Vispārējā konference
Dievs mīl Savus bērnus
iepriekšējais nākamais

Dievs mīl Savus bērnus

Es vēlos pastāstīt par trīs konkrētiem veidiem, kādos mūsu Debesu Tēvs izrāda Savu mīlestību pret mums, Viņa bērniem.

Brāļi un māsas, es līdz ar jums priecājos par Jēzus Kristus evaņģēliju. Es jums nododu mīlošus sveicienus no dzīvespriecīgajiem Baznīcas locekļiem Filipīnās un viņu vārdā saku: Mabuhay!

Šajā Lieldienu rītā es liecinu par dzīvo Kristu, par to, ka Viņš uzcēlās no mirušajiem un ka Viņa mīlestība pret mums un mūsu Tēvu Debesīs ir šķīsta un mūžīga. Šodien es vēlos pievērsties mīlestībai, ko Debesu Tēvs un Jēzus Kristus jūt pret visiem, ko apliecina Jēzus Kristus veiktā Izpirkšana. „Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu” (Jāņa 3:16).

Kad eņģelis jautāja pravietim Nefijam, ko viņš zina par Dievu, Nefijs atbildēja vienkārši: „Es zinu, ka Viņš mīl Savus bērnus” (skat. 1. Nefija 11:16–17).

Pants no Mormona Grāmatas — vēl vienas liecības par Jēzu Kristu — spēcīgi apraksta Glābēja pilnīgo mīlestību: „Un pasaule savas nekrietnības dēļ uzskatīs Viņu par nonievājamu; … tie Viņu šaustīs, … tie sitīs Viņu, … tie spļaus uz Viņu, un Viņš to pacietīs dēļ Savas mīļās laipnības un Savas iecietības pret cilvēku bērniem” (1. Nefija 19:9). Glābēja universālā mīlestība ir spēks, kas Viņu motivē it visā, ko Viņš dara. Mēs zinām, ka tā ir tā pati mīlestība, kādu pret mums izjūt mūsu Tēvs Debesīs, jo Glābējs pazemīgi mācīja, ka Viņš un Tēvs „ir viens” (skat. Jāņa 10:30; 17:20–23).

Kā mēs varam atbildēt ar to pašu un izrādīt savu pateicību par Viņu universālo mīlestību? Glābējs mūs mācīja, izsakot šo vienkāršo, visaptverošo aicinājumu: „Ja jūs mīlat Mani, turiet Manas pavēles” (Jāņa 14:15).

Prezidents Dalins H. Oukss mācīja: „Dieva universālā un pilnīgā mīlestība parādās visās Viņa evaņģēlija ieceres svētībās, ieskaitot to, ka Viņa vislabākās svētības ir rezervētas tiem, kuri paklausa Viņa likumiem.”1

Es vēlos pastāstīt par trīs konkrētiem veidiem, kādos mūsu Debesu Tēvs izrāda Savu mīlestību pret mums, Viņa bērniem.

Pirmkārt, Dieva mīlestība izpaužas mūsu attiecībās ar Viņu un mūsu ģimeni

Mūsu vērtīgākās attiecības ir ar Tēvu un Dēlu un ar mūsu pašu ģimenēm, jo mūsu saikne ar viņiem ir mūžīga. Diženā laimes iecere ir brīnišķīga Dieva mīlestības izpausme pret mums. Ar acīm, kas vērstas uz Dieva ieceri, mēs labprātīgi izvēlamies izkārpīties no savtīgo vēlmju dubļiem un akmeņiem un aizstāt tās ar pamatiem, uz kuriem tiek celtas mūžīgas attiecības. Savā ziņā tos var saukt par „garīgiem izrakumiem”. Veicot garīgus izrakumus, mums vispirms ir jāmeklē un jāpiesauc Dievs (skat. Jeremijas 29:12–13).

Viņa meklēšana un piesaukšana uzsāk šo procesu un atvēl vietu mūsu mūžīgo attiecību veidošanai un stiprināšanai. Tas paplašina mūsu garīgo skatījumu un palīdz mums mainīt to, ko mēs varam kontrolēt, nevis pievērsties bailēm, kas ir ārpus mūsu kontroles. Ja mēs studēsim par mūsu Glābēja, Jēzus Kristus, dzīvi un laicīgo kalpošanu, mēs spēsim uzlūkot šīs citas raizes no mūžīgā skatījuma.

