2010.–2019. gads
Kalni, kuros kāpt
Zemteksta piezīmes
Tēma

Kalni, kuros kāpt

Ja mums ir ticība Jēzum Kristum, par svētību var būt gan grūtie, gan arī vieglie laiki.

Es dzirdēju Prezidentu Spenseru V. Kimbalu kādā konferences sesijā lūdzam, lai Dievs viņam dotu kalnus, kuros kāpt. Viņš teica: „Mūs sagaida lieli izaicinājumi, milzīgas iespējas. Es ar prieku esmu gatavs pieņemt šo satraucošo perspektīvu un vēlos teikt Tam Kungam pazemībā: „Dod man šo kalnu, dod man šos izaicinājumus.””1

Mana sirds bija aizkustināta, jo es zināju par dažiem izaicinājumiem un likstām, ar ko viņš jau bija saskāries. Es sajutu vēlmi būt līdzīgam viņam — drosmīgam Dieva kalpam. Tad kādu vakaru es lūdzu pēc pārbaudījuma manai drosmei. Es to spilgti atceros. Tovakar es nometos ceļos guļamistabā ar ticību, kas, šķita, pilnībā piepildīja manu sirdi.

Pēc vienas vai divām dienām mana lūgšana tika atbildēta. Manas dzīves grūtākais pārbaudījums mani pārsteidza un darīja pazemīgu. Tas man sniedza divkāršu mācību. Pirmkārt, man bija skaidrs pierādījums, ka Dievs ir dzirdējis un atbildējis uz manu ticības lūgšanu. Taču, otrkārt, es sāku mācības, kas aizvien turpinās, — mācīties to, kāpēc es tajā vakarā ar tik lielu pārliecību jutu, ka likstas sniegs tik lielu svētību, ka pārspēs jebkādus izdevumus.

Liksta, kas mani piemeklēja tajā senajā dienā, tagad šķiet niecīga, salīdzinot ar to, kas kopš tā laika ir noticis ar mani un tiem, kurus es mīlu. Daudzi no jums pašlaik saskaras ar fiziskiem, mentāliem un emocionāliem pārbaudījumiem, kas var jums likt izsaukties, kā to darīja kāds izcils un uzticams Dieva kalps, kuru es labi pazinu. Viņa māsiņa dzirdēja viņu sāpēs izsaucamies: „Es visu savu dzīvi esmu centies būt labs; kāpēc tas ir noticis ar mani?”

Jūs zināt, kā Tas Kungs atbildēja uz šo jautājumu Pravietim Džozefam Smitam, kad viņš bija cietuma kamerā:

„Un ja tu tiksi iemests bedrē jeb slepkavu rokās, un tev tiks piespriests nāves spriedums; ja tu tiksi iemests dziļumos; ja bangojošā jūra darbosies pret tevi; ja negantie vēji kļūs par tavu ienaidnieku; ja debesis satumsīs un visi elementi apvienosies, lai nosprostotu ceļu, un visbeidzot, ja elle plaši atvērs savu muti pēc tevis, zini, Mans dēls, ka tas viss dos tev pieredzi un nāks tev par labu.

Cilvēka Dēls pazemojās zem tā visa. Vai tu esi dižāks nekā Viņš?

Tādēļ turies uz sava ceļa un priesterība paliks ar tevi; jo viņu robežas ir noteiktas un nevar tikt pārkāptas. Tavas dienas ir zināmas un tavu gadu nekļūs mazāk; tādēļ nebīsties no tā, ko cilvēks var izdarīt, jo Dievs būs ar tevi mūžīgi mūžos.”2

Es uzskatu, ka nav labākas atbildes uz jautājumu par to, kāpēc tiek doti pārbaudījumi un kas mums ir jādara, kā paša Tā Kunga vārdi, kurš izcieta pārbaudījumus mūsu dēļ, kas bija drausmīgāki, nekā mēs spējam iedomāties.

Atceraties Viņa vārdus, kad Viņš deva padomu, ka mums ticībā Viņam ir jānožēlo grēki:

„Tādēļ Es pavēlu tev nožēlot grēkus — nožēlo, lai Es nesistu tevi ar Savas mutes rīksti un ar Savām dusmām, un ar Savu niknumu, un tavas ciešanas nebūtu smagas — cik smagas, tu nezini, cik skaudras, tu nezini, jā, cik grūti būs paciest, tu nezini.

