Vispārējā konference
Gaisma pielīp gaismai
iepriekšējais nākamais

Gaisma pielīp gaismai

Pieaugot mūsu ticībai Kristum, mēs arvien vairāk uztveram gaismu, līdz tā izkliedē visu tumsu.

Mani dārgie brāļi un māsas, es priecājos kopā ar jums šajā svētīgajā Lieldienu svētdienā, ka varu apcerēt brīnišķīgo gaismu, kas uzausa pār zemi līdz ar mūsu Kunga un Glābēja, Jēzus Kristus, Augšāmcelšanos.

Savas laicīgās kalpošanas laikā Jēzus paziņoja: „Es esmu pasaules gaisma; kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma.”1 Kristus Gars „ir visā [un] dod dzīvību visam”.2 Tas pieveic tumsu, kas citādi mūs pārņemtu.

Pirms daudziem gadiem, meklējot piedzīvojumus, es ar saviem abiem dēliem pievienojāmies Jauno vīriešu grupai, kas devās uz „Moaning Cavern” (Vaidu alu), kas nosaukta pēc skaņas, kas kādu reizi atbalsojās no tās ieejas. Ala ir cilindriska un ved uz 180 pēdu (55 metru) dziļu vertikālu telpu, kas ir lielākā vienas alas telpa Kalifornijā.

Lejup ir tikai divi ceļi: drošas vītņu kāpnes vai nolaišanās ar virvi līdz alas pamatnei; mēs ar dēliem izvēlējāmies nolaišanos. Mans vecākais dēls devās pirmais, kamēr es ar jaunāko dēlu devāmies pēdējie, lai mēs laistos lejā kopā.

Pēc tam, kad mūsu pavadoņi bija mūs apmācījuši un nostiprinājuši ar nolaišanās un drošināšanas ierīci pie stipras virves, mēs lēnām kāpāmies atmuguriski, līdz stāvējām uz mazas radzes un sakopojām savu drosmi, jo šī bija pēdējā vieta, kur varēja griezties atpakaļ, un pēdējā vieta, kur varēja redzēt saules gaismu no alas ieejas.

Sperot nākamo atmugurisko soli, mēs ienirām katedrālei līdzīgajā alā, kas bija tik gara un plata, ka varēja aptvert Brīvības statuju. Tur mēs karājāmies, lēni griezdamies, kamēr mūsu acis aprada ar pustumsu. Turpinot laisties lejup, elektrisko gaismu stari izgaismoja apbrīnojamu sienu ar mirdzošiem stalagmītiem un stalaktītiem.

Bez kāda brīdinājuma gaismas pēkšņi pilnībā izdzisa. Karājoties virs bezdibeņa, mēs bijām iegrimuši tik dziļā tumsā, ka neredzējām pat savas rokas uz virvēm sev priekšā. Tūlīt pat atskanēja balss: „Tēt, tēt, vai tu tur esi?”

„Es esmu šeit, dēls, es esmu tepat,” es atbildēju.

Negaidītais gaismas zudums bija paredzēts, lai parādītu, ka bez elektrības alas tumsa ir necaurredzama. Tas izdevās — mēs „izjutām” to tumsu. Kad gaismas tika atjaunotas, tumsa acumirklī atkāpās, jo tumsai vienmēr ir jāatkāpjas — pat pie pavisam niecīgas gaismas. Mums ar dēliem tagad ir atmiņas par tumsu, ko mēs nekad iepriekš nebijām iepazinuši, lielāka pateicība par gaismu, ko mēs nekad neaizmirsīsim, un pārliecība, ka tumsā mēs nekad neesam vieni.

Mūsu nolaišanās tajā alā zināmā mērā līdzinās mūsu ceļojumam cauri mirstībai. Mēs aizgājām no spožās Debesu gaismas un caur aizmirstības plīvuru nolaidāmies aptumšotā pasaulē. Mūsu Debesu Tēvs nepameta mūs tumsā, bet apsolīja mums gaismu mūsu ceļojumā caur Viņa mīļoto Dēlu, Jēzu Kristu.

Mēs zinām, ka saules gaisma ir ļoti svarīga visai dzīvībai uz Zemes. Tikpat svarīga mūsu garīgajai dzīvībai ir tā gaisma, ko izstaro mūsu Glābējs. Savā pilnīgajā mīlestībā Dievs dāvā Kristus gaismu katram cilvēkam, „kurš nāk pasaulē”,3 lai viņi „varētu atšķirt labu no ļauna”4 un tikt pamudināti „darīt labu nepārtraukti”.5 Šī gaisma, kas atklājas caur to, ko mēs bieži dēvējam par savu sirdsapziņu, vienmēr aicina mūs rīkoties labāk un būt labākiem, parādīt sevi no vislabākās puses.

