Vispārējā konference
Būtiskās sarunas
iepriekšējais nākamais

Būtiskās sarunas

Mēs nedrīkstam domāt, ka mūsu bērnu pievēršanās Kristum notiks nejauši. Nejauša pievēršanās nav Jēzus Kristus evaņģēlija princips.

Vai jūs kādreiz esat aizdomājušies, kāpēc mēs Sākumskolu saucam par „primāru” (no angļu val.)? Kaut arī šis nosaukums attiecas uz garīgām zināšanām, ko bērni apgūst savas dzīves pirmajos gados, man tas atgādina arī par kādu iespaidīgu patiesību. Mūsu Debesu Tēvam bērni nekad nav bijuši otrajā vietā — viņi vienmēr ir bijuši pirmajā vietā.1

Viņš paļaujas, ka mēs viņus novērtēsim, cienīsim un aizsargāsim kā Dieva bērnus. Tas nozīmē, ka mēs viņiem nekad nedarīsim pāri ne fiziski, ne verbāli, ne emocionāli, pat ja izjutīsim lielu spriedzi vai spiedienu. Tā vietā mēs novērtēsim bērnus, un mēs darīsim visu, kas mūsu spēkos, lai cīnītos ar ļaunumu, ko nodara vardarbība. Rūpes par viņiem mums ir pirmajā vietā — tāpat kā Viņam.2

Kāda jaunā māmiņa un tētis sēdēja pie virtuves galda, pārrunājot savas dienas gaitas. Gaiteņa galā viņi izdzirdēja būkšķi. Mamma jautāja: „Kas tas bija?”

Pēc tam viņi izdzirdēja sava četrus gadus vecā dēla klusos šņukstus, kas nāca no viņa guļamistabas. Viņi steidzās cauri gaitenim uz guļamistabu. Tur viņi ieraudzīja dēlu, guļam uz grīdas, blakus viņa gultiņai. Mamma piecēla savu mazo puisēnu un jautāja, kas notika.

Viņš teica: „Es izkritu no gultas.”

Viņa jautāja: „Kāpēc tu izkriti?”

Viņš paraustīja plecus un teica: „Es nezinu. Es laikam tajā nebiju pietiekami dziļi ierāpies.”

Šorīt es vēlētos parunāt par šo „pietiekami dziļo ierāpšanos”. Mūsu privilēģija un pienākums ir palīdzēt bērniem „pietiekami dziļi ierāpties” [jeb nostiprināties] Jēzus Kristus evaņģēlijā. Un to sākt nekad nav par agru.

Bērnu dzīvē ir unikāls un īpašs laiks, kad viņi ir pasargāti no Sātana ietekmes. Tas ir laiks, kad viņi ir nevainīgi un bez grēka.3 Tas ir svēts laiks vecākam un bērnam. Bērniem ir jātiek mācītiem ar vārdiem un piemēru pirms viņi „ir [sasnieguši] atbildības vecumu Dieva priekšā”.4

Prezidents Henrijs B. Airings mācīja: „Vislielākās iespējas mums ir tieši ar bērniem. Labākais laiks, kad mācīt, ir agrīni, kad bērni vēl ir neuzņēmīgi pret niknā ienaidnieka kārdinājumiem, un vēl ilgi pirms patiesības vārdi tiem kļūst grūtāk sadzirdami viņu personīgo cīņu troksnī.”5 Šāda mācīšana viņiem palīdzēs apzināties savu dievišķo identitāti, mērķi un bagātīgās svētības, kas viņus sagaida, ja viņi noslēgs svētās derības un saņems priekšrakstus, ejot par derību ceļu.

Mēs nedrīkstam domāt, ka mūsu bērnu pievēršanās Kristum notiks nejauši. Nejauša pievēršanās nav Jēzus Kristus evaņģēlija princips. Mēs nevaram nejauši kļūt līdzīgi Glābējam. Ja mēs apzināti bērnus mīlēsim, mācīsim un viņiem liecināsim, tas viņiem palīdzēs jau agrā vecumā sajust Svētā Gara ietekmi. Svētais Gars ir būtisks, lai mūsu bērni pievērstos Jēzum Kristum un viņiem būtu liecība par Viņu. Mēs vēlamies, lai viņi „vienmēr Viņu atcerē[tos], lai Viņa Gars būtu ar viņiem”.6

Padomājiet, cik vērtīgas ir sarunas par Jēzus Kristus evaņģēliju ģimenes lokā — būtiskās sarunas, kas var ieaicināt Garu. Kad mums ir šādas sarunas ar mūsu bērniem, mēs viņiem palīdzam radīt pamatu, „kas ir drošs pamats, pamats, uz kura [viņi], ja tie ir cēluši, vairs nevar krist”.7 Kad mēs stiprinām bērnu, mēs stiprinām ģimeni.

