Dieva liecinieks
Es ierosinu, lai jūs izbeigtu justies vainīgi par jebkādām nepilnībām, kas, jūsuprāt, jums piemīt attiecībā uz dalīšanos evaņģēlijā. Tā vietā lūdziet Dievu — „stāvēt kā Dieva [lieciniekam]”. Šī ir daudz spēcīgāka motivācija par vainas apziņu.
Liela daļa no Dieva svarīgā darba pasaulei paliek neredzama. Sestajā gadsimtā pirms Kristus piedzima tādi izcili domātāji kā Konfūcijs Ķīnā un Buda Austrumindijā, taču Dieva priesterības spēks bija pār Daniēlu — pravieti, kurš dzīvoja gūstā Bābeles ķēniņa Nebukadnēcara valdīšanas laikā.
Būdams satraukts redzētā sapņa dēļ, ķēniņš Nebukadnēcars lika, lai viņa burvji un zīlnieki atklāj viņam gan sapni, gan tā izskaidrojumu. Viņi, protams, nevarēja pateikt ķēniņam, ko viņš bija sapņojis, un tāpēc iebilda viņam. „Nav neviena cilvēka virs zemes, kas varētu apmierināt ķēniņa prasību. Nav arī bijis ķēniņa, … kas būtu griezies ar tādu prasību.”1 Ķēniņš Nebukadnēcars bija saniknots par viņu nespēju pastāstīt viņam sapni un savās dusmās noteica, ka visi viņa padomdevēji ir jānogalina.
Daniēls, viens no ķēniņa gudrajiem vīriem, „izlū[dzās] no … Dieva žēlastību šinī noslēpumā”.2
Notika brīnums. Šis noslēpums, ķēniņa sapnis, tika atklāts Daniēlam.
Daniēls tika aizvests ķēniņa priekšā. „Vai tu patiesi vari man pateikt sapni, kas man bija, un to arī izskaidrot?”
Daniēls atbildēja:
„[To, ko tu sapņoji, tev nevar] atklāt ne gudrie, ne vārdotāji, ne zvaigžņu vērotāji, ne zīlnieki. …
Bet ir Dievs debesīs, kas [to var atklāt, un Viņš] … ķēniņam Nebukadnēcaram darījis zināmu, kas notiks laiku beigās. …”
„Debesu Dievs,” Daniēls teica, „cels valsti, [akmeni, kas atraisīsies no kalna bez kādas cilvēku roku palīdzības un kas kļūs par lielu kalnu un piepildīs visu zemi]; [šī valsts] pastāvēs nesagrauta mūžīgi.
… Šis sapnis,” teica Daniēls, „ir tiešām zīmīgs, un patiess ir tā izskaidrojums.”3
Saņēmis sava sapņa atstāstījumu un izskaidrojumu, ķēniņš drosmīgi ierunājās: „[Tavs] Dievs ir visu dievu Dievs un visu ķēniņu Kungs.”4
No Dieva brīnumainās saziņas ar Daniēlu radās pareģojums par Jēzus Kristus evaņģēlija nākotni, ka tas tiks atjaunots uz Zemes, — valsts, kas piepildīs visu zemi … „[un] pastāvēs nesagrauta mūžīgi”.
