2010.–2019. gads
Dzīves sacīkstes
Zemteksta piezīmes
Tēma

Dzīves sacīkstes

No kurienes mēs nākam? Kādēļ mēs esam šeit? Kurp mēs dodamies pēc šīs dzīves? Šiem eksistenciālajiem jautājumiem vairs nav jāpaliek neatbildētiem.

Mani mīļotie brāļi un māsas, šorīt es vēlos runāt par mūžīgām patiesībām — patiesībām, kas bagātinās mūsu dzīves un drošībā aizvedīs mūs mājās.

It visur cilvēki dzīvo vienā steigā. Reaktīvās lidmašīnas steigšus nes cilvēku dārgo kravu pāri plašiem kontinentiem un milzīgiem okeāniem, lai darījumu sanāksmes tiktu apmeklētas, pienākumi izpildīti, atvaļinājumi izbaudīti un radinieki apmeklēti. Uz daudzajiem ceļiem — automaģistrālēm, autostrādēm un autoceļiem — šķietami nebeidzamā virknē un daudzu iemeslu dēļ ripo miljoniem automašīnu, kurās sēž vēl vairāk miljonu cilvēku, ik dienu steidzoties savās gaitās.

Vai šajā straujajā dzīves ritumā mēs jebkad apstājamies, lai uz brīdi padomātu — tieši par mūžīgajām patiesībām?

Salīdzinājumā ar mūžīgajām patiesībām vairums ikdienas dzīves jautājumu ir samērā nenozīmīgi. Ko mēs ēdīsim vakariņās? Kādā krāsā krāsosim viesistabu? Vai vajadzētu pierakstīt dēlu futbola komandā? Šādi un neskaitāmi citi līdzīgi jautājumi izzūd krīzes brīžos, kad ir cietis vai savainots kāds tuvinieks, kad kāds no mājiniekiem pēkšņi saslimst, kad dzīves svece apdziest un nāve stāv uz sliekšņa. Tad mūsu domas kļūst skaidrākas, un mēs viegli spējam noteikt, kas patiešām ir nozīmīgs un kas ir tikai ikdienišķs.

Nesen es apciemoju kādu sievieti, kura vairāk nekā divus gadus bija cīnījusies ar nāvējošu slimību. Viņa pastāstīja, ka, pirms viņa saslima, viņas dzīvi piepildīja tādas aktivitātes kā mājas uzkopšana, līdz tā spoži laistījās, un skaistu mājsaimniecības piederumu iegāde. Viņa apmeklēja frizieri divas reizes nedēļā un katru mēnesi tērēja naudu un laiku, lai papildinātu savu garderobi. Viņas mazbērni ciemos tika aicināti reti, jo viņa allaž uztraucās, ka sīkās un bezrūpīgās roķeles varētu salauzt vai citādi sabojāt to, ko viņa uzskatīja par vērtīgiem ieguvumiem.

Un tad negaidīti viņa uzzināja ko šokējošu — ka viņas dzīvība ir briesmās un ka viņai, iespējams, ir atlicis pavisam maz laika. Viņa teica, ka brīdī, kad viņa dzirdēja ārstu sakām diagnozi, viņa uzreiz zināja, ka visu atlikušo laiku pavadīs kopā ar savu ģimeni un draugiem un viņas dzīves centrā būs evaņģēlijs, jo šīs bija viņas vislielākās vērtības.

Šādi apskaidrības brīži agrāk vai vēlāk notiek ar katru no mums, kaut arī, iespējams, ne vienmēr tas ir tik dramatiski. Mēs skaidri saprotam, kam patiešām ir nozīmē mūsu dzīvē un kā mums vajadzētu dzīvot.

Glābējs teica:

„Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog.

Bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog.

Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds.”1

Dziļu pārdomu un lielu grūtību brīžos cilvēka dvēsele raugās uz debesīm, meklējot dievišķu atbildi uz dzīves svarīgākajiem jautājumiem: No kurienes mēs nākam? Kādēļ mēs esam šeit? Kurp mēs dodamies pēc šīs dzīves?

Atbildes uz šiem jautājumiem nav atrodamas zinātniskajā mācību literatūrā vai meklējot internetā. Šie jautājumi stāv pāri mirstīgajai dzīvei — tie aptver mūžību.