Šīs ļoti svarīgās sarunas var palīdzēt bērniem:

  • izprast grēku nožēlošanas doktrīnu;

  • ticēt Kristum, dzīvā Dieva Dēlam;

  • veikt izvēli kristīties un saņemt Svētā Gara dāvanu, sasniedzot astoņu gadu vecumu;8

  • iemācīties lūgt un „staigāt taisnīgi Tā Kunga priekšā”.9

Glābējs mudināja: „Tādēļ Es dodu tev pavēli mācīt šīs lietas brīvi saviem bērniem.”10 Ko Viņš vēlējās, lai mēs mācītu tik brīvi?

  1. Ādama Krišanu

  2. Jēzus Kristus īstenoto Izpirkšanu

  3. Atdzimšanas nozīmību11

Elders D. Tods Kristofersons teica: „Pretinieks noteikti priecājas, kad vecāki nevēlas mācīt un sagatavot savus bērnus, lai viņi ticētu Kristum un garīgi piedzimtu no jauna.”12

Turpretim Glābējs vēlas, lai mēs palīdzam bērniem „[uzticēties] tam Garam, kas vada darīt labu”.13 Lai mēs to varētu izdarīt, mums ir jāpalīdz bērniem apzināties brīžus, kad viņi sajūt Garu, kā arī to, kāda rīcība Garam liek aiziet. Tādējādi viņi iemācās nožēlot grēkus un atgriezties pie gaismas caur Jēzus Kristus īstenoto Izpirkšanu. Tas palīdz veicināt garīgo izturību.

Mēs varam gūt prieku, palīdzot mūsu bērniem kļūt garīgi izturīgiem jebkurā vecumā. Tam nav jābūt kaut kam sarežģītam vai laikietilpīgam. Vienkāršas, mīlošas sarunas var palīdzēt bērniem saprast ne tikai to, kam viņi tic, bet, vēl svarīgāk, — kāpēc viņi tam tic. Mīlošas sarunas, kas raisās dabiski un pastāvīgi, var novest pie labākas izpratnes un atbildēm. Neļausim, lai ērtības, ko sniedz elektroniskās ierīces, mūs atturētu viņus mācīt, viņos ieklausīties un skatīties viņiem acīs.

Mēs varam nonākt pie būtiskām sarunām arī caur lomu spēlēm. Ģimenes locekļi var izspēlēt situācijas, kurās viņi tiek kārdināti vai spiesti pieņemt nepareizu izvēli. Šādi uzdevumi var stiprināt bērnus, lai viņi būtu gatavi saskarties ar izaicinājumiem. Piemēram, mēs varam izspēlēt un pēc tam pārrunāt ar bērniem, ko viņi darītu:

  • ja viņi tiktu kārdināti pārkāpt Gudrības vārdu;

  • ja viņi tiktu pakļauti pornogrāfijai;

  • ja viņi tiktu kārdināti melot, zagt vai krāpties;

  • ja viņu draugs vai skolas skolotājs pateiktu ko tādu, kas apstrīd viņu uzskatus vai vērtības.

Izspēlējot un pārrunājot šādas situācijas, nevis saskaroties ar tām naidīgu vienaudžu grupā, neesot tām gatavi, bērni būs apbruņoti ar „ticības vairogu, ar ko [viņi varēs] dzēst visas ļaunā ugunīgās bultas”.14

Kāds man tuvs draugs apguva šo nozīmīgo mācību 18 gadu vecumā. Viņš iestājās Amerikas Savienoto Valstu armijā laikā, kad starp Amerikas Savienotajām Valstīm un Vjetnamu valdīja konflikts. Viņš tika nosūtīts uz kājnieku ierindas apmācībām. Viņš stāstīja, ka tās bija smagas. Viņš teica, ka viņa ierindas instruktors bija nežēlīgs un necilvēcīgs.

