Gatavi un cienīgi, lai kalpotu
Prezidents Tomass S. Monsons
Brīnumi var notikt it visur, kad priesterība tiek saprasta, tās spēks tiek godāts un pareizi lietots un ticība tiek izrādīta.
Mani dārgie brāļi, cik labi ir atkal ar jums tikties. Kad vien es apmeklēju priesterības vispārējo sapulci, es apdomāju dažu cildeno, Dieva iecelto vadītāju mācības, kuri ir runājuši Baznīcas priesterības vispārējās sapulcēs. Daudzi no viņiem ir aizgājuši mūžībā, un tomēr no saviem spožajiem prātiem, no savu dvēseļu dziļumiem un no savām laipnajām sirdīm viņi mums ir devuši iedvesmotu vadību. Šovakar es ar jums dalīšos dažās viņu mācībās par priesterību.
No pravieša Džozefa Smita teiktā: „Priesterība ir mūžīgs princips, un tas pastāvēja ar Dievu no mūžības un pastāvēs līdz mūžībai, bez dienu sākuma vai gadu beigām”.1
No prezidenta Vilforda Vudrafa vārdiem mēs mācāmies: „Svētā priesterība ir kanāls, pa kuru Dievs sazinās un darbojās ar cilvēkiem uz Zemes; un debesu vēstneši, kas ir apmeklējuši Zemi, lai sazinātos ar cilvēkiem, ir cilvēki, kuriem bija priesterība un kuri to godāja, kamēr bija miesā uz Zemes; un viss, ko Dievs ir licis darīt cilvēka glābšanai no cilvēka nākšanas Zemes virsū līdz pasaules pestīšanai, ir ticis un tiks darīts ar mūžīgās priesterības palīdzību”.2
Prezidents Džozefs F. Smits turklāt paskaidroja: „Priesterība ir … Dieva spēks, kas deleģēts vīriešiem, ar ko viņi var rīkoties uz Zemes cilvēces ģimenes glābšanai Tēva un Dēla, un Svētā Gara Vārdā, un rīkoties likumīgi; nevis pašiem uzņemoties šīs pilnvaras, ne arī aizlienējot tās no jau mirušām un aizgājušām paaudzēm, bet gan tās ir pilnvaras, ko laikā, kurā mēs dzīvojam, ir devuši kalpojošie eņģeļi un gari no augšienes, tieši no Visuvarenā Dieva klātbūtnes”.3
Un visbeidzot citāts no prezidenta Džona Teilora teiktā: „Kas ir priesterība? … Tā ir Dieva valdīšana vai nu uz Zemes, vai debesīs, jo tieši ar šo spēku, līdzekli vai principu tiek pārvaldītas visas lietas uz Zemes un debesīs, un ar šo spēku visas lietas tiek uzturētas un atbalstītas. Tā pārvalda visas lietas, tā vada visas lietas, tā atbalsta visas lietas un attiecas uz visām lietām, ar ko Dievs un patiesība ir saistīti”.4
Cik gan svētīti mēs esam, ka varam būt šeit šajās pēdējās dienās, kad Dieva priesterība ir uz Zemes! Cik gan priviliģēti mēs esam, ka varam turēt šo priesterību! Priesterība nav tik daudz dāvana, kā tā ir uzdevums kalpot, privilēģija iedvesmot un iespēja svētīt citu cilvēku dzīves.
Šīm iespējām līdzi nāk pienākumi un atbildība. Man ļoti patīk un ir dārgs šis cēlais vārds pienākums un viss, ko tas nozīmē.