No kurienes mēs nākam? Šis jautājums, lai arī neizteikts vārdos, ir neizbēgami bijis katra cilvēka prātā.

Apustulis Pāvils atēniešiem Marsa kalnā teica, ka mēs „esam Dieva cilts”.2 Tā kā mēs zinām, ka mūsu fiziskos ķermeņus ir devuši mūsu mirstīgie vecāki, mums ir jānoskaidro Pāvila izteikuma nozīme. Tas Kungs ir paziņojis, ka „gars un ķermenis ir cilvēka dvēsele”.3 Tādēļ Dieva cilts jeb atvase ir mūsu gars. Vēstules Ebrejiem autors nodēvējis Viņu par garu Tēvu.4 Visi cilvēku gari burtiski „ir dzimuši par Dieva dēliem un meitām”.5

Mēs ievērojam, ka, lai mēs domātu par šo tēmu, iedvesmoti dzejnieki ir sarakstījuši aizkustinošus vēstījumus un pierakstījuši izcilas domas. Viljams Vordsvorts uzrakstījis šīs patiesās rindas:

Mēs nākam pasaulē kā sapnī dziļā

Ar Dvēs'li sirdī — savas dzīves Zvaigzni,

Kas izsenis jau mirdzējusi mūžībā,

No tālienes tā ceļu mērojusi.

Un neesam mēs visu aizmirsuši,

Jo dzīvei šai mēs tikām gatavoti,

Mēs piedzimām ar dievišķības dzirksti,

Ko devis Dievs, kur mūsu mājas īstās, —

Bērnībā debesis ir ap mums!6

Vecāki domā par savu atbildību mācīt, iedvesmot un sniegt vadību, norādījumus un priekšzīmi. Un, kamēr vecāki domā, viņu bērni — sevišķi jaunieši — uzdod dziļdomīgo jautājumu: „Kādēļ mēs esam šeit?” Parasti tas tiek izteikts klusi sirdī ar vārdiem: „Kāpēc es esmu šeit?”

Cik gan pateicīgiem mums jābūt par to, ka gudrais Radītājs ir izveidojis Zemi un sūtījis mūs šeit, aizklājot priekšā mūsu iepriekšējai esamībai aizmirstības priekškaru, lai mēs varētu pieredzēt pārbaudes laiku, iespēju pierādīt sevi, lai sagatavotos it visam, ko Dievs ir paredzējis mums dot!

Skaidrs, ka viens no mūsu Zemes dzīves galvenajiem mērķiem ir saņemt ķermeni no miesas un kauliem. Vēl mums ir dota rīcības brīvības dāvana. Mums tiek dota iespēja pašiem izdarīt tūkstošiem izvēļu. Šeit mēs mācāmies no savas rūgtās pieredzes. Mēs atšķiram labu no ļauna. Mēs spējam noteikt, kas ir rūgts un kas ir salds. Mēs atklājam, ka mūsu rīcība ir saistīta ar sekām.

Paklausot Dieva baušļiem, mēs varam sagatavoties dzīvošanai tajā „namā”, par kuru runāja Jēzus, kad Viņš paziņoja: „Mana Tēva namā ir daudz mājokļu. … Es noeimu jums vietu sataisīt … lai tur, kur Es esmu, būtu arī jūs.”7

Kaut arī mēs piedzimām „ar dievišķības dzirksti”, dzīve nerimstoši rit uz priekšu. Pēc bērnības nāk jaunība, un nemanāmi pienāk brieduma gadi. No pieredzes mēs mācāmies nepieciešamību tiekties uz debesīm, lai gūtu palīdzību savos dzīves ceļos.

Dievs, mūsu Tēvs, un Jēzus Kristus, mūsu Kungs, ir parādījuši ceļu, kas ved uz pilnību. Viņi mūs aicina dzīvot atbilstoši mūžīgajām patiesībām un kļūt pilnīgiem, kā Viņi ir pilnīgi.8

Apustulis Pāvils dzīvi pielīdzināja sacīkstēm. Vēstulē Ebrejiem viņš mudināja: „Dosimies ar pacietību mums noliktajā sacīkstē, nolikdami visu smagumu un grēku, kas ap mums tinas.”9

Savā dedzīgumā neatstāsim neievērotu Salamana mācītāja gudro padomu: „Ne ātrajam … sacīkstēs tika piešķirta uzvara un … ne pašam drošsirdīgākajam … uzvara.”10 Patiesībā balvu iegūst tas, kurš pastāv līdz galam.