Jo lūk, Es, Dievs, esmu izcietis tās par visiem, lai viņi varētu neciest, ja tie nožēlos grēkus;

bet, ja viņi nenožēlos grēkus, viņiem nāksies ciest tāpat kā Man;

šīs ciešanas lika Man, tieši Dievam, lielākajam no visiem, trīcēt aiz sāpēm un asiņot katrā porā, un ciest gan miesā, gan garā — un gribēju, lai Es varētu nedzert to rūgto biķeri, un izvairīties —

tomēr, gods lai ir Tēvam, un Es baudīju to un pabeidzu Savus sagatavošanas darbus cilvēku bērniem.”3

Jums un man ir ticība, ka veids, kā izciest un pacelties pāri pārbaudījumiem, ir ticēt, ka Gileādā ir dziedināmais balzāms4 un ka Tas Kungs ir apsolījis: „Es tevi nepametīšu.”5 To mums ir mācījis Prezidents Tomass S. Monsons, lai palīdzētu mums un tiem, kam mēs kalpojam, šķietami drūmos un nomācošos pārbaudījumos.6

Taču Prezidents Monsons ir arī gudri mācījis, ka ir nepieciešams laiks, lai izveidotos ticības pamats, kas apliecinātu apsolījumu patiesumu. Iespējams, ka jūs tāpat kā es esat redzējuši vajadzību pēc šī pamata pie kāda cilvēka gultas, kurš bijis gatavs padoties skarbajā cīņā par izturēšanu līdz galam. Ja mūsu sirdīs nav nostiprinājies ticības pamats, spēksizturētizzudīs.

Mans šodienas mērķis ir pastāstīt, ko es zinu par to, kā mēs varam izveidot šo nesatricināmo pamatu. To es daru lielā pazemībā divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tas, ko es teikšu, var kādam, kurš cīnās ar lielām grūtībām un jūt, ka viņa ticības pamats sairst, likt zaudēt drosmi. Un, otrkārt, es zinu, ka mani pirms dzīves beigām sagaida vēl lielāki pārbaudījumi. Tādēļ padoms, ko es jums piedāvāšu, vēl ir jāpierāda, man pašam izturot līdz galam.

Jaunībā es strādāju kādā uzņēmumā, kas sagatavoja un būvēja pamatus jaunām ēkām. Bija grūti strādāt vasaras karstumā, lai sagatavotu zemes veidni, kurā mēs lējām cementu pamatiem. Tolaik nebija mašīnu. Mēs izmantojām kapļus un lāpstas. Stabilu ēku pamatu veidošana tolaik bija smags darbs.

Tas prasīja arī pacietību. Kad mēs bijām ielējuši cementu, mēs gaidījām, līdz tas sacietēs. Lai kā arī mēs vēlētos darba ritmu pasteidzināt, mums nācās gaidīt arī pēc pamatu ieliešanas, pirms mēs varējām noņemt veidnes.

Un vēl iespaidīgāks celtniekam-iesācējam bija šķietami garlaicīgais un laikietilpīgais process, lai veidnēs rūpīgi ieliktu metāla stieņus, kas gatavajiem pamatiem piešķīra izturību.

Līdzīgi arī mūsu ticības augsnei ir jātiek rūpīgi sagatavotai, lai tā izturētu vētras, kas rodas katra cilvēka dzīvē. Šis ticības stingrais pamats ir personīgais godprātīgums.

Ja mēs pastāvīgi izvēlamies pareizo, kad vien tiek dota izvēle, veidojas mūsu ticības stingrais pamats. Tā aizsākums ir bērnībā, jo, katrai dvēselei piedzimstot, tiek dota Kristus Gara dāvana. Ar šī Gara palīdzību mēs varam zināt, kad mēs esam rīkojušies pareizi Dieva priekšā un kad mēs esam Viņa skatījumā rīkojušies nepareizi.

Šīs izvēles — vairumā dienu to ir simtiem — sagatavo stingru pamatu, uz kā tiek celta mūsu ticības ēka. Metāla karkass, ap ko tiek izliets mūsu ticības saturs, ir Jēzus Kristus evaņģēlijs ar tā derībām, priekšrakstiem un principiem.

Viena no nezūdošas ticības atslēgām ir pareiza sacietēšanas jeb nobriešanas laika noteikšana. Tādēļ tas nebija gudri, ka es tik agri savā dzīvē lūdzu pēc augstākiem kalniem, kuros kāpt, un lielākiem pārbaudījumiem.

Šī nobriešana nenotiek automātiski, paejot kādam laikam, taču tam ir nepieciešams laiks. Nepietiek ar to, ka kļūstam vecāki. Tā ir neatlaidīga kalpošana Dievam un cilvēkiem no visas sirds un dvēseles, kas liecību par patiesību pārvērš noturīgā garīgā spēkā.