Baznīcas locekļu skaits pēdējās dienās būs salīdzinoši neliels, kā pravietoja Nefijs, taču viņi dzīvos uz visas zemes virsas, un priesterības spēks un priekšraksti būtu pieejami visiem, kas to vēlēsies, piepildot Zemi, kā pareģoja Daniēls.5
1831. gadā pravietis Džozefs Smits saņēma šo atklāsmi: „Dieva valstības atslēgas [un atslēgas Israēla sapulcināšanai no četrām Zemes daļām] ir nodotas cilvēkam uz Zemes, un no šejienes evaņģēlijs „aizvelsies” līdz Zemes galiem kā akmens, kas, atraisījies no kalna, bez kādas cilvēku roku palīdzības velsies, līdz tas būs piepildījis visu Zemi.”6
Mūsu kopējais pienākums
Israēla sapulcināšana ir brīnums. Tā līdzinās milzīgai puzlei, kuras gabaliņi tiks sakārtoti savās vietās pirms Otrās atnākšanas diženajiem notikumiem. Tāpat kā mūs var mulsināt kalns ar puzles gabaliņiem, agrīnie svētie droši vien raudzījās uz rīkojumu — nest atjaunoto evaņģēliju visā pasaulē — kā uz gandrīz neiespējamu uzdevumu. Taču viņi sāka darboties, pa vienam cilvēkam, pa vienam puzles gabaliņam, atrodot atbilstošās maliņas, pareizi veicot šo dievišķo darbu. Maz pamazām akmens, kas atraisījies bez cilvēku roku palīdzības, sāka velties: no simtiem līdz tūkstošiem, tad — līdz desmitiem tūkstošu un tagad — miljoniem pēdējo dienu svēto, kas stājušies derībā un katrā tautā veic šo brīnumaino darbu un brīnumu.
Katrs no mums ir kā puzles gabaliņš, un katrs no mums palīdz salikt savā vietā citus būtiski svarīgus gabaliņus. Jūs esat nozīmīgi šajā dižajā darbā. Mūsu skatu tagad nekas neaizēno. Mēs redzam, ka šis brīnums turpinās, un Tā Kunga roka vada mūs, kad mēs aizpildām atlikušās, tukšās vietas. Tad „dižais Jehova teiks, ka darbs ir padarīts”,7 un Viņš atgriezīsies majestātiskumā un slavā.
Prezidents Tomass S. Monsons ir teicis: „Tagad ir pienācis laiks, lai Baznīcas locekļi un misionāri vienotos kopīgā darbā, … lai vestu cilvēku dvēseles pie Viņa. … Viņš palīdzēs mums mūsu darbā, ja vien mēs rīkosimies ticībā, lai paveiktu Viņa darbu.”8
Dievišķi uzticētais pienākums, kas reiz bija galvenokārt uz pilnlaika misionāru pleciem, tagad ir uz mūsu visu pleciem. Mēs visi vēlamies dalīties atjaunotajā evaņģēlijā, un, paldies Dievam, tūkstoši tiek kristīti katru nedēļu. Lai arī mums ir šī brīnišķīgā svētība, mūs pārņem bažas par mūsu brāļiem un māsām, un tādēļ, ka vēlamies iepriecināt Dievu, mēs sajūtam steidzamību, lai dalītos evaņģēlijā un stiprinātu Dieva valstību visā pasaulē.
Vainas apziņas ierobežojumi
Pat ja jums ir stipra vēlēšanās dalīties evaņģēlijā, jūs varat būt neapmierināti ar savu iepriekšējo pūliņu rezultātiem. Jūs varat justies līdzīgi manam draugam, kurš teica: „Es esmu runājis par Baznīcu ar savu ģimeni un draugiem, taču nedaudzi ir izrādījuši interesi, un ar katru noraidījumu es esmu kļuvis arvien svārstīgāks. Es zinu, ka man būtu jādara kas vairāk, taču es jūtos kā iestrēdzis un tikai sajūtu šausmīgu vainas apziņu.”
Ļaujiet man mēģināt palīdzēt.
Vainas apziņai ir svarīga loma, jo tā atmodina mūsos vēlmi — veikt pārmaiņas, taču vainas apziņa var mums palīdzēt tikai zināmā mērā.
Vainas apziņa ir kā automašīnas akumulators, kuras dzinēju darbina degviela. Ar akumulatora palīdzību var ieslēgt aizdedzi, iedarbināt dzinēju un ieslēgt gaismas, taču tas nedos degvielu priekšā esošajam, ilgajam ceļojumam. Ar akumulatoru vien nepietiek. Ar vainas apziņu vien arī nepietiek.
