Vispārējā konference
„Lūk! Es esmu Brīnumu Dievs”
iepriekšējais nākamais

„Lūk! Es esmu Brīnumu Dievs”

Brīnumi un zīmes pārpilnībā notiek starp Jēzus Kristus sekotājiem mūsdienās — jūsu dzīvē un manējā.

Mani dārgie brāļi un māsas, tā ir liela privilēģija — šodien stāvēt jūsu priekšā. Būdams vienots ar tiem, kas jau ir uzstājušies šajā konferencē, es jums liecinu, ka Jēzus Kristus dzīvo. Viņš vada Savu Baznīcu; Viņš runā ar Savu pravieti, prezidentu Raselu M. Nelsonu, un Viņš mīl visus Debesu Tēva bērnus.

Šajā Lieldienu svētdienā mēs pieminam Jēzus Kristus, mūsu Glābēja un Pestītāja,1 Varenā Dieva, Miera valdnieka2 Augšāmcelšanos. Viņa Izpirkšana, kas noslēdzās ar Viņa Augšāmcelšanos pēc trim aizlienētā kapavietā pavadītām dienām, ir vislielākais brīnums cilvēces vēsturē. „Jo lūk,” Viņš teica, „Es esmu Dievs, un Es esmu Brīnumu Dievs.”3

„Vai brīnumi ir beigušies tāpēc, ka Kristus ir uzkāpis debesīs un ir sēdies pie Dieva labās rokas?”4 — pravietis Mormons vaicā Mormona Grāmatā. Viņš atbild: „Lūk, es saku jums: Nē!, nedz arī eņģeļi ir pārstājuši kalpot cilvēku bērniem.”5

Pēc krustā sišanas Tā Kunga eņģelis parādījās Marijai un dažām citām sievietēm, kuras bija devušās uz kapavietu, lai svaidītu Jēzus miesas. Eņģelis teica:

„Ko jūs meklējat dzīvo pie mirušiem?”6

„Viņš nav šeitan, jo Viņš ir augšāmcēlies.”7

Mormona Grāmatas pravietis Abinadijs par šo brīnumu pasludināja:

„Ja Kristus nebūtu uzcēlies no mirušajiem … tad augšāmcelšanās nevarētu būt.

Bet augšāmcelšanās ir, tādēļ kaps neuzvar un nāves dzelonis ir aprīts Kristū.”8

Jēzus Kristus veiktie brīnumi daudziem agrīnajiem mācekļiem lika izsaukties: „Kas Tas tāds, ka Viņš arī vējiem un ūdeņiem pavēl, un tie Viņam paklausa?”9

Kad agrīnie apustuļi sekoja Jēzum Kristum un dzirdēja Viņu mācām evaņģēliju, viņi bija liecinieki daudziem brīnumiem. Viņi redzēja, ka „akli redz, tizli iet, spitālīgi top šķīsti, kurli dzird, miroņi ceļas augšām un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts”.10

Brīnumi un zīmes pārpilnībā notiek starp Jēzus Kristus sekotājiem mūsdienās — jūsu dzīvē un manējā. Brīnumi ir dievišķas darbības, parādības un Dieva neierobežotā spēka izpausmes un apliecinājums, ka Viņš ir „tāds pats vakar, šodien un mūžīgi”.11 Jēzus Kristus, kurš ir radījis jūras, var tās apklusināt; Viņš, kurš ir devis aklajiem redzi, var pacelt mūsu skatienus pret debesīm; Viņš, kurš ir šķīstījis spitālīgos, var palīdzēt mūsu vājībās; Viņš, kurš ir dziedinājis bezspēcīgo vīru, var aicināt mūs piecelties, sakot: „Nāc Man līdzi!”12

