Kāpēc derību taka
Derību takas atšķirība ir vienreizīgi un mūžīgi nozīmīga.
Visas savas kalpošanas laikā prezidents Rasels M. Nelsons ir studējis un mācījis par Dieva derībām ar Viņa bērniem. Viņš pats ir spožs tāda cilvēka piemērs, kas iet pa derību taku. Savā pirmajā uzrunā, uzstājoties kā Baznīcas prezidents, prezidents Nelsons paziņoja:
„Jūsu apņemšanās sekot Glābējam, slēdzot ar Viņu derības un pēc tam tās ievērojot, atvērs durvis uz pilnīgi visām garīgajām svētībām un privilēģijām, kas ir pieejamas ikvienam vīrietim, sievietei un bērnam.
… Tempļa priekšraksti un derības, ko jūs tur slēdzat, ir atslēga uz spēcinājuma iegūšanu savā dzīvē, kā arī savā laulībā un ģimenes dzīvē un uz spēju stāties pretī pretinieka uzbrukumiem. Pielūgšana templī un kalpošana saviem priekštečiem svētīs jūs ar pieaugošu personīgo atklāsmi un mieru, kā arī spēcinās jūsu apņemšanos — palikt uz derību takas.”1
Kas ir derību taka? Tā ir vienīgā taka, kas ved uz Dieva celestiālo valstību. Mēs uzsākam iet pa šo taku, topot kristīti, un tad „[virzāmies] uz priekšu ar nelokāmību Kristū, esot ar pilnīgu cerības spožumu un ar mīlestību uz Dievu un uz visiem cilvēkiem [divi augstākie baušļi] … līdz galam.”2 Ejot pa derību taku (kas, starp citu, turpinās arī mūžībā), mēs saņemam visus priekšrakstus un derības attiecībā uz glābšanu un paaugstināšanu.
Mūsu galvenā, derībā balstītā apņemšanās ir darīt Dieva gribu „un … [paklausīt] visās lietās Viņa pavēlēm, ko Viņš mums pavēlēs”.3 Rīkošanās saskaņā ar Jēzus Kristus evaņģēlija principiem un baušļiem no dienas dienā ir vislaimīgākais un vislielāko gandarījumu sniedzošais dzīves ceļš. Pirmkārt, cilvēks izvairās no daudzām problēmām un nožēlas. Atļaušos izmantot līdzību ar sportu. Tenisā ir tādas „nepiespiestās kļūdas”. Tās ir, piemēram, spēlējamas bumbiņas iesišana tīklā vai divas nepareizas serves pēc kārtas. „Nepiespiestās kļūdas” rodas spēlētāja nokļūdīšanās dēļ, nevis pretinieka prasmju dēļ.
Pārāk bieži mūsu problēmas vai izaicinājumi ir mūsu pašu radīti, sliktu izvēļu rezultāts jeb, mēs varētu teikt, tās ir „nepiespiesto kļūdu” rezultāts. Kad mēs uzcītīgi ejam pa derību taku, mēs pavisam dabiski izvairāmies no daudzām „nepiespiestām kļūdām”. Mēs apejam dažādas atkarības. Mēs nekrītam negodīgas rīcības valgos. Mēs pārejam pāri netikumības un neuzticības bezdibenim. Mēs izvairāmies no cilvēkiem un lietām, kas, pat ja tās būtu populāras, apdraudētu mūsu fizisko un garīgo labklājību. Mēs izvairāmies no tādām izvēlēm, kas kaitē citiem vai nelabvēlīgi tos ietekmē, un tā vietā izkopjam pašdisciplīnu un kalpošanas paradumus.4
Elders Dž. Goldens Kimbals it kā esot teicis: „Varbūt es ne vienmēr esmu gājis pa taisno un šauro taku, bet es cenšos to šķērsot pēc iespējas biežāk.”5 Es esmu pārliecināts, ka kādā nopietnākā brīdī brālis Kimbals piekristu, ka palikšana uz derību takas, ne tikai tās šķērsošana, ir mūsu lielākā cerība uz izvairīšanos no izbēgamā posta no vienas puses un veiksmīgu tikšanu galā ar neizbēgamām nedienām no otras puses.