Es ierosinu, lai jūs izbeigtu justies vainīgi par jebkādām nepilnībām, kas, jūsuprāt, jums piemīt attiecībā uz dalīšanos evaņģēlijā. Tā vietā lūdziet Dievu, kā mācīja Alma, lai jums būtu iespējas „stāvēt kā Dieva [lieciniekam] visos laikos un visās lietās, un visās vietās, … lai [citi] varētu tikt Dieva pestīti un tikt pieskaitīti tiem, kas ir no pirmās augšāmcelšanās, lai [viņiem] varētu būt mūžīgā dzīve”.9 Šī ir daudz spēcīgāka motivācija par vainas apziņu.
Lai būtu par Dieva liecinieku visos laikos un visās vietās, tas atspoguļo gan to, kā mēs dzīvojam, gan to, kā mēs runājam.
Esiet atvērti, paužot savu ticību Kristum. Kad jums rodas tāda izdevība, runājiet par Viņa dzīvi, Viņa mācībām un Viņa ne ar ko nesalīdzināmo dāvanu visai cilvēcei. Dalieties Viņa spēcīgajās, patiesajās mācībās no Mormona Grāmatas. Viņš ir devis mums šo apsolījumu: „Ikvienu, kas Mani apliecinās cilvēku priekšā, to … Es apliecināšu Sava Tēva priekšā, kas ir debesīs.”10 Es jums apsolu, ja jūs bieži un sirsnīgi lūgsiet Dievu, lai jums būtu iespējas „stāvēt kā Dieva lieciniek[am]”, šīs iespējas radīsies, un tie, kas meklē vairāk gaismas un zināšanu, tiks vesti jūsu priekšā. Kad jūs atsauksieties uz garīgajiem pamudinājumiem, Svētais Gars nesīs jūsu vārdus cita cilvēka sirdī, un kādu dienu Glābējs apliecinās jūs Sava Tēva priekšā.
Grupas darbs
Garīgais darbs, palīdzot kādam ienākt Dieva valstībā, ir grupas darbs. Pēc iespējas ātrāk iesaistiet šajā darbā misionārus un lūdziet debesu palīdzību. Taču atcerieties, ka cita cilvēka pievēršanas laiks ticībai nav atkarīgs tikai no jums.11
Kamla Persanda bija no Maurīcija salas un apmeklēja medicīnas skolu Bordo, Francijā, kad mēs viņu satikām 1991. gada februārī. Mēs kopīgi lūdzām ģimenē, lai varētu dalīties evaņģēlijā ar kādu, kas meklēja patiesību, un mēs mācījām viņu savās mājās. Man bija tas gods viņu kristīt, taču mūsu ietekme nebija visnozīmīgākā, kāpēc Kamla pievienojās Baznīcai. Draugi, misionāri un pat ģimenes locekļi bija „Dieva liecinieki” viņas dzimtajā valstī, un kādu dienu Francijā, kad bija īstais laiks Kamlai, viņa nolēma tapt kristīta. Tagad, pēc 25 gadiem, svētības no šī lēmuma ir daudzējādā ziņā redzamas viņas dzīvē, un viņas dēls kalpo par misionāru Madagaskarā.
Lūdzu, neskatieties uz to, kā jūs pūlaties dalīties Glābēja mīlestībā ar citiem, kā uz testu, ko jūs esat nokārtojuši vai kurā esat izkrituši, un kurā iegūto atzīmi nosaka tas, cik pozitīvi jūsu draugi atsaucas uz jūsu sajūtām vai aicinājumu tikties ar misionāriem.12 Mēs nevaram spriest par savu pūliņu ietekmi, skatoties ar savām mirstīgajām acīm, ne arī mēs varam izveidot tiem grafiku. Kad jūs dalāties Glābēja mīlestībā ar kādu, jūsu atzīme vienmēr ir 10.
