Vispārējā konference
Vieta tai mājoklī
iepriekšējais nākamais

Vieta tai mājoklī

Šajā Lieldienu laikā Jēzus Kristus mūs aicina līdzināties Viņam jeb kļūt par labo samarieti ikvienam, padarot Viņa Mājokli (Viņa Baznīcu) par patvēruma vietu visiem.

Dārgie brāļi un māsas, lai gan mans tēvs devās aizsaulē pirms 20 gadiem, joprojām ir tādi brīži, kad man viņa pietrūkst. Lieldienas ietver solījumu, ka es atkal viņu satikšu.

Kad es Anglijā mācījos maģistrantūrā, tēvs ieradās mani apciemot. Viņa tēvišķā sirds nojauta, ka man pietrūkst ģimenes.

Manam tēvam patika piedzīvojumi, izņemot saistībā ar ēdienu. Pat Francijā, kas ir slavena ar savu virtuvi, viņš teica: „Ēdīsim ķīniešu ēdienu.” Mans tēvs, kas ilgus gadus kalpoja par patriarhu Baznīcā, bija garīgs un līdzjūtīgs. Kādu vakaru, kad caur Parīzes ielām traucās mašīnas ar skaļām sirēnām, viņš teica: „Gerit, tā gaudo ievainotā pilsēta.”

Tajā ceļojumā es pieredzēju cita veida raudas un sāpes. Kāda jauna sieviete tirgoja saldējumu no maza, pārvietojama stenda. Viņas vafeļu konusos ietilpa tikai viena saldējuma bumbiņa. Kaut kāda iemesla dēļ paliela auguma vīrietis uzsāka strīdu ar šo jauno sievieti. Kliedzot un grūstoties, viņš apgāza pārvietojamo stendu līdz ar visiem saldējumu konusiem. Es neko nevarēju padarīt, kad viņš ar saviem zābakiem samīdīja šos konusus. Es vēl aizvien atceros, kā šī jaunā sieviete, nometusies ceļos uz ielas, cenšas glābt sašķaidītos vafeļu konusus, kamēr pār viņas seju plūst gaužas, sāpju pilnas asaras. Es nespēju aizmirst šo gadījumu, kas ir kā atgādinājums tam, cik bieži mēs esam nelaipni, neiejūtīgi vai necenšamies izprast cits citu.

Kādā citā pēcpusdienā mēs ar tēvu apmeklējām izcilo Šartras Dievmātes katedrāli netālu no Parīzes. Malkolms Millers,1 pasaulē atzītais Šartras katedrāles eksperts, norādīja uz trim šīs katedrāles vitrāžas logiem. Viņš teica, ka tie pauž kādu stāstu.

Uz pirmajiem logiem ir attēlots, kā Ādams un Ieva pamet Ēdenes dārzu.

Uz otrajiem logiem ir atspoguļota līdzība par labo samarieti.

Uz trešajiem logiem ir atainota Glābēja Otrā atnākšana.

Visi kopā šie vitrāžas logi var raksturot mūsu mūžīgo ceļojumu. Tie aicina, lai mēs laipni atvēlētu Viņa mājoklī vietu ikvienam.2

iStock.com/digitalimagination

Gluži kā Ādams un Ieva arī mēs ierodamies pasaulē, kurā aug ērkšķi un dadži.3

iStock.com/digitalimagination

Uz šī putekļainā ceļa, kas ved uz Jēriku, mums uzbrūk, mūs ievaino un pamet sāpēs.4

Lai gan mums vajadzētu cits citam palīdzēt, pārāk bieži dažādu iemeslu dēļ mēs vienkārši pārejam ceļa otrā pusē.

Tomēr līdzjūtīgais Labais Samarietis apstājas un apkopj mūsu brūces ar vīnu un eļļu. Vakarēdiena simboli un citi priekšraksti, vīns un eļļa mums norāda uz garīgo dziedināšanu caur Jēzu Kristu.5 Labais Samarietis uzliek mūs uz Sava ēzeļa vai nes uz Saviem pleciem, kā tas ir attēlots uz dažiem vitrāžas logiem. Viņš aiznes mūs uz mājokli, kas var simbolizēt Viņa Baznīcu. Mājoklī Labais Samarietis saka: „Kop viņu; … atpakaļ nākdams, es tev [atmaksāšu].”6 Labais Samarietis, kas simbolizē Glābēju, apsola atgriezties, taču šoreiz varenībā un godībā.

iStock.com/digitalimagination

Šajā Lieldienu laikā Jēzus Kristus mūs aicina līdzināties Viņam jeb kļūt par labo samarieti ikvienam, padarot Viņa Mājokli (Viņa Baznīcu) par patvēruma vietu no dzīves traumām un vētrām.7 Mēs gatavojamies Viņa apsolītajai Otrajai atnākšanai, kad katru dienu attiecamies pret Viņa „vismazākajiem”8 tā, kā mēs attiektos pret Viņu. Šis „vismazākais” ir ikviens no mums.