Daži teiks: „Es varu izdarīt labas izvēles ar vai bez kristībām; man nav vajadzīgas derības, lai būtu par godājamu un veiksmīgu cilvēku.” Patiesi, ir daudzi, kuri, nebūdami uz derību takas, ar savu rīcību atspoguļo tādu cilvēku izvēles un ieguldījumu, kuri ir uz šīs takas. Jūs varētu teikt, ka viņi gūst svētības par staigāšanu pa „derībai pielīdzināmu” taku. Ar ko tad tas atšķiras no derību takas?
Atšķirība, patiesībā, ir vienreizīgi un mūžīgi nozīmīga. Tā ietver mūsu paklausības raksturu, Dieva saistību pret mums raksturu, dievišķo palīdzību, ko saņemam, svētības, kas izriet no derības tautas pulcēšanās, un, pats svarīgākais, mūsu mūžīgo mantojumu.
Paklausība kā saistības
Pirmkārt, tas ir mūsu paklausības Dievam raksturs. Mums ir ne tikai labi nodomi, bet mēs arī svinīgi apņemamies dzīvot ar katru vārdu, kas iziet no Dieva mutes. Šeit mēs sekojam Jēzus Kristus piemēram, kurš, topot kristīts, „parādīja cilvēku bērniem, ka miesā Viņš pazemojas Tēva priekšā un liecina Tēvam, ka Viņš būs Viņam paklausīgs, turot Viņa pavēles”.6
Slēdzot derības, mēs apņemamies ne tikai izvairīties no kļūdām vai būt apdomīgi savos lēmumos. Mēs arī jūtamies atbildīgi Dieva priekšā par savām izvēlēm un savu dzīvi. Mēs uzņemamies Jēzus Kristus Vārdu. Mēs koncentrējamies uz Kristu — lai būtu drosmīgi Jēzus liecībā un attīstītu sevī Kristus raksturu.
Pateicoties derībām, paklausība evaņģēlija principiem iesakņojas mūsu dvēselē. Es pazīstu kādu pāri, kura laulību laikā sieva nebija aktīva Baznīcā un vīrs nekad nebija bijis Baznīcas loceklis. Es viņus saukšu par Mariju un Jāni, kas nav viņu īstie vārdi. Kad viņiem sāka dzimt bērni, Marija izjuta vajadzību audzināt viņus, kā Svētie Raksti saka, „[pamācot] tos būt paklausīgiem Tam Kungam”.7 Jānis to atbalstīja. Marija nesa dažus zīmīgus upurus, lai būtu mājās un pastāvīgi mācītu evaņģēliju. Viņa nodrošināja, lai ģimene izmantotu visas priekšrocības, ko sniedz pielūgsme un aktivitāte Baznīcā. Marija un Jānis kļuva par priekšzīmīgiem vecākiem, un viņu bērni (visi enerģiski zēni) uzauga ticībā un uzticībā evaņģēlija principiem un standartiem.
Jāņa vecāki, šo zēnu vecvecāki, priecājās par savu mazdēlu pilnvērtīgo dzīvi un sasniegumiem, bet naidīgas nostājas dēļ pret Baznīcu viņi gribēja šos panākumus piedēvēt tikai un vienīgi Jāņa un Marijas audzināšanas prasmēm. Jānis, lai arī nebūdams Baznīcas loceklis, nepieļāva, ka šis vērtējums paliek neapstrīdēts. Viņš uzstāja, ka viņi ir par lieciniekiem evaņģēlija mācību augļiem, ko viņa dēli pieredzēja baznīcā un arī mājās.
Arī pašu Jāni ietekmēja Gars, viņa sievas mīlestība un piemērs un viņa dēlu skubinājumi. Noteiktā laikā, par prieku draudzes locekļiem un draugiem, viņš tika kristīts.