Dažas valdības ir ierobežojušas misionāru darbu, vadot mūsu cēlos Baznīcas locekļus uz vēl lielākas drosmes izrādīšanu, esot par „Dieva liecinieki[em] visos laikos … un visās vietās”.
Nadežda no Maskavas bieži dod citiem Mormona Grāmatu dāvanu kastē, saberot tai apkārt daudz konfekšu. „Es viņiem saku,” viņa teica, „ka šī ir vissaldākā dāvana, ko es spēju viņiem dot.”
Drīz pēc savām kristībām Ukrainā Svetlana sajuta pamudinājumu — dalīties evaņģēlijā ar kādu vīrieti, ko bieži redzēja autobusā. Kad šis vīrs izkāpa savā pieturā, viņa pajautāja: „Vai tu vēlētos vairāk uzzināt par Dievu?” Šis vīrs teica: „Jā.” Misionāri mācīja Viktoru, un viņš tika kristīts. Viņš un Svetlana vēlāk tika saistīti Freibergas Vācijas templī.
Esiet uzmanīgi, jūsu svētības var būt negaidītas.
Pirms septiņiem gadiem Keitija un es Soltleiksitijā satikām Djego Gomezu un viņa brīnišķīgo ģimeni. Viņi ar mums apmeklēja tempļa atvērto durvju dienu, taču mūsu uzaicinājumu — uzzināt vairāk par Baznīcu — pieklājīgi noraidīja. Šā gada maijā es saņēmu pārsteidzošu zvanu no Djego. Dzīves notikumi bija likuši viņam mesties ceļos Dieva priekšā. Viņš pats bija sameklējis misionārus, noklausījies pārrunas un bija gatavs kristībām. Šā gada 11. jūnijā es iegāju kristību ūdeņos ar savu draugu Djego Gomezu, kurš tagad ir Tā Kunga māceklis, tāpat kā es. Viņa pievēršanās ticībai notika savā laikā, pateicoties daudzu palīdzībai un atbalstam, kuri sniedzās viņam pretī kā „Dieva liecinieki”.
Uzaicinājums jauniešiem
Pie mūsu brīnišķīgajiem jauniešiem un jaunajiem pieaugušajiem visā pasaulē es vēršos ar īpašu uzaicinājumu un arī izaicinājumu būt par „Dieva liecinieki[em]”. Jums apkārt esošie cilvēki ir atvērti garīgiem meklējumiem. Atcerieties manis minēto puzli. Jums nevajag veikt šo darbu tukšām rokām; jūsu rīcībā ir tehnoloģijas un sociālie mediji. Mēs vēlamies, Tas Kungs vēlas, lai jūs vēl vairāk iesaistītos šajā diženajā darbā.
Glābējs teica: „Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā.”13
Tā nav nejaušība, ka jūs dzīvojat Āfrikā, Āzijā, Eiropā, Ziemeļamerikā, Centrālajā vai Dienvidamerikā, Klusā okeāna salās vai citā vietā Dieva pasaulē, tāpēc ka evaņģēlijam ir jātiek pasludinātam „katrai tautai, ciltij, valodai un tautībai”.14
„Debesu Dievs cels valsti, [akmeni, kas atraisīsies no kalna bez kādas cilvēku roku palīdzības un kas kļūs par lielu kalnu un piepildīs visu zemi]; [šī valsts] pastāvēs nesagrauta mūžīgi.
… Šis sapnis ir tiešām zīmīgs, un patiess ir tā izskaidrojums.”15
Es noslēdzu ar vārdiem no Mācības un Derībām: „Piesauciet To Kungu, lai Viņa valstība varētu izplatīties uz zemes, lai tās iedzīvotāji varētu to saņemt un būt gatavi nākamajām dienām, kurās Cilvēka Dēls nāks lejā [no] debesī[m], tērpts Savas godības spožumā, lai satiktu Dieva valstību … uz zemes.”16 Jēzus Kristus Vārdā, āmen.