Atziņas gūšanas ceļš: Svētais Vakarēdiens, templis un kalpošanas upuris

Elders Roberts D. Heilzs

no Divpadsmit apustuļu kvoruma

Attēls

Mēs topam pievērsti un kļūstam garīgi pašpaļāvīgi, kad dievbijīgi dzīvojam saskaņā ar noslēgtajām derībām.

Glābējs stāstīja Saviem apustuļiem par kādu dēlu, kurš atstāja turīgo tēvu, devās uz tālu zemi un iztērēja visu savu mantojumu. Iestājoties bada laikiem, jaunais cilvēks uzņēmās necilo cūkkopja darbu. Viņš bija tik izsalcis, ka pat gribēja apēst cūkām domātās sēnalas.

Esot projām no mājām, tālu no vietas, kur vēlējās atrasties, un ārkārtīgi trūcīgos apstākļos, jaunā cilvēka dzīvē notika pārmaiņas, kas atstāja lielu iespaidu uz viņa mūžīgo likteni. Glābēja vārdiem sakot, viņš nāca pie atziņas¹ — viņš atcerējās, kas viņš ir, saprata, kā viņam trūkst, un sāka alkt pēc svētībām, kas tik brīvi pieejamas viņa tēva namā.

Kamēr vien dzīvojam, laikā, kad esam tumsības, pārbaudījumu, skumju vai grēka ieskauti, mēs varam just Svēto Garu atgādinām, ka patiesi esam gādīgā Debesu Tēva dēli un meitas, kurš mīl mūs, mēs varam sajust vēlmi pēc svētībām, kuras var dāvāt vienīgi Viņš. Tādos brīžos mums vajadzētu censties nākt pie atziņas un atgriezties mūsu Glābēja mīlestības gaismā.

Visi Debesu Tēva bērni var pilntiesīgi iegūt šīs svētības. Vēlme pēc šīm svētībām, ieskaitot prieka un laimes pilnu dzīvi, ir būtiska Debesu Tēva ieceres daļa katram no mums. Pravietis Alma mācīja: „Pat ja jūs nevarat vairāk, kā vēlēties ticēt, ļaujiet šai vēlmei darboties jūsos”.²

Garīgajām alkām pieaugot, mēs kļūstam garīgi pašpaļāvīgi. Kā tad lai mēs palīdzam citiem, sev un savai ģimenei iegūt lielāku vēlmi sekot Glābējam un dzīvot saskaņā ar Viņa evaņģēliju? Kā mēs varam iegūt lielāku vēlmi nožēlot grēkus, būt cienīgiem un pastāvēt līdz galam? Kā mēs varam palīdzēt saviem pusaudžiem un jauniešiem, lai šīs vēlmes darbotos viņos, līdz viņi tiek pievērsti un kļūst par patiesiem „svēt[ajiem] caur Kristus … Izpirkšanu”?³

Mēs topam pievērsti un kļūstam garīgi pašpaļāvīgi, kad dievbijīgi dzīvojam saskaņā ar noslēgtajām derībām, cienīgi pieņemot Svēto Vakarēdienu, esot Tempļa rekomendācijas cienīgi un ziedojoties, kalpojot citiem.

Lai cienīgi pieņemtu Svēto Vakarēdienu, jāatceras, ka šādā veidā mēs atjaunojam kristības derības. Lai Svētais Vakarēdiens kļūtu par garīgi attīrošu iknedēļas pieredzi, mums jāsagatavo sevi jau pirms došanās uz Vakarēdiena sanāksmi. To mēs darām, apzināti atliekot malā ikdienas darbus un izpriecas un atbrīvojoties no pasaulīgām domām un rūpēm. Tādējādi mēs atvēlam vietu Svētajam Garam gan savā prātā, gan sirdī.

Pēc tam mēs esam gatavi, lai gremdētos pārdomās par Izpirkšanu. Šāda gremdēšanās pārdomās ir kas vairāk nekā ar Glābēja ciešanām un nāvi saistīto notikumu pārcilāšana — tā palīdz apzināties, ka Glābēja upuris dāvā cerību, iespēju un nepieciešamo spēku, lai veiktu reālas, patiesas pārmaiņas mūsu dzīvē.

