Šis ir mūsu laiks!
Dievs mūs ir sūtījis tieši šeit, tieši tagad, šajā nozīmīgajā vēstures laikā.
1978. gadā es stāvēju amerikāņu futbola laukumā stadionā, kas bija 65 000 līdzjutēju pilns. Manā priekšā atradās vairāki palielas miesasbūves pretinieki, kuri izskatījās tā, it kā gribētu noraut man galvu. Tā bija mana pirmā spēle jauna saspēles vadītāja lomā Nacionālajā Futbola Līgā, un mēs spēlējām pret Superkausa čempioniem. Godīgi sakot, es apšaubīju, vai biju pietiekami labs, lai atrastos uz laukuma. Es atkāpos atpakaļ, lai padotu savu pirmo piespēli, un, kad atlaidu rokas no bumbas, mani notrieca pie zemes spēcīgāk nekā jebkad agrāk. Tajā brīdī, guļot zem šo masīvo sportistu kaudzes, es prātoju, ko es tur daru. Man bija jāpieņem lēmums. Vai es ļaušu savām šaubām mani pārņemt, vai arī es smelšos drosmi un spēku, lai pieceltos un turpinātu?
Associated Press
Toreiz es neapzinājos, kā šī pieredze mani sagatavos nākotnes iespējām. Man vajadzēja mācīties, ka varu būt stiprs un drosmīgs, saskaroties ar sarežģītām situācijām.
Amerikāņu futbola spēle var nebūt ne tuvu tik svarīga kā izaicinājumi, ar kuriem jūs saskarsieties. Vairumā gadījumu stadions nebūs skatītāju pilns. Taču jūsu drosmīgajiem lēmumiem būs mūžīga nozīme.
Varbūt mēs ne vienmēr vēlēsimies tikt galā ar šo izaicinājumu. Taču mūsu Debesu Tēvs mūs redz kā bezbailīgus Viņa valstības cēlējus. Tādēļ Viņš sūtīja mūs šeit šajā izšķirošajā pasaules vēstures laikā. Šis ir mūsu laiks!
Ieklausieties, ko neilgi pēc kļūšanas par Baznīcas prezidentu teica prezidents Rasels M. Nelsons: „Kopš šī brīža līdz pat Savam atgriešanās brīdim mūsu Glābējs un Pestītājs, Jēzus Kristus, īstenos dažus no Saviem visvarenākajiem darbiem. Mēs pieredzēsim brīnumainus apliecinājumus tam, ka Dievs Tēvs un Viņa Dēls Jēzus Kristus varenībā un godībā prezidē pār šo Baznīcu” („Atklāsme Baznīcai, atklāsme mūsu dzīvei”, Liahona, 2018. g. maijs, 96. lpp.).
Visvarenākie darbi? Brīnumaini apliecinājumi? Kā tie varētu izskatīties? Kādu lomu mēs spēlēsim, un kā sapratīsim, ko darīt? Es nezinu visas atbildes, bet es zinu, ka Tam Kungam ir vajadzīgs, lai mēs būtu gatavi. Cienīgi izmantot priesterības spēku nekad nav bijis svarīgāk.
Vai mēs ticam Dieva pravietim? Vai mēs varam atrast un piepildīt savu sūtību? Jā, mēs varam, un jā, mums tas jādara, jo šis ir mūsu laiks!
Kad mēs dzirdam stāstus par Dieva varenajiem kalpiem pirms mums — tādiem kā Mozus, Marija, Moronijs, Alma, Estere, Džozefs un daudziem citiem — tie šķiet ļoti vareni. Taču viņi no mums tik ļoti nemaz neatšķīrās. Viņi bija parasti cilvēki, kuri saskārās ar izaicinājumiem. Viņi paļāvās uz To Kungu. Izšķirošos brīžos viņi izdarīja pareizās izvēles. Un ar ticību Jēzum Kristum viņi savā laikā paveica nepieciešamos darbus.
Goodsalt
Padomājiet par Vecās Derības varoni Jozuu. Viņš bija uzticīgs Mozus, viena no izcilākajiem vadītājiem pasaules vēsturē, sekotājs. Pēc Mozus aiziešanas bija pienācis Jozuas laiks. Viņam bija jāaizved Israēla bērni uz apsolīto zemi. Kā viņš to paveica? Jozua piedzima un uzauga verdzībā Ēģiptē. Viņam nebija rokasgrāmatas vai apmācību video, kas viņam palīdzētu. Viņam pat nebija viedtālruņa! Taču viņam bija Tā Kunga apsolījums:
„Kā Es esmu bijis ar Mozu, tāpat Es būšu ar tevi: Es tevi neatstāšu, un Es tevi nepametīšu.
Esi stiprs un drošsirdīgs!” (Jozuas 1:5–6).