Lai arī viņi un viņu dēli neiztika bez izaicinājumiem, Marija un Jānis no sirds apstiprina, ka par pamatu viņu svētībām patiesībā ir evaņģēlija derība. Viņi ir redzējuši, kā viņu un viņu bērnu dzīvē piepildās Tā Kunga vārdi, ko Viņš teica Jeremijam: „Es iedēstīšu Savu bauslību viņos pašos, Es to rakstīšu viņu sirdīs, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs Mana tauta.”8
Piesaistīti Dievam
Otrs unikāls derību takas aspekts ir mūsu saikne ar Dievu. Derības, ko Dievs piedāvā Saviem bērniem, sniedz mums vairāk, nekā tikai vadību. Tās mūs saista ar Viņu, un, esot saistīti ar Viņu, mēs varam pārvarēt visu.9
Es reiz izlasīju kāda slikti informēta avīžu reportiera rakstu, kurā viņš paskaidroja, ka mēs pildām kristības par mirušajiem, iegremdējot ūdenī mikrofilmu rullīšus. Tad visi tie, kuru vārdi redzami mikrofilmā, tiek uzskatīti par kristītiem. Šāda pieeja būtu efektīva, taču tā ignorētu katras dvēseles bezgalīgo vērtību un kritiski svarīgo, personīgo derību ar Dievu.
„[Jēzus] teica …: Ieejiet pa šaurajiem vārtiem; jo šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas ved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod.”10 Tēlaini runājot, šie vārti ir tik šauri, ka pa tiem var ieiet tikai pa vienam. Katrs stājas individuālās saistībās ar Dievu un pretī no Viņa saņem personīgu derību, kas tiek noslēgta pēc vārda un uz ko katrs var nešaubīgi paļauties laikā un mūžībā. Kad izpildām priekšrakstus un slēdzam derības, „dievišķības spēks [tiek pasludināts]” mūsu dzīvē.11
Dievišķā palīdzība
Tas mūs noved pie derību takas trešās īpašās svētības apsvēršanas. Dievs dāvā gandrīz neaptveramu dāvanu, lai palīdzētu derības slēdzējiem būt par derības turētājiem: Svētā Gara dāvanu. Šī dāvana ir tiesības uz Svētā Gara pastāvīgu sadraudzību, aizsardzību un vadību.12 Svētais Gars, kas pazīstams arī kā Mierinātājs, „piepilda ar cerību un pilnīgu mīlestību”.13 Viņš „zina visas lietas un liecina par Tēvu un par Dēlu”,14 par kuru lieciniekiem mēs apņemamies būt.15
Uz derību takas mēs arī atrodam piedošanas un attīrīšanas no grēka svarīgās svētības. Šī palīdzība var nākt tikai caur dievišķo labvēlību, ko sniedz Svētais Gars. „Tad šis ir bauslis,” saka Tas Kungs, „nožēlojiet grēkus, jūs visi zemes gali, un nāciet pie Manis, un topiet kristīti Manā Vārdā, lai jūs varētu tikt iesvētīti, pieņemot Svēto Garu, lai jūs varētu stāvēt neaptraipīti Manā priekšā pēdējā dienā.”16
Piepulcēties derības tautai
Ceturtkārt, tie, kas iet pa derību taku, arī atrod neparastas svētības dažādās dievišķi noteiktās sapulcēs. Viscaur Svētajos Rakstos ir atrodami pravietojumi par ilgi izklīdināto Israēla cilšu burtisku sapulcināšanu to mantojuma zemēs.17 Šie pravietojumi un solījumi tagad piepildās, derības ļaudīm tiekot sapulcinātiem Baznīcā, Dieva valstībā uz Zemes. Prezidents Nelsons skaidro: „Kad mēs runājam par sapulcināšanu, mēs vienkārši paužam šādu fundamentālu patiesību: ikviens no mūsu Debesu Tēva bērniem … ir pelnījis dzirdēt vēstījumu par atjaunoto Jēzus Kristus evaņģēliju.”18
Tas Kungs pavēl Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļiem: „Celies un mirdzi, lai tava gaisma varētu būt par karogu visām tautām; … lai sapulcināšana uz Ciānas zemes un tās stabos varētu būt par glābiņu un patvērumu no vētras un no niknuma, kad tas bez mēra tiks izliets pār visu zemi.”19
Katru nedēļu Tā Kunga dienā derības tauta sapulcējas arī lūgšanas namā, lai mēs „pilnīgāk turētu sevi pasaules neaptraipītus”.20 Tas ir laiks, lai pieņemtu Svētā Vakarēdiena maizi un ūdeni, pieminot Jēzus Kristus veikto Izpirkšanu, un laiks, lai „gavētu un lūgtu, un runātu cits ar citu par savu dvēseļu labklājību”.21 Pusaudžu gados es biju vienīgais Baznīcas loceklis savā vidusskolas klasē. Man patika pavadīt laiku ar daudziem labiem draugiem skolā, tomēr es atklāju, ka katru nedēļu stipri paļāvos uz šo sabata sanāksmi, lai atspirgtu un atjaunotos garīgi un pat arī fiziski. Cik ļoti mēs esam izjutuši šo regulāro derības sanāksmju neesamību pašreizējās pandēmijas laikā, un cik dedzīgi mēs gaidām laiku, kad varēsim atkal sanākt kopā kā iepriekš.
