2010.–2019. gads
Tagad ir īstais laiks
Zemteksta piezīmes
Tēma

Tagad ir īstais laiks

Ja tavā dzīvē ir kas tāds, ko tev vajadzētu nolemt, tagad ir īstais laiks.

Pirms vairākiem gadiem, gatavojoties komandējumam, es sāku just sāpes krūtīs. Mana sieva aiz bažām nolēma doties man līdzi. Pirmā lidojuma laikā sāpes tik ļoti pastiprinājās, ka man bija grūti elpot. Kad mēs nolaidāmies, mēs pametām lidostu un devāmies uz vietējo slimnīcu, kur pēc vairākiem testiem ārstējošais ārsts paziņoja, ka mēs varam droši turpināt savu ceļojumu.

Mēs atgriezāmies lidostā un iekāpām lidmašīnā, lai nokļūtu līdz savam galamērķim. Kad mēs piezemējāmies, pilots runāja pa iekšējo telefonu un lūdza, lai es identificētu sevi. Pienāca stjuarte, sakot, ka viņi tikko saņēmuši ārkārtas zvanu, un pateica man, ka pie lidostas mani gaida ātrās palīdzības mašīna, lai vestu mani uz slimnīcu.

Mēs iekāpām ātrās palīdzības mašīnā, un mūs steidzami aizveda uz vietējo neatliekamās palīdzības nodaļu. Tur mūs sagaidīja divi noraizējušies ārsti, kuri paskaidroja, ka man tika noteikta nepareiza diagnoze, un patiesībā tika atklāta nopietna plaušu embolija jeb asins receklis manā plaušā, kam nekavējoties bija nepieciešama medicīniskā palīdzība. Ārsti mūs informēja, ka daudzi pacienti ar šādu stāvokli neizdzīvo. Zinot to, ka mēs bijām tālu no mājām un nebijām pārliecināti, vai esam gatavi šādām dzīves pārmaiņām, ārsti teica: ja mūsu dzīvē ir kas tāds, ko mums vajadzētu nolemt, tagad ir īstais laiks.

Es labi atceros, kā gandrīz acumirklī — tajā satraucošajā brīdī — mana perspektīva pilnībā izmainījās. Tas, kas šķita tik svarīgs pirms dažiem brīžiem, tagad tam vairs nebija nozīmes. Mans prāts „aizsteidzās” prom no šīs dzīves komforta un rūpēm pie mūžīgās perspektīvas — domām par ģimeni, bērniem, savu sievu un galu galā pie savas dzīves izvērtēšanas.

Kā mums klājas kā ģimenei un individuāli? Vai mēs dzīvojam savas dzīves saskaņā ar derībām, kuras mēs noslēdzām, un Tā Kunga gaidām, vai, iespējams, mēs neapzināti atļaujam pasaulīgajām rūpēm novērst mūsu uzmanību no tām lietām, kuras ir vissvarīgākās?

Es aicinu jūs apdomāt kādu svarīgu mācību, ko es guvu no šīs pieredzes: atkāpties no pasaulīgā un izvērtēt savu dzīvi. Vai pēc ārsta teiktā: ja tavā dzīvē ir kas tāds, ko tev vajadzētu nolemt, — tagad ir īstais laiks.

Savas dzīves izvērtēšana

Mēs dzīvojam informācijas pārslodzes pasaulē, kurā dominē arvien pieaugošie traucēkļi, kas padara arvien grūtāku to, lai mēs neapjuktu šīs dzīves kņadā un koncentrētos uz mūžīgām vērtībām. Mūsu ikdienas dzīves tiek pakļautas uzmanību piesaistošiem virsrakstiem, kurus veido ar strauji mainīgām tehnoloģijām.

Ja mēs neveltīsim laiku pārdomām, mēs nevarēsim aptvert šīs strauji attīstošās vides ietekmi uz mūsu ikdienas dzīvi un veiktajām izvēlēm. Mēs varam būt pārņemti ar informācijas uzplūdiem, kas pausti attēlos ar īpašu vēstījumu, videoklipos un uzkrītošos virsrakstos. Kaut arī tie ir interesanti un izklaidējoši, vairumam no tiem ir maz sakara ar mūsu mūžīgo progresu, un tomēr tie veido mūsu laicīgās pieredzes skatījumu.

Šie pasaulīgie traucēkļi var tikt pielīdzināti tiem, kuri bija Lehija sapnī. Kad mēs virzāmies uz priekšu pa derību ceļu, stingri turoties pie dzelzs margas, mēs dzirdam un redzam tos, kuri „izsmēja un rādīja ar pirkstiem” no lielās un plašās ēkas (1. Nefija 8:27). Mēs to varam darīt neapzināti, bet dažreiz mēs apstājamies un novirzām savu uzmanību, lai vērotu visu šo lielo satraukumu. Daži no mums pat var palaist vaļā dzelzs margu un pietuvoties, lai labāk redzētu. Citi var pilnībā atkrist dēļ „tiem, kas ņirgājās par viņiem” (1. Nefija 8:28).

Glābējs mūs brīdināja: „Sargaities, ka jūsu sirdis netop apgrūtinātas no … laicīgajām rūpēm” (Lūkas 21:34). Mūsdienu atklāsme mums atgādina, ka daudzi ir aicināti, bet maz ir izredzētu. Viņi nav izredzēti „tāpēc, ka viņu sirdis … ir pievērstas šīs pasaules lietām un tiecas pēc cilvēku goda” (Mācības un Derību 121:35; skat. arī 34. pantu). Savas dzīves izvērtēšana mums sniedz iespēju atkāpties no pasaulīgā, pārdomāt to, kur uz derības takas atrodamies mēs, un, ja nepieciešams, veikt izmaiņas, lai pārliecinātos, ka turamies cieši un raugāmies uz priekšu.

