Vispārējā konference
Ar prieku raugos templī
iepriekšējais nākamais

Ar prieku raugos templī

Tieši templī mēs varam gūt pārliecību par mīlošas ģimenes saiknēm, kas turpināsies arī pēc nāves un ilgs mūžību.

Mani dārgie brāļi un māsas, es esmu pateicīgs, ka varu būt kopā ar jums šajā vispārējās konferences pirmajā sesijā. Runātāji, mūzika un lūgšana ieaicināja Garu, kā arī gaismas un cerības sajūtu.

Šī sajūta man atgādināja pirmo dienu, kad es iegāju Soltleika templī. Es biju jaunietis. Todien ar mani kopā bija tikai mani vecāki. Iekšpusē viņi uz brīdi apstājās, lai sasveicinātos ar kādu tempļa darbinieku. Es gāju viņiem pa priekšu, uz brīdi palikdams viens.

Ar mani sasveicinājās neliela auguma kundze, kurai bija sirmi mati un skaista, balta tempļa kleita. Viņa paskatījās uz mani, pasmaidīja un tad ļoti klusi sacīja: „Laipni lūgts templī, brāli Airing.” Kādu brīdi es domāju, ka viņa ir eņģelis, jo viņa zināja manu vārdu. Es neapjautu, ka uz uzvalka žaketes atloka bija piesprausta neliela kartīte ar manu vārdu.

Es pagāju viņai garām un tad apstājos. Es paskatījos augšup uz augstajiem, baltajiem griestiem, kas padarīja telpu tik gaišu, ka šķita, ka caur tiem paveras debesis. Un tajā brīdī man prātā ienāca doma ar šādiem, skaidriem vārdiem: „Es jau esmu bijis šajā gaišajā vietā.” Taču uzreiz es prātā sadzirdēju balsi, kas nebija mana, sakām šos vārdus: „Nē, tu nekad agrāk šeit neesi bijis. Tu atceries mirkli pirms savas dzimšanas. Tu biji svētā vietā, kas līdzinās šai.”

Tempļu ārpusē mēs izvietojam šādus vārdus — „Svēts Tam Kungam”. Es pats zinu, ka šie vārdi ir patiesi. Templis ir svēta vieta, kur mēs viegli varam saņemt atklāsmi, ja mūsu sirds tai ir atvērta un mēs esam tās cienīgi.

Vēlāk tajā pašā dienā es atkal sajutu to pašu Garu. Tempļa ceremonijā ir iekļauti daži vārdi, kas lika manai sirdij degt, apliecinot tā visa patiesumu. Tas, ko es sajutu, bija domāts personīgi man attiecībā uz manu nākotni, un tas kļuva par realitāti 40 gadus vēlāk, saņemot no Tā Kunga aicinājumu kalpot.

Kad es apprecējos Loganas Jūtas templī, es piedzīvoju to pašu sajūtu. Prezidents Spensers V. Kimbals izpildīja saistīšanas priekšrakstu. Dažos pateiktajos vārdos viņš sniedza šo padomu: „Hal un Keitija, dzīvojiet tā, lai jums būtu viegli doties prom, kad būs pienācis laiks.”

Kad viņš sacīja šos dažus vārdus, es savā prātā skaidri saskatīju stāvu kalnu un ceļu, kas ved augšup. Ceļa kreisajā pusē atradās balts žogs, kas kalna galā pazuda starp koku rindām. Caur kokiem tik tikko bija saskatāma balta māja.

Gadu vēlāk es atpazinu to kalnu, kad mans sievastēvs mūs veda pa to ceļu. Tas bija tieši tas, ko es redzēju, kad prezidents Kimbals templī mums sniedza savu padomu.

Kad mēs nonācām kalna galā, mans sievastēvs apstājās pie baltas mājas. Viņš mums teica, ka viņš ar sievu grasās pirkt šo īpašumu un ka viņš vēlas, lai viņa meita un es dzīvotu blakus esošajā viesu namā. Viņi dzīvotu turpat blakus esošajā galvenajā ēkā. Turpmāko 10 gadu laikā, kad mēs dzīvojām šajā jaukajā ģimenes vidē, mēs ar sievu gandrīz katru dienu teicām: „Mums vajadzētu šo laiku izbaudīt, jo mēs šeit nebūsim ilgi.”

