Vispārējā konference
„Mana evaņģēlija principi”
iepriekšējais nākamais

„Mana evaņģēlija principi”

(Mācības un Derību 42:12)

Evaņģēlija princips ir doktrināri pamatots norādījums tikumiskās rīcības brīvības taisnīgai īstenošanai.

1849. gada oktobra Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas vispārējā konferencē elders Džons Teilors no Divpadsmit apustuļu kvoruma tika aicināts atvērt Franciju Jēzus Kristus evaņģēlija sludināšanai. Viņa kalpošana ietvēra pirmā oficiālā Baznīcas periodiskā izdevuma rediģēšanu tajā valstī. 1851. gadā elders Teilors sagatavoja un publicēja rakstu, atbildot uz biežāk uzdotiem jautājumiem, ko viņam uzdeva par Baznīcu. Šīs esejas beigās elders Teilors atcerējās šādu epizodi:

„Pirms dažiem gadiem Navū kāds džentlmenis, kurš bija likumdošanas iestādes darbinieks, manā klātbūtnē vaicāja Džozefam Smitam, kā tas iespējams, ka viņš spēj vadīt tik daudzus cilvēkus un saglabāt tik nevainojamu kārtību, tajā pat laikā piebilstot, ka nekur citur viņiem to nav izdevies panākt. Smita kungs teica, ka to izdarīt ir ļoti viegli. „Kā?” jautāja džentlmenis, „mums tas nākas ļoti grūti.” Smita kungs atbildēja: „Es mācu viņiem pareizus principus, un viņi vada sevi paši.””1

Es lūdzu, lai Svētais Gars pamācītu un iedvesmotu katru no mums, kamēr es uzsveru Jēzus Kristus atjaunotā evaņģēlija principu būtisko nozīmi.

Principi

Tas Kungs atklāja pravietim Džozefam Smitam, ka „šīs baznīcas elderiem, priesteriem un skolotājiem ir jāmāca Mana evaņģēlija principi, kas ir Bībelē un Mormona Grāmatā, kurā ir evaņģēlija pilnība”.2 Turklāt Viņš paziņoja, ka pēdējo dienu svētajiem vajadzētu „tikt apmācīti[em] pilnīgāk teorijā, principos, mācībā, evaņģēlija likumā, visās lietās, kas piederas Dieva valstībai, kuras jums ir nepieciešams saprast”.3

Evaņģēlija princips, kodolīgi sakot, ir doktrināri pamatots norādījums tikumiskās rīcības brīvības taisnīgai īstenošanai. Principi izriet no plašākām evaņģēlija patiesajām mācībām un sniedz virzienu un standartus, mums virzoties uz priekšu pa derību taku.

Piemēram, pirmie trīs Ticības apliecinājumi nosaka Jēzus Kristus atjaunotā evaņģēlija doktrīnas galvenos aspektus: Dievības dabu pirmajā Ticības apliecinājumā, Ādama un Ievas Krišanas sekas otrajā Ticības apliecinājumā un svētības, kas ir iespējamas, pateicoties Jēzus Kristus īstenotajai Izpirkšanai, trešajā Ticības apliecinājumā.4 Ceturtais Ticības apliecinājums izklāsta galvenos principus — norādījumus par ticības Jēzum Kristum pielietošanu un grēku nožēlošanu — un galvenos priesterības priekšrakstus, kas padara Jēzus Kristus īstenoto Izpirkšanu iedarbīgu mūsu dzīvē.5

Gudrības vārds ir vēl viens principa kā vadoša norādījuma piemērs. Lūdzu, pievērsiet vērību šiem ievadpantiem Mācības un Derību 89. nodaļā.

„Dots par principu ar solījumu, pielāgots vājo un visvājāko no visiem svētajiem spējām, kas tiek vai var tikt saukti par svētajiem.

Lūk, patiesi, tā saka Tas Kungs jums: Kā rezultāts ļaunumam un nodomiem, kas ir un būs cilvēku, kas rīko sazvērestības, sirdīs pēdējās dienās, Es esmu brīdinājis un brīdinu jūs, dodams jums šo gudrības vārdu ar atklāsmi.”6

Iedvesmotā pamācība, kas seko šim ievadam, sniedz nezūdošus norādījumus gan fiziskajai, gan garīgajai labklājībai un liecina par īpašām svētībām, kas ir atkarīgas no mūsu uzticības šim principam.