Pieaugot mūsu ticībai Kristum, mēs arvien vairāk uztveram gaismu, līdz tā izkliedē visu tumsu, kas ap mums varētu savilkties. „Tas, kas ir no Dieva, ir gaisma; un tas, kas saņem gaismu un turpina Dievā, saņem vairāk gaismas; un šī gaisma kļūst spožāka un spožāka, līdz iestājas pilnīga diena.”6

Kristus gaisma sagatavo mūs tam, lai saņemtu Svētā Gara kalpojošo ietekmi, kas ir „Dieva pārliecinošais spēks … par evaņģēlija patiesumu”.7 Trešais Dievības loceklis, Svētais Gars, „ir Gars”.8 Visdiženākais gaismas avots, ko Debesu Tēvs sniedz jums mirstīgajā dzīvē, ir Svētais Gars, kura ietekme „apgaismos [jūsu] prātu [un] piepildīs [jūsu] dvēseli ar prieku”.9

Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā ar atjaunotajām priesterības pilnvarām jūs tiekat kristīti ar iegremdēšanu grēku piedošanai. Tad jums uz galvas tiek uzliktas rokas un jums tiek piešķirta šī brīnišķīgā, „neizsakām[ā] Svētā Gara dāvan[a]”.10

Pēc tam, kad jūsu vēlmes un rīcība būs pievērsta derību takai, Svētais Gars kā gaisma jūsos atklās patiesību un liecinās par to,11 brīdinās par briesmām un mierinās,12 kā arī šķīstīs jūsu dvēseli13 un sniegs tai mieru.14

Tā kā „gaisma pielīp gaismai”,15 Svētā Gara pastāvīgā klātbūtne vedinās jūs izdarīt tādas izvēles, kas jūs paturēs gaismā; turpretī tās izvēles, kas veiktas bez Svētā Gara ietekmes, vedīs jūs krēslā un tumsā. Elders Roberts D. Heilzs mācīja: „Gaismai parādoties, tumsa tiek pieveikta un tai ir jāpazūd. … Kad klāt ir Svētā Gara garīgā gaisma, Sātana tumsība pazūd.”16

Vai es drīkstu ierosināt, ka, iespējams, šis ir īstais laiks, lai sev pavaicātu: „Vai manā dzīvē ir šī gaisma? Ja nav, tad kad bija pēdējā reize, kad man tā bija?”

Līdzīgi kā saules stari katru dienu apspīd zemi, lai atjaunotu un uzturētu dzīvību, arī jūs varat katru dienu padarīt gaismu spožāku sevī, izvēloties sekot Viņam — Jēzum Kristum.

Saules gaismas piliens tiek pievienots ik reizi, kad jūs meklējat Dievu lūgšanā, kad studējat Svētos Rakstus, lai „uzklausītu Viņu”,17 kad rīkojaties atbilstoši mūsu pašreizējo praviešu sniegtajai vadībai un atklāsmei, kad paklausāt un turat baušļus, un „staigā[jat] pēc visiem Tā Kunga priekšrakstiem”.18

Jūs ieaicināt garīgo saules gaismu savā dvēselē un mieru savā dzīvē katru reizi, kad nožēlojat grēkus. Katru nedēļu, kad jūs pieņemat Svēto Vakarēdienu, lai uzņemtos Glābēja Vārdu, lai vienmēr atcerētos Viņu un turētu Viņa baušļus, — Viņa gaisma staros no jums.

Katru reizi, kad jūs dalāties ar evaņģēliju un sniedzat savu liecību, jūsu dvēseli pilda saulains prieks. Katru reizi, kad jūs savstarpēji kalpojat, kā to darīja Glābējs, — Viņa siltums būs sajūtams jūsu sirdī. Debesu Tēva gaisma vienmēr paliek un mājo Viņa svētajā templī, un visos tajos, kuri kalpo Tā Kunga namā. Viņa gaismu jūsos pastiprina jūsu laipnā rīcība, pacietība, piedošana un labdarība, un tā izpaužas jūsu laimīgajā sejas izteiksmē. No otras puses, mēs staigājam krēslā, kad pārāk ātri iekaistam dusmās vai pārāk lēni piedodam. „Kad jūs vēršat savu seju pret sauli, ēnas nevar neko citu izdarīt, kā vien palikt jums aizmugurē.”19

Kad jūs dzīvojat Svētā Gara sadraudzības cienīgi, jūs patiesi „vairo[jat] savas garīgās spējas personīgo atklāsmju saņemšanai”.20

Dzīvē mēdz būt izaicinājumi un neveiksmes, un mums visiem ir jāsaskaras ar dažām „tumšām” dienām un vētrām. Ja mēs tajā visā „ļaujam Dievam gūt virsroku mūsu dzīvē”,21 tad Svētā Gara gaisma atklās, ka mūsu pārbaudījumiem ir nolūks un nozīme un ka galu galā tie pārveidos mūs par labākiem, pilnīgākiem cilvēkiem ar spēcīgāku ticību un spožāku cerību Kristū, zinot, ka Dievs ir bijis ar mums visu laiku mūsu grūtību brīžos. Kā ir ieteicis prezidents Rasels M. Nelsons: „Pieaugošā tumsība, kas pavada dzīves likstas, ļauj arvien vairāk izcelties Jēzus Kristus spožajai gaismai.”22

Pārmaiņas mūsu dzīvē var būt gan negaidītas, gan nevēlamas. Ja jūs nomāc kāds grēks, tad atvelciet tumsības aizkaru un sāciet pazemīgi tuvoties savam Debesu Tēvam ar salauztu sirdi un nožēlas pilnu garu, un nožēlojiet grēkus. Viņš uzklausīs jūsu sirsnīgo lūgšanu. Ar drosmi šodien „tuvojieties [Viņam], un [Viņš] tuvo[sies] jums”.23 Jums nekad netiks liegts Jēzus Kristus īstenotās Izpirkšanas dziedinošais spēks.