Derības ļaudis pulcējas arī templī, Tā Kunga namā, lai saņemtu tur vienreizīgi pieejamos priekšrakstus, svētības un atklāsmi. Pravietis Džozefs Smits mācīja: „Kāds bija Dieva ļaužu sapulcināšanas iemesls ikvienā pasaules vēstures laika posmā? … Galvenais mērķis bija uzcelt Tā Kunga namu, kurā Viņš varētu atklāt Saviem ļaudīm Sava nama priekšrakstus un Savas valstības godību un mācīt ļaudīm glābšanas ceļu; jo pastāv noteikti priekšraksti un principi, kuri ir jāmāca un jāpielieto tikai vietā jeb namā, kas uzcelts tieši šim nolūkam.”22
Iemantot derību solījumus
Visbeidzot, mēs iemantojam Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba svētības, glābšanas un paaugstināšanas vislielākās svētības, ko tikai Dievs var dot, tikai tad, ja ejam pa derību taku.23
Svētajos Rakstos atsauces uz derības tautu bieži vien nozīmē burtiskos Ābrahāma pēcnācējus jeb „Israēla namu”. Taču derības ļaudīs tiek iekļauti arī visi tie, kas pieņem Jēzus Kristus evaņģēliju.24 Pāvils paskaidroja:
„Jo jūs visi, kas esat kristīti Kristus Vārdā, esat tērpušies Kristū. …
Bet, kad jūs piederat Kristum, tad jūs esat Ābrahāma dzimums, mantinieki pēc apsolījuma.”25
Tie, kas ir uzticīgi savām derībām, „iznāks taisno augšāmcelšanās reizē”.26 Viņi ir „sasnieguši pilnību caur Jēzu, Jaunās Derības Starpnieku. … Šie ir tie, kuru ķermeņi ir celestiāli, kuru godība ir tā, kas no saules, tieši Dieva Visuaugstākā godība.”27 „Tādēļ viss ir viņu, vai dzīvība vai nāve, vai tagadējās vai nākamās lietas, viss ir viņu un viņi pieder Kristum, un Kristus pieder Dievam.”28
Paklausīsim pravieša aicinājumam — palikt uz derību takas. Nefijs redzēja mūs un mūsu laiku un pierakstīja: „Es, Nefijs, redzēju Dieva Jēra spēku, ka tas nolaidās uz Jēra Baznīcas svētajiem un uz Tā Kunga derības ļaudīm, kas bija izkaisīti pa visu zemes virsu; un viņi bija bruņoti ar taisnību un ar Dieva spēku lielā slavā.”29
Tāpat kā Nefijam, arī „mana dvēsele priecājas par Tā Kunga derībām”.30 Šajā Lieldienu svētdienā es liecinu par Jēzu Kristu, kura Augšāmcelšanās ir mūsu cerība un pārliecība par visu, kas ir apsolīts uz derību takas un tās galā. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.