Vispārējā konference
Ne kā pasaule dod
iepriekšējais nākamais

Ne kā pasaule dod

Rīki, kas mums vajadzīgi, lai radītu spožāku ikdienu un vairotu patiesu labestības ekonomiku, ir bagātīgi pieejami Jēzus Kristus evaņģēlijā.

Pirms pašām pirmajām Lieldienām, kad Jēzus bija izpildījis divpadsmit apustuļiem jauno Vakarēdiena priekšrakstu, Viņš uzsāka Savu majestātisko atvadu ceļu, kas veda caur Ģetzemani, nodevību un krustā sišanu. Taču sajūtot dažu šo vīru raizes un, iespējams, pat atklātās bailes, kas, visdrīzāk, bija viņus pārņēmušas, Viņš tiem sacīja (un saka mums):

„Jūsu sirdis lai neizbīstas! Ticiet Dievam un ticiet Man! …

Es jūs neatstāšu bāreņus, bet nākšu pie jums. …

Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas.”1

Šajā laicīgajā pasaulē mēs, tai skaitā arī uzticīgie ļaudis, piedzīvojam grūtus laikus, taču Kristus mierinošais vēstījums ir tāds, ka, lai gan Viņš, Lieldienu jērs, ies „kā avs … savu cirpēju priekšā”,2 Viņš tomēr celsies uz mūžiem, kā teica psalmists: „[Būdams] mūsu patvērums un stiprums, tiešām spēcīgs palīgs bēdu laikā.”3

Paturot prātā šīs grūtās stundas, kas sagaidīja Kristu ceļā pie krusta un viņa mācekļus, kas laika zenītā sludināja Viņa evaņģēliju pasaulē, uzklausiet tagad attiecīgo vēstījumu Glābēja Baznīcas locekļiem pēdējās dienās. Tas slēpjas pārsteidzoši daudzos Mormona Grāmatas pantos, kas ir veltīti viena vai cita veida konfliktiem, sākot ar Lamana un Lemuēla vienmēr kaitinošo uzvedību un beidzot ar pēdējām kaujām, kurās piedalījās simtiem tūkstošu karavīru. Viens no redzamākajiem iemesliem, kāpēc Mormona Grāmatā uz to ir likts tik liels uzsvars, ir tāds, ka, neskatoties uz to, ka šī grāmata tika sarakstīta pēdējo dienu lasītājiem, tās autori (kas paši pieredzēja tik daudz karu) mūs pravietiski brīdina, ka vardarbība un konflikti būs attiecību raksturīgākā iezīme pēdējās dienās.

Protams, mana teorija par pēdējo dienu konfliktiem nav diez cik oriģināla. Pirms diviem tūkstošiem gadu Glābējs brīdināja, ka pēdējās dienās būs kari un karu daudzināšana,4 vēlāk piebilstot, ka „miers tiks paņemts prom no zemes”.5 Nav šaubu, ka šis Miera valdnieks, kurš visnotaļ mācīja, ka strīda gars ir no velna,6 kopā ar Savu Debesu Tēvu raud par tiem cilvēces ģimenes locekļiem, kuri mūsdienās, kā teikts Svētajos Rakstos, ir „bez mīlestības” un kuri nevar saprast, kā sadzīvot kopā mīlestībā.7

Brāļi un māsas, mēs tiešām redzam sev apkārt pārāk daudz konfliktu, dusmu un vispārējas necilvēcības. Par laimi, pašreizējai paaudzei nav jācīnās Trešajā pasaules karā, kā arī nav jāpiedzīvo globālais ekonomiskais sabrukums, kā tas notika 1929. gadā, kad tas noveda pie Lielās depresijas. Taču mēs saskaramies ar kaut ko līdzīgu Trešajam pasaules karam, kas nav kauja, kurā satriekt mūsu ienaidniekus, bet gan Dieva bērnu iesaukums dienestā, lai viņi vairāk rūpētos par citiem un palīdzētu dziedēt brūces, ko sastop konfliktos nonākušā pasaulē. Lielā depresija, ar ko saskaramies tagad, nav tik daudz saistīta ar mūsu ārējo uzkrājumu zaudējumu, cik ar iekšējo pašpaļāvības zaudējumu, izjūtot patiesu ticības un cerības, un žēlsirdības trūkumu mums visapkārt. Taču rīki, kas mums vajadzīgi, lai radītu spožāku ikdienu un sabiedrībā vairotu patiesu labestības ekonomiku, ir bagātīgi pieejami Jēzus Kristus evaņģēlijā. Ne mēs, ne pasaule nevar atļauties pilnā apmērā nepielietot šīs evaņģēlija mācības un spēcinošās derības — ne mēs personīgi, ne sabiedrība kopumā.