Evaņģēlija principu mācīšanās, to izpratne un dzīve pēc tiem stiprina mūsu ticību Glābējam, padziļina mūsu uzticību Viņam un ieaicina mūsu dzīvē daudz svētību un garīgo dāvanu. Taisnīguma principi arī palīdz mums raudzīties augstāk par savām personiskajām izvēlēm un egoistiskajām vēlmēm, sniedzot mūžīgās patiesības vērtīgo perspektīvu, mums virzoties caur mirstīgās dzīves dažādajiem apstākļiem, izaicinājumiem, lēmumiem un pieredzēm.

Mūsdienu piemēri pareizo principu mācīšanā

Pravieša Džozefa Smita izteikums par pareizo principu mācīšanu, iespējams, ir viena no viņa visbiežāk citētajām mācībām. Spēcīgus piemērus šim iedvesmotajam mācīšanas paraugam mēs atrodam Tā Kunga pilnvaroto kalpu izteikumos mūsdienās.

Uzmanības nenovēršanas princips

1998. gada vispārējā konferencē prezidents Dalins H. Oukss runāja par Ārona priesterības nesēju pienākumiem saistībā ar Svētā Vakarēdiena sagatavošanu un pasniegšanu. Viņš aprakstīja uzmanības nenovēršanas principu un norādīja, ka Ārona priesterības nesējs nekad nevēlētos savā izskatā vai uzvedībā ko tādu, kas novērstu kāda Baznīcas locekļa uzmanību no pielūgsmes un derību atjaunošanas. Prezidents Oukss arī uzsvēra ar to saistītos kārtības, tīrības, godbijības un cieņas principus.

Interesanti, ka prezidents Oukss nesniedza jaunajiem vīriešiem garu sarakstu ar to, ko darīt un ko nedarīt. Drīzāk viņš izskaidroja šo principu, cerot, ka jaunie vīrieši, viņu vecāki un skolotāji varētu un viņiem vajadzētu izmantot savu spriestspēju un iedvesmu, lai ievērotu šo norādījumu.

Viņš skaidroja: „Es neieteikšu sīki izstrādātus noteikumus, jo apstākļi dažādās mūsu pasaules mēroga Baznīcas bīskapijās un draudzēs ir tik atšķirīgi, ka specifisks noteikums, kas vienā vietā var šķist vajadzīgs, citā vietā var būt nepiemērots. Drīzāk es ieteikšu principu, kas ir balstīts uz mācībām. Ja visi saprot šo principu un rīkojas saskaņā ar to, tad nevajadzētu būt lielai nepieciešamībai pēc noteikumiem. Ja atsevišķos gadījumos ir nepieciešami noteikumi vai padomu sniegšana, vietējie vadītāji var to nodrošināt atbilstoši doktrīnām un ar tām saistītajiem principiem.”7

Sabata kā zīmes princips

2015. gada aprīļa vispārējā konferencē prezidents Rasels M. Nelsons mums mācīja, ka „sabats ir svēta prieka diena”.8 Viņš arī paskaidroja, kā viņš pats personīgi ir sapratis pamatprincipu attiecībā uz sabata dienas godāšanu:

„Kā mēs varam svētīt sabata dienu? Būdams jaunāks, es studēju citu cilvēku darbus, kas bija apkopojuši, ko darīt un ko nedarīt sabata dienā. Taču tikai vēlāk es uzzināju no Svētajiem Rakstiem, ka mana rīcība un attieksme sabata dienā bija manu attiecību ar Debesu Tēvu izpausme. Pateicoties šai izpratnei, man vairs nebija nepieciešami norādījumu un aizliegumu saraksti. Kad man bija jāpieņem lēmums, vai kāda aktivitāte ir vai nav sabata dienai piemērota, es vienkārši pajautāju sev: „Ko es vēlos paust Dievam?” Atbilde uz šo jautājumu pavisam skaidri norādīja, kas man sabata dienā būtu jāizvēlas.”9

Prezidenta Nelsona vienkāršais, bet spēcīgais jautājums uzsver principu, kas kliedē jebkādu neskaidrību par to, ko nozīmē godāt sabatu un kas mums būtu jādara, lai godātu sabatu. Viņa jautājums rezumē norādījumu un standartu, kas var svētīt mūs visus mūsu dažādajos apstākļos.

Princips — ļaut Dievam gūt virsroku

Pirms sešiem mēnešiem vispārējā konferencē prezidents Nelsons aprakstīja savu personisko sajūsmu, kad viņš tika vedināts pie jauna ieskata gūšanas par vārda Israēls nozīmi. Viņš mums pastāstīja, ka viņa dvēsele bija saviļņota, kad viņš uzzināja, ka „vārds Israēls jau pats par sevi norāda uz cilvēku, kas ir ar mieru ļaut Dievam savā dzīvē gūt virsroku”.10 Pēc tam prezidents Nelsons atklāja vairākus svarīgus aspektus, kas izriet no šīs atziņas.