Kādu dienu viņa vienība, ģērbusies pilnā kaujas ekipējumā, svelmainā karstumā devās pārgājienā. Ierindas instruktors viņiem pēkšņi pavēlēja mesties pie zemes un nekustēties. Viņš vēroja katru mazāko kustību. Jebkura kustība vēlāk radītu nopietnas sekas. Vienība cieta no karstuma vairāk nekā divas stundas, un viņu dusmas un aizvainojums pret vadītāju pieauga.

Pēc vairākiem mēnešiem mūsu draugs pats vadīja savu vienību cauri Vjetnamas džungļiem. Tās vairs nebija tikai apmācības, viss notika pa īstam. No koku galotnēm sāka skanēt šāvieni. Visa vienība nekavējoties metās pie zemes.

Ko ienaidnieks meklēja? Kustību. Jebkāda kustība izsauktu uguni. Mans draugs teica, ka nekustīgi guļot uz zemes džungļos, svīstot un vairākas stundas gaidot, kad iestāsies tumsa, viņš atcerējās savas ierindas apmācības. Viņš atcerējās, cik ļoti viņam nepatika viņa ierindas instruktors. Tagad viņš izjuta spēcīgu pateicību par to, ko viņš bija iemācījis un ka viņš viņu bija sagatavojis šai kritiskajai situācijai. Ierindas instruktors bija gudri aprīkojis mūsu draugu un viņa vienību ar spēju saprast, kā rīkoties kaujas laikā. Patiesībā viņš bija izglābis mūsu drauga dzīvību.

Kā mēs to pašu varam izdarīt ar mūsu bērniem garīgā ziņā? Kā mēs varam viņus vēl pilnīgāk apmācīt, stiprināt un sagatavot vēl ilgi pirms viņi nonāk dzīves kaujas laukā?15 Kā mēs varam viņus aicināt ierāpties „pietiekami dziļi”? Vai mums nevajadzētu labāk likt viņiem „pasvīst” drošajā māju vidē, nevis ļaut noasiņot dzīves kaujas laukā?

Atskatoties atpakaļ, bija laiks, kad mēs ar vīru jutāmies kā ierindas instruktori, pilnā nopietnībā palīdzot mūsu bērniem dzīvot saskaņā ar Jēzus Kristus evaņģēliju. Pravietis Jēkabs, šķiet, pauda tās pašas sajūtas, sakot: „Man rūp jūsu dvēseļu labklājība. Jā, manas raizes par jums ir lielas, un jūs paši zināt, ka tā vienmēr ir bijis.”16

Bērniem mācoties un pilnveidojoties, viņu ticība tiks pārbaudīta. Taču, ja viņi būs pienācīgi aprīkoti, viņi pieaugs ticībā, drosmē un pārliecībā pat spēcīgas pretestības laikā.

Alma mums mācīja „sagatavot bērnu prātus”.17 Mēs gatavojam jauno paaudzi, lai viņi kļūtu par nākotnes ticības aizstāvjiem un saprastu, ka viņi ir „brīvi savā rīcībā — izvēlēties mūžīgās nāves ceļu vai mūžīgās dzīves ceļu”.18 Bērni ir pelnījuši saprast šo dižo patiesību — mūžība nav tā lieta, ar ko vajadzētu kļūdīties.

Kaut mūsu vienkāršās, bet būtiskās sarunas ar mūsu bērniem palīdzētu viņiem „baudīt mūžīgās dzīves vārdus tagad”, lai viņi varētu baudīt „mūžīgo dzīvi nākamajā pasaulē, patiesi nemirstīgo godību”.19

Lolojot un sagatavojot mūsu bērnus, mēs ļaujam viņiem rīkoties pašiem, mīlam viņus no visas sirds, mācām viņiem Dieva baušļus, stāstām par Viņa grēku nožēlošanas dāvanu un nekad, nekad neatmetam viņiem ar roku. Galu galā, vai arī Tas Kungs tā neattiecas pret katru no mums?

Virzīsimies „uz priekšu ar nelokāmību Kristū”, zinot, ka mums var būt „pilnīg[s] cerības spožum[s]”20 caur mūsu mīlošo Glābēju.

Es liecinu, ka Viņš vienmēr ir tā atbilde. Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.

Atsauces

  1. Skat. 3. Nefija 17:23–24.

  2. Skat. Michaelene Grassli, „Behold Your Little Ones”, Ensign, 1992. g. nov., 93. lpp.: „Vārdam lūk manās acīs ir liela nozīme. Tas nozīmē ko vairāk par „skatīties un redzēt”. Kad Tas Kungs norādīja nefijiešiem „skatīties uz [viņu] bērniņiem”, es domāju, ka viņš tiem teica pievērst viņiem uzmanību, domāt par viņiem, raudzīties pāri tagadnei un saredzēt viņu mūžīgās iespējas.”