Nesen, vispasaules svētbrīdī jauniešiem, prezidents Rasels M. Nelsons aicināja jauniešus atkāpties no pasaulīgā, atvienoties no sociālajiem medijiem, ieturot septiņu dienu gavēni. Un vakardien viņš izteica līdzīgu aicinājumu māsām šīs konferences sieviešu sesijā. Tad viņš aicināja jauniešus ievērot jebkādas atšķirības tajā, kā viņi jutīsies, ko domās vai pat kā domās. Pēc tam viņš aicināja viņus „veikt pamatīgu dzīves izvērtēšanu ar To Kungu, … lai pārliecinātos, ka jūs droši stāvat uz derību takas”. Viņš aicināja viņus: ja ir kaut kas viņu dzīvēs, ko nepieciešams mainīt, tad „šodien ir īstais brīdis to mainīt”.1

Izvērtējot tās lietas mūsu dzīvēs, kuras jāmaina, mēs varētu uzdot sev praktisku jautājumu: „Kā mēs varam pārvarēt šīs pasaules traucēkļus un nemainīgi raudzīties, esot ar savas mūžības vīziju?”

2007. gada konferences uzrunā „Labs, labāks, vislabākais” prezidents Dalins H. Oukss mācīja, kā noteikt, kuras izvēles ir vissvarīgākās starp daudzām no mūsu pasaulīgajām prasībām. Viņš deva padomu: „Dažas labas lietas mums ir jānoliek malā, lai izvēlētos citas, kas ir labākas vai vislabākās, jo tās attīsta ticību Kungam, Jēzum Kristum, un stiprina mūsu ģimenes.”2

Ļaujiet man ieteikt, ka vislabākās lietas šajā dzīvē balstās uz Jēzu Kristu un izpratni par mūžīgajām patiesībām — par to, kas Viņš ir un ko mēs Viņam nozīmējam.

Meklējiet patiesību

Kad mēs cenšamies iepazīt Glābēju, mums vajadzētu ņemt vērā pamatpatiesību par to, kas mēs esam un kāpēc mēs šeit esam. Amuleks mums atgādina, ka „šī dzīve … ir laiks, lai sagatavotos satikt Dievu”, laiks, „kas ir dot[s], lai mēs sagatavotos mūžībai” (Almas 34:32–33). Plaši pazīstama gudrība mums atgādina: „Mēs neesam cilvēki, kuriem ir garīga pieredze. Mēs esam garīgas būtnes, kurām ir cilvēciska pieredze.”3

Izpratne par mūsu dievišķo izcelsmi ir būtiska mūsu mūžīgajā attīstībā, un tā var atbrīvot mūs no šīs dzīves traucēkļiem. Glābējs mācīja:

„Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi,

un Jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus” (Jāņa 8:31–32).

Prezidents Džozefs F. Smits pasludināja: „Lielākais sasniegums, ko cilvēce šajā pasaulē var paveikt, ir iepazīt dievišķo patiesību — tik pamatīgi, tik pilnīgi, ka nevienas pasaulē dzīvojošas būtnes piemērs vai rīcība nekad neaizvestu viņus prom no zināšanām, ko viņi ir ieguvuši.”4

Mūsdienu pasaulē debates par patiesību ir sasniegušas baltkvēli, visiem pretendējot uz patiesību, it kā tas būtu relatīvs jēdziens, kas ir pieejams individuālai interpretācijai. Jaunais zēns Džozefs Smits atklāja, ka „tik liels bija apjukums un strīdi” viņa dzīvē, „ka bija neiespējami … nākt pie kāda noteikta slēdziena, kas ir pareizs un kas nepareizs” (Džozefs Smits — Vēsture 1:8). Tas notika „vārdu karu un uzskatu sajukuma vidū”, kad viņš meklēja dievišķu vadību, lai atrastu patiesību (Džozefs Smits — Vēsture 1:10).

Prezidents Nelsons aprīļa konferencē mācīja: „Ja mums ir jel kāda cerība izvētīt šīs neskaitāmās balsis un cilvēku filosofijas, caur ko tiek uzbrukts patiesībai, mums ir jāiemācās saņemt atklāsme.”5 Mums ir jāmācās paļauties uz patiesības Garu, „ko pasaule nevar dabūt, tāpēc ka viņa To neredz un To nepazīst” (Jāņa 14:17).

Tā kā šī pasaule strauji virzās uz alternatīvo realitāti, mums ir jāatceras Jēkaba vārdi: „Jo Gars runā patiesību un nemelo. Tāpēc tas runā par lietām, kādas tās patiesībā ir, un par lietām, kādas tās patiesībā būs; tāpēc šīs lietas tiek skaidri mums pasludinātas mūsu dvēseļu glābšanai” (Jēkaba gr. 4:13).

Atkāpjoties no pasaulīgā un izvērtējot savas dzīves, tas ir īstais laiks, lai izlemtu, kādas izmaiņas mums ir jāveic. Mēs varam smelties lielu cerību, zinot, ka mūsu Paraugs, Jēzus Kristus, atkal ir parādījis ceļu. Pirms Viņa nāves un Augšāmcelšanās, kad Viņš kalpoja, lai palīdzētu tiem, kuri bija Viņa tuvumā, saprast Viņa dievišķo lomu, Viņš tiem atgādināja: „Lai jums miers būtu Manī. Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!” (Jāņa 16:33.) Par Viņu es liecinu, Jēzus Kristus Vārdā, āmen.