Vispārējā konference
Atcerieties savu mājupceļu
iepriekšējais nākamais

Atcerieties savu mājupceļu

Mēs sekojam Jēzus Kristus pilnīgajam piemēram, un ceļš uz mūsu mūžīgajām mājām ir iespējams tikai pateicoties Viņa mācībām, Viņa dzīvei un Viņa Izpirkšanas upurim.

1946. gadā jaunais pētnieks Artūrs Heslers devās pārgājienā gar kalnu upīti netālu no savām bērnības mājām, kad pieredzēja ko tādu, kas noveda pie svarīga atklājuma par to, kā zivis atrod atpakaļceļu līdz savām dzimtajām upītēm.

Kāpjot kalnā, bet vēl neredzot savu iemīļotāko bērnības ūdenskritumu, Heslers pēkšņi atcerējās kaut ko sen aizmirstu. Viņš teica: „Kā vēss vējiņš, kam piemita sūnu un tūteņu smarža, kas virmoja ap klinšaino ieplaku, šī ūdenskrituma šķautnes un tā novietojums uz kalna virsmas pēkšņi uzausa manā prātā.”1

Šīs smaržas no jauna atmodināja viņā bērnības atmiņas un atgādināja par mājām.

Ja smaržas spēja viņā modināt šādas atmiņas, viņš sprieda, ka varbūt smaržas varētu būt tikpat rosinošas lasim, kas pēc gadiem ilgas atrašanās atklātā okeānā atgriežas tajā pašā, dzimtajā kalnu upītē, lai nārstotu.

Balstoties uz šo pieredzi, Heslers kopā ar citiem pētniekiem nodemonstrēja, ka laši atceras smaržas, kas viņiem palīdz migrēt tūkstošiem jūdžu, lai no okeāna atrastu ceļu mājup.

Šis stāsts lika man aizdomāties, ka viena no vissvarīgākajām lietām šajā dzīvē ir ceļa, kas ved atpakaļ pie Debesu Tēva, atpazīšana un atcerēšanās un uzticīga un priekpilna šī ceļa mērošana.

Es iedomājos četrus atgādinājumus, kas, ja tos konsekventi izmanto un pielieto, var no jauna atmodināt sajūtas par mūsu debesu mājām.

Pirmkārt, mēs varam atcerēties, ka esam Dieva bērni

Mums ir dievišķs mantojums. Apziņa, ka mēs esam Dieva bērni un ka Viņš vēlas, lai mēs atgrieztos Viņa klātbūtnē, ir viens no pirmajiem soļiem mūsu atpakaļceļā uz Debesu mājām.

Atgādiniet sev par šo mantojumu. Regulāri veltiet laiku tam, lai stiprinātu savu garīgo imunitāti, atceroties svētības, ko esat saņēmuši no Tā Kunga. Uzticieties tiem ceļvežiem, ko Viņš jums ir devis, nevis vērsieties tikai pie pasaulīgā, lai novērtētu savu personisko vērtību un atrastu ceļu.

Nesen es apmeklēju kādu mīļu cilvēku pēc tam, kad viņa bija iznākusi no slimnīcas. Viņa aizkustinājumā man teica, ka, guļot slimnīcas gultā, vēlējās tikai to, lai kāds viņai nodzied dziesmu „Es esmu Dieva bērns”. Tikai šī doma vien, viņa teica, dāvāja viņai mieru, kas viņai bija vajadzīgs tajā ciešanu stundā.

Apziņa par to, kas mēs esam, maina mūsu sajūtas un rīcību.

Sapratne par mūsu patieso identitāti labāk mūs sagatavo tam, lai mēs atpazītu un atcerētos atpakaļceļu uz Debesu mājām un ilgotos tur nokļūt.

Otrkārt, mēs varam atcerēties to pamatu, kas mūs aizsargā

Mēs kļūstam spēcīgi, paliekot taisnīgi, patiesi un uzticīgi Debesu Tēvam un Jēzum Kristum pat tad, kad lielais vairums ignorē baušļus un glābšanas principus.2

Mormona Grāmatā Helamans mācīja saviem dēliem atcerēties, ka viņiem ir jāceļ savs pamats uz Jēzus Kristus, lai viņiem būtu spēks pretoties velna kārdinājumiem. Sātana stiprie vēji un vētras mūs plosa, taču tām nebūs spēka mūs notriekt zemē, ja būsim uzticējušies visdrošākajam — mūsu Pestītājam.3

Es zinu no personīgas pieredzes, ka, izvēloties uzklausīt Viņa balsi un sekot Viņam, mēs saņemsim Viņa palīdzību. Mēs gūsim plašāku skatījumu uz mūsu apstākļiem un dziļāku izpratni par dzīves mērķi. Mēs sajutīsim garīgu saviļņojumu, kas mūs vadīs uz mūsu Debesu mājām.

