2010–2019
Kāpēc laulība, kāpēc ģimene?
Aprīlis 2015


Kāpēc laulība, kāpēc ģimene?

Ģimene, kuras pamatā ir laulība starp vīrieti un sievieti, ir labākā augsne Dieva ieceres īstenošanai.

Anglijā, virs Londonas slavenās Vestminsteras abatijas lielajām rietumu durvīm, stāv 10 statujas ar 20. gadsimta kristiešu mocekļiem. Starp viņiem ir Dītrihs Bonhēfers, 1906. gadā dzimušais, izcilais vācu teologs.1 Bonhēfers aktīvi kritizēja nacistu diktatūru un viņu attieksmi pret jūdiem un citiem cilvēkiem. Savas aktīvās pretestības dēļ viņš tika ieslodzīts un beigās koncentrācijas nometnē sodīts ar nāvi. Bonhēfers bija aktīvs rakstnieks, un vieni no viņa pazīstamākajiem darbiem ir vēstules, kuras viņam labvēlīgi sargi palīdzēja slepus iznest no cietuma un kas vēlāk tika publicētas kā Vēstules un dokumenti no cietuma.

Viena no šīm vēstulēm bija viņa māsas meitai pirms viņas kāzām. Tajā bija šādas būtiskas atziņas: „Laulība ir kas vairāk nekā mīlestība vienam uz otru. … Jūsu mīlā šajā pasaulē jūs saskatāt tikai viens otru, bet laulībā jūs esat paaudžu ķēdes locekļi, kuras Dievs sūta un paņem Savam godam, un aicina Savā valstībā. Savā mīlā jūs redzat tikai pašu laimes debesis, taču laulībā jūs esat atbildīgi pasaules un cilvēces priekšā. Jūsu mīla pieder jums pašiem personīgi, taču laulība ir kas vairāk par personīgu lietu, — tā ir kārta, tas ir amats. Ķēniņš kļūst par ķēniņu, pateicoties kronim, ne tikai savai gribai valdīt, tāpat arī jūsu laulība, ne tikai jūsu mīla, padara jūs par pāri Dieva un cilvēku priekšā. … Tātad mīla nāk no jums, bet laulība — no augšienes, no Dieva.”2

Kā laulība starp vīrieti un sievieti ir augstāka par viņu mīlestību vienam pret otru, un kā viņu laime kļūst par „atbildību pasaules un cilvēces priekšā”? Kādā nozīmē tā nāk „no augšienes, no Dieva”? Lai to saprastu, mums ir jāatgriežas pie pašiem pirmsākumiem.

Pravieši ir atklājuši, ka sākumā mēs pastāvējām kā saprāti, un Dievs mums piešķīra izskatu jeb garīgos ķermeņus, tādējādi mums kļūstot par Viņa gara bērniem — mūsu debesu vecāku dēliem un meitām.3 Pirmslaicīgajā dzīvē, kad bijām gari, pienāca laiks, kad, sekmējot Savu vēlmju piepildījumu, lai mums, „tāpat kā Viņam, būtu iespēja pilnveidoties”,4 mūsu Debesu Tēvs sagatavoja ieceri, kas ļāva piepildīt Viņa vēlmes. Svētajos Rakstos tas tiek saukts dažādos vārdos, tostarp par „glābšanas ieceri”,5 „diženo laimes ieceri”6 un „pestīšanas ieceri”.7 Divi galvenie ieceres mērķi Ābrahāmam tika izskaidroti šādi:

„Un tur stāvēja viens starp tiem, kas bija līdzīgs Dievam, un Viņš sacīja uz tiem, kas bija ar Viņu: Mēs iesim lejā, jo tur ir vieta, un mēs ņemsim no šiem materiāliem, un mēs izveidosim zemi, uz kuras šie [gari] varētu dzīvot;

Un mēs ar to viņus pārbaudīsim, lai redzētu, vai viņi darīs visu, ko Tas Kungs viņu Dievs tiem pavēlēs;

Un tiem, kas turēs šo pirmo stāvokli, tiks pielikts klāt; … un tiem, kas turēs savu otro stāvokli, tiks pievienota godība pār viņu galvām mūžīgi mūžos.”8

Pateicoties Debesu Tēvam, mēs jau bijām kļuvuši par garīgām būtnēm. Pēc tam Viņš piedāvāja veidu, kā šo būtni pabeigt jeb pilnveidot. Fiziskā elementa pievienošana ir svarīga esības un godības pilnībai, ko izbauda arī pats Dievs. Ja, dzīvojot ar Dievu pirmsmirstīgajā garu pasaulē, mēs piekristu ņemt dalību Viņa iecerē — jeb, citiem vārdiem sakot, „turē[t] [savu] pirmo stāvokli” — nākot dzīvot uz Zemes, ko Viņš mums radīja, mums „tik[tu] pievienot[s]” fiziskais ķermenis.

Ja tad savas laicīgās dzīves laikā mēs izvēlētos „darī[t] visu, ko Tas Kungs [mūsu] Dievs [mums] pavēlēs”, tad mēs būsim turējuši savu „otro stāvokli”. Tas nozīmē, ka ar savām izvēlēm mēs parādītu Dievam (un pašiem sev) savu apņemšanos un spēju dzīvot pēc Viņa celestiālā likuma, neesot Viņa klātbūtnē un atrodoties fiziskajā ķermenī ar visām tā iespējām, tieksmēm un kaislībām. Vai mēs spētu savaldīt savu ķermeni tā, lai tas kļūtu par mūsu gara instrumentu, nevis valdnieku? Vai mums varētu uzticēt gan laicīgajā dzīvē, gan mūžībā dievišķus spēkus, tostarp dzīvības radīšanu? Vai mēs savā personīgajā dzīvē gūtu virsroku pār ļaunumu? Tiem, kas to spētu, „tik[tu] pievienota godība pār viņu galvām mūžīgi mūžos” — ļoti būtisks šīs godības aspekts ir augšāmcēlies, nemirstīgs un godības pilns ķermenis.9 Nav nekāds brīnums, ka mēs „gavilējām” šo lielisko iespēju un apsolījumu dēļ.10

Šīs dievišķās ieceres īstenošanai ir vajadzīgas vismaz četras lietas.

Pirmā bija Zemes, mūsu mājvietas, radīšana. Neatkarīgi no tā, kāds bija radīšanas process, mēs zinām, ka tas nenotika nejauši, bet ka to pārraudzīja Dievs Tēvs un paveica Jēzus Kristus — „caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir”.11

Otrā lieta ir laicīgās dzīves stāvoklis. Ādams un Ieva rīkojās visu to vārdā, kuri bija izvēlējušies piedalīties Tēva dižajā laimes iecerē.12 Viņu Krišana radīja apstākļus, kas bija nepieciešami mūsu fiziskajai piedzimšanai un laicīgajām pieredzēm, un mācībām, esot šķirtiem no Dieva klātbūtnes. Ar Krišanu nāca atziņa par labu un ļaunu, un Dieva doto spēku izdarīt izvēles.13 Visbeidzot, Krišana ienesa pasaulē fizisko nāvi, kas bija nepieciešama, lai mūsu dzīvi laicīgajā pasaulē padarītu ierobežotu, lai mēs nedzīvotu mūžīgi savos grēkos.14

Trešā lieta ir atpestīšana no Krišanas. Mūsu Debesu Tēva iecerē mēs redzam nāves lomu, taču no šīs ieceres nebūtu nekādas jēgas, ja beigās nebūtu kāda veida, kā pārvarēt nāvi, — gan fiziski, gan garīgi. Tādēļ Pestītājs, Dieva Vienpiedzimušais Dēls, Jēzus Kristus, cieta un nomira, lai izpirktu grēkus par Ādama un Ievas pārkāpumiem, tādējādi visiem nodrošinot augšāmcelšanos un nemirstību. Un, tā kā neviens no mums nav bijis pilnīgi un konsekventi paklausīgs evaņģēlija likumam, Viņa Izpirkšana izpērk mūs arī no mūsu grēkiem uz grēku nožēlošanas nosacījumiem. Ar Glābēja Izpirkšanas labvēlību, kas sniedz piedošanu par mūsu grēkiem un šķīsta mūsu dvēseli, mēs varam garīgi piedzimt no jauna un tapt samierināti ar Dievu. Mūsu garīgā nāve — mūsu nošķirtība no Dieva — reiz beigsies.15