Daudzi no jums esat bijuši liecinieki brīnumiem — vairāk, nekā jūs spējat nojaust. Tie var šķist niecīgi salīdzinājumā ar to, ka Jēzus piecēla mirušos. Taču mērogs nenosaka brīnumu — svarīgi ir tikai, ka tas ir no Dieva. Daži uzskata, ka brīnumi ir tikai sakritība vai pilnīga veiksme. Taču pravietis Nefijs nosodīja tos, kuri ir „nicinājuši Dieva spēku un brīnumus un sludinājuši sev savu pašu gudrību un savu pašu mācību, lai viņi varētu gūt peļņu”.13

Brīnumi tiek paveikti ar Viņa dievišķo spēku, „kam ir vara izglābt”.14 Brīnumi ir Dieva mūžīgās ieceres sastāvdaļa; brīnumi ir „glābšanas virve” no debesīm līdz zemei.

Pagājušā gada rudenī mēs ar māsu Rasbandu bijām ceļā uz Gošeni Jūtas štatā, uz pasaules mēroga „Aci pret aci” pasākumu, kas tika pārraidīts vairāk nekā 600 000 cilvēku 16 dažādās valodās.15 Programmas centrā bija Jēzus Kristus evaņģēlija Atjaunošanas notikumi, balstoties uz jautājumiem, ko iesnieguši jaunie pieaugušie no visas pasaules. Mēs ar māsu Rasbandu personīgi pārskatījām šos jautājumus; tie mums deva iespēju liecināt par Džozefu Smitu kā par Dieva pravieti, par atklāsmes spēku mūsu dzīvē, par Jēzus Kristus evaņģēlija nepārtraukto Atjaunošanu un par patiesībām un baušļiem, ko mēs augsti vērtējam. Daudzi, kas šodien klausās, piedalījās šajā brīnumainajā pasākumā.

Sākotnēji bija plānots, ka pārraide notiks Svētajā birzī Ņujorkas štata ziemeļos, kur Džozefs Smits liecināja: „Es ieraudzīju divas personas stāvam virs manis gaisā, kuru spožumu un godību nav pat iespējams aprakstīt. Viena no viņām uzrunāja mani, nosaucot mani vārdā un norādot uz otro, sacīja: „Šis ir Mans mīļais Dēls. Uzklausi Viņu!16 Tas, brāļi un māsas, bija brīnums.

Pasaules mēroga pandēmija lika mums pārcelt pārraidi uz Gošeni Jūtas štatā, kur Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca ir no jauna izveidojusi senās Jeruzālemes daļu filmēšanas nolūkā. Mēs ar māsu Rasbandu tajā svētdienas vakarā bijām pāris jūdžu attālumā no Gošenes, kad ieraudzījām, ka no mūsu galamērķa puses nāk biezi dūmi. Šajā rajonā plosījās meža ugunsgrēki, un mēs bažījāmies, ka pārraide varētu tikt apdraudēta. Kā nu ne, 20 minūtes pirms sešiem, kad vajadzēja sākties mūsu pārraidei, visā kompleksā pazuda elektrība. Ja nav strāvas, nav pārraides. Bija viens ģenerators, kuru, pēc dažu dalībnieku domām, mēs varētu iedarbināt, taču nebija nekādu garantiju, ka tas varētu uzturēt sarežģītās iekārtas.

Visi programmas dalībnieki, ieskaitot runātājus, mūziķus un tehniķus, — pat 20 jaunie pieaugušie no manu radinieku loka —, bija pilnībā iesaistīti tajā, kam bija jānotiek. Es pagāju nostatus no viņu asarām un apjukuma un lūdzu To Kungu pēc brīnuma. „Debesu Tēvs,” es lūdzu, „es reti kad esmu prasījis brīnumu, bet tagad es to lūdzu. Šai sanāksmei jānotiek visiem mūsu jaunajiem pieaugušajiem visā pasaulē. Mums ir vajadzīgs, lai būtu strāva, ja tā ir Tava griba.”

Septiņas minūtes pēc sešiem, tikpat ātri, kā strāva bija pazudusi, tā atkal parādījās. Viss sāka darboties, sākot no mūzikas un mikrofoniem līