Ievainotie
Smagos pārbaudījumos pacietīgi virzieties uz priekšu, un Glābēja dziedinošais spēks sniegs jums gaismu, sapratni, mieru un cerību.
2016. gada 22. martā, tieši pirms plkst. 8.00 rītā, divas teroristu bumbas eksplodēja Briseles lidostā. Elders Ričards Norbijs, elders Meisons Velss un elders Džozefs Empijs bija aizveduši māsu Feniju Kleinu uz lidostu, lai viņa dotos savā misijā uz Klīvlendu, Ohaio. Trīsdesmit divi cilvēki tika nogalināti, un visi misionāri tika ievainoti.
Vissmagāk ievainotais bija 66 gadus vecais elders Ričards Norbijs, kurš kalpoja ar savu sievu, māsu Pemu Norbiju.
Elders Norbijs atcerējās to brīdi:
„Acumirklī es zināju, kas bija noticis.
Es centos aizbēgt, taču uzreiz nokritu zemē. … Es varēju redzēt, ka mana kreisā kāja bija smagi ievainota. Es [pamanīju] melnus, zirnekļtīklam līdzīgus sodrējus nokarājamies no abām rokām. Es tos vieglītiņām pavilku, taču atskārtu, ka tie nebija sodrēji, bet mana apdegusī āda. Mans baltais krekls krāsojās sarkans no ievainojuma mugurā.
Kad apziņa par notikušo piepildīja manu prātu, man ienāca prātā ļoti spēcīga doma: … Glābējs zināja, kur es biju, kas tikko bija noticis un [ko] es tajā brīdī pieredzēju.”1
Ričardam Norbijam un viņa sievai Pemai priekšā bija grūtas dienas. Viņš tika ievietots inducētā komā, kam sekoja operācijas, infekcijas un liela neskaidrība.
Ričards Norbijs izdzīvoja, taču viņa dzīve izmainījās uz visiem laikiem. Pēc divarpus gadiem viņa brūces joprojām vēl nav pilnīgi sadzijušas; ortoze aizstāj viņa kājas iztrūkstošo daļu; katrs solis ir citādāks, nekā pirms tā brīža Briseles lidostā.
Kāpēc tam vajadzēja notikt ar Ričardu un Pemu Norbijiem?2 Viņi uzticīgi ievēroja noslēgtās derības, iepriekšējo misiju nokalpoja Kotdivuārā un izaudzināja brīnišķīgus bērnus. Kāds, saprotams, varētu teikt: „Tas nav godīgi! Tas vienkārši nav pareizi! Viņi ziedoja savu dzīvi Jēzus Kristus evaņģēlija labā; kā gan tas varēja notikt?”
Tāda ir mirstīgā dzīve
Lai arī detaļas ir atšķirīgas, katrs no mums saskaras ar traģēdijām, negaidītiem pārbaudījumiem un likstām — gan fiziski, gan garīgi, jo tāda ir mirstīgā dzīve.
Kad es šorīt domāju par runātājiem šajā konferences sesijā vien, man ienāca prātā, ka diviem no viņiem bērni un trijiem — mazbērni negaidīti atgriezās savās debesu mājās. Neviens nav ticis pasargāts no slimībām un skumjām, un, kā šonedēļ tika runāts, eņģelis Zemes virsū, māsa Barbara Balarda, liegi izgāja cauri priekškaram. Prezident Balard, mēs nekad neaizmirsīsim jūsu sniegto liecību šajā rītā.
Mēs meklējam laimi. Mēs ilgojamies pēc miera. Mēs ceram, ka saņemsim mīlestību. Un Tas Kungs izlej pār mums svētības apbrīnojamā pārpilnībā. Taču skaidrs ir viens: pa vidu priekam un laimei būs brīži, stundas, dienas, dažreiz gadi, kad jūsu dvēsele būs ievainota.
Svētie Raksti māca, ka mēs nobaudīsim rūgto un saldo3 un ka būs „pretstats visās lietās”.4 Jēzus teica: „[Jūsu Tēvs] liek Savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem.”5
Ar ievainotu dvēseli nesaskaras tikai bagātie vai nabagie, kāda viena kultūra, viena tauta vai viena paaudze. Ar to saskaras visi un tā ir daļa no mācībām un pieredzes, ko saņemam šajā mirstīgajā dzīvē.
Taisnīgie nav neievainojami
Mans vēstījums šodien ir domāts it īpaši tiem, kuri ievēro Dieva baušļus, ievēro savus Dievam dotos solījumus un, līdzīgi Norbijiem un daudziem citiem vīriešiem, sievietēm un bērniem šajā pasaules mēroga auditorijā, saskaras ar negaidītiem un sāpīgiem pārbaudījumiem un izaicinājumiem.