Vienā vai citā amatā, vienā vai citā vietā es esmu apmeklējis priesterības sapulces pēdējos 72 gadus — kopš es tiku ordinēts par diakonu 12 gadu vecumā. Laiks noteikti turpina ritēt. Mūsu pienākumi iet vienā solī ar laiku. Pienākumi nekļūst blāvi un nedilst. Postoši konflikti nāk un iet, taču cīņa par cilvēku dvēselēm turpinās bez mitēšanās. Kā taures skaņas Tā Kunga vārds atskan tev un man, un visiem priesterības nesējiem: „Tādēļ lai katrs vīrs tagad mācās savu pienākumu un darbojas savā amatā, kurā viņš ir nozīmēts, ar visu uzcītību”.5
Ādams, Noa, Ābrahāms, Mozus, Samuēls un Dāvids saņēma aicinājumu no Dieva pildīt savu pienākumu. To saņēma pravietis Džozefs Smits un katrs viņa pienākumu pārņēmējs. Šāds aicinājums nāca pie zēna Nefija, kad Tas Kungs viņam norādīja, caur viņa tēvu Lehiju, atgriezties ar saviem brāļiem Jeruzālemē, lai iegūtu misiņa plāksnes no Lābana. Nefija brāļi kurnēja, sakot, ka tā bija grūti izpildāma lieta. Kāda bija Nefija atbilde? Viņš teica: „Es iešu un darīšu to, ko Tas Kungs ir pavēlējis, jo es zinu, ka Tas Kungs nedod pavēles cilvēku bērniem, ja vien Viņš nesagatavos ceļu priekš tiem, lai viņi varētu paveikt to, ko Viņš tiem ir pavēlējis”.6
Kad šāds aicinājums nāks pie jums un pie manis, kāda būs mūsu atbilde? Vai mēs kurnēsim kā Lamans un Lemuēls un teiksim: „Tā ir grūti izpildāma lieta?”7 Vai mēs katrs kā Nefijs paziņosim: „Es iešu un darīšu?” Vai mēs būsim gatavi kalpot un paklausīt?
Dažreiz Dieva gudrība šķiet kā muļķība vai vienkārši pārāk sarežģīta, taču viena no lielākajām un vērtīgākajām mācībām, ko varam apgūt mirstīgajā dzīvē, ir šāda — kad Dievs runā un cilvēks paklausa, tam cilvēkam vienmēr būs taisnība.
Kad es domāju par vārdu pienākums un par to, kā savu pienākumu pildīšana var bagātināt mūsu un citu cilvēku dzīvi, es atceros vārdus, ko uzrakstīja kāds slavens dzejnieks un rakstnieks:
Es gulēju un sapņoju,
Ka dzīve ir prieks.
Es pamodos un sapratu,
ka dzīve ir pienākums.
Es rīkojos, un lūk —
Pienākums izrādījās prieks.8
Roberts Lūiss Stīvensons izteica to šādi: „Es zinu, kas ir prieks, jo esmu izdarījis labu darbu”.9
Kad mēs pildīsim savus pienākumus un pielietosim priesterību, mēs atradīsim patiesu prieku. Mēs sajutīsim apmierinājumu, jo būsim izpildījuši savus pienākumus.
Mums ir mācīti mums dotās priesterības konkrētie pienākumi, vai nu tā būtu Ārona vai Melhisedeka priesterība. Es mudinu jūs apdomāt šos pienākumus un tad darīt visu, kas jūsu spēkos, lai tos izpildītu. Lai to varētu izdarīt, mums katram ir jābūt cienīgam. Lai mūsu rokas būtu gatavas, tīras un labprātīgas, cilvēkiem dodot to, ko Debesu Tēvs viņiem vēlētos dot. Ja mēs neesam cienīgi, varam pazaudēt priesterības spēku, un ja mēs to pazaudēsim, mēs pazaudēsim to, kas nepieciešams paaugstināšanai. Būsim cienīgi, lai varētu kalpot.
Prezidents Harolds B. Lī, viens no dižākajiem skolotājiem Baznīcā, teica: „Kad kāds kļūst par priesterības nesēju, viņš kļūst par Tā Kunga pārstāvi. Viņam jāattiecas pret savu aicinājumu tā, it kā viņš būtu Tā Kunga uzdevumā”.10
Otrā pasaules kara laikā, 1944. gada sākumā, risinājās kāds notikums, kurā bija iesaistīta priesterība, kad ASV jūras kājnieki centās ieņemt Kvadžaleinas koraļļu salu, kas ir Māršala salu daļa un atrodas Klusajā okeānā, aptuveni pusceļā starp Austrāliju un Havaju salām. Notikušo pastāstīja kāds reportieris, kurš nebija Baznīcas loceklis un kurš strādāja kādā laikrakstā Havajās. Pēc šī notikuma 1944. gadā viņš presē rakstīja, ka kopā ar citiem reportieriem Kvadžaleinas atolā bijis uzbrukuma otrajā vilnī ar jūras kājniekiem. Viņiem turpinot uzbrukumu, viņi pamanīja kādu jaunu jūras kājnieku, kurš peldēja pa ūdens virsu ar seju uz leju, acīmredzot būdams smagi ievainots. Seklais ūdens viņam apkārt bija sarkans no asinīm. Tad viņi pamanīja citu jūras kājnieku, kas tuvojās savam ievainotajam biedram. Otrais jūras kājnieks arī bija ievainots un viņa kreisā roka bezpalīdzīgi karājās gar sāniem. Viņš pacēla ūdenī peldošā kareivja galvu virs ūdens, lai pasargātu viņu no noslīkšanas. Paniskā balsī viņš sauca pēc palīdzības. Reportieri atkal paskatījās uz zēnu, ko viņš centās izglābt, un atkliedza pretī: „Jaunais cilvēk, šim zēnam mēs vairs nevaram palīdzēt.”