Kad es biju jauns un nepieredzējis Septiņdesmitais, es saņēmu steidzamu zvanu no Augstākā prezidija biroja, vaicājot, vai es varētu pārstāvēt pravieti, apmeklējot kādu jaunu vīrieti slimnīcā — nekavējoties! Jaunā vīrieša vārds bija Zaks. Viņš gatavojās kļūt par misionāru, bet iekļuva negadījumā un guva nopietnu galvas traumu.
Kad devos uz slimnīcu, man prātā nāca dažādas domas. Pravieša uzdevumā — vai tiešām? Ar ko man būs jāsaskaras? Kā es varu palīdzēt šim jaunajam vīrietim? Vai man ir pietiekami daudz ticības? Dedzīga lūgšana un zināšanas, ka man bija svētās priesterības pilnvaras, bija mans glābiņš.
Kad es ierados, Zaks gulēja slimnīcas gultā. Sanitārs bija gatavībā viņu vest uz operāciju telpu, lai ārsti varētu mazināt spiedienu uz viņa smadzenēm. Es paskatījos uz raudošo mammu un nobijušos jauno draugu stāvam turpat netālu, un es skaidri zināju, ka Zakam vajadzēja priesterības svētību. Viņa draugs nesen bija saņēmis Melhisedeka priesterību, tādēļ es palūdzu, lai viņš man palīdz. Es sajutu priesterības spēku, kad mēs pazemīgi devām Zakam svētību. Tad viņu steigšus aizveda uz operāciju, un miera sajūta apstiprināja, ka Glābējs par visu parūpēsies atbilstoši Savai gudrībai.
Pirms iegriezuma izdarīšanas medicīnas darbinieki veica vēl vienu rentgenuzņēmumu. Sev par pārsteigumu viņi atklāja, ka operācija nebūs nepieciešama.
Pēc ilgas terapijas Zaks atkal iemācījās staigāt un runāt. Viņš veiksmīgi kalpoja misijā un šobrīd audzina brīnišķīgu ģimeni.
Protams, ne vienmēr būs tāds iznākums. Esmu devis citas priesterības svētības ar līdzīgu ticību, un Tas Kungs nesniedza pilnīgu dziedinājumu šajā dzīvē. Mēs uzticamies Viņa nolūkiem un atstājam rezultātus Viņa pārziņā. Mēs ne vienmēr varam izvēlēties savu darbību iznākumu, bet varam izvēlēties — būt gatavi rīkoties.
Iespējams, Augstākais prezidijs jums nekad nelūgs pārstāvēt viņus kādā dzīvībai bīstamā situācijā. Taču mēs visi, būdami Tā Kunga pārstāvji, esam aicināti darīt to, kas izmaina dzīvi. Viņš mūs neatstās. Šis ir mūsu laiks!
Pēteris — galvenais Glābēja apustulis — atradās vētras apņemtajā laivā, kad ieraudzīja Jēzu staigājam pa ūdens virsu. Viņš vēlējās pievienoties Viņam, un Glābējs teica: „Nāc!” Drosmīgi un brīnumainā kārtā Pēteris atstāja drošo laivu un sāka iet pretī Glābējam. Taču tiklīdz Pēteris sāka uztraukties par spēcīgajiem viļņiem, viņa ticība kļuva vāja. „Viņš izbijās un sāka grimt, viņš brēca un sacīja: „Kungs, palīdzi man!” Un, tūdaļ roku izstiepis, Jēzus viņu satvēra.” (Skat. Mateja 14:22–33.)
Kad mūsu dzīvē pūš vēji, uz ko mēs koncentrējamies? Atcerieties, ka vienmēr ir viens uzticams spēka un drosmes avots. Jēzus rokas ir izstieptas mums pretim, tāpat kā tās pasniedzās pretī Pēterim. Kad mēs sniegsimies Viņam pretī, Viņš mīlot mūs izglābs. Mēs piederam Viņam. Viņš teica: „Nebīsties, jo Es tevi atpestīju; Es tevi saucu tavā vārdā, tu esi Mans!” (Jesajas 43:1.) Viņš gūs virsroku jūsu dzīvē, ja jūs Viņam ļausiet. Izvēle ir jūsu ziņā. (Skat. Rasels M. Nelsons, „Ļaujiet Dievam gūt virsroku”, vispārējās konferences runa, Liahona, 2020. g. nov., 92.–95. lpp.)
Savas dzīves nogalē Jozua lūdzās savai tautai: „Izvēlieties šodien paši sev, kam jūs kalposit; … bet es un mans nams — mēs kalposim Tam Kungam” (Jozuas 24:15). Tā kā Jozua izvēlējās kalpot Tam Kungam, viņš savā laikā kļuva par lielisku vadītāju. Mani dārgie draugi, šis ir mūsu laiks! Un mūsu izdarītās izvēles noteiks mūsu likteni (skat. Tomass S. Monsons, „Decisions Determine Destiny” [Brigama Janga universitātes svētbrīdis, 2005. g. 6. nov.], speeches.byu.edu).