Kad mēs kopā ar Labo Samarieti ierodamies Mājoklī, mēs uzzinām par Jēzu Kristu un sevi piecas lietas.

Pirmkārt, mēs ierodamies Mājoklī tādi, kādi patiesībā esam — ar savām vājībām un nepilnībām. Taču mums katram ir kas tāds, ar ko mēs varam sniegt nepieciešamo ieguldījumu. Mūsu ceļš atpakaļ pie Dieva bieži vien ir kopīgs. Vienotībā mēs rodam piederības sajūtu, gan kad cīnāmies ar pandēmiju, vētrām, meža ugunsgrēkiem, sausuma periodiem, gan kad klusībā apmierinām ikdienas vajadzības. Mēs saņemam iedvesmu, kad kopīgi apspriežamies, kad ieklausāmies katrā cilvēkā, tostarp katrā māsā, un Gara balsī.

Kad mūsu sirds izmainās un mēs izskatā tiecamies pēc līdzības Viņam,9 mēs ieraugām Viņu un sevi Viņa Baznīcā. Viņā mēs rodam skaidrību, nevis nesaskaņas. Viņā mēs rodam iemeslu darīt labu un būt labiem, kā arī vairojam spēku kļūt labākiem. Viņā mēs atklājam paliekošu ticību, atbrīvojošu pašaizliedzību, gādīgās pārmaiņas un paļaušanos uz Dievu. Viņa Mājoklī mēs rodam un padziļinām savas personīgās attiecības ar Dievu, mūsu Tēvu, un Jēzu Kristu.

Viņš mums uzticas, lai mēs palīdzētu izveidot šo Mājokli tādu, kāds Viņam ir nepieciešams. Kad mēs dalāmies savos talantos un ieguldām labākos pūliņus, mūs arī stiprina un svēta Viņa garīgās dāvanas.10

Kāds spāņu valodas tulks man teica: „Elder Gong, ar Gara palīdzību es zināju, ko jūs grasījāties teikt, tāpēc es varēju to pārtulkot,” šis uzticīgais brālis teica, „pateicoties valodu dāvanai.”

Ticības un pārliecības dāvana parādās un izpaužas atšķirīgi dažādos apstākļos. Kāda mīļa māsa saņēma garīgu mierinājumu pēc tam, kad viņas vīrs nomira no Covid-19. Viņa teica: „Es zinu, ka mans mīļotais vīrs un es būsim atkal kopā.” Kādā citā ar Covid saistītā situācijā cita māsa sacīja: „Es sajutu, ka man ir jālūdz Tam Kungam un ārstiem, lai manam vīram tiktu atvēlēts vēl nedaudz laika šeit, uz Zemes.”

Otrkārt, Viņš mūs aicina padarīt Viņa Mājokli par vietu, kurā valda žēlastība un kur katram ir iespēja pulcēties. Būdami Jēzus Kristus mācekļi, mēs visi esam vienlīdzīgi, neviens nav otršķirīgs.

Visi ir laipni lūgti apmeklēt Svētā Vakarēdiena sanāksmes, citas svētdienas nodarbības un sociālos pasākumus.11 Mēs godbijīgi pielūdzam mūsu Glābēju, mēs esam gādīgi un iejūtīgi cits pret citu. Mēs pamanām un veltām uzmanību katram cilvēkam. Mēs pasmaidām, sēžam blakus tiem, kas sēž vieni, mēs noskaidrojam cilvēku vārdus, tostarp jaunpievērsto, Baznīcā atgriezušos brāļu un māsu, jauno sieviešu un jauno vīriešu un katra mīļā Sākumskolas bērna vārdu.

