2010.–2019. gads
    Kalpošana ar Dieva spēku un pilnvarām
    Lejupielādes
    Šī lapa (MP3)
    Zemteksta piezīmes
    Tēma

    Kalpošana ar Dieva spēku un pilnvarām

    Mēs kalposim Viņa vārdā, ar Viņa spēku un pilnvarām un Viņa mīlošo laipnību.

    Mani mīļotie brāļi, paldies par jūsu nodošanos Tam Kungam un Viņa svētajam darbam! Man ir patiess prieks būt kopā ar jums. Jaunieceltais Augstākais prezidijs pateicas jums par jūsu lūgšanām un izrādīto atbalstu. Mēs esam pateicīgi par to, kā jūs dzīvojat un kalpojat Tam Kungam. Jūsu nodošanās saviem pienākumiem un jūsu nesavtīgā kalpošana savos aicinājumos ir tikpat būtiska, kā mūsu kalpošana mūsu aicinājumos. Kalpojot šajā Baznīcā visa sava mūža garumā, es esmu sapratis — tam, kur cilvēks kalpo, tik tiešām nav nozīmes. Tam Kungam rūp tas, cilvēks kalpo.

    Es izsaku dziļu pateicību par prezidentu Tomasu Monsonu, kurš ir kalpojis par piemēru man vairāk nekā 50 gadu garumā. Un es ārkārtīgi apbrīnoju viņa padomniekus: prezidentu Henriju B. Airingu un prezidentu Dīteru F. Uhtdorfu. Es uzteicu viņus par viņu kalpošanu Tam Kungam un Viņa praviešiem. Abi šie nodošanās pilnie kalpotāji ir saņēmuši jaunus norīkojumus. Viņi turpina sparīgi un apņēmīgi kalpot. Es cienu un mīlu viņus abus.

    Tā ir ievērojama svētība — kalpot Tā Kunga patiesajā un dzīvajā Baznīcā ar Viņa pilnvarām un spēku. Dieva priesterības un tajā skaitā arī priesterības atslēgu atjaunošana paver cienīgiem pēdējo dienu svētajiem iespēju iegūt visvarenākās no visām garīgajām svētībām. Mēs redzam, kā šīs svētības plūst pie sievietēm, vīriešiem un bērniem visā pasaulē.

    Mēs redzam uzticīgas sievietes, kuras izprot, kāds spēks piemīt viņu aicinājumiem, kā arī viņu endaumentam un citiem tempļa priekšrakstiem. Šīs sievietes zina, kā piesaukt debesu spēkus, lai pasargātu un stiprinātu savus vīrus, savus bērnus un citus mīļos. Šīs garīgi stiprās sievietes bezbailīgi vada, māca un kalpo savos aicinājumos ar Dieva spēku un pilnvarām!1 Es esmu tik pateicīgs par viņām!

    Tāpat arī mēs redzam uzticīgus vīriešus, kuri dzīvo atbilstoši savām priesterības nesēju privilēģijām. Viņi vada un kalpo, ziedojoties Tā Kunga veidā — ar mīlestību, laipnību un pacietību. Viņi svētī, vada, sargā un stiprina citus ar savu priesterības spēku. Viņi dara brīnumus to cilvēku dzīvē, kuriem kalpo, tajā pašā laikā saglabājot savu pašu laulību un ģimeni. Viņi vairās no ļauna, būdami vareni Israēla elderi.2 Es izjūtu par viņiem vislielāko pateicību!

    Vai tagad es drīkstētu paust savas bažas? Tās ir šādas: pārāk daudziem no mūsu brāļiem un māsām trūkst pilnīgas izpratnes par priesterības spēka un pilnvaru jēdzienu. Viņi rīkojas tā, it kā daudz vairāk vēlētos apmierināt paši savas savtīgās vēlmes un tieksmes, nekā izmantot Dieva spēku Viņa bērnu svētīšanai.

    Es baidos, ka pārāk daudzi no mūsu brāļiem un māsām neaptver, cik lielas privilēģijas viņi varētu iemantot.3 Piemēram, daži no mūsu brāļiem rīkojas tā, it kā neizprastu to, kas ir priesterība un ko tā ļauj tiem paveikt. Ļaujiet man minēt dažus konkrētus piemērus.

    Nesen es apmeklēju kādu Svētā Vakarēdiena sanāksmi, kur kādam jaundzimušajam bija iecerēts dot vārdu un tēva svētību. Jaunais tēvs, turēdams rokās savu dārgo meitiņu, deva viņai vārdu un pēc tam teica skaistu lūgšanu. Taču viņš neiedeva šim bērniņam svētību. Šī jaukā mazulīte ieguva vārdu, bet nesaņēma svētību! Šis dārgais elders neizprata atšķirību starp lūgšanu un priesterības svētību. Lai gan viņš ar savām priesterības pilnvarām un spēku būtu varējis svētīt savu zīdainīti, viņš to neizdarīja. Es nodomāju: „Kāda zaudēta iespēja!”