Līdz ar to, kā mēs šajā pasaulē, kas, saskaņā ar Jehovas vārdiem, ir „vētru mētātā un nemierinātā”, varam rast to, ko viņš nodēvēja par miera derību? Mēs to atrodam, vēršoties pie Viņa, kurš teica, ka ar „mūžīgu laipnību” apžēlosies par mums un dāvās mūsu bērniem mieru.8 Neskatoties uz biedējošiem pravietojumiem un satraucošām rakstvietām, kas paziņo, ka miers tiks paņemts prom no zemes, pravieši, tai skaitā mūsu mīļotais pravietis Rasels M. Nelsons, mums māca, ka miers netiks paņemts prom no katra individuāli!9 Tāpēc šajās Lieldienās mēģināsim piedzīvot mieru personīgā veidā, pielietojot Tā Kunga, Jēzus Kristus, īstenotās Izpirkšanas žēlastību un dziedinošo balzāmu sev un savām ģimenēm, un visiem tiem apkārtējiem, kurus varam sasniegt. Mums par laimi un pārsteigumu šī sāpes remdinošā ziede mums ir pieejama „bez naudas un bez maksas”.10

Šāda veida palīdzība un cerība ir ārkārtīgi nepieciešama, jo šajā mūsdienu pasaules mēroga draudzē daudzi piedzīvo dažādus izaicinājumus — fiziskus vai emocionālus, sociālus vai finansiālus vai desmitiem citu veidu grūtību. Taču mēs neesam tik stipri, lai stātos daudziem no tiem pretī vieni paši, jo palīdzība un miers, kas mums ir vajadzīgs, nav tāds „kā pasaule dod”.11 Nē, patiesi sarežģītām problēmām mums ir nepieciešams tas, kas Svētajos Rakstos tiek saukts par „debesu spēkiem”, un lai piekļūtu šiem spēkiem, mums ir jādzīvo saskaņā ar „taisnīguma principiem”,12 kas arī ir minēti šajos pašos Svētajos Rakstos. Nu, izprast šo saikni starp principu un spēku — tā ir tā viena mācība, ko cilvēce tā arī nespēj apgūt, tā saka debesu un zemes Dievs!13

Kas tad tie ir par principiem? Tie atkārtoti ir uzskaitīti mūsu Svētajos Rakstos, tie atkal un atkal tiek mācīti šajās konferencēs, un mūsu atklāšanas laikmetā tie tika mācīti pravietim Džozefam Smitam kā atbilde uz viņa personīgi izteikto sauciena versiju: „Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu [mani] esi atstājis?”14 Aukstajā, vienaldzības pilnajā Libertī cietumā viņam tika mācīts, ka taisnīguma principi sevī ietver pacietību, lēnprātību un neviltotu mīlestību.15 Ja nebūtu šo principu, bija skaidrs, ka mēs galu galā saskartos ar nesaskaņām un naidu.

Attiecībā uz to es gribētu uz brīdi runāt par daļu taisnīguma principu trūkumu mūsdienās. Parasti es esmu optimistisks un dzīvespriecīgs, un mūsu pasaulē ir tik daudz kā laba un skaista. Noteikti mums ir vairāk materiālo svētību, nekā jebkurai iepriekšējai paaudzei, taču 21. gadsimta vispārējā kultūrā un bieži vien arī Baznīcā mēs joprojām redzam cilvēkus, kas ir nonākuši grūtībās, un kompromisus, kas ir noveduši līdz pārāk daudzām lauztām derībām un salauztām sirdīm. Padomājiet par rupjo valodu un seksuāliem pārkāpumiem, kas tik bieži tiek translēti filmās vai televīzijā, vai ievērojiet seksuālo uzmākšanos un cita veida nepiedienīgu uzvedību darba vietās, par ko mēs mūsdienās tik daudz lasām. Attiecībā uz šķīstības ievērošanu, ko noslēdzam ar derību, tas, kas ir svēts, ļoti bieži tiek pataisīts par vulgāru un zaimojošu. Katram, kurš izjūt kārdinājumu staigāt, runāt vai uzvesties šādā veidā, tā sakot, „kā pasaule dod”, negaidiet, ka tā būs mierpilna pieredze; Tā Kunga vārdā es jums apsolu, ka tā nebūs. „Bezdievība nekad nav bijusi laime”,16 tā reiz teica kāds seno laiku pravietis. Kad dejas ir beigušās, muzikantiem vienmēr ir jāsamaksā, un visbiežāk šī maksa ir mērāma asarās un nožēlā.17

