2010.–2019. gads
Celieties spēkā, Ciānas māsas!
Lejupielādes
Šī lapa (MP3)
Zemteksta piezīmes
Tēma

Celieties spēkā, Ciānas māsas!

Lai mēs būtu pievērsušās derību turētājas, mums ir jāstudē svarīgās evaņģēlija mācības un jāiegūst nesatricināma liecība par to patiesumu.

Man ir liels prieks pulcēties šajā konferenču centrā kopā ar Baznīcas meitenēm, jaunietēm un sievietēm. Mēs arī labi zinām, ka visā pasaulē ir tūkstošiem citas māsu grupas, kas ir sapulcējušās, lai skatītos šīs pārraides, un es esmu pateicīga par iespēju un līdzekļiem, kas mums šovakar ļauj būt kopā vienotībā un vienota mērķa vadītām.

2006. gada oktobrī prezidents Gordons B. Hinklijs sniedza runu „Celieties, ak Dieva vīri”, kas savu nosaukumu ieguva no garīgās dziesmas, kas sarakstīta 1911. gadā.1 Tas bija aicinājums Baznīcas vīriešiem — celties, rīkoties un pilnveidoties. Šī runa atbalsojās manā prātā, kad es lūdzu, lai zinātu, par ko man vajadzētu ar jums runāt.

Māsas, mēs dzīvojam „grūtos laikos”.2 Mūsdienās valdošajiem apstākļiem mūs nevajadzētu pārsteigt. Par tiem tika pravietots jau pirms tūkstošiem gadu, lai tie būtu par brīdinājumu un mācību mums un lai mēs tiem varētu būt gatavi. Mormona grāmatas 8. nodaļā ir sniegts skaidrs apraksts par apstākļiem mūsdienās. Šajā nodaļā Moronijs raksta, ka ir redzējis mūsdienas un ka tajās būs kari un karu daudzināšana, liela apgānīšanās, slepkavošana, laupīšana un daudzi cilvēki, kas mums sacīs, ka Dieva acīs nekas nav pareizs vai nepareizs. Viņš raksta par cilvēkiem, kuri ir pilni lepnības, raizējas par savu smalko apģērbu un smejas par reliģiju. Viņam tiek parādīti cilvēki, kuri ir tik apsēsti ar pasaulīgajām lietām, ka viņi paiet garām „izsalkušajam un trūkumcietējam, un kailajam, un slimajam, un nomocītajam”, 3 to neievērojot.

Moronijs mums, kuri dzīvo šajā laikā, uzdod ļoti nopietnu jautājumu. Viņš jautā: „Kāpēc jūs kaunaties uzņemties Kristus Vārdu?”4 Šī apsūdzība precīzi apraksta mūsu pasaules stāvokli, kurā arvien pieaug laicīgums.

Džozefa Smita — Mateja evaņģēlijā tiek norādīts, ka pēdējās dienās pat „izredzētie saskaņā ar derību”5 tiks maldināti. Šo derības ļaužu vidū ir arī Baznīcas meitenes, jaunietes un māsas, kuras ir kristītas un noslēgušas derības ar savu Debesu Tēvu. Pat mums ir risks — tikt nepareizu mācību maldinātām.

Māsas, es nedomāju, ka turpmāk šie apstākļi uzlabosies. Ja pašreizējās tendences ir norāde uz to, kas būs, mums ir jābūt gatavām saskarties ar priekšā esošajām vētrām. Būtu viegli izmisumā nolaist rokas, bet, kā derības ļaudīm, mums nevajag krist izmisumā. Kā teica elders Gerijs E. Stīvensons: „Debesu Tēva dāsnā kompensācija par dzīvošanu grūtos laikos ir tāda, ka mēs vienlaikus dzīvojam arī evaņģēlija atklāšanas pilnībā.”6 Man ļoti patīk mierinājums, ko sniedz šis izteikums.

Prezidents Rasels M. Nelsons pirms gada mums teica: „Pret Baznīcu, tās doktrīnu un mūsu dzīvesveidu vērstā kritika tikai pieaugs. Šī iemesla dēļ mums ir nepieciešamas sievietes, kurām ir skaidra izpratne par Kristus mācību un kuras pielietos šo izpratni, mācot un palīdzot audzināt paaudzi, kas spēj pretoties grēkam. Mums ir nepieciešamas sievietes, kuras var atpazīt maldus visos to veidolos. Mums ir nepieciešamas sievietes, kuras zina, kā piekļūt spēkam, ko Dievs dāvā tiem, kuri tur derības, sievietes, kuras pauž savu ticību ar pārliecību un žēlsirdību. Mums ir nepieciešamas sievietes ar drosmi un izpratni, kāda piemita mūsu mātei Ievai.”7

Šis vēstījums man apliecina, ka, par spīti mūsdienu apstākļiem, mums ir daudzi iemesli priecāties un būt optimisma pilnām. Es no visas sirds ticu, ka mums, māsām, ir iedzimts spēks un ticība, kas mums ļaus pārvarēt mūsdienu dzīves pārbaudījumus. Māsa Šerija Djū ir rakstījusi: „Es ticu, ka brīdī, kad mēs iemācīsimies atraisīt pievērsto un derību noslēgušo sieviešu ārkārtīgi lielo ietekmi, Dieva valstība mainīsies vienā acumirklī.”8

Tas prasīs apzinātas pūles, lai mēs varētu tikt pievērstas un ievērot mūsu derības. Lai tas īstenotos, mums ir jābūt meitenēm un sievietēm, kuras studē svarīgās evaņģēlija mācības un iegūst nesatricināmu liecību par to patiesumu. Es uzskatu, ka ir trīs lietas, kas ir pamatā stiprām liecībām un kuras, manuprāt, mums būtu svarīgi saprast.

Pirmkārt, mums ir jāsaprot, cik nozīmīgs mūsu ticības un glābšanas pamatā ir Dievs, mūsu Mūžīgais Tēvs, un Viņa Dēls, Jēzus Kristus. Jēzus Kristus ir mūsu Glābējs un Pestītājs. Mums ir jāstudē un jāsaprot Viņa īstenotā Izpirkšana un tas, kā to pielietot ik dienu; grēku nožēla ir viena no lielākajām svētībām, kas mums ir dota, lai mēs varētu palikt uz pareizā ceļa. Mums ir jāraugās uz Jēzu Kristu kā uz mūsu galveno paraugu un piemēru tam, kādām mums vajadzētu kļūt. Mums nepārtraukti savās ģimenēs un baznīcas nodarbībās ir jāmāca par mūsu Tēva lielisko pestīšanas ieceri, kas ietver mācību par Kristu.

Otrkārt, mums ir jāsaprot, kāpēc šajās pēdējās dienās bija nepieciešams atjaunot doktrīnu, Baznīcu un pilnvaru atslēgas. Mums ir jāiegūst liecība, ka pravietis Džozefs Smits bija dievišķi izraudzīts un Tā Kunga nozīmēts, lai īstenotu šo atjaunošanu, kā arī saprast, ka viņš organizēja Baznīcas sievietes pēc tā parauga, kas pastāvēja sākotnējā Kristus Baznīcā.9

Treškārt, mums ir jāstudē un jāizprot tempļa priekšraksti un derības. Templis ieņem centrālo vietu attiecībā uz mūsu svētāko pārliecību, un Tas Kungs mūs aicina to apmeklēt, apdomāt, studēt par to un katram pašam atrast personīgu skaidrojumu un pielietojumu. Mēs sapratīsim, ka, pateicoties tempļa priekšrakstiem, dievišķības spēks tiek pasludināts mūsu dzīvēs10 un ka, pateicoties tempļa priekšrakstiem, mēs varam tikt apbruņotas ar Viņa spēku, pieņemt Viņa Vārdu, un ka Viņa godība var būt mums apkārt, un par mums var parūpēties Viņa eņģeļi.11 Es prātoju, vai mēs pilnībā paļaujamies uz šo solījumu spēku.