Iztēlojoties sevi viņu vietā, mēs laipni uzņemam draugus, ciemiņus, nesen uz dzīvi pārcēlušos un visus dažādi aizņemtos cilvēkus. Mēs kopā sērojam, priecājamies un atbalstām cits citu. Kad mūsu iedomātās cerības neattaisnojas un mēs kļūstam pavirši, neiejūtīgi, nosodoši, aizspriedumaini, tad mēs cenšamies saņemt cits cita piedošanu un rīkojamies labāk.

Kāda ģimene no Āfrikas, kas tagad dzīvo ASV, teica: „Kopš pirmās dienas Baznīcas locekļi izturējās pret mums draudzīgi un laipni. Ikviens lika mums justies kā mājās. Neviens mūs neuzlūkoja augstprātīgi.” Tēvs sacīja: „Bībele māca, ka evaņģēlija augļi nāk no evaņģēlija saknēm.” „Un misionāri,” teica tēvs un māte, „mēs gribam, lai mūsu dēls un meita izaug tādi, kā šie misionāri.” Brāļi un māsas, sirsnīgi aicināsim visus Viņa Mājoklī!

Treškārt, Viņa Mājoklī mēs iemācāmies, ka pilnība pastāv Jēzū Kristū, nevis šīs pasaules perfekcionismā. Iedomāts un neīsts, šīs pasaules acumirklīgais, mākslīgi uzlabotais perfekcionisms var likt mums justies neatbilstošiem, pakļautiem pirkstu vilcieniem pa ekrānu, „patīk” pogām un dubultklikšķiem. Mūsu Glābējs Jēzus Kristus, tieši pretēji, par mums zina visu, ko mēs negribam, lai pārējie zinātu, un Viņš joprojām mūs mīl. Pateicoties Viņa Izpirkšanas upurim, Viņa evaņģēlijs dāvā daudzas iespējas mainīties.12 Viņš mūs visus aicina būt par labajiem samariešiem — mazāk nosodīt un vairāk piedot sev un citiem, cenšoties pilnīgāk ievērot Viņa baušļus.

Palīdzot cits citam, mēs palīdzam sev. Kāda man zināma ģimene dzīvoja tuvu ceļam ar intensīvu satiksmi. Ceļotāji bieži apstājās, lai lūgtu palīdzību. Kādā nakts stundā šī ģimene dzirdēja skaļus klauvējienus pie viņu durvīm. Piekusuši un noraizējušies par to, kas tur varētu būt plkst. 2.00 naktī, viņi nodomāja, kaut tikai šo vienu reizi kāds cits varētu sniegt palīdzību. Neatlaidīgā klauvēšana turpinājās, un tad viņi izdzirdēja: „Ugunsgrēks! Jūsu mājas pagalmā ir izcēlies ugunsgrēks!” Labie samarieši palīdz cits citam.

Ceturtkārt, Viņa Mājoklī mēs kļūstam par daļu no evaņģēlija kopienas, kuras centrā ir Jēzus Kristus, ar stipriem pamatiem atjaunotajā patiesībā, mūsdienu praviešos un apustuļos un vēl vienā liecībā par Jēzu Kristu — Mormona Grāmatā. Viņš atved mūs uz Savu Mājokli un arī uz Savu namu — svēto templi. Tā Kunga nams ir vieta, kur Labais Samarietis var mūs attīrīt un apģērbt, sagatavojot mūs atgriezties Dieva klātbūtnē un apvienot mūs mūžīgajā Dieva ģimenē, gluži kā tas tika darīts ar ievainoto vīru ceļā uz Jēriku. Viņa tempļi ir atvērti ikvienam, kas ticībā un paklausībā dzīvo pēc Viņa evaņģēlija.

Prieka pilnā pielūgšana templī ietver vienotību evaņģēlijā, neskatoties uz dažādo mantojumu, kultūrām, valodām un paaudzēm. Teilorsvilas Jūtas tempļa pamatakmens ielikšanas ceremonijā 17 gadu vecais Makss Harkers dalījās ģimenes ticības mantojumā, ko pirms sešām paaudzēm aizsāka viņa vecvecvecvectēvs Džozefs Harkers un viņa sieva Sjūzena Sneta. Atjaunotajā Jēzus Kristus evaņģēlijā mēs katrs varam kļūt par spēcīgu ķēdes posmu mūsu ģimenes paaudzēs.