Dažkārt dažādi traucēkļi mums var liegt sajust Dieva mīlestību ģimenes attiecībās un aktivitātēs. Kāda māte, kura sajuta, ka elektroniskie līdzekļi viņas ģimenē kļūst svarīgāki par ģimeniskajām attiecībām, nāca klajā ar risinājumu. Pie vakariņu galda un citos ģimenes kopā būšanas pasākumos viņa uzsauc: „Telefonus prom, tagad runāsim aci pret aci.” Viņa saka, ka tā ir viņas ģimenes jaunā norma un ka tas stiprina viņas ģimenes attiecības, kad viņi pavada laiku kopā. Tagad viņi izbauda kvalitatīvas Nāciet, sekojiet Man! diskusijas kopā ar ģimeni.

Otrkārt, Viņš parāda mīlestību pret Saviem bērniem, aicinot praviešus

Mūsu pašreizējā pasaule ir „vārdu karu un uzskatu sajukuma” pārņemta (Džozefs Smits—Vēsture 1:10). Pāvils mums atgādina, ka „pasaulē … ir daudz dažādu balsu” (1. korintiešiem 14:10). Kura no visām balsīm nepārprotami un jēgpilni paceļas pāri šai cīņai? Tā ir Dieva praviešu, gaišreģu un atklājēju balss.

Es spilgti atceros, ka 2018. gadā, atgriežoties darbā pēc operācijas, es atrados Baznīcas galvenās pārvaldes autostāvvietā. Pēkšņi es izdzirdēju prezidenta Rasela M. Nelsona balsi saucam: „Taniela, Taniela!” Es pieskrēju pie viņa, un viņš pajautāja, kā es jūtos.

Es teicu: „Atveseļošanās norit ļoti labi, prezident Nelson.”

Viņš man deva padomu un mani apskāva. Es patiesi jutu pravieša personīgo kalpošanu „tam vienam”.

Prezidents Nelsons ir apceļojis daudzas Zemes tautas. Manuprāt, viņš kalpo ne tikai tūkstošiem, bet viņš kalpo tūkstošiem cilvēku „pa vienam”. To darot, viņš dalās mīlestībā, kādu Dievs jūt pret visiem Saviem bērniem.

Nesen prezidenta Nelsona vārdi kļuva par spēka un iedvesmas avotu Filipīnu ļaudīm. Tāpat kā visas pasaules valstis, arī Filipīnas 2020. gadā smagi skāra Covid-19 pandēmija, tāpat arī vulkāna izvirdums, zemestrīces, spēcīgas viesuļvētras un postoši plūdi.

Bet, tāpat kā gaismas stabs, kas spīd cauri tumšiem baiļu, vientulības un izmisuma mākoņiem, atmirdzēja pravieša vārdi. Tie ietvēra aicinājumu uz pasaules mēroga gavēni un lūgšanām, un padomu virzīties uz priekšu, neskatoties uz pandēmiju. Viņš mūs aicināja padarīt mūsu mājas par personīgām ticības svētnīcām. Viņš aicināja pēdējo dienu svētos it visur cienīt visus Dieva bērnus un ļaut Dievam mūsu dzīvē gūt virsroku.2

Tikpat saviļņojoša bija prezidenta Nelsona nesenā video liecība par pateicības spēku, un viņa noslēguma lūgšana, kas atbalsojās visās Filipīnās.3 Šis video tika atskaņots starpkonfesionāla pasākuma laikā Lātes provincē un tika pieminēts arī kāda priestera sprediķī. Filipīnas, kā arī visa pārējā pasaule, ir ļoti svētīta, jo var sajust Dieva mīlestību caur Viņa izraudzītā pravieša vārdiem.

Treškārt, Dievs izrāda mīlestību pret Saviem bērniem, tos pārmācot

Dažkārt Dievs izrāda Savu mīlestību, mūs pārmācot. Tas ir veids, kā mums atgādināt, ka Viņš mūs mīl un ka Viņš zina, kas mēs esam. Viņa apsolītā miera svētība ir pieejama visiem, kuri drosmīgi iet pa derību ceļu un ir gatavi saņemt rājienu.