Kad es kalpoju par bīskapu, mūsu bīskapijai bija devīze: Labas izvēles — mūžīga laime. Jaunieši, paejot garām koridoros, man teica: „Bīskap, es izdaru labas izvēles!” Tas ir bīskapa sapnis!
Ko mēs domājam ar vārdu „labas izvēles”? Reiz kāds cilvēks jautāja Jēzum: „Kurš ir augstākais bauslis bauslībā?” Viņš atbildēja:
„Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta.
Šis ir augstākais un pirmais bauslis.
Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu” (Mateja 22:36–39).
Es nezinu, kā jūs, bet, kad es izlasu šos divus dižos baušļus, es atklāju trešo, netiešo bausli: mīlēt sevi.
Vai esat kādreiz domājuši par sevis mīlēšanu kā vienu no baušļiem? Vai mēs varam patiesi mīlēt Dievu un Viņa bērnus, ja mēs nemīlam sevi?
Kāds gudrs vadītājs nesen deva padomu vīrietim, kurš centās pārvarēt gadiem ilgušas postošas izvēles. Vīrs jutās apkaunots, šaubījās par to, vai viņš ir kāda mīlestības vērts.
Viņa vadītājs viņam sacīja: „Tas Kungs tevi pazīst, mīl un priecājas par tevi un taviem drosmīgajiem soļiem, ko tu sper.” Bet tad viņš piebilda: „Tev jāuzklausa bauslis mīlēt sevi, lai tu varētu sajust [Dieva] mīlestību un mīlēt citus.”
Kad šis brālis izdzirdēja šo padomu, viņš ieraudzīja dzīvi ar jaunu skatu. Viņš vēlāk teica: „Visu savu dzīvi esmu pavadījis, cenšoties rast mieru un būt pieņemts. Esmu meklējis šīs lietas daudzās nepareizās vietās. Vienīgi Debesu Tēva un Glābēja mīlestībā es varu rast mierinājumu. Es zinu, ka Viņi vēlas, lai es sevi mīlu; tas patiešām ir vienīgais veids, kā es varu sajust Viņu mīlestību pret mani.”
Mūsu Debesu Tēvs grib, lai mēs mīlam sevi, — ne jau lai kļūtu lepni vai egocentriski, bet lai redzētu sevi, kā Viņš mūs redz: mēs esam Viņa lolotie bērni. Kad šī patiesība dziļi iegrimst mūsu sirdīs, mūsu mīlestība pret Dievu pieaug. Kad mēs ar patiesu cieņu raugāmies uz sevi, mūsu sirdis ir atvērtas tam, lai mēs tā arī izturētos pret citiem. Jo labāk mēs apzināmies savu dievišķo vērtību, jo labāk mēs saprotam šo dievišķo patiesību: ka Dievs mūs ir sūtījis tieši šeit tieši tagad, šajā nozīmīgajā vēstures laikā, lai mēs darītu pēc iespējas vairāk laba ar saviem talantiem un dāvanām. Šis ir mūsu laiks! (Skat. Rasels M. Nelsons, „Becoming True Millennials” [pasaules mēroga svētbrīdis jaunajiem pieaugušajiem, 2016. g. 10. janv.], broadcasts.ChurchofJesusChrist.org.)
Džozefs Smits mācīja, ka ikviens pravietis jebkurā laikmetā „ar priekpilnu satraukumu [gaidīja] to laiku, kurā mēs dzīvojam; … viņi ir dziedājuši, rakstījuši un pravietojuši par mūsdienām; … mēs esam tie privileģētie ļaudis, kurus Dievs ir izredzējis pēdējo dienu godības īstenošanai” (Baznīcas prezidentu mācības: Džozefs Smits [2010], 184. lpp.).
Saskaroties ar ikdienas izaicinājumiem, atcerieties šo eldera Džefrija R. Holanda piedāvāto mierinošo pārliecību: „Kaut arī tik daudz gulstas uz mūsu pleciem, mūs gaida pagodinoša un veiksmīga pieredze. … Šajā beidzamajā cīņā uzvara jau ir pasludināta. Šī uzvara jau ir iemūžināta rakstos … Svētajos Rakstos!” („Be Not Afraid, Only Believe” [uzruna Baznīcas izglītības sistēmas reliģijas pasniedzējiem, 2015. g. 6. febr.], broadcasts.ChurchofJesusChrist.org).
Šajā brīnišķīgajā Lieldienu nedēļas nogalē ļaujiet man izteikt uzaicinājumu, lai mēs visi lūgtu Dievu, lai atpazītu un pieņemtu savas individuālās lomas, gatavojoties tai dižajai dienai, kad Glābējs atkal nāks. Tas Kungs mūs mīl vairāk, nekā mēs spējam saprast, un Viņš atbildēs uz mūsu lūgšanām! Neatkarīgi no tā, vai mēs atrodamies amerikāņu futbola laukumā, slimnīcas palātā vai kādā citā vietā, mēs varam būt par svarīgu šo zīmīgo notikumu daļu, jo šis ir mūsu laiks! Jēzus Kristus Vārdā, āmen.