Piezvanīja Nīls A. Maksvels — Baznīcas izglītības pilnvarotais. Prezidenta Kimbala brīdinājums — lai mēs spētu „viegli doties prom” — bija kļuvis par realitāti. Tas bija aicinājums atstāt kaut ko, kas šķita kā idilliski ģimenes apstākļi, lai kalpotu uzdevumā vietā, par kuru es neko nezināju. Mūsu ģimene bija gatava atvadīties no šī svētīgā laika un vietas, jo pravietis svētā templī, kas ir atklāsmes vieta, ieraudzīja nākotnes notikumu, kuram mēs toreiz tikām sagatavoti.

Es zinu, ka Tā Kunga tempļi ir svētas vietas. Runājot par tempļiem, mans nolūks šodien ir vairot jūsu un savu vēlmi būt cienīgiem un gataviem lielākām tempļa pieredzes iespējām, kas mums būs pieejamas.

Būt tempļa pieredzes cienīgam mani visvairāk motivē Tā Kunga sacītie vārdi par Saviem svētajiem namiem:

„Ciktāl Mani ļaudis cels Man namu Tā Kunga Vārdā, un neļaus tur nākt nekam netīram, lai tas netiktu apgānīts, Mana godība būs uz tā;

jā, un Mana klātbūtne būs tur, jo Es nākšu tanī; un visi sirdsšķīstie, kas nāks tanī, redzēs Dievu.

Bet, ja tas tiks apgānīts, Es nenākšu tanī un Mana godība tur nebūs; jo Es nenākšu nešķīstos tempļos.”1

Prezidents Rasels M. Nelsons mums skaidri norādīja, ka templī mēs varam „redzēt” Glābēju tādā mērā, ka Viņš mums vairs nav nezināms. Prezident Nelsons sacīja: „Mēs saprotam Viņu. Mēs saprotam Viņa darbu un Viņa godību. Un mēs sākam sajust Viņa nepārspējamās dzīves bezgalīgo ietekmi.”2

Ja mēs dotos uz templi, nebūdami pietiekami šķīsti, mēs nespētu ar Svētā Gara spēku saskatīt tās garīgās mācības par Glābēju, ko templī iespējams saņemt.

Ja mēs esam cienīgi saņemt šādu pamācību, tad, pateicoties templī gūtajai pieredzei, mūsu dzīvē var pieaugt cerība, prieks un optimisms. Šādu cerību, prieku un optimismu ir iespējams iegūt tikai pieņemot priekšrakstus, kas tiek izpildīti svētajos tempļos. Tieši templī mēs varam gūt pārliecību par mīlošas ģimenes saiknēm, kas turpināsies arī pēc nāves un ilgs mūžību.

Pirms daudziem gadiem, kad es kalpoju par bīskapu, kāds izskatīgs jaunietis pretojās manam aicinājumam kļūt cienīgam, lai dzīvotu kopā ar Dievu mūžīgajā ģimenē. Viņš man kareivīgi stāstīja, cik lieliski viņš pavada laiku ar saviem draugiem. Es ļāvu viņam runāt. Tad viņš man pastāstīja par kādu brīdi vienā no viņa ballītēm, kad, būdams lielā troksnī, viņš pēkšņi saprata, ka jūtas vientuļš. Es jautāju, kas notika. Viņš teica, ka tajā brīdī viņš atcerējās laiku, kad bija mazs puisēns un sēdēja mātes klēpī, būdams viņas roku ieskauts. Stāstot šo stāstu, viņš apraudājās. Es viņam pateicu to, ko zinu patiesu esam: „Vienīgais veids, kā tu vari sajust šo ģimenes sajūtu mūžīgi, ir kļūt pašam cienīgam un palīdzēt citiem saņemt tempļa saistīšanas priekšrakstus.”

Mēs nezinām sīkāku informāciju par ģimenes saitēm garu pasaulē un to, kas notiek pēc augšāmcelšanās. Taču mēs zinām, ka apsolītais pravietis Elija ieradās, lai pievērstu tēvu sirdis bērniem un bērnu sirdis saviem tēviem.3 Un mēs zinām, ka mūsu mūžīgā laime ir atkarīga no mūsu pūlēm darīt visu iespējamo, lai sniegtu tādu pašu ilgstošu laimi tik daudziem mūsu radiem, cik tas ir iespējams.

Es jūtu tādu pašu vēlmi gūt panākumus, aicinot dzīvos ģimenes locekļus vēlēties kļūt cienīgiem tempļa saistīšanas priekšrakstu saņemšanai un godāšanai. Tā ir daļa no apsolītās Israēla sapulcināšanas pēdējās dienās abās priekškara pusēs.