Ceturtā un pēdējā lieta ir apstākļi mūsu fiziskajai piedzimšanai, kam seko mūsu garīgā atdzimšana Dieva valstībā. Lai varētu īstenoties Viņa darbs, lai „[mēs tiktu paaugstināti] ar Viņu”,16 Dievs noteica, ka vīrietim un sievietei ir jāprecas un jārada pēcnācēji, šādi kopā ar Dievu radot fiziskos ķermeņus, kas ir nepieciešami laicīgajiem pārbaudījumiem un būtiski mūžīgajai godībai ar Viņu. Viņš arī noteica, ka vecākiem ir jāveido ģimenes un jāaudzina savi bērni gaismā un patiesībā,17 vadot tos uz cerību Kristū. Tēvs mums pavēl:

„Māci šīs lietas brīvi saviem bērniem, sakot:

… kā jūs piedzimāt pasaulē ar ūdeni un asinīm, un garu, ko Es esmu radījis, un tā kļuvāt no pīšļiem par dzīvu dvēseli, tā jums ir jāpiedzimst no jauna debesu valstībā no ūdens un no [Svētā] Gara, un jātop attīrītiem ar asinīm, patiesi Mana Vienpiedzimušā asinīm; lai jūs varētu tikt iesvētīti pret visiem grēkiem un baudīt mūžīgās dzīves vārdus šajā pasaulē, un mūžīgo dzīvi nākamajā pasaulē, patiesi nemirstīgo godību.”18

Zinot, kādēļ mēs pametām mūsu Debesu Tēva klātbūtni un kas ir nepieciešams, lai pie Viņa atgrieztos un tiku paaugstināti, top skaidrs, ka nekas, attiecībā uz mūsu laiku uz Zemes, nav svarīgāks par fizisko piedzimšanu un garīgo atdzimšanu — diviem priekšnoteikumiem mūžīgajai dzīvei. Dītriha Bonhēfera vārdiem — laulības „amats” ir šī dievišķā institūcija, kas ir „no augšienes, no Dieva” un kas nes „atbildīb[u] … cilvēces priekšā”. Laulība ir „paaudžu ķēdes posms” gan šajā dzīvē, gan pēc nāves — debesu kārtība.

Ģimene, kuras pamatā ir laulība starp vīrieti un sievieti, ir labākā augsne Dieva ieceres īstenošanai — vislabvēlīgākie apstākļi bērna nākšanai pasaulē šķīstībā un nevainībā no Dieva, — vide, kurā mācīties un sagatavoties veiksmīgai laicīgajai dzīvei un mūžīgajai dzīvei nākamajā pasaulē. Lai sabiedrība varētu izdzīvot un uzplaukt, ir svarīgi, lai šādas laulības būtu vairākuma ģimeņu pamatā. Šī iemesla dēļ sabiedrības un nācijas parasti ir veicinājušas un aizstāvējušas laulību un ģimeni kā privileģētas institūcijas. Tas nekad nav bijis saistīts tikai ar mīlestību un laimi starp pieaugušajiem.

