Vispārējā konference
Jūs būsit brīvi
iepriekšējais nākamais

Jūs būsit brīvi

Jēzus Kristus ir gaisma, kuru mums vajadzētu turēt augstu pat mūsu laicīgās dzīves grūtajos brīžos.

Mani mīļotie brāļi un māsas, es esmu ļoti pateicīgs par privilēģiju jūs uzrunāt no Āfrikas. Tā ir svētība, ka mūsdienās ir tehnoloģijas un ka tās tiek izmantotas visefektīvākajā veidā, sasniedzot jūs katrā atrašanās vietā.

2019. gada septembrī, kad mēs ar māsu Matambo kalpojām par Merilendas Baltimoras misijas vadītājiem un apmeklējām misijas vadītāju semināru, mums bija privilēģija apmeklēt dažas Baznīcas vēsturiskās vietas Palmīrā, Ņujorkas štatā. Noslēgumā mēs apmeklējām Svēto birzi. Lai gan Svētās birzs apmeklējuma nolūks nebija iegūt kādu īpašu izpausmi vai vīziju, mēs tomēr sajutām Dieva klātbūtni šajā svētajā vietā. Mūsu sirdis bija piepildītas ar pateicību par pravieti Džozefu Smitu.

Dodoties atpakaļceļā, māsa Matambo pamanīja, ka, vadot mašīnu, es plati smaidīju, tāpēc viņa pajautāja: „Par ko tu esi tik priecīgs?”

Es atbildēju: „Mana dārgā Natālija, patiesība vienmēr būs pārāka par maldiem, un tumsa uz Zemes nepastāvēs mūžīgi, pateicoties Jēzus Kristus atjaunotajam evaņģēlijam.”

Dievs Tēvs un Jēzus Kristus apmeklēja pusaugu Džozefu Smitu un atklāja to, kas bija apslēpts, lai mēs varētu saņemt „zināšanas par to, kas ir … kas bija, un kas [būs]” (Mācības un Derību 93:24).

Pēc vairāk nekā divsimt gadiem daudzi joprojām meklē patiesās mācības, kas nepieciešamas, lai atbrīvotos no dažām tradīcijām un meliem, ko pretinieks izplata visā pasaulē. Daudzi ir „cilvēku smalk[o] viltīb[u] … apžilbināti” (Mācības un Derību 123:12). Savā vēstulē efeziešiem Pāvils mācīja: „Uzmosties, kas guli, un celies augšā no miroņiem, tad atspīdēs tev Kristus” (Efeziešiem 5:14). Glābējs apsolīja, ka Viņš būs gaisma tiem, kas uzklausa Viņa vārdus (skat. 2. Nefija 10:14).

Pirms trīsdesmit pieciem gadiem arī mani vecāki bija neziņā un izmisīgi tiecās uzzināt patiesību, taču nezināja, kur to meklēt. Abi mani vecāki piedzima ciematā, kur tradīcijām bija liela nozīme indivīdu un ģimeņu dzīvē. Jau jaunībā viņi atstāja savu ciematu un pārcēlās uz pilsētu labākas dzīves meklējumos.

Viņi apprecējās un izveidoja savu ģimeni ļoti pieticīgos apstākļos. Mūsu nelielā māja bija ļaužu pilna — mani vecāki, divas manas māsas, es un brālēns, kurš agrāk dzīvoja kopā ar mums. Es nebiju pārliecināts, ka mēs patiešām bijām ģimene, jo mums nebija ļauts vakariņot pie viena galda kopā ar vecākiem. Tiklīdz mūsu tēvs atgriezās no darba un ienāca mājā, mums tika lūgts iziet laukā. Naktīs mēs nevarējām gulēt, jo vecāku laulībā iztrūka vienotības un patiesas mīlestības. Mūsu māja bija ne vien maza, bet tā bija arī tumša vieta. Pirms satikām misionārus, mēs katru svētdienu apmeklējām dažādas baznīcas. Bija skaidrs, ka mūsu vecāki meklēja ko tādu, ko pasaule nespēja dot.

Tas turpinājās līdz brīdim, kad sastapām elderu un māsu Hačingsus, pirmo senioru misionāru pāri, kas tika aicināti kalpot Zairā (mūsdienās zināma kā Kongo DR vai Kongo-Kinšasa). Kad mēs sākām tikties ar šiem brīnišķīgajiem misionāriem, kas bija kā eņģeļi, sūtīti no Dieva, es sāku pamanīt izmaiņas mūsu ģimenē. Pateicoties atjaunotajam evaņģēlijam, pēc kristībām mēs pakāpeniski aizsākām jaunu dzīvesveidu. Kristus vārdi sāka paplašināt mūsu dvēseli. Tie sāka apgaismot mūsu sapratni un kļuva mums patīkami, jo saņemtās patiesības bija pamanāmas, un mēs redzējām gaismu, un šī gaisma ar katru dienu kļuva spožāka un spožāka.

Evaņģēlija būtības izpratne mums palīdzēja kļūt līdzīgākiem Glābējam. Mūsu mājas lielums nemainījās; nemainījās arī mūsu sociālie apstākļi. Taču es biju liecinieks savu vecāku sirds pārmaiņām, kad mēs katru dienu, no rīta un vakarā, lūdzām Dievu. Mēs studējām Mormona Grāmatu, noturējām ģimenes mājvakarus, — mēs patiesi kļuvām par ģimeni. Mēs katru svētdienu modāmies plkst. 6.00 no rīta, lai sagatavotos doties uz baznīcu, un katru nedēļu bez iebildumiem ceļā pavadījām vairākas stundas, lai apmeklētu baznīcas sanāksmes. Tā bija brīnišķīga pieredze. Mēs, kas iepriekš staigājām tumsā, padzinām tumsu no sava vidus (skat. Mācības un Derību 50:25) un ieraudzījām „spožu gaismu” (2. Nefija 19:2).