Kad es domāju par dzīves sacīkstēm, es atceros kādas citas sacīkstes no savas bērnības. Mēs ar draugiem paņēmām kabatnažus un no mīkstas vītola koksnes izgrebām mazas rotaļu laiviņas. Kad tai tika piestiprināta trīsstūra formas kokvilnas bura, katrs palaida savu vienkāršo laiviņu, lai tā sacenstos Jūtas Provo upes samērā straujajos ūdeņos. Mēs skrējām gar upes krastu un vērojām, kā šīs sīkās laiviņas brīžiem spēcīgi šūpojās ātrajā straumē un citubrīd mierīgi burāja vietās, kur ūdens bija dziļāks.

Kādu sacīkšu laikā mēs ievērojām, ka viena laiviņa bija priekšā visām pārējām uz noteikto finiša vietu. Pēkšņi straume pienesa to pārāk tuvu kādam lielam atvaram, un laiviņa sasvērās uz sāniem un apgāzās. Tā griezās tik riņķī vien, jo nespēja izkļūt no atvara galvenajā straumē. Galu galā tā nonāca citu atlūzu un sanesu starpā, un to cieši satvēra zaļo sūnaugu vijīgās lapas.

Šīm bērnības rotaļu laiviņām nebija ne ķīļa, kas sniegtu stabilitāti, ne stūres, ar ko varētu vadīt, un tām nebija dzinējspēka. Neizbēgami, ka to liktenis bija peldēt pa straumi — pa mazākās pretestības ceļu.

Atšķirībā no rotaļu laiviņām mums ir dotas dievišķas īpašības, ar ko vadīt savu ceļojumu. Mēs piedzimstam pasaulē nevis tāpēc, lai peldētu pa mainīgajām dzīves straumēm, bet mums ir spēks domāt, spriest un gūt panākumus.

Mūsu Debesu Tēvs nesūtīja mūs mūžīgajā ceļojumā, nesniedzot līdzekļus, ar ko mēs varētu saņemt Viņa vadību, tā nodrošinot mūsu atgriešanos. Es runāju par lūgšanu. Es runāju arī par tās klusās, mierīgās balss čukstiem; un es neaizmirstu par Svētajiem Rakstiem, kuros ir ietverts Tā Kunga vārds un praviešu vārdi, — kas mums ir doti, lai mēs veiksmīgi šķērsotu finiša līniju.

Mūsu mirstīgās misijas kādā brīdī parādās nedroši soļi, noguris smaids, slimības sāpes — vasaras beigas, rudens sākums, ziemas aukstums — pieredze, ko mēs dēvējam par nāvi.

Ikviens domājošs cilvēks ir uzdevis sev jautājumu, ko vislabāk vārdos ir izteicis senatnes Ījabs: „Kad cilvēks nomiris, vai viņš var atkal dzīvot?”11 Lai kā mēs censtos nedomāt par šo jautājumu, tas allaž atgriežas. Nāve piemeklē visus cilvēkus. Ar to sastopas veci cilvēki, kas staigā nedrošiem soļiem. Tās uzaicinājumu izdzird tie, kuri tikko kā nonākuši dzīves pusceļā. Reizēm tā apklusina mazu bērnu smieklus.

Taču vai pastāv esamība pēc nāves? Vai ar nāvi viss beidzas? Roberts Blečfords savā grāmatā God and My Neighbor sparīgi uzbruka vispārpieņemtajai kristiešu pārliecībai par Dievu, Kristu, lūgšanu un sevišķi — par nemirstību. Viņš pašapzinīgi apgalvoja, ka nāve ir mūsu esamības beigas un ka neviens nevar pierādīt pretējo. Tad notika kaut kas negaidīts. Viņa skepticisma mūris pēkšņi sašķīda lauskās. Viņš kļuva atklāts un pazemīgs. Viņš lēnām uzsāka atpakaļceļu pie ticības, ko bija izsmējis un pametis. Kas izraisīja tik pamatīgas pārmaiņas viņa uzskatos? Nomira viņa sieva. Ar salauztu sirdi viņš iegāja telpā, kur atradās viņas mirstīgās atliekas. Viņš vēlreiz ielūkojās sejā, ko viņš tik ļoti mīlēja. Nākot laukā, viņš teica kādam draugam: „Tā ir viņa, un tomēr tā nav viņa. Viss ir mainījies. Kaut kas, kas tur bija iepriekš, ir paņemts projām. Viņa vairs nav tā pati. Kas gan cits kā dvēsele ir aizgājusi?”