Kad mēs saskatām, ka tiekam pārmācīti, un to labprātīgi pieņemam, pārmācība kļūst par garīgu operāciju. Starp citu, kuram patīk operācijas? Tiem, kuriem tā ir vajadzīga un kuri ir gatavi to saņemt, tā var izglābt dzīvību. Tas Kungs pārmāca tos, kurus Viņš mīl. Tā ir teikts Svētajos Rakstos (skat. Ebrejiem 12:5–11; Helamana 12:3; Mācības un Derību 1:27; 95:1). Šī pārmācība jeb garīgā operācija rada nepieciešamās pārmaiņas mūsu dzīvē. Brāļi un māsas, mums ir jāsaprot, ka tā attīra un šķīsta mūsu iekšējos traukus.

Arī Atjaunošanas pravietis Džozefs Smits tika pārmācīts. Pēc tam, kad Džozefs nozaudēja 116 Mormona Grāmatas manuskripta lappuses, Tas Kungs gan pārmācīja, gan izrādīja mīlestību, sakot: „Tev nav jābīstas cilvēka vairāk kā Dieva. … Tev bija jābūt uzticīgam. … Lūk, tu esi Džozefs un tu tiki izvēlēts. … Atceries, Dievs ir žēlsirdīgs; tādēļ nožēlo” (skat. Mācības un Derību 3:7–10).

2016. gadā, kalpojot misijā Litlrokā, Ārkanzasas štatā, es palūdzu brālim Kavam nogādāt paciņu manai vecākajai māsai, kura dzīvoja kādā Fidži salā. Viņa atbilde bija kaut kas negaidīts. „Prezident Vakolo,” viņš smagi nopūtās, „jūsu māsa aizgāja mūžībā un tika apglabāta pirms 10 dienām.” Man sevis bija žēl, un es jutos nomākts, jo mana ģimene pat nebija pacentusies man to paziņot.

Nākamajā dienā, kamēr mana sieva mācīja misionārus, manu dvēseli pārņēma šī doma: „Taniela, visas šīs pieredzes ir paredzētas tavam labumam un attīstībai. Tu esi mācījis un dalījies savā liecībā par Jēzus Kristus veikto Izpirkšanu; tagad dzīvo atbilstoši tai.” Man tika atgādināts, ka „svētīgs tas cilvēks, kuru Dievs pārmāca, tāpēc [mums nevajag nonicināt] … Visuvarenā pārmācības” (Ījaba 5:17). Man tā bija garīga operācija, un rezultāts bija tūlītējs.

Tiklīdz es biju apdomājis šo pieredzi, es tiku aicināts noslēgt diskusiju ar kādām domām. Cita starpā es dalījos mācībās, kas man tik tikko tika sniegtas: pirmkārt, es tiku pārmācīts no Svētā Gara un man tas ļoti patika, jo es biju vienīgais, kurš to dzirdēja; otrkārt, pateicoties Glābēja upurim un izpirkšanas maksai, es vairāk neuzlūkošu savus izaicinājumus kā pārbaudījumus un ciešanas, bet gan kā „mācīšanās pieredzi”; un, treškārt, pateicoties Viņa nevainojamajai un bezgrēcīgajai dzīvei, es savas nepilnības un spēju trūkumu vairs neuzlūkošu kā vājības, bet gan kā „attīstības iespējas”. Šī pieredze man palīdzēja saprast, ka Dievs mūs pārmāca tāpēc, ka Viņš mūs mīl.

Nobeigumā — mūsu Mūžīgais Tēvs un Viņa Dēls, Jēzus Kristus, izrāda Savu mīlestību, dodot mums iespēju veidot mūžīgas attiecības ar Viņiem un mūsu ģimenes locekļiem, aicinot mūsdienu praviešus mūs mācīt un mums kalpot, kā arī mūs pārmācot, palīdzot mums mācīties un augt. „Mēs pateicamies Dievam par šo neatkārtojamo dāvanu — Viņa dievišķo Dēlu”,4 mūsu augšāmcelto Kungu, patiesi dzīvo Kristu. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.