Vai varbūt mēs saskatām citus ļaunprātīgas izmantošanas vai necienības veidus. Cik gan divtik uzmanīgiem mums kā Tā Kunga, Jēzus Kristus, mācekļiem ir jābūt, lai nedarītu neko tamlīdzīgu. Nekādā gadījumā mēs nedrīkstam būt vainīgi ne pie kādas ļaunprātīgas izmantošanas vai netaisnīgas valdīšanas, vai netikumiskas piespiešanas — ne fiziskas, ne emocionālas, ne garīdznieciskas, ne jebkādas citas. Es atceros, ar kādu dedzīgumu Gordons B. Hinklijs pirms vairākiem gadiem uzrunāja Baznīcas vīriešus, runājot par tiem, kurus viņš nosauca par „[tirāniem] pašu mājās”:18

„Cik traģiska un pilnīgi pretīga ir varmācīga izturēšanās pret sievu,” viņš teica. „Ikviens vīrietis šajā Baznīcā, kurš pret savu sievu izturas vardarbīgi, viņu pazemo, aizvaino un netaisnīgi valda pār viņu, ir priesterības necienīgs. … Viņš nav tempļa apmeklējuma rekomendācijas cienīgs.”19 Tikpat nīstama, viņš teica, ir jebkāda veida vardarbība pret bērniem — vai jebkura cita ļaunprātīga izmantošana.20

Pārāk bieži uzticīgie vīrieši, sievietes un bērni var būt vainīgi pie tā, ka runā nelaipni un naidīgi ar tiem, ar kuriem bieži vien ir sasaistīti caur svēto priekšrakstu Tā Kunga templī. Ikvienam ir tiesības mājās būt mīlētam, sajust mieru un drošību. Lūdzu, centīsimies tur saglabāt šādu vidi! Solījums, ko saņem miera nesēji, ietver nemitīgu Svētā Gara klātbūtni un svētības, kas ieplūdīs viņu dzīvēs „bez piespiedu līdzekļiem” mūžīgi.21 Neviens nevar likt lietā savu aso mēli vai nelaipnus vārdus un joprojām „[dziedāt] dziesmu par [pestījošo] mīlestību”.22

Es gribētu noslēgt ar to, ar ko iesāku. Rīt ir Lieldienas, laiks, kad Jēzus Kristus evaņģēlija taisnīgie principi un Viņa īstenotā Izpirkšana palīdzēs mums pārvarēt konfliktus un strīdus, izmisumu un pārkāpumus un galu galā arī nāvi. Tas ir laiks, kad solīt pilnīgu uzticību, kā vārdos tā darbos, Dieva Jēram, kurš „nesa mūsu sērgas un ciešanas”,23 jo bija apņēmies pabeigt glābšanas darbu par mums.

Par spīti nodevībai un sāpēm, neskatoties uz sliktu izturēšanos un nežēlību, nesot visas cilvēces uzkrātos grēkus un bēdas, Dzīvā Dieva Dēls uzlūkoja garo laicīgās dzīves ceļu, redzēja mūs šajā nedēļas nogalē un teica: „Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas.”24 Lai jums svētīgas, prieka un miera pilnas Lieldienas! Tajās ir ietvertas neizsakāmas iespējas, par kurām Miera valdnieks, kuru es mīlu no visas savas sirds, kura Baznīca šī ir un par kuru es nepārprotami liecinu, jau ir samaksājis; Viņa, Tā Kunga, Jēzus Kristus, Vārdā, āmen.