Vēlāk viņš rakstīja: „Nāve nav tas, ko daži cilvēki iedomājas. Tā ir kā ieiešana citā telpā. Tajā citā telpā mēs satiksim … dārgās sievietes un vīriešus un mīļos bērnus, kurus mēs mīlējām un zaudējām.”12

Mani brāļi un māsas, mēs zinām, ka ar nāvi viss nebeidzas. Šo patiesību ir mācījuši dzīvie pravieši visos laikmetos. Tā ir atrodama arī mūsu Svētajos Rakstos. Mormona Grāmatā mēs lasām konkrētus un mierinošus vārdus:

„Tagad par dvēseles stāvokli starp nāvi un augšāmcelšanos — lūk, tas man ir ticis darīts zināms caur eņģeli, ka visu cilvēku gari, tikko tie ir pametuši šo mirstīgo ķermeni, jā, visu cilvēku gari, vai tie ir labi vai ļauni, tiek paņemti mājās pie tā Dieva, kas devis viņiem dzīvību.

Un tad notiks, ka to gari, kuri ir taisnīgi, tiks uzņemti laimes stāvoklī, kas tiek saukts par paradīzi, atpūtas stāvoklī, miera stāvoklī, kur tie atpūtīsies no visām savām raizēm un no visām rūpēm, un bēdām.”13

Pēc tam, kad Glābējs tika sists krustā un Viņa ķermenis trīs dienas bija gulējis kapā, gars tajā ienāca no jauna. Akmens tika novelts no kapa, un augšāmceltais Pestītājs devās tālāk, tērpts nemirstīgā ķermenī no miesas un kauliem.

Atbilde uz Ījaba jautājumu„Kad cilvēks nomiris, vai viņš var atkal dzīvot?”tika dota, kad Marija un citi tuvojās kapam un ieraudzīja divus vīrus mirdzošās drēbēs, kuri sacīja: „Ko jūs meklējat dzīvo pie mirušiem? Viņš nav šeit, bet ir augšāmcēlies.”14

Pateicoties Kristus uzvarai pār nāvi, mēs visi augšāmcelsimies. Tā ir dvēseles pestīšana. Pāvils rakstīja: „Tā arī ir debesu ķermeņi un zemes ķermeņi; bet citāda godība ir debesu ķermeņiem un citāda zemes ķermeņiem.”15

Tā ir celestiālā godība, pēc kuras mēs tiecamies. Tā ir Dieva klātbūtne, kurā mēs vēlamies dzīvot. Tā ir mūžīgā ģimene, kurā mēs vēlamies būt. Šādas svētības ir jānopelna visas dzīves laikā — cenšoties, meklējot, nožēlojot grēkus un galu galā gūstot sekmes.

No kurienes mēs nākam? Kādēļ mēs esam šeit? Kurp mēs dodamies pēc šīs dzīves? Šiem eksistenciālajiem jautājumiem vairs nav jāpaliek neatbildētiem. No savas dvēseles dziļumiem un visā pazemībā es liecinu, ka tā ir patiesība, par ko es esmu runājis.

Mūsu Debesu Tēvs priecājas par tiem, kuri tur Viņa baušļus. Viņš ir norūpējies arī par pazudušu bērnu, gausu pusaudzi, kaprīzu jaunieti, nolaidīgu vecāku. Mācītājs mīloši uzrunā viņus un patiesi visus: „Atgriezieties. Nāciet šurp. Ienāciet. Nāciet mājās. Nāciet pie Manis.”

Pēc nedēļas mēs svinēsim Lieldienas. Mēs domāsim par Glābēja dzīvi, Viņa nāvi un Viņa Augšāmcelšanos. Kā Viņa īpašais lieciniekses liecinu jums, ka Viņš dzīvo un ka Viņš gaida mūsu triumfējošo atgriešanos. Lai mēs tā atgrieztos, es pazemīgi lūdzu Viņa svētajā Vārdā — patiesi Jēzus Kristus, mūsu Glābēja un mūsu Pestītāja, Vārdā, āmen.