Tagad es vēlos uzmundrināt tos, kas atrodas smagos pārbaudījumos, kas domā, ka viņu ticība varētu vājināties uzbrūkošajās grūtībās. Grūtības pašas par sevi var būt veids, lai jūs stiprinātu un galu galā iegūtu nesatricināmu ticību. Moronijs, Mormona dēls Mormona Grāmatā, pastāstīja mums, kā šī svētība var īstenoties. Viņš māca vienkāršu un tīkamu patiesību, ka rīkošanās pat nelielā ticībā ļauj Dievam to stiprināt:

„Un tagad es, Moronijs, gribu runāt mazliet par šīm lietām; es gribu parādīt pasaulei, ka ticība ir tas, uz ko tiek cerēts un kas nav redzams; tādēļ neapstrīdiet tāpēc, ka jūs neredzat, jo jūs nesaņemsit liecību, līdz jūsu ticība nebūs pārbaudīta.

Jo tas bija ar ticību, ka Kristus parādījās mūsu tēviem pēc tam, kad Viņš bija augšāmcēlies no miroņiem; un Viņš neparādījās tiem tikmēr, kamēr tiem nebija ticības Viņam; tādēļ ir vajadzīgs, lai dažiem būtu ticība Viņam, jo Viņš nerāda Sevi pasaulei.

Bet cilvēku ticības dēļ Viņš ir parādījis Sevi pasaulei un godājis Tēva Vārdu, un sagatavojis ceļu, lai tādējādi citi varētu būt debesu dāvanas dalībnieki, lai tiem varētu būt cerība uz to, ko tie nav redzējuši.

Tādēļ jūs arī varat cerēt un būt dāvanas dalībnieki, ja jūs gribat, ja tikai jums ir ticība.”7

Šī ārkārtīgi vērtīgā kripatiņa ticības, kura jums jāsargā un jebkādā veidā jāizmanto, ir ticība Tam Kungam Jēzum Kristum. Moronijs mācīja par šādas ticības spēku: „Un neviens nekad nav darījis brīnumus, līdz tiem nav bijusi ticība; tādēļ tie vispirms ticēja Dieva Dēlam.”8

Es apciemoju kādu sievieti, kura bija saņēmusi brīnumainu spēku pārciest neiedomājamus zaudējumus, vienkārši spējot nebeidzami atkārtot vārdus: „Es zinu, mans Glābējs ir dzīvs.”9 Šī ticība un šie liecības vārdi joprojām bija kā dūmakā, kas aizēnoja, taču neizdzēsa viņas bērnības atmiņas.

Es biju pārsteigts, kad uzzināju par kādu citu sievieti, kura bija piedevusi cilvēkam, kurš viņai bija darījis pāri gadiem ilgi. Es biju izbrīnīts un vaicāju viņai, kāpēc viņa izvēlējās piedot un aizmirst tik daudzus ļaunprātīgās izmantošanas gadus.

Viņa klusi teica: „Tas ir pats grūtākais, ko es jebkad esmu izdarījusi, bet es vienkārši zināju, ka man tas ir jādara. Tādēļ to izdarīju.” Viņas ticība tam, ka Glābējs viņai piedos, ja viņa piedos citiem, sniedza viņai miera un cerības izjūtu, kad dažus mēnešus pēc tam, kad viņa bija piedevusi savam grēkus nenožēlojušajam ienaidiekam, viņa nomira.

Viņa man vaicāja : „Kā būs debesīs, kad es tur nokļūšu?”

Es teicu: „Es zinu, ka tā tev būs kā brīnišķīga pārnākšana mājās, jo es esmu redzējis tavu spēju izrādīt ticību un piedot.”

Man ir vēl citi iedrošinājuma vārdi tiem, kuri pašlaik šaubās, vai viņu ticība Jēzum Kristum būs pietiekami stipra, lai labi izturētu līdz galam. Man ir bijusi svētība pazīt dažus no jums, kas šobrīd klausāties, kad jūs bijāt jaunāki, enerģiski, vairāk apdāvināti par citiem cilvēkiem, tomēr jūs izvēlējāties darīt to, ko Glābējs būtu darījis. Savā pārpilnībā jūs atradāt veidus, kā palīdzēt un rūpēties par cilvēkiem, kurus jūs citādi nebūtu ievērojuši vai uz kuriem jūs būtu raudzījušies no augšas.