Viņa vēstījums par gatavību ļaut Dievam gūt virsroku ir ievērojams piemērs tam, kā mācīt pareizus principus, lai mēs varētu pārvaldīt paši sevi. Un tāpat kā savā vēstījumā par to, kā padarīt sabatu par svēta prieka dienu, prezidents Nelsons uzdeva principā balstītus jautājumus, kas kalpo par ceļvedi un standartu ikvienam no mums.

„Vai jūs esat ar mieru ļaut Dievam savā dzīvē gūt virsroku? Vai jūs esat ar mieru ļaut, lai Dievs atstātu visnozīmīgāko ietekmi jūsu dzīvē?”

Viņš turpināja, sakot:

„Padomājiet, kā jūs varētu svētīt šāda labprātība! Ja jūs esat neprecēti un meklējat mūžīgo partneri, jūsu vēlme — būt par daļu „no Israēla” — palīdzēs jums izlemt, ar kuru cilvēku iet uz randiņiem un kā to darīt.

Ja jūs esat precējušies ar partneri, kurš ir lauzis savas derības, tad, pateicoties jūsu gatavībai — ļaut Dievam savā dzīvē gūt virsroku —, jūsu derības ar Dievu paliks neskartas. Glābējs dziedēs jūsu salauzto sirdi. Debesis atvērsies, ja jūs centīsieties uzzināt, kā virzīties uz priekšu. Jums nav jāmaldās vai jāšaubās.

Ja jums ir patiesi jautājumi par evaņģēliju vai Baznīcu, tad, izvēloties, lai Dievs gūst virsroku, jūs tiksiet vedināti pie pilnīgo, mūžīgo un patieso mācību uziešanas un izprašanas, kas vadīs jūsu dzīvi un palīdzēs jums stingri turēties uz derību ceļa.

Sastopoties ar kārdinājumu — pat jūtot kārdinājumu brīžos, kad jūs jūtaties pārguruši, vientuļi vai pārprasti —, padomājiet par to, kādu drosmi jūs varētu sakopot, izvēloties, lai Dievs jūsu dzīvē gūst virsroku, un dedzīgi lūdzot, lai Viņš jūs stiprina.

Ja jūsu lielākā vēlme ir ļaut Dievam gūt virsroku un būt par daļu no Israēla, tas atvieglo tik daudzu lēmumu pieņemšanu! Tik daudzas problēmas kļūst nebūtiskas! Jūs zināt, kā vislabāk sevi pasniegt. Jūs zināt, ko skatīties un lasīt, kam veltīt savu laiku un ar ko biedroties. Jūs zināt, ko jūs vēlaties paveikt. Jūs zināt, par kādu cilvēku jūs patiesībā vēlaties kļūt.”11

Pievērsiet uzmanību tam, cik daudz izšķirošu lēmumu un dzīves pieredžu var ietekmēt princips — būt ar mieru ļaut Dievam gūt virsroku: iepazīšanās un laulība, jautājumi un bažas saistībā ar evaņģēliju, kārdinājumi, personiskais izskats, tas, ko skatīties un lasīt, kur pavadīt laiku, ar ko biedroties, un daudzi, daudzi citi. Prezidenta Nelsona iedvesmotie jautājumi uzsver vienkāršu principu, kas nosaka virzību visos mūsu dzīves aspektos un ļauj mums sevi vadīt.

Ļoti mazs stūres rats

Kad Džozefs Smits bija ieslodzīts Libertī cietumā, viņš rakstīja vēstules ar norādījumiem Baznīcas locekļiem un vadītājiem un atgādināja, ka „ļoti lielam kuģim ļoti daudz labuma vētras laikā dod ļoti mazs stūres rats, turot to pret vēju un viļņiem”.12

„Stūres ratu” un ar to saistīto aprīkojumu izmanto kuģa vai laivas stūrēšanai. „[Turēt] to pret vēju un viļņiem” nozīmē — spēt pagriezt kuģi vētras laikā, lai tas noturētu līdzsvaru un neapgāztos.

Evaņģēlija principi man un jums ir tas pats, kas stūres rats kuģim. Pareizi principi ļauj mums atrast īsto ceļu un būt stingriem, nelokāmiem un nesatricināmiem, tāpēc mēs nezaudējam līdzsvaru un nekrītam pēdējo dienu spēcīgajās tumsības un apjukuma vētrās.