    Ļaujiet man uzskaitīt vēl dažus citus piemērus. Mēs zinām par brāļiem, kuri iesvētī māsas par Sākumskolas, Jauno sieviešu vai Palīdzības biedrības vadītājām, bet aizmirst svētīt viņas — svētīt viņas ar spēku savu aicinājumu īstenošanai. Viņi dod tām vienīgi pamācības un norādījumus. Mēs redzam cienīgu tēvu, kurš nedod savai sievai un bērniem priesterības svētības, kaut arī tieši tas ir nepieciešams. Kaut arī uz šīs Zemes ir ticis atjaunots priesterības spēks, pārāk daudzi brāļi un māsas iziet caur briesmīgiem dzīves pārbaudījumiem, tā arī nesaņemot īstenu priesterības svētību. Kāda traģēdija! Tā ir traģēdija, ko mēs varam novērst.

    Brāļi, mēs esam Dieva svētās priesterības nesēji! Mums ir dotas Viņa pilnvaras, lai svētītu Viņa ļaudis. Jūs tikai padomājiet par ievērības cienīgo apliecinājumu, ko Tas Kungs mums deva, sakot: „Ko tu svētī, Es svētīšu.”4 Mums ir tas gods rīkoties Jēzus Kristus Vārdā, lai svētītu Dieva bērnus, saskaņā ar Viņa gribu to dzīvē. Stabu prezidenti un bīskapi, lūdzu, pārliecinieties, lai ikviens jūsu pārraudzībā esošo kvorumu loceklis zinātu, kā dot priesterības svētību, un izprastu personīgā cienīguma prasības un nepieciešamību pēc garīgās sagatavošanās, lai varētu pilnībā piesaukt Dieva spēku.5

    Es vēršos pie visiem brāļiem, kuriem ir priesterība, aicinot jūs iedvesmot Baznīcas locekļus uz derību ievērošanu, gavēšanu un lūgšanu, Svēto Rakstu studēšanu, pielūgšanu templī un ticības pilnu kalpošanu, esot Dieva vīriem un sievām. Mēs varam palīdzēt visiem cilvēkiem, lai tie ar savām ticības acīm saredzētu, ka paklausība un taisnīgums tuvinās tos Jēzum Kristum, ļaujot baudīt Svētā Gara sadraudzību un pieredzēt savā dzīvē prieku!

    Tā Kunga patiesās un dzīvās Baznīcas raksturīgākā iezīme allaž būs organizēti, mērķtiecīgi vadīti pūliņi — kalpot individuāliem Dieva bērniem un viņu ģimenēm.6 Tā kā šī ir Viņa Baznīca, mēs, būdami Viņa kalpi, kalposim vienam cilvēkam pēc otra, kā to darīja Viņš.7 Mēs kalposim Viņa vārdā, ar Viņa spēku un pilnvarām un Viņa mīlošo laipnību.

    Tas, ko es pieredzēju pirms 60 gadiem Bostonā, ir mācījis man, cik iespaidīga var būt šī privilēģija — kalpot vienam cilvēkam pēc otra. Tolaik es vēl biju ķirurģijas rezidents Masačūsetsas galvenajā slimnīcā; man bija jāstrādā katru dienu, katru otro nakti un katru otro nedēļas nogali. Man bija ierobežots laiks, ko veltīt savai sievai, mūsu četriem bērniem un aktīvam Baznīcas apmeklējumam. Tomēr mūsu draudzes prezidents deva man norīkojumu — apmeklēt Vilbūra un Leonoras Koksu ģimeni, cerot, ka brālis Kokss varētu atsākt aktīvi apmeklēt Baznīcu. Viņi ar Leonoru bija tikuši saistīti templī.8 Taču Vilbūrs jau daudzus gadus nebija piedalījies Baznīcas dzīvē.

    Mēs ar pārinieku devāmies uz viņu mājām. Mums ierodoties, māsa Koksa mūs sirsnīgi sveicināja,9 bet brālis Kokss strupi iegāja citā istabā un aizvēra aiz sevis durvis.

    Es piegāju pie aizvērtajām durvīm un pieklauvēju. Pēc mirkļa es izdzirdēju apslāpētu: „Nāciet iekšā!” Atverot durvis, es ieraudzīju, ka brālis Kokss sēž pie amatieru radioiekārtu klāsta. Šajā mazajā istabā viņš aizkūpināja cigāru. Nebija ne mazāko šaubu, ka mans apmeklējums ir nevēlams.