Mūsu ievainojumus var izraisīt dabas katastrofas vai kāds nelaimes gadījums. Tos var izraisīt neuzticīgs vīrs vai sieva, kas apgriež dzīvi otrādi taisnīgam dzīvesbiedram un bērniem. Ievainojumus var izraisīt tumša un drūma depresija, negaidīta slimība vai mīlēta cilvēka ciešanas vai pāragra nāve, skumjas, kas pavada ģimenes locekļa atsacīšanos no savas ticības, vientulība, kad dzīves apstākļi liedz iespēju saņemt mūžīgo dzīvesbiedru, vai simtiem citu sirdi plosošu, sāpīgu „[ciešanu], ko neredz skats”.6
Mēs katrs saprotam, ka grūtības ir daļa no dzīves, taču, kad tās mūs piemeklē personīgi, mums no tām var aizrauties elpa. Mums nav jābūt satrauktiem, taču mums ir jābūt gataviem. Apustulis Pēteris teica: „Nebrīnaities par bēdu karstumu jūsu vidū, kas nāk jums par pārbaudījumu, it kā jums notiktu kaut kas neparasts.”7 Mūsu Tēva iecerē, dziļi starp laimes un prieka košajiem pavedieniem, ir ieausti tumšāki likstu un traģēdiju pavedieni. Šīs cīņas, lai arī tās ir smagas, bieži vien kļūst par mūsu izcilākajiem skolotājiem.8
Stāstot brīnumaino stāstu par Helamana 2060 jaunajiem karotājiem, mums ļoti patīk šis Svēto Rakstu pants: „Saskaņā ar Dieva labestību un mums par lielu izbrīnu, un arī par prieku visam mūsu karapulkam, nebija nevienas dvēseles no tiem, kas būtu gājusi bojā.”
Taču teikums ar to nebeidzas: „Un nebija arī nevienas dvēseles no tiem, kas nebūtu guvusi daudzas brūces.”9 Katrs no 2060 jaunajiem karavīriem guva daudzas brūces, un ikviens no mums tiks savainots dzīves kaujā — vai nu fiziski, vai garīgi, vai abējādi.
Jēzus Kristus ir mūsu labais samarietis
Nekad nepadodieties — lai cik dziļas būtu jūsu dvēseles rētas, lai arī no kurienes tās nāktu, lai kur un lai kad tās notiktu un lai cik īsu vai ilgu laiku tās turpinātos, jums nav paredzēts iet bojā garīgi. Jums ir paredzēts garīgi izdzīvot un plaukt savā ticībā un paļāvībā uz Dievu.
Dievs neradīja mūsu garus, lai tie būtu neatkarīgi no Viņa. Mūsu Kungs un Glābējs, Jēzus Kristus, caur Savas Izpirkšanas neizmērojamo dāvanu ne tikai izglābj mūs no nāves un piedāvā mums, caur grēku nožēlošanu, piedošanu par mūsu grēkiem, bet arī ir gatavs izglābt mūs no bēdām un sāpēm, ko sajūt mūsu ievainotās dvēseles.10
Glābējs ir mūsu Labais samarietis,11 kas sūtīts, „[lai dziedinātu satriektos]”.12 Viņš nāk pie mums, kad citi paiet garām. Ar līdzjūtību Viņš liek Savu dziedējošo ziedi mūsu rētās un pārsien tās. Viņš mūs nes. Viņš rūpējas par mums. Viņš mūs aicina: „[Nāciet] pie Manis … un Es dziedināšu [jūs].”13
„Un Jēzus … [izcietīs] visādas sāpes un ciešanas, … lai … Viņš [varētu] uzņemties Savas tautas sāpes un slimības. … [uzņemoties mūsu] vājības, … [būdams] piepildīts ar žēlastību.”14
Nāciet, jūs, bēdu pārņemtie,
Nāciet pie žēlastības troņa, dedzīgi ceļos metieties.
Šeit rādiet savu ievainoto sirdi, šeit stāstiet par savām mokām.
Uz Zemes nav ciešanu, ko Debess nespētu dziedēt.15
Milzīgu ciešanu laikā Tas Kungs pateica pravietim Džozefam: „Tas viss dos tev pieredzi un nāks tev par labu.”16 Kā sāpīgās brūces var nākt mums par labu? Smagos pārbaudījumos, kad mēs pacietīgi virzāmies uz priekšu, Glābēja dziedinošais spēks sniegs gaismu, sapratni, mieru un cerību.17
Nekad nepadodieties
Lūdziet Dievu no visas sirds. Stipriniet savu ticību Jēzum Kristum, Viņa esamības realitātei, Viņa žēlastībai. Turieties pie Viņa vārdiem: „Tev pietiek ar Manu žēlastību; jo Mans spēks nespēkā varens parādās.”18
Atcerieties — grēku nožēlošana ir spēcīgas garīgās zāles.19 Ievērojiet baušļus un esiet Mierinātāja cienīgi, atcerēdamies Glābēja solījumu: „Es jūs neatstāšu bāreņus, bet nākšu pie jums.”20
Templī rodamais miers remdē ievainotas dvēseles sāpes. Atgriezieties Tā Kunga namā ar savu ievainoto sirdi un savas ģimenes locekļu vārdiem, cik bieži vien varat. Templī mēs ieraugām savu īso, mirstīgo dzīvi mūžības skatījumā.21
Atskatieties pagātnē, atceroties, ka jūs pierādījāt savu cienīgumu pirmsmirstīgajā esamībā. Jūs esat drosmīgs Dieva bērns, un ar Viņa palīdzību jūs varat uzvarēt šīs kritušās pasaules kaujās. Jūs to esat izdarījuši iepriekš, un jūs to varat izdarīt atkal.