Šajā vispārējā konferencē mēs esam tikuši bagātīgi svētīti, mācoties par mūžīgajiem principiem no Tā Kunga pilnvarotajiem kalpiem. Tagad mūsu individuālā atbildība ir vadīt pašiem sevi saskaņā ar patiesajām mācībām, par kurām viņi ir liecinājuši.13

Liecība

Prezidents Ezra Tafts Bensons mācīja: „Nākamos sešus mēnešus jūsu [Liahonas] konferences izdevumam būtu jāatrodas līdzās jūsu Svētajiem Rakstiem un jums tas būtu bieži jāizmanto.”14

Ar visu savas dvēseles dedzību es aicinu mūs visus mācīties un mīlēt taisnīguma principus, kā arī dzīvot pēc tiem. Vienīgi evaņģēlija patiesās mācības dod mums iespēju „darī[t] priecīgi visu, kas ir mūsu spēkos”, lai virzītos uz priekšu pa derību taku un „lai redzētu Dieva glābšanu un kā Viņa elkonis tiks atsegts”.15

Es zinu, ka Jēzus Kristus evaņģēlija doktrīna un principi ir par pamatu mūsu dzīves virzienam un ilgstošam priekam mirstīgajā dzīvē un mūžībā. Un šajā brīnišķīgajā Lieldienu svētdienā es ar prieku liecinu, ka mūsu dzīvais Glābējs ir tas avots, no kura šīs patiesības plūst. Par to es liecinu Tā Kunga, Jēzus Kristus, svētajā Vārdā, āmen.

Atsauces

  1. Džons Teilors, citēts no Baznīcas prezidentu mācības: Džozefs Smits (2010), 283. lpp.

  2. Mācības un Derību 42:12.

  3. Mācības un Derību 88:78.

  4. Skat. Ticības apliecinājumi 1:1–3.

  5. Skat. Ticības apliecinājumi 1:4.

  6. Mācības un Derību 89:3–4.

  7. Dallin H. Oaks, “The Aaronic Priesthood and the Sacrament,” Liahona, Jan. 1999, 45–46.

  8. Skat. Rasels M. Nelsons, „Sabats — svēta prieka diena”, Liahona, 2015. g. maijs, 129.–132. lpp.

  9. Rasels M. Nelsons, „Sabats — svēta prieka diena”, 130. lpp., uzsvērums pievienots.

  10. Rasels M. Nelsons, „Ļaujiet Dievam gūt virsroku”, Liahona, 2020. g. nov., 92. lpp.

  11. Rasels M. Nelsons, „Ļaujiet Dievam gūt virsroku”, 94. lpp.

  12. Mācības un Derību 123:16.

  13. Prezidents Herolds B. Lī (1899–1973) mudināja Baznīcas locekļus ļaut konferences runām „būt par pavadoni viņu gaitās un sarunās nākamo sešu mēnešu laikā”. Viņš paskaidroja: „Šīs ir svarīgas lietas, ko Tas Kungs uzskata par noderīgām, lai tās atklātu šiem ļaudīm šajā dienā” (skat. Conference Report, Apr. 1946, 68).

    Arī prezidents Spensers V. Kimbals (1895–1985) uzsvēra vispārējās konferences vēstījumu nozīmību. Viņš teica: „Nevienam tekstam vai sējumam, kas nav no Baznīcas pamatdarbiem, nevajadzētu ieņemt tik nozīmīgu vietu jūsu personiskās bibliotēkas plauktos — nevis to retoriskās izcilības vai daiļrunības dēļ, bet gan principu dēļ, kas norāda ceļu uz mūžīgo dzīvi” (In the World but Not of, Brigham Young University Speeches of the Year [May 14, 1968], 3).

    Prezidents Tomass S. Monsons (1927–2018) atkārtoti apliecināja to, cik svarīgi ir studēt konferenču runas. Viņš teica: „Kaut mēs ilgi atcerētos to, ko esam dzirdējuši šajā vispārējā konferencē. Sniegtie vēstījumi tiks iespiesti nākamā mēneša Ensign un Liahona žurnālos. Es mudinu jūs tos studēt un apdomāt to mācības” (“Until We Meet Again,” Liahona, Nov. 2008, 106).

  14. Ezra Taft Benson, “Come unto Christ, and Be Perfected in Him,” Ensign, May 1988, 84.

  15. Mācības un Derību 123:17.