Sociālās zinātnes pētījumi par to, ka laulības un ģimenes priekšgalā ir jābūt vīrietim un sievietei, kas ir laulājušies, ir pārliecinoši.19 Un tāpēc „mēs brīdinām, ka ģimenes sairšana atnesīs cilvēkiem, sabiedrībai un tautām nelaimes, kādas pareģoja senie un mūsdienu pravieši”.20 Taču mūsu apgalvojumi par laulības un ģimenes lomu nav pamatoti zinātnē, bet gan balstās uz patiesību, ka tās ir Dieva iedibinātas. Dievs iesākumā radīja Ādamu un Ievu pēc Savas līdzības, vīrieti un sievieti, un saistīja viņus kā vīru un sievu, lai viņi kļūtu „viena miesa” un vairotos, un piepildītu Zemi.21 Katrā personā mīt dievišķs tēls, taču tikai laulības savienībā starp vīrieti un sievieti, kā vienu veselumu, mēs, iespējams, sasniedzam pilnīgāko nozīmi tam, ka esam radīti pēc Viņa līdzības — vīrietis un sieviete. Ne mēs, ne kāds cits mirstīgais nevar izmainīt šo dievišķo laulības kārtību. Tā nav cilvēku izgudrojums. Šāda laulība patiesi ir „no augšienes, no Dieva” un ir tikpat svarīga laimes ieceres daļa kā Krišana un Izpirkšana.

Pirmsmirstīgajā pasaulē Lucifers sacēlās pret Dievu un Viņa ieceri, un viņa pretestība tikai pieaug. Viņš cīnās, lai nepieļautu laulību un ģimeņu veidošanos, un tur, kur laulības un ģimenes ir izveidotas, viņš dara visu, lai tās izjauktu. Viņš uzbrūk visam, kas ir svēts attiecībā uz cilvēka intimitāti, izraujot to no laulību konteksta ar šķietami bezgalīgu daudzumu amorālām domām un rīcībām. Viņš cenšas pārliecināt vīriešus un sievietes, ka laulības un ģimenes prioritātes var tikt ignorētas vai atmestas, vai vismaz noliktas zemāk par karjeru, citiem sasniegumiem un tiekšanos pēc „pašizpausmes” un individuālās neatkarības. Pretinieks noteikti priecājas, kad vecāki nevēlas mācīt un apmācīt savus bērnus, lai viņi ticētu Kristum un garīgi piedzimtu no jauna. Brāļi un māsas, daudzas lietas ir labas, daudzas ir svarīgas, bet tikai dažas ir būtiskas.

Paziņojot laulības un ģimenes pamatpatiesības, nedrīkst aizmirst vai neņemt vērā to cilvēku upurus un panākumus, kam šis ideāls pagaidām nav reāli sasniedzams. Dažiem no jums ir liegtas laulības svētības tādu iemeslu dēļ kā cienīgu partneru trūkums, tieksmes pret savu dzimumu, fiziski vai garīgi traucējumi vai vienkārši bailes kļūdīties, kas vismaz uz šo brīdi nomāc jūsu ticību. Vai arī jūs bijāt precējušies, bet laulība izjuka, un tagad jums vieniem ir jātiek galā ar to, ar ko divi tik tikko tika galā. Dažiem no jums, kas esat laulājušies, nevar būt bērnu, neraugoties uz lielo vēlēšanos un izmisīgajām lūgšanām.

Neskatoties uz to, katram ir dāvanas, katram ir talanti; katrs var sniegt savu ieguldījumu dievišķās ieceres piepildīšanā katrā paaudzē. Lielāko daļu labā, lielāko daļu būtiskā — reizēm pat visu, kas tobrīd nepieciešams, — var sasniegt nepilnīgos apstākļos. Tik daudzi no jums dara labāko, ko spēj. Un, kad jūs, kas nesat smagākās laicīgās dzīves nastas, ceļaties, lai aizstāvētu Dieva ieceri — paaugstināt Viņa bērnus, mēs visi esam gatavi jūs atbalstīt. Ar pārliecību mēs liecinām, ka Jēzus Kristus īstenotajā Izpirkšanā tas tika paredzēts, un, beigu beigās, visi zudumi un zaudējumi tiks atmaksāti tiem, kas vēršas pie Viņa. Nevienam nav nolemts saņemt mazāk kā visu, kas Tēvam ir paredzēts Viņa bērniem.