Skatieties nākotnē. Jūsu grūtības un bēdas ir ļoti reālas, taču tās neturpināsies mūžīgi.22 Jūsu tumšā nakts paies, jo Dēls piecēlās ar „dziedinājumu Savos spārnos”.23
Norbiji man pateica: „Mazdūšība dažreiz mūs apciemo, taču tai nekad nav ļauts uzkavēties.”24 Apustulis Pāvils teica: „Mēs … topam spaidīti, bet tomēr neesam nomākti; esam bez padoma, bet tomēr neesam izmisuši. Mēs topam vajāti, tomēr neesam atstāti; esam satriekti, tomēr neesam pazuduši.”25 Jūs varat būt nomocījušies, taču nekad nepadodieties.26
Neskatoties uz to, ka jums ir savas sāpīgās brūces, jūs instinktīvi vērsīsieties pie citiem, paļaujoties uz Glābēja apsolījumu: „Kas savu dzīvību zaudē Manis dēļ, tas to iemantos.”27 Ievainotie, kas aprūpē citu brūces, ir Dieva eņģeļi uz Zemes.
Tikai pēc dažiem mirkļiem mēs dzirdēsim mūsu mīļoto pravieti, prezidentu Raselu M. Nelsonu, cilvēku, kuram ir bezbailīga ticība Jēzum Kristum, cerības un miera cilvēku, kurš ir Dieva mīlēts, taču nav ticis pasargāts no dvēseles brūcēm.
1995. gadā viņa meitai Emīlijai, kamēr viņa bija mātes cerībās, tika diagnosticēts vēzis. Viņas veselīgais bērniņš piedzima, un ar to atkal nāca cerība un priecīgas dienas. Taču vēzis atgriezās, un viņu mīļotā Emīlija pameta šo dzīvi tikai divas nedēļas pēc savas 37. dzimšanas dienas, atstājot savu mīlošo vīru un piecus mazus bērnus.
Vispārējā konferencē, neilgi pēc viņas aiziešanas, prezidents Nelsons atzinās: „Es esmu lējis bēdu asaras un tajā pat laikā vēlējies, kaut būtu varējis izdarīt vairāk mūsu meitas labā. … Ja man būtu augšāmcelšanas spēks, es sajustu kārdinājumu atgriezt [viņu] dzīvē. … [Taču] tās atslēgas pieder Jēzum Kristum, un Viņš tās izmantos Emīlijas labā … un visu cilvēku labā, kad būs noteicis Tas Kungs.”28
Pagājušomēnes, apmeklējot svētos Puertoriko un atceroties pagājušā gada postošo viesuļvētru, prezidents Nelsons runāja ar mīlestību un līdzjūtību:
„[Tā] ir dzīves sastāvdaļa. Tāpēc mēs esam šeit. Mēs esam šeit, lai saņemtu ķermeni un tiktu pārbaudīti. Daži no šiem pārbaudījumiem ir fiziski, citi ir garīgi, un jūsu pārbaudījumi šeit ir bijuši gan fiziski, gan garīgi.”29
„Jūs neesat padevušies. Mēs [ļoti] lepojamies ar jums. Jūs, uzticīgie svētie, esat daudz zaudējuši, taču caur šiem pārbaudījumiem jūs esat pilnveidojuši savu ticību Tam Kungam, Jēzum Kristum.”30
„Ievērojot Dieva baušļus, mēs varam rast prieku pat savos vissliktākajos apstākļos.”31
Visas asaras tiks nožāvētas
Mani brāļi un māsas, es jums apsolu, ka savas ticības Tam Kungam, Jēzum Kristum, vairošana nesīs jums vairāk spēka un lielāku cerību. Jums, taisnīgajiem, mūsu dvēseļu Dziedinātājs Savā laikā un Savā veidā dziedinās visas jūsu brūces.32 Nekāda netaisnība, nekādas vajāšanas, nekāds pārbaudījums, nekādas skumjas, nekādas sirdssāpes, nekādas ciešanas, nekāda brūce — lai cik dziļa, lai cik plaša, lai cik sāpīga — netiks atstāta bez mierinājuma, miera un paliekošas cerības, ko sniegs Viņš, kura atvērtās rokas un ievainotās plaukstas uzņems mūs atpakaļ Viņa klātbūtnē. Tajā dienā, apustulis Jānis liecina, taisnīgie, „kas nākuši no lielām bēdām”,33 stāvēs, „ģērbti baltās drēbēs, … Dieva goda krēsla priekšā”. Jērs „[mitīs mūsu vidū] …, un Dievs nožāvēs visas asaras no [jūsu] acīm”.34 Tā diena pienāks. Par to es liecinu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.