Es atceros kādu dienu, kad es nevēlējos no rīta agri celties, lai piedalītos ģimenes lūgšanā, un kurnēju, runājot ar savām māsām: „Šajās mājās mums nav ļauts darīt neko citu, kā tikai lūgt, lūgt, lūgt.” Mans tēvs dzirdēja manus komentārus. Es atceros viņa reakciju, kad viņš mīloši, taču stingri mani pamācīja: „Kamēr vien tu dzīvosi šajā mājā, tu lūgsi, lūgsi, lūgsi.”

Katru dienu es turpināju atcerēties sava tēva vārdus. Ko, jūsuprāt, mēs ar māsu Matambo tagad darām kopā ar saviem bērniem? Mēs lūdzam, lūdzam un lūdzam. Tas ir mūsu mantojums.

Cilvēks, kurš piedzima neredzīgs un kuru Jēzus Kristus izdziedināja, izjuzdams līdzcilvēku un farizeju spiedienu, sacīja:

„Cilvēks, kuru sauc Jēzus, iztaisīja svaidāmo, svaidīja ar to manas acis un sacīja man: ej uz Zilou un mazgājies! — Tad es aizgāju, mazgājos un kļuvu redzīgs. …

… Vienu es zinu, ka es, neredzīgais, tagad varu redzēt” (Jāņa 9:11, 25).

Arī mēs bijām neredzīgi, taču tagad varam redzēt. Kopš tā laika atjaunotajam evaņģēlijam ir bijusi liela ietekme uz mūsu ģimeni. Gūtā izpratne par evaņģēlija būtību ir svētījusi manas ģimenes trīs paaudzes un turpinās svētīt daudzas nākamās paaudzes.

Jēzus Kristus ir gaisma, kas spīd tumsībā. Kas seko Viņam, „tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma” (Jāņa 8:12).

Gandrīz gadu, laikaposmā no 2016. līdz 2017. gadam, Kasajas reģiona iedzīvotāji pieredzēja briesmīgu traģēdiju. Iedzīvotājiem tas bija ļoti grūts periods konflikta dēļ starp tradicionālo paražu pārstāvjiem un valdības spēkiem. Vardarbība izplatījās no Kasajas centrālās provinces pilsētām uz plašāku Kasajas reģionu. Lai būtu drošībā, daudzi cilvēki pameta savas mājas un slēpās biezoknī. Viņiem nebija ne pārtikas, ne ūdens, — patiesībā viņiem nebija nekā, un starp tiem bija arī daži Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļi Kanangas apkaimē. Dažus Baznīcas locekļus nogalināja milicija.

Brālis Honorē Malamba no Nganzas bīskapijas Kanangā un viņa ģimene bija daži no nedaudzajiem cilvēkiem, kas turpināja slēpties savās mājās, jo uz ielām notika nepārtraukta apšaude un viņi nezināja, kurp doties. Kādu dienu daži apkaimes milicijas vīrieši pamanīja brāli Malambu un viņa ģimeni, kad kādā vakarā viņi bija izgājuši ārpus mājas, lai mēģinātu atrast ēšanai dārzeņus ģimenes dārzā. Milicijas grupa ieradās viņu mājās, izdzina viņus uz ielas un lika viņiem izvēlēties ievērot milicijas noteikumus, vai arī viņi tiks nogalināti.

Brālis Malamba viņiem drosmīgi atsacīja: „Es esmu Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas loceklis. Mēs ar ģimeni esam pieņēmuši Jēzu Kristu, un mēs ticam Viņam. Mēs paliksim uzticīgi savām derībām un esam gatavi mirt.”

Viņi sacīja tiem: „Tā kā jūs esat izvēlējušies Jēzu Kristu, jūsu ķermeņus apēdīs suņi,” un viņi apsolīja atgriezties. Bet viņi nekad vairs neatgriezās, ģimene tur uzturējās divus mēnešus un nekad viņus vairs neredzēja. Brālis Malamba un viņa ģimene saglabāja spožu savas ticības lāpu. Viņi atcerējās savas derības un tika pasargāti.

Jēzus Kristus ir gaisma, kuru mums vajadzētu turēt augstu pat mūsu laicīgās dzīves grūtajos brīžos (skat. 3. Nefija 18:24). Kad mēs izvēlamies sekot Kristum, mēs izvēlamies tikt izmainīti. Cilvēks, kas ir izmainīts Kristum, būs Kristus vadīts, un mēs, tāpat kā Pāvils, jautāsim: „Kungs, ko Tu vēlies, lai es darītu?” (Ap. d. 9:6). Mēs „seko[sim] Viņa pēdām” (1. Pētera 2:21). Mēs „dzīvo[sim], kā Viņš ir dzīvojis” (1. Jāņa 2:6). (Skat. Ezra Tafts Bensons, „Born of God”, Tambuli, 1989. g. okt., 2., 6. lpp.)

Es liecinu par Viņu, kurš nomira, tika apglabāts un trešajā dienā augšāmcēlās, un uzkāpa Debesīs, lai mēs varētu iegūt nemirstības un paaugstināšanas svētības. Viņš ir „gaisma, … dzīvība un patiesība” (Etera 4:12). Viņš ir pretlīdzeklis un zāles, lai novērstu pasaules apjukumu. Viņš ir izcilības standarts paaugstināšanai, patiesi, Jēzus Kristus. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.