„Tad,” rakstīja reportieris, „es redzēju to, ko nekad iepriekš nebiju redzējis. Šis zēns, pats būdams smagi ievainots, iznāca krastā kopā ar sava karabiedra, šķietami nedzīvo, ķermeni. Viņš uzlika sava biedra galvu uz sava ceļa. Tas bija pārsteidzošs skats — šie divi nāvīgi ievainotie zēni — abi … tīri, izskatīgi jauni vīrieši, nonākuši briesmu stāvoklī. Viens no zēniem nolieca savu galvu pār otru un teica: „Es pavēlu tev, Jēzus Kristus Vārdā un ar priesterības spēku, palikt dzīvam, līdz es sameklēšu medicīnisku palīdzību.”” Reportieris beidza savu rakstu: „Mēs trīs, [divi jūras kājnieki un es], esam šeit slimnīcā. Ārsti nezina, … [kā viņi izdzīvoja], taču es zinu”.11
Brīnumi var notikt it visur, kad priesterība tiek saprasta, tās spēks tiek godāts un pareizi lietots un ticība tiek izrādīta. Kad ticība aizstāj šaubas, kad nesavtīga kalpošana novērš savtīgas intereses, Dieva spēks īsteno Viņa nodomus.
Aicinājums veikt kādus pienākumus var atnākt klusi, kad mēs, priesterības nesēji, pildām uzdevumus, ko esam saņēmuši. Prezidents Džordžs Alberts Smits, šis pieticīgais, taču spēcīgais vadītājs, paziņoja: „Jūsu pienākums ir vispirms uzzināt, ko Tas Kungs vēlas, un tad ar Viņa svētās priesterības spēku un varu godam pildīt savu aicinājumu savu līdzcilvēku klātbūtnē …, ka cilvēki ar prieku vēlēsies jums sekot”.12
Šādu aicinājumu pildīt pienākumu — ne tik dramatisku, taču tādu, kas tomēr palīdzēja izglābt dvēseli, — es saņēmu 1950. gadā, kad biju tikko aicināts bīskapa amatā. Man kā bīskapam bija daudz un dažādi pienākumi, un es centos pielikt visas savas pūles, lai izpildītu visu, kas no manis tika prasīts. Amerikas Savienotās Valstis tajā laikā bija iesaistītas citā karā. Tā kā daudzi mūsu Baznīcas locekļi dienēja bruņotajos spēkos, no Baznīcas Galvenās pārvaldes nāca rīkojums visiem bīskapiem nodrošināt katrai militārpersonai abonementu uz tālaika Baznīcas žurnāliem Church News un Improvement Era. Turklāt katram bīskapam tika lūgts katru mēnesi uzrakstīt personisku vēstuli katrai viņa bīskapijas militārpersonai. 23 personas dienēja armijā no mūsu bīskapijas. Ar pūlēm priesterības kvorumi nodrošināja līdzekļus šo žurnālu abonementiem. Es uzņēmos uzdevumu, pat pienākumu, katru mēnesi uzrakstīt 23 personiskas vēstules. Pēc šiem daudzajiem gadiem man joprojām ir saglabājušās daudzu manu vēstuļu kopijas un saņemtās atbildes. Kad es pārlasu šīs vēstules, pavisam viegli manās acīs sariešas asaras. Liels prieks ir atkal lasīt par kāda karavīra apņemšanos dzīvot pēc evaņģēlija, kāda jūrnieka lēmumu saglabāt ticību kopā ar savu ģimeni.