Māsas, pat jaunākā māsa šajā auditorijā var pieaugt ticībā un spēlēt nozīmīgu lomu Dieva valstības celšanā. Ir ļoti nozīmīgi, lai bērni iegūtu paši savu liecību, lasot vai klausoties Svētajos Rakstos, lūdzot ik dienu un pieņemot Svēto Vakarēdienu. Visi bērni un jaunās sievietes var mudināt ģimeni noturēt ģimenes mājvakarus un paši tajos piedalīties. Jūs varat pirmās nomesties ceļos, kad jūsu ģimene pulcējas uz kopīgo lūgšanu. Pat tad, ja jūsu mājās nevalda pilnība, jūsu personīgais piemērs, uzticīgi dzīvojot saskaņā ar evaņģēliju, var ietekmēt jūsu ģimenes locekļu un draugu dzīves.

Baznīcas jaunajām sievietēm uz sevi ir jāpaskatās kā uz būtiskām priesterības vadīta glābšanas darba dalībniecēm, ne tikai kā uz novērotājām un atbalstītājām. Jums ir aicinājumi, un jūs ir iesvētījuši tie, kuriem ir priesterības atslēgas, lai jūs varētu rīkoties kā vadītājas, ar šim darbam nepieciešamo spēku un pilnvarām. Kad jūs turat godā savus aicinājumus klašu prezidijos, garīgi sagatavojaties, kopā apspriežaties, palīdzat kalpot saviem klasesbiedriem un mācāt cita citai evaņģēliju, jūs ieņemat savu vietu šajā darbā un gan jūs, gan jūsu vienaudži tiek svētīti.

Visām sievietēm uz sevi ir jāpaskatās kā uz būtiskām priesterības darba dalībniecēm. Šīs Baznīcas sievietes ir prezidentes, padomnieces, skolotājas, iespējams, kādas padomes locekles, māsas un mātes, un Dieva valstība nevar darboties, ja vien mēs neceļamies un nepildām mūsu pienākumus ar ticību. Dažkārt mums vienkārši ir jāgūst plašāks redzējums uz to, kas ir iespējams.

Es nesen satiku kādu māsu Meksikā, kura saprot, ko nozīmē — uzticīgi turēt godā savu aicinājumu. Marfisa Maldonado pirms trīs gadiem tika aicināta mācīt Svētdienas skolu jauniešiem. Kad viņa saņēma aicinājumu, viņas nodarbības apmeklēja 7 audzēkņi, taču tagad viņas nodarbības regulāri apmeklē 20 audzēkņi. Es, apbrīnas pārņemta, viņai jautāju, kā viņa panāca šādu apmeklētāju skaita pieaugumu. Viņa pieticīgi atbildēja: „Ak, tas jau nav tikai mans nopelns. Visi audzēkņi palīdzēja.” Viņi kopīgi pārskatīja mazaktīvo Baznīcas locekļu sarakstu un kopīgi sāka viņus apmeklēt un aicināt atgriezties baznīcā. Viņu centienu rezultātā notika arī kādas kristības.

Māsa Maldonado izveidoja lapu sociālajos tīklos, kas paredzēta vienīgi viņas studentiem ar nosaukumu „Es esmu Dieva bērns”, un viņa dalās ar iedvesmojošām domām un Svētajiem Rakstiem vairākas reizes nedēļā. Viņa regulāri raksta saviem studentiem īsziņas ar mājasdarbiem un iedrošinājumiem. Viņa jūt, ka ir svarīgi ar viņiem sazināties tādā veidā, kādā viņi ir pieraduši, un tas strādā. Viņa man vienkāršiem vārdiem pateica: „Es mīlu savus studentus.” Es varēju sajust šo mīlestību, kad viņa man stāstīja par viņu centieniem, un viņas piemērs man atgādināja, ko viens cilvēks ar savu ticību un rīcību, ar Tā Kunga palīdzību var paveikt šajā darbā.

