, ja jums kādreiz nodarīts pāri, es zinu, ka Tas Kungs vēlas, lai jūs nāktu pie Viņa.¹²Ikviens ir mīlēts. Ikviens ir aicināts. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.