Kādu vakaru es pasniedzu kādai bīskapijas māsai kaudzi ar kārtējā mēneša vēstulēm. Viņas uzdevums bija tās nosūtīt un uzturēt pastāvīgi mainīgos adrešu sarakstus. Viņa paskatījās uz vienu aploksni un ar smaidu pajautāja: „Bīskap, vai jūs nekad nezaudējat drosmi? Šeit ir vēl viena vēstule Brālim Braisonam. Šī ir 17. bezatbildes vēstule, ko viņam sūtīsit.”
Es atbildēju: „Varbūt šis būs laimīgais mēnesis.” Kā izrādījās, tas bija laimīgais mēnesis. Pirmo reizi viņš atbildēja uz manu vēstuli. Viņa atbilde ir piemiņlieta, dārgums. Viņš dienēja tālu prom svešā zemē, izolēts, noilgojies pēc mājām, viens. Viņš rakstīja: „Dārgais bīskap, es neprotu labi rakstīt vēstules.” (Es viņam to būtu varējis pateikt vairākus mēnešus iepriekš.) Viņš savā vēstulē turpināja: „Paldies par Church News un žurnāliem, taču vislielākais paldies par personīgajām vēstulēm. Es esmu pāršķīris savā dzīvē jaunu lapu. Mani ordinēja par priesteri Ārona priesterībā. Mana sirds ir pilna. Es esmu laimīgs cilvēks.”
Brālis Braisons nebija laimīgāks par savu bīskapu. Es biju apguvis praktisko pielietojumu teicienam: „Vislabāk ir, ja tu pildi savu pienākumu. Un pārējo atstāj Tam Kungam.”13
Pēc vairākiem gadiem, apmeklējot Soltleikas Kotonvudas stabu, kad Džeimss E. Fausts kalpoja par tā prezidentu, es pastāstīju šo notikumu, cenšoties vērst vairāk uzmanības uz mūsu militārpersonām. Pēc sanāksmes pie manis pienāca izskatīgs, jauns vīrietis. Viņš paņēma manu roku savējā un pajautāja: „Bīskap Monson, vai atceraties mani?”
Es pēkšņi aptvēru, kas viņš bija. „Brāli Braison!” es izsaucos. „Kā tev iet? Ko tu dari Baznīcā?”
Sirsnīgi un ar acīmredzamu lepnumu viņš atbildēja: „Man iet lieliski. Es kalpoju sava elderu kvoruma prezidijā. Paldies jums vēlreiz par rūpēm par mani un par jūsu personiskajām vēstulēm, kas man ir ļoti dārgas.”
Brāļi, pasaulei ir nepieciešama jūsu palīdzība. Vai mēs darām visu, kas mums būtu jādara? Vai mēs atminamies prezidenta Džona Teilora vārdus: „Ja jūs neturat godā savus aicinājumus, Dievs prasīs no jums atbildību par tiem, kurus jūs būtu varējuši izglābt, ja būtu izpildījuši savu pienākumu”.14 Ir pēdas, kas jāstiprina, rokas, kas jāsatver, prāti, kas jāiedrošina, sirdis, kas jāiedvesmo, un dvēseles, kas jāglābj. Mūžības svētības gaida jūs. Jūsu privilēģija ir nebūt skatītājiem, bet dalībniekiem uz priesterības kalpošanas skatuves. Uzklausīsim saviļņojošo atgādinājumu, kas atrodams Jēkaba vēstulē: „Esiet vārda darītāji un ne tikai klausītāji, paši sevi maldinādami”.15
Mācīsimies un apdomāsim savus pienākumus. Būsim gatavi un cienīgi, lai kalpotu. Pildot savus pienākumus, sekosim Meistara pēdās. Kad jūs un es sekosim Jēzus priekšzīmei, mēs atklāsim, ka Viņš ir kas vairāk par Bētlemes mazuli, kas vairāk par galdnieka dēlu, kas vairāk par visu laiku diženāko skolotāju. Mēs Viņu iepazīsim kā Dieva Dēlu, mūsu Glābēju un Pestītāju. Kad aicinājums pildīt Savu pienākumu nāca pie Viņa, Viņš atbildēja: „Tēvs, Tava griba tiks darīta, un gods būs Tavs mūžīgi.”16 Lai katrs no mums darītu tāpat, es lūdzu Viņa svētajā Vārdā, Jēzus Kristus, Tā Kunga Vārdā, āmen.