Man ir krietni vecāki un ticīgi priekšteči, kuri atsaucās Jēzus Kristus un Viņa evaņģēlija gaismai, un tas svētīja viņu dzīvi un nākamās paaudzes ar garīgo noturību. Mans tētis bieži runāja par savu tēvu Milo T. Dičesu un dalījās tajā, kā viņa ticība Dievam bija viņam par gaismu — gan dienu, gan nakti. Vectēvs bija mežzinis un bieži vien viens pats jāja kalnos, pilnībā uzticēdams savu dzīvību Dieva vadībai un gādībai.

Kādā vēlā rudens dienā vectēvs bija viens pats augstajos kalnos. Ziema jau bija atnākusi, kad viņš apsegloja vienu no saviem iemīļotajiem zirgiem, veco Princi, un jāja uz kokzāģētavu, lai nomizotu un nomērītu baļķus pirms to sazāģēšanas kokmateriālos.

Krēslai iestājoties, viņš pabeidza darbu un sēdās atpakaļ seglos. Līdz tam temperatūra bija nokritusies, un stipra sniega vētra plosījās uz kalna. Tā kā viņam nebija ne gaismas, ne ceļa, pēc kā vadīties, viņš pagrieza Princi tajā virzienā, kas, pēc viņa domām, vedīs viņus atpakaļ uz mežziņa māju.

Pēc vairākām noietām jūdzēm tumsā Princis palēnināja gaitu un tad apstājās. Vectēvs vairākkārt mudināja Princi doties uz priekšu, taču zirgs nekustējās. Ap viņiem virpuļoja necaurredzams sniegs, un vectēvs saprata, ka viņam ir vajadzīga Dieva palīdzība. Kā jau viņš to bija darījis visu mūžu, viņš pazemīgi „[lūdza] ticībā, nemaz nešaubīdamies”.24 Klusa, mierīga balss atbildēja: „Milo, atbrīvo Princim galvu.” Vectēvs paklausīja, un, kad viņš atlaida vaļā grožus, Princis pagriezās un devās uz citu pusi. Pēc dažām stundām Princis atkal apstājās un nolieca savu galvu. Caur krītošo sniegu vectēvs redzēja, ka viņi ir droši ieradušies pie mežziņa mājas vārtiem.

Rīta saulei spīdot, vectēvs no jauna gāja pa daļēji aizputinātajām Prinča pēdām. Viņš dziļi ievilka elpu, kad atrada to vietu, kur bija atbrīvojis Princim galvu, — tā bija augsta kalna klints paša mala, kur viens solis uz priekšu būtu novedis gan zirgu, gan jātnieku nāvē — uz grubuļainajiem akmeņiem lejā.

Ņemot vērā šo un daudzas citas pieredzes, vectēvs deva padomu, ka „vislabākais un izcilākais partneris, kāds jums jebkad būs, ir jūsu Tēvs Debesīs”. Kad mans tētis stāstīja par vectēvu, es atceros, ka viņš mēdza citēt Svēto Rakstu vārdus:

„Paļaujies uz To Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz sava prāta gudrību,

bet domā uz To Kungu visos savos ceļos, tad Viņš darīs līdzenas tavas tekas.”25

Es liecinu, ka Jēzus Kristus ir mūžīgā gaisma, kas „spīd tumsībā”.26 Nav tādas tumsas, kas spētu apslāpēt, izdzēst, uzveikt vai uzvarēt šo gaismu. Mūsu Debesu Tēvs jums brīvi piedāvā šo gaismu. Jūs nekad neesat vieni. Viņš dzird un atbild uz katru lūgšanu. Viņš „jūs ir aicinājis no tumsas Savā brīnišķīgajā gaismā”.27 Kad jūs lūgsiet: „Tēv, Tēv, kur Tu esi?” Viņš vienmēr atbildēs: „Es esmu šeit, Mans bērns; Es esmu tepat.”

Es liecinu, ka Jēzus Kristus ir piepildījis Debesu Tēva ieceri, būdams mūsu Glābējs un mūsu Izpircējs;28 Viņš ir mūsu gaisma, mūsu dzīvība un mūsu ceļš. Viņa gaisma nekad nekļūs blāva,29 Viņa godība nekad nebeigsies, Viņa mīlestība pret jums ir mūžīga — vakar, šodien un mūžīgi. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.