Treškārt, mēs varam atcerēties būt lūgšanu pilni

Mēs dzīvojam laikā, kad ar vienu pieskārienu vai balss komandu varam sākt meklēt atbildes par gandrīz jebkuru tēmu neaptveramajā datu daudzumā, kas noglabāti un sakārtoti plašā un komplicētā datoru tīmeklī.

No otras puses, mums ir šis vienkāršais uzaicinājums — sākt meklēt atbildes no debesīm. „Lūdz vienmēr, un Es izliešu Savu Garu pār tevi.” Tad Tas Kungs apsola: „Un liela būs tava svētība — jā, pat vairāk nekā ja tu iegūtu zemes dārgumus.”4

Dievs pilnīgi pazīst ikvienu no mums un ir gatavs uzklausīt mūsu lūgšanas. Kad mēs atceramies lūgt Dievu, mēs atklājam Viņa atbalstošo mīlestību, un jo vairāk mēs lūdzam mūsu Debesu Tēvu Kristus Vārdā, jo vairāk mēs ielaižam Glābēju mūsu dzīvē, un jo labāk mēs atpazīsim ceļu, ko Viņš ir norādījis līdz mūsu Debesu mājām.

Ceturtkārt, mēs varam atcerēties kalpot citiem

Kad cenšamies sekot Jēzum Kristum, kalpojot un izrādot laipnību citiem, mēs padarām pasauli labāku.

Mūsu rīcība var būtiski svētīt mūsu apkārtējo cilvēku dzīvi un arī mūsu dzīvi. Mīloša kalpošana piešķir jēgu gan devēja, gan saņēmēja dzīvei.

Nenovērtējiet par zemu savu potenciālu — ietekmēt citus uz labu, savā kalpošanā gan rīkojoties, gan rādot piemēru.

Mīloša kalpošana citiem vada mūs pa ceļu uz mūsu Debesu mājām; šis ir ceļš, pa kuru ejot mēs kļūstam līdzīgāki mūsu Glābējam.

1975. gadā pilsoņu kara dēļ Arnaldo un Judžīnijai Telesiem Grilo un viņu bērniem bija jāpamet savas mājas un viss, ko viņi bija uzcēluši vairākās desmitgadēs cītīga darba. Savā dzimtajā Portugālē brālim un māsai Telesiem Grilo bija izaicinājums sākt visu no jauna. Taču pēc daudziem gadiem, pievienojušies Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcai, viņi teica: „Mēs zaudējām visu, bet tā bija laba lieta, jo tā mums lika apdomāt mūžīgo svētību nozīmību.”5

Viņi zaudēja savas zemes mājas, bet atrada ceļu atpakaļ uz savām Debesu mājām.

Lai arī ko jums var nākties atstāt aiz muguras, lai dotos pa ceļu, kas ved uz jūsu Debesu mājām, kādu dienu tas nemaz nešķitīs kā upuris.

Mēs sekojam Jēzus Kristus pilnīgajam piemēram, un ceļš uz mūsu mūžīgajām mājām ir iespējams tikai pateicoties Viņa mācībām, Viņa dzīvei un Viņa Izpirkšanas upurim, kas ietver arī Viņa nāvi un lielisko Augšāmcelšanos.

Es uzaicinu jūs pieredzēt atcerēšanās prieku, ka esam Dieva bērni un ka Viņš tik ļoti pasauli mīlēja, ka sūtīja Savu Dēlu,6 lai mums parādītu ceļu. Es aicinu jūs atcerēties būt uzticīgiem, pievērst savu dzīvi Glābējam un celt savu pamatu uz Viņa. Atcerieties savā ceļā būt lūgšanu pilni un pa ceļam kalpot citiem.

Dārgie brāļi un māsas, šajā Lieldienu svētdienā es liecinu, ka Jēzus Kristus ir pasaules Glābējs un Pestītājs. Viņš ir Tas, kas var mums palīdzēt dzīvē gūt prieku un vadīt mūs mūsu ceļojumā. Atcerēsimies Viņu un sekosim Viņam līdzi uz mājām. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.

Atsauces

  1. Arthur Davis Hasler, citēts no Gene E. Likens, „Arthur Davis Hasler: January 5, 1908–March 23, 2001”, in National Academy of Sciences, Biographical Memoirs, 82. sēj. (2003. g.), 174.–175. lpp.

  2. Skat. Book of Mormon Student Manual (Mormona Grāmatas studentu rokasgrāmata) (2009. g.), 268.–273. lpp.

  3. Skat. Helamana 5:6–12.

  4. Mācības un Derību 19:38.

  5. Skat. Don L. Searle, „Discovering the Gospel Riches of Portugal”, Ensign, 1987. g. okt., 15. lpp.

  6. Skat. Jāņa 3:16.