Mūsu jaunieši ik dienu ir pakļauti sarežģītiem jautājumiem, un daudziem no mums ir mīļi cilvēki, kuriem ir grūti atrast atbildes. Labās ziņas ir tādas, ka uz šiem jautājumiem ir atbildes. Ieklausieties mūsu vadītāju nesenajos vēstījumos. Mēs tiekam mudināti studēt un izprast mūsu Debesu Tēva laimes ieceri. Mums tiek atgādināti principi, kas ir aprakstīti vēstījumā par ģimeni.12 Mēs tiekam mudināti mācīt un izmantot šos avotus kā mērauklu tam, lai mēs varētu palikt uz šaurās jo šaurās takas.

Apmēram pirms gada es apciemoju kādu maza bērna māmiņu, kura bija nolēmusi rīkoties proaktīvi, lai pasargātu savus bērnus no daudzajām negatīvajām ietekmēm, kam viņi tiek pakļauti tiešsaistē un skolā. Viņa katru nedēļu izvēlas kādu tēmu, bieži vien tādu, par ko ir daudz diskusiju tiešsaistē, un nedēļas laikā ar saviem bērniem uzsāk saprātīgu sarunu, kuras laikā bērni var uzdot jautājumus un viņa var pārliecināties, ka viņi gūst visaptverošu un godīgu skatījumu uz bieži vien sarežģītiem jautājumiem. Viņa padara savas mājas par drošu vietu, kur izrunāt jautājumus un sniegt jēgpilnas evaņģēlija norādes.

Es raizējos, ka mēs dzīvojam vidē, kurā, lai izvairītos kādu aizvainot, mēs dažkārt izvairāmies mācīt pareizus principus. Mēs nemācām mūsu jaunajām sievietēm, ka sagatavošanās būt par māti ir ārkārtīgi svarīga, jo mēs nevēlamies aizvainot tās, kuras nav precējušās, un tās, kurām nevar būt bērni, vai nevēlamies, ka uz to raudzītos kā uz kaut ko, kas ierobežo nākotnes izvēles. No otras puses, mēs nemācām arī par izglītības nozīmīgumu, jo nevēlamies nodot vēstījumu, ka tā ir svarīgāka par laulībām. Mēs izvairāmies paziņot, ka mūsu Debesu Tēvs ir noteicis, ka laulība ir starp vīrieti un sievieti, jo mēs nevēlamies aizvainot tos, kurus piesaista savs dzimums. Un mums ir grūti runāt par dzimumjautājumiem vai veselīgu seksualitāti.

Māsas, mums noteikti vajag būt iejūtīgām, taču pielietosim arī veselo saprātu un izpratni par pestīšanas ieceri, lai mēs varētu būt drosmīgas un tiešas, kad pienāk brīdis mācīt mūsu bērniem un jauniešiem būtiskus evaņģēlija principus, kas viņiem ir jāsaprot, lai viņi varētu virzīties uz priekšu pasaulē, kurā dzīvojam. Ja mēs nemācīsim saviem bērniem un jauniešiem patieso doktrīnu, — un nedarīsim to skaidri, — pasaule viņiem mācīs Sātana melus.

Es mīlu Jēzus Kristus evaņģēliju, un es mūžīgi esmu pateicīga par vadību, spēku un ikdienas palīdzību, ko es saņemu kā Dieva derības meita. Es liecinu, ka Tas Kungs mūs kā sievietes, kuras dzīvo šajos grūtajos laikos, ir svētījis ar visu spēku, dāvanām un izturību, kas ir nepieciešama, lai sagatavotu pasauli Tā Kunga, Jēzus Kristus, Otrajai atnākšanai. Es lūdzu, lai mēs varētu saskatīt savu patieso potenciālu un celties, lai kļūtu par ticīgām un drošsirdīgām mūsu Debesu Tēva meitām, kādām Viņš aicina mums būt. Jēzus Kristus vārdā, āmen.