Kad nāks smagi pārbaudījumi, jums būs ticība tos labi izturēt, jo tā būs nemanāmi izveidojusies tajā laikā, kad jūs rīkojāties tīrās Kristus mīlestības vadīti, kalpojot un piedodot citiem, kā to būtu darījis Glābējs. Jūs cēlāt uz ticības pamata, mīlot, kā Glābējs mīlēja, un kalpojot Viņam. Jūsu ticība Viņam mudināja uz žēlsirdības darbiem, kas jums sniegs cerību.

Nekad nav par vēlu stiprināt ticības pamatu. Laiks ir vienmēr. Pateicoties ticībai Glābējam, jūs varat nožēlot grēkus un lūgt piedošanu. Ir kāds, kuram jūs varat piedot. Ir kāds, kuram jūs varat pateikties. Ir kāds, kuram jūs varat kalpot un palīdzēt. Jūs to varat darīt, lai kas arī jūs būtu un lai cik vientuļš vai pamests jūs justos.

Es nevaru apsolīt, ka jūsu likstas beigsies šajā dzīvē. Es nevaru apgalvot, ka jūsu pārbaudījumi jums šķitīs tikai īslaicīgi. Viena no dzīves pārbaudījumu iezīmēm ir tāda, ka tie, šķiet, palēnina laika ritumu un liek tam gandrīz vai apstāties.

Tam ir savi iemesli. Šo iemeslu zināšana var nesniegt lielu mierinājumu, taču tā var jums sniegt pacietību. Šie iemesli pamatojas vienā faktā — aiz Savas pilnīgās mīlestības pret jums Debesu Tēvs un Glābējs vēlas, lai jūs būtu sagatavoti tam, lai kopā ar Viņiem dzīvotu mūžīgajās ģimenēs. Tur var būt tikai tie, kas ir nomazgāti pilnīgi tīri, pateicoties Jēzus Kristus veiktajai Izpirkšanai.

Mana māte cīnījās ar audzēju gandrīz 10 gadus. Procedūras, operācijas un beigās — gultas režīms — tie bija tikai daži no viņas pārbaudījumiem.

Es atceros sava tēva teikto, kad viņš vēroja, kā viņa izdvesa pēdējos elpas vilcienus: „Mazā meitene ir devusies mājup, lai atpūstos.”

Viens no runātājiem viņas bērēs bija Prezidents Spensers V. Kimbals. Starp cieņas apliecinājumiem, ko viņš izteica, es atceros kaut ko tamlīdzīgu: „Iespējams, ka daži no jums domā, ka Mildreda cieta tik ilgi un tik ļoti tāpēc, ka viņai bija vajadzīgi pārbaudījumi kaut kā slikta dēļ, ko viņa bija izdarījusi.” Pēc tam viņš teica: „Nē, tie bija tāpēc, ka Dievs tikai vēlējās viņu mazliet vairāk nospodrināt.” Es atceros, ka tajā brīdī iedomājos: „Ja tik labai sievietei ir nepieciešama tik liela spodrināšana, kas sagaida mani?”

Ja mums ir ticība Jēzum Kristum, par svētību var būt gan grūtie, gan arī vieglie laiki. Visos apstākļos mēs varam izvēlēties pareizo ar Gara vadības palīdzību. Mums ir Jēzus Kristus evaņģēlijs, lai veidotu un vadītu mūsu dzīvi, ja mēs to izvēlamies. Un, pateicoties praviešiem, kuri mums atklāj mūsu vietu pestīšanas iecerē, mēs varam dzīvot ar pilnīgu cerību un miera sajūtu. Mums nekad nevajadzētu domāt, ka esam vientuļi vai nemīlēti Tā Kunga kalpošanā, jo tādi mēs nekad neesam. Mēs varam sajust Dieva mīlestību. Glābējs ir apsolījis eņģeļus, kas būs mums apkārt, lai mūs atbalstītu.10 Un Viņš vienmēr tur Savu vārdu.

Es liecinu, ka Dievs Tēvs dzīvo un ka Viņa Mīļotais Dēls ir mūsu Pestītājs. Svētais Gars ir apliecinājis patiesību šajā konferencē un darīs to atkal, kad jūs pēc tā tieksities, klausoties un vēlāk studējot šeit esošo Tā Kunga pilnvaroto kalpu vēstījumus. Prezidents Tomass S. Monsons ir Tā Kunga pravietis visai pasaulei. Tas Kungs ir nomodā par jums. Dievs Tēvs dzīvo. Viņa Mīļotais Dēls, Jēzus Kristus, ir mūsu Pestītājs. Viņa mīlestība ir nebeidzama. To es liecinu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.