Viena jauna māte man nesen atzinās, ka ir satraukta par savu neatbilstību šajā augstākajā no aicinājumiem. Es jutu, ka problēmas, kas viņu uztrauca, bija nenozīmīgas un viņai nebija jāuztraucas; viņai viss sanāca labi. Es zināju, ka viņa tikai vēlējās izpatikt Dievam un godāt Viņa uzticēšanos viņai. Es viņai sniedzu iedrošinājuma vārdus, un savā sirdī es lūdzu, lai Dievs, viņas Debesu Tēvs, atbalstītu Viņu ar Savu mīlestību un liecību, ka Viņš ir apmierināts ar viņas darbu Viņa labā.

Šī ir mana lūgšana šodien par mums visiem. Lai katrs no mums atrod atzinību Viņa acīs. Lai laulības stiprinās un ģimenes plaukst, un, neatkarīgi no tā, vai mūsu laicīgā dzīve ir piepildīta ar šīm svētībām vai nē, lai Tā Kunga labvēlība atnes prieku tagad un ticību drošu solījumu piepildījumam nākotnē. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.

Atsauces

  1. Skat. Kevins Rads, „Faith in Politics”, The Monthly, 2006. g. okt., themonthly.com.au/monthly-essays-kevin-rudd-faith-politics--300.

  2. Dītrihs Bonhēfers, Vēstules un dokumenti no cietuma, red. Eberhards Betge (1953), 42.–43. lpp.

  3. Skat., piemēram, Psalmi 82:6; Ap. d. 17:29; Ebrejiem 12:9; Mācības un Derību 93:29, 33; Mozus 6:51; Ābrahāma 3:22. Pravietis Džozefs Smits sniedza šādu papildinformāciju: „Cilvēka galvenie principi ir saistīti ar patstāvību Dieva priekšā. Pats Dievs, atrodoties garu [jeb saprātu] un godības vidū, bet ar pārāku saprātu, uzskatīja par vajadzīgu noteikt likumus, lai pārējiem būtu iespēja pilnveidoties tā, kā Viņš pilnveidojās. … Viņam ir vara noteikt likumus, lai apmācītu vājākos saprātus, lai tie tiktu paaugstināti ar Viņu” (Baznīcas prezidentu mācības: Džozefs Smits (2007. g.), 210. lpp.).

  4. Mācības: Džozefs Smits, 210. lpp.

  5. Almas 24:14.

  6. Almas 42:8.

  7. Almas 12:25; skat. arī 26.–33. pantu.

  8. Ābrahāma 3:24–26.

  9. Pravietis Džozefs Smits izteica šādu rezumējošu apgalvojumu: „Dieva nodoms vēl pirms pasaules izveidošanas bija, ka mums saviem gariem jāsaņem mājokļi [ķermeņi], tad ar uzticību jāpārvar pārbaudījumus, lai iegūtu augšāmcelšanos no mirušajiem un tādējādi saņemtu godību, slavu, varu un valdīšanu.” Pravietis arī paziņoja: „Mēs nācām uz šo Zemi, lai varētu iegūt ķermeni un to tīru stādītu Dieva priekšā celestiālajā valstībā. Diženais laimes princips pieprasa saņemt ķermeni. Velnam nav ķermeņa, un tas ir viņa sods. Viņš priecājas, ja var iekļūt cilvēka ķermenī, un, kad Glābējs to izdzina, tas lūdza atļauju ieiet cūku pulkā, tā parādot, ka labāk izvēlas cūkas ķermeni, nekā paliek vispār bez ķermeņa. Visām būtnēm, kurām ir ķermeņi, ir vara par tām, kurām ķermeņa nav” (Mācības: Džozefs Smits, 211. lpp.).

  10. Ījaba 38:7.