Dziedot Vakarēdiena dziesmas, piedaloties Vakarēdiena lūgšanās un pieņemot Viņa miesas un asins simbolus, mēs ar lūgšanu sirdī tiecamies pēc tā, lai mūsu grēki un pārkāpumi tiktu piedoti. Mēs apdomājam, ko solījām un pildījām iepriekšējā nedēļā, un uzņemamies īpašas personīgas saistības — sekot Glābējam arī nākamās nedēļas laikā.

Vecāki un vadītāji, jūs varat palīdzēt jauniešiem piedzīvot nepārspējamās Vakarēdiena svētības, paverot īpašu iespēju mācīties, pārrunāt un atklāt Izpirkšanas saistību ar viņu personīgo dzīvi. Ļaujiet viņiem pašiem meklēt Svētajos Rakstos un mācīt citam citu no pašu personīgās pieredzes.

Tēviem, priesterības vadītājiem un kvorumu prezidijiem uzticēta īpaša atbildība palīdzēt Ārona priesterības nesējiem godprātīgi sagatavoties, lai veiktu savu svēto Vakarēdiena pienešanas pienākumu. Šī gatavošanās notiek, dzīvojot pēc evaņģēlija standartiem visas nedēļas garumā. Sagatavojot, svētot un iznēsājot Vakarēdienu cienīgi un godbijīgi, jaunie vīrieši pavisam burtiski seko Glābēja sniegtajam piemēram pēdējā Vakarēdiena laikā⁴ un kļūst līdzīgi Viņam.

Es liecinu, ka Svētais Vakarēdiens paver iespēju nākt pie atziņas un pieredzēt „varen[o] pārmaiņ[u]” sirdī⁵ — atcerēties, kas mēs esam un ko visvairāk vēlamies. Kad atjaunojam noslēgto derību ievērot baušļus, Svētais Gars kļūst par mūsu pavadoni un vada mūs atpakaļ pie mūsu Debesu Tēva. Nav jābrīnās, ka mums pavēlēts „sanā[kt] kopā bieži, lai baudītu maizi un [ūdeni]”⁶, kā arī pieņemt Vakarēdienu mūsu dvēselēm.⁷

Mūsu vēlme atgriezties pie Debesu Tēva pieaug, ne vien pieņemot Vakarēdienu, bet arī kļūstot cienīgiem iegūt tempļa rekomendāciju. Mēs kļūstam cienīgi, pastāvīgi un nelokāmi ievērojot baušļus. Šī paklausība aizsākas jau bērnībā un palielinās, gūstot pieredzi Ārona priesterībā un Jauno sieviešu biedrībā. Es ceru, ka pēc tam priesteri un Lauru meitenes uzstāda mērķus un īpaši gatavojas, lai saņemtu endaumentu un tiktu saistīti templī.

Kādi standarti jāievēro, lai iegūtu rekomendāciju? Psalmists mums atgādina:

„Kas drīkst kāpt Tā Kunga kalnā, un kas stāvēs Viņa svētajā vietā?

Kam nenoziedzīgas rokas un skaidra sirds”.⁸

Ja būsim tempļa rekomendācijas cienīgi, mums būs pa spēkam turēt templī noslēgtās derības. Kā lai mēs personīgi iegūstam šo spēku? Mums jācenšas iegūt liecību par Debesu Tēvu, Jēzu Kristu, Svēto Garu, to, ka Grēku Izpirkšana ir patiesa, ka Džozefs Smits bija īstens pravietis un ka Atjaunošana ir patiesa. Mums jāatbalsta savi vadītāji, jāizturas laipni pret saviem ģimenes locekļiem, jāstāv kā Tā Kunga patiesās Baznīcas lieciniekiem, jāapmeklē Baznīcas sanāksmes, jāgodā savas derības, jāpilda vecāku pienākums un jādzīvo tikumīgi. Iespējams, jūs sacīsiet, ka tas izklausās vienkārši — būt par uzticīgu pēdējo dienu svēto! Jums taisnība. Standarti tempļa rekomendācijas iegūšanai nav tik augsti, lai tos nevarētu izpildīt. Mums vienkārši uzticīgi jādzīvo saskaņā ar evaņģēliju un jāseko praviešiem.