    Skat. arī Rasels M. Nelsons, „Listen to Learn”, Ensign, 1991. g. maijs, 22. lpp.: „Valdīt pār bērniem ar spēku ir Sātana, nevis Glābēja paņēmiens. Nē, mums nepieder mūsu bērni. Mūsu, vecāku, privilēģija ir viņus mīlēt, vadīt un ļaut viņiem dzīvot savu dzīvi.”

  3. Skat. Mācības un Derību 29:46–47.

  4. Mācības un Derību 20:71.

  5. Henrijs B. Airings, „The Power of Teaching Doctrine”, Ensign, 1999. g. maijs, 87. lpp.

  6. Mācības un Derību 20:79.

  7. Helamana 5:12.

  8. Skat. Mācības un Derību 68:25; skat. arī Ticības apliecinājumu 1:4.

  9. Mācības un Derību 68:28.

  10. Mozus 6:58; uzsvērums pievienots.

  11. Skat. Mozus 6:59; skat. arī Mācības un Derību 20:29–31.

  12. Skat. D. Tods Kristofersons, „Kāpēc laulība, kāpēc ģimene?”, vispārējās konferences runa, Liahona, 2015. g. maijs, 52. lpp.

  13. Skat. Mācības un Derību 11:12–13; skat. arī Mācības un Derību 93. nodaļu.

  14. Mācības un Derību 27:17; uzsvērums pievienots; skat. arī Marion G. Romney, „Home Teaching and Family Home Evening”, Improvement Era, 1969. g. jūn., 97. lpp.: „Mūsu ienaidnieks Sātans visos veidos uzbrūk taisnīgumam. Viņam ir ārkārtīgi daudz labi organizētu spēku. Mūsu bērni un jaunieši ir viņa galvenie uzbrukuma mērķi. Viņi it visur tiek pakļauti ļaunuma un netikumības propagandai. Kur vien viņi iet, viņus satriec ļaunums, kas ar viltīgu izdomu pieviļ un iznīcina katru svētu lietu un katru taisnīgu principu. … Ja mēs vēlamies, lai mūsu bērniem būtu pietiekami daudz spēka, lai viņi varētu stāties pretī šiem sātaniskajiem uzbrukumiem, viņi ir jāmāca un jāapmāca mājās, kā Tas Kungs to ir norādījis.”

  15. Skat. Rasels M. Nelsons, „Children of the Covenant”, Ensign, 1995. g. maijs, 32. lpp.:

    „Pirms daudziem gadiem, būdams jauns medicīnas students, es redzēju daudzus pacientus, kas slimoja ar slimībām, kuras tagad ir novēršamas. Mūsdienās ir iespējams vakcinēt cilvēkus pret slimībām, kas kādreiz izraisīja invaliditāti — pat nāvi. Kādu medicīnas metodi, ar ko tiek iegūta imunitāte, sauc par inokulāciju. Termins inokulēt ir pārsteidzošs. Tas ir radies no divām latīņu valodas vārdu saknēm: in, kas nozīmē „iekšpus”, un oculus, kas nozīmē „acs”. Tāpēc darbības vārds inokulēt burtiski nozīmē „ielikt iekšpusē aci” jeb uzraudzīt, lai netiktu nodarīts kaitējums.

    Tāda slimība kā poliomielīts var sagraut vai iznīcināt ķermeni. Tāda slimība kā grēks var sagraut vai iznīcināt garu. Poliomielīta postījumus tagad var novērst ar vakcinēšanu, bet grēka postījumiem nepieciešami citi profilaktiskie līdzekļi. Ārsti nevar vakcinēt pret netaisnību. Garīgā aizsardzība nāk tikai no Tā Kunga — un tikai Viņa veidā. Jēzus izvēlas nevis inokulēt, bet indoktrinēt jeb apmācīt. Viņš neizmanto nevienu vakcīnu; Viņš māca dievišķo doktrīnu, kas ir valdošā „acs iekšpusē”, kas aizsargā Viņa bērnu mūžīgos garus.

  16. 2. Nefija 6:3.

  17. Almas 39:16.

  18. 2. Nefija 10:23.

  19. Mozus 6:59; uzsvērums pievienots.

  20. 2. Nefija 31:20.