Visbeidzot, piektkārt, mēs priecājamies par to, ka Dievs mīl Savus bērnus ar atšķirīgu izcelsmi un apstākļiem; Viņš mīl katru tautu, cilti, valodu un tautību, kur katram ir vieta Viņa Mājoklī.

Pēdējo 40 gadu laikā ir pieaudzis Baznīcas locekļu skaits citās zemēs. Kopš 1998. gada vairāk Baznīcas locekļu dzīvo ārpus ASV un Kanādas, nekā šajās valstīs. Mēs sagaidām, ka ap 2025. gadu Latīņamerikā dzīvos tikpat daudz Baznīcas locekļu, cik ASV un Kanādā. Tēva Lehija uzticīgo pēcteču sapulcināšana pravietojuma piepildījums. Uzticīgie svētie, tostarp tie, kas dzīvo tā dēvētajā pionieru koridorā, joprojām kalpo par uzticības un kalpošanas avotu pasaules mēroga Baznīcā.

Vairums pieaugušo Baznīcas locekļu mūsdienās nav precējušies, ir šķīrušies vai kļuvuši par atraitņiem vai atraitnēm. Tā ir svarīga pārmaiņa. Šajā grupā ietilpst vairāk nekā puse no mūsu Palīdzības biedrības māsām un vairāk nekā puse no mūsu pieaugušajiem priesterības brāļiem. Šādi demogrāfiskie apstākļi ir bijuši Baznīcā visā pasaulē kopš 1992. gada, bet kopš 2019. gada — arī Baznīcā ASV un Kanādā.

Mūsu stāvoklis Tā Kunga priekšā un Viņa Baznīcā nav atkarīgs no mūsu ģimenes stāvokļa, bet gan no tā, cik uzticīgi un drosmīgi mēs kļūstam par Jēzus Kristus mācekļiem.13 Pieaugušie grib tikt uzskatīti par pieaugušiem, izjust pieaugušo atbildību un sniegt atbilstošu ieguldījumu. Jēzus Kristus mācekļi nāk no visurienes, tie ir dažāda lieluma, apveida, ādas krāsas, vecuma, katram piemītot talantiem, taisnīgām vēlmēm un bezgalīgām iespējām svētīt un kalpot. Ik dienu mēs cenšamies sekot Jēzum Kristum ar ticību grēku nožēlošanai14 un nezūdošo prieku.

Šīs dzīves laikā mums dažkārt nākas gaidīt uz To Kungu. Iespējams, mēs vēl neesam tur, kur ceram un vēlamies būt nākotnē. Kāda dievbijīga māsa teica: „Uzticīgi gaidīt Tā Kunga svētības — tas ir svēts stāvoklis. Tajā laikā nav jāžēlojas, nav jāizturas augstprātīgi, nav jātiesā, bet gan jāpastāv šajā laikā ar svētu godbijību.”15 Tajā pašā laikā mēs dzīvojam tagad, negaidot, kad mūsu dzīve sāksies.

Jesaja apsola: „Kas paļaujas uz To Kungu, tie dabū jaunu spēku, tā ka viņiem aug jaunas spārnu vēdas kā ērgļiem, ka viņi skrien un nepiekūst, ka viņi iet un nenogurst.”16

Mūsu Labais Samarietis apsola atgriezties. Mēs piedzīvojam brīnumus, kad rūpējamies cits par citu tā, kā to darītu Viņš. Kad mēs nākam ar salauztu sirdi un nožēlas pilnu garu,17 mēs varam atrast balsi Jēzū Kristū un tikt saprotoši ieskauti Viņa drošajās rokās.18 Svētie priekšraksti sniedz derībā balstītu piederību un „dievišķības [spēku]”,19 kas svēta iekšējo nolūku un ārējo rīcību. Pateicoties Viņa mīlošajai laipnībai un iecietībai, Viņa Baznīca kļūst par mūsu Mājokli.

Kad mēs atvēlam vietu Viņa Mājoklī, aicinot tajā visus, mūsu Labais Samarietis var mūs dziedināt mūsu putekļainajā mirstības ceļā. Ar pilnīgu mīlestību mūsu Tēvs un Viņa Dēls Jēzus Kristus apsola „mieru šajā pasaulē un mūžīgo dzīvi nākamajā pasaulē”,20 „lai tur, kur [Viņi ir], būtu arī [mēs]”.21 Par to es pateicībā liecinu Jēzus Kristus svētajā un svētīgajā Vārdā, āmen.