Kā tempļa rekomendācijas un endaumenta saņēmējiem — mums jāizveido Kristum līdzīgas dzīves modelis. Tas ietver paklausību, upurēšanos, ievērojot baušļus, mīlestību pret līdzcilvēkiem, šķīstas domas un darbus, un ziedošanos, ceļot Dieva valstību. Pateicoties Glābēja veiktajai Izpirkšanai un sekojot šīm uzticības pamatnorādēm, mēs saņemam „spēku no augšienes”⁹, lai stātos pretī dzīves grūtībām. Mums ir nepieciešams šis dievišķais spēks — vairāk nekā jebkad agrāk. Un šo spēku var iegūt tikai un vienīgi caur tempļa priekšrakstiem. Es liecinu, ka upuri, ko pienesam, lai saņemtu tempļa priekšrakstus, ir visu ieguldīto pūliņu vērti.

Pieaugot vēlmei mācīties un dzīvot saskaņā ar evaņģēliju, mēs pavisam dabiski tiecamies kalpot citiem. Glābējs sacīja Pēterim: „Kad tu atgriezīsies, tad stiprini savus brāļus!”¹⁰ Uz mani atstāj iespaidu, ka mūsdienu jaunatnei ir liela vēlme kalpot un svētīt citus — mainīt šo pasauli. Viņi arī kāro pēc tā prieka, ko sniedz kalpošana.

Taču jauniešiem ir grūti saprast, ka šī brīža rīcība var palīdzēt sagatavoties turpmākai kalpošanai vai arī liegt viņiem šo iespēju. Mums visiem ir „kategorisks pienākums”¹¹ palīdzēt jauniešiem sagatavoties kalpot visa mūža garumā, palīdzot viņiem kļūt pašpaļāvīgiem. Papildus garīgajai pašpaļāvībai, par kuru jau runājām, ir arī laicīgā pašpaļāvība, kas ietver augstākās vai profesionālās izglītības iegūšanu, mācīšanos strādāt un dzīvot savu līdzekļu ietvaros. Izvairoties no parādiem un jau tagad sākot krāt, mēs būsim gatavi veikt pilnlaika kalpošanu Baznīcā turpmākajos gados. Gan garīgās, gan laicīgās pašpaļāvības mērķis ir nodrošināt sevi, lai varētu palīdzēt trūkumcietējiem.

Neatkarīgi no tā, vai esam gados jauni vai veci, tas, ko darām šobrīd, nosaka, cik lielā mērā varēsim kalpot un gūt prieku no tās turpmāk. Kā atgādina kāds dzejnieks: „No visiem skumjajiem vārdiem, rakstītiem vai paustiem, paši skumjākie ir: „Tā varēja būt!””¹² Dzīvosim tā, lai nebūtu jānožēlo padarīto vai nepaveikto!

Mīļie brāļi un māsas, tas jaunais cilvēks, par kuru runāja Glābējs un kuru mēs saucam par pazudušo dēlu, tik tiešām atgriezās mājās. Viņa tēvs nebija viņu aizmirsis, viņa tēvs bija gaidījis viņu. Un „[dēlam] vēl tālu esot — viņa tēvs to ieraudzīja un tam kļuva viņa žēl, un viņš skrēja tam pretī … un to skūpstīja”.¹³ Par godu tam, ka dēls atgriezies, tēvs lika atnest krāšņas drēbes, gredzenu un sarīkot svinības ar barotu teļu¹⁴; tas kalpo kā atgādinājums, ka mums netiks liegta neviena svētība, ja uzticīgi pastāvēsim līdz galam, ejot pa taku, kas ved atpakaļ pie Debesu Tēva.

Jūtot sirdī Dieva un Viņa Dēla mīlestību, es aicinu ikvienu no mums piepildīt mūsu garīgās alkas un nākt pie atziņas. Paskatieties spogulī un pajautājiet: „Cik lielā mērā es dzīvoju saskaņā ar noslēgtām derībām?” Mēs esam uz pareizā ceļa, ja varam pateikt: „Es cienīgi katru nedēļu pieņemu Vakarēdienu, esmu tempļa rekomendācijas cienīgs un dodos uz templi, un ziedojos, lai kalpotu un svētītu citus.”

Es dalos savā īpašajā liecībā, ka Dievs tik ļoti mīl ikvienu no mums, „ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu”¹⁵, lai Viņš izpirktu mūsu grēkus. Viņš pazīst mūs un gaida mūs, pat ja atrodamies pavisam tālu. Ja mēs atsauksimies savām vēlmēm un nāksim pie atziņas, mēs tiksim „ieskaut[i] mūžīgi Viņa mīlestības rokās”¹⁶ un būsim laipni gaidīti mājās. Par šo es liecinu mūsu Glābēja Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.