    Es apbrīnā pārlaidu skatienu istabai un teicu: „Brāli Kokss, es allaž esmu gribējis uzzināt kaut ko vairāk par amatieru radiotehniku. Vai jūs varētu mani pamācīt? Man žēl, ka šovakar nevaru uzkavēties mazliet ilgāk, bet vai es varētu atnākt kādu citu reizi?”

    Viņš kādu brīdi vilcinājās, tomēr atbildēja apstiprinoši. Tā aizsākās mūsu brīnišķīgā draudzība. Es atgriezos, un viņš mani mācīja. Es viņu iemīļoju un sāku cienīt. Apciemojumiem turpinoties, atklājās, cik viņš ir lielisks. Mēs kļuvām par ļoti labiem draugiem, tāpat kā mūsu dārgās un mūžīgās dzīvesbiedres. Taču laika gaitā mūsu ģimene pārcēlās. Ar Koksu ģimeni turpināja strādāt vietējie vadītāji.10

    Aptuveni astoņus gadus pēc mana pirmā apmeklējuma tika izveidots Bostonas stabs.11 Vai varat uzminēt, kurš bija šī staba pirmais prezidents? Jā! Brālis Kokss! Turpmāko gadu gaitā viņš kalpoja arī par misijas prezidentu un tempļa prezidentu.

    Pēc daudziem gadiem, būdams Divpadsmito kvoruma loceklis, es saņēmu norīkojumu — izveidot jaunu stabu Jūtas štata Sanpītas apgabalā. Ierasto interviju laikā mani patīkami pārsteidza atkalsatikšanās ar manu dārgo draugu — brāli Koksu! Es sajutu pamudinājumu — aicināt viņu par jaunā staba patriarhu. Kad biju viņu ordinējis, mēs apkampāmies un apraudājāmies. Ļaudis, kas atradās istabā, prātoja: „Kādēļ gan šie divi pieaugušie vīrieši raud?” Taču mēs to zinājām. Un arī māsa Koksa to zināja. Tās bija prieka asaras! Mēs klusītēm atcerējāmies neticamo mīlestības un grēku nožēlas ceļojumu, kas bija aizsācies pirms vairāk nekā 30 gadiem, kad es kādu vakaru apciemoju viņu mājas.

    Taču mans stāsts ar to vēl nebeidzas. Brāļa un māsas Koksu ģimene laika gaitā ir augusi, un tagad viņiem ir trīs bērni, 20 mazbērni un 54 mazmazbērni. Pieskaitīsim tam to, kā viņi ir ietekmējuši simtiem misionāru, tūkstošiem tempļa apmeklētāju un simtiem cilvēku, kuri ir saņēmuši patriarhālās svētības caur brāļa Vilbūra Koksa rokām. Vilbūra un Leonoras ietekme turpinās atbalsoties cauri daudzām paaudzēm visā pasaulē.

    Tādas pieredzes kā šī pieredze ar Vilbūru un Leonoru Koksiem šajā Baznīcā atgadās katru nedēļu un, cerams, pat katru dienu. Tā Kunga, Jēzus Kristus, nodošanās pilnie kalpi īsteno Viņa darbu, izmantojot Viņa spēku un pilnvaras.

    Brāļi, mūsu priekšā ir durvis, kuras mēs varam atdarīt; priesterības svētības, kuras mēs varam dāvāt; sirdis, kuras mēs varam dziedināt; slogi, kurus mēs varam atvieglināt; liecības, kuras mēs varam stiprināt; dzīvības, kuras mēs varam glābt; un prieks, kuru mēs varam ienest pēdējo dienu svēto mājās, jo mēs esam Dieva priesterības nesēji. Mēs esam vīri, kuri ir „aicināti un sagatavoti no pasaules radīšanas, atbilstoši Dieva paredzējumam, [savas] ārkārtīgās ticības … dēļ,” lai īstenotu šo darbu.12

    Šovakar es aicinu, lai jūs, līdz ar mani, pavisam burtiski pieceltos kājās mūsu diženās un mūžīgās brālības ietvaros. Kad es nosaukšu jūsu priesterības amatu, lūdzu, piecelieties un palieciet stāvam. Diakoni, lūdzu, piecelieties! Skolotāji, piecelieties! Priesteri! Bīskapi! Elderi! Augstie priesteri! Patriarhi! Septiņdesmitie! Apustuļi!

    Brāļi, vai jūs, lūdzu, varētu palikt stāvam un pievienoties mūsu korim, nodziedot visus trīs dziesmas „Rise Up, O Men of God” (Piecelieties Dieva vīri!) pantus?13 Kamēr jūs dziedāsiet, padomājiet par savu pienākumu, kalpojot Dieva varenajā armijā, lai sagatavotu pasauli Tā Kunga Otrajai atnākšanai. Tas ir mūsu uzdevums. Tā ir mūsu privilēģija. Par to es liecinu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.