Viena no mūsu lielākajām iespējām ir tad, kad mūsu ģimenes locekļi ir mazi. Viņi piedzimst ar Kristus gaismu kā dāvanu. Tā palīdz viņiem noteikt, kas ir labs un kas ir ļauns. Šī iemesla dēļ, pat redzot templi vai tempļa attēlu, bērnos var rasties vēlme kļūt cienīgiem un privileģētiem, lai kādreiz tajā ieietu.

Pienāks diena, kad viņi kā jaunieši saņems tempļa rekomendāciju, lai templī veiktu aizstājošās kristības. Gūstot šo pieredzi, viņi iegūs arvien spēcīgāku sajūtu, ka tempļa priekšraksti vienmēr norāda uz Glābēju un Viņa īstenoto Izpirkšanu. Kad viņi sajutīs, ka viņi ir dāvājuši kādam cilvēkam garu pasaulē iespēju tikt šķīstītam no grēka, pieaugs viņu vēlme palīdzēt Glābējam Viņa svētajā darbā, svētot kādu mūsu Debesu Tēva bērnu.

Esmu redzējis, kā šīs pieredzes spēks maina jaunieša dzīvi. Pirms daudziem gadiem kādā vēlā pēcpusdienā es ar meitu devos uz templi. Viņa bija pēdējā, kas kalpoja par aizstājēju kristīšanās telpā. Manai meitai jautāja, vai viņa varētu palikt ilgāk, lai izpildītu priekšrakstus par visiem cilvēkiem, kuru vārdi bija sagatavoti. Viņa sacīja: „Jā!”

Es skatījos, kā mana mazā meita iegāja kristību baseinā. Sākās kristības. Katru reizi, kad mana mazā meita tika pacelta no ūdens, pār viņas seju lija ūdens. Viņai atkal un atkal jautāja: „Vai tu vari veikt vēl?” Katru reizi viņa atbildēja: „Jā.”

Kā noraizējies tēvs es sāku cerēt, ka viņai nevajadzēs veikt vēl. Taču es joprojām atceros viņas noteiktību, kad viņai jautāja, vai viņa varētu veikt vēl, un viņa apņēmīgā un klusā balsī sacīja: „Jā.” Viņa palika līdz brīdim, kad pēdējā sarakstā esošā persona bija saņēmusi kristības svētību Jēzus Kristus Vārdā.

Kad tovakar kopā ar viņu izgāju no tempļa, es prātoju par to, ko biju pieredzējis. Manu acu priekšā bērns tika iedvesmots un pieredzēja pārmaiņas, kalpojot Tam Kungam Viņa namā. Es joprojām atceros to gaismas un miera sajūtu, kad mēs kopā devāmies prom no tempļa.

Gadi ir aizritējuši. Viņa joprojām atbild ar „jā” uz Tā Kunga jautājumu, kad viņai tiek vaicāts, vai viņa veiks vēl ko Viņa labā, kad tas ir ļoti grūti. Kalpošana templī var atstāt šādu ietekmi, mūs mainot un iedvesmojot. Tāpēc es ceru, ka jums un visiem jūsu mīļajiem ģimenes locekļiem būs arvien lielāka vēlme un apņēmība būt cienīgiem ieiet Tā Kunga namā tik bieži, cik jūsu apstākļi to ļauj.

Viņš vēlas jūs tur laipni sagaidīt. Es lūdzu, kaut jūs censtos Debesu Tēva bērnu sirdīs radīt vēlmi doties tur, kur viņi var sajust Viņa tuvumu, un kaut jūs aicinātu arī savus senčus kvalificēties būt kopā ar Viņu un ar jums mūžībā.

Šie vārdi var būt mūsu:

Ar prieku raugos templī.

Reiz tajā ienākšu,

Lai Svēto Garu justu

un Dievu pielūgtu.

Templi pilda mīlestība, miers.

Es sākšu gatavoties,

Lai ar tīru sirdi varētu

uz Dieva namu doties.4

Es svinīgi liecinu, ka mēs esam mīloša Debesu Tēva bērni. Viņš izvēlējās Savu Mīļoto Dēlu, Jēzu Kristu, par mūsu Glābēju un Pestītāju. Vienīgais veids, kā mēs ar savu ģimeni varam atgriezties dzīvot pie Viņiem, ir saņemot svētā tempļa priekšrakstus. Es liecinu, ka prezidentam Raselam M. Nelsonam ir un viņš pielieto visas priesterības atslēgas, kas padara mūžīgo dzīvi iespējamu visiem Dieva bērniem. Par to es liecinu Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.