  11. Jāņa 1:3; skat. arī Mācības un Derību 76:23–24.

  12. Skat. 1. korintiešiem 15:21–22; 2. Nefija 2:25.

  13. Skat. 2. Nefija 2:15–18; Almas 12:24; Mācības un Derību 29:39; Mozus 4:3. Džozefs Smits ir teicis: „Visiem cilvēkiem ir tiesības uz savu rīcības brīvību, jo Dievs to ir noteicis. Viņš ir izveidojis cilvēci kā tikumīgu spēku un devis tiem spēju izvēlēties starp labo vai ļauno, tiekties pēc tā, kas ir labs, dodoties šajā dzīvē pa svētuma ceļu, kas caur Svēto Garu prātam atnestu mieru un prieku jau šajā dzīvē un pēc šīs dzīves sniegtu prieka pilnību un laimi pie Viņa labās rokas; vai izvēlēties ļaunuma ceļu, kas ved uz grēku un sacelšanos pret Dievu, tādējādi saņemot nosodījumu savām dvēselēm šajā pasaulē un mūžīgu zaudējumu nākamajā pasaulē.” Pravietis arī piebilda: „Sātans nevar pievilt mūs ar saviem kārdinājumiem, ja vien mēs tiem neatvēlam vietu savā sirdī un tiem nepadodamies. Mūsu būtība ir veidota tā, ka mēs spējam pretoties velnam; ja tas tā nebūtu, mēs nevarētu būt brīvi savā rīcībā” (Mācības: Džozefs Smits, 213. lpp.).

  14. Skat. 1. Mozus 3:22–24; Almas 42:2–6; Mozus 4:28–31.

  15. Pat tie, kas nenožēlo grēkus, pateicoties Izpirkšanai tiek izpirkti no garīgās nāves tādā ziņā, ka Pēdējā tiesā viņi stāvēs Dieva priekšā (skat. Helamana 14:17; 3. Nefija 27:14–15).

  16. Mācības: Džozefs Smits, 210. lpp.

  17. Skat. Mācības un Derību 93:36–40.

  18. Mozus 6:58–59.

  19. Cilvēki var būt uzticīgi viens otram arī nelaulātās attiecībās, un bērni var dzimt un tikt audzināti, reizēm pat ļoti veiksmīgi, arī tādās attiecībās, kur ģimene nesastāv no diviem laulātiem vecākiem. Taču kopumā, vairumā gadījumu, ir plaši pierādījumi sociālajiem ieguvumiem, ko sniedz laulība, un salīdzinoši labāki rezultāti ir bērniem no tādām ģimenēm, kuru pamatā ir laulāts vīrietis un sieviete. No otras puses, sociālās un ekonomiskās izmaksas tam, ko kāds komentētājs sauc par „globālo aiziešana no ģimenes vērtībām”, uzliek lielāku nastu sabiedrībai. Nikolass Ēberštats klasificē laulību un bērnu dzimstības samazinājumu pasaulē, un tendences attiecībā uz mājām bez tēviem un laulību šķiršanu un izdara secinājumus: „Kaitīgā ietekme uz ievērojamu skaitu bērnu, kurus ir ietekmējusi attālināšanās no ģimenes vērtībām, ir redzama jau pietiekami skaidri. Kā arī šķiršanās un ārpus laulības dzimušie bērni atstāj graujošu ietekmi uz ienākumu nevienlīdzību un labklājības dažādību — visā sabiedrībā un īpaši bērnu vidū. Jā, bērni ir elastīgi un tā tālāk. Bet atteikšanās no ģimenes vērtībām visvairāk, protams, notiek uz neaizsargāto bērnu rēķina. Tāpat atteikšanās no šīm vērtībām atstāj nepielūdzami nelabvēlīgu ietekmi arī uz neaizsargātajiem gados vecajiem cilvēkiem.” (Skat. „The Global Flight from the Family”, Wall Street Journal, 2015. g. 21. febr.; wsj.com/articles/nicholas-eberstadt-the-global-flight-from-the-family-1424476179.)

  20. „Ģimene — vēstījums pasaulei”, Ensign vai Liahona, 2010. g. nov., 129. lpp.).

  21. Skat. 1. Mozus 1:26–28; 2:7, 18, 21–24; 3:20; Mozus 2:26–28; 3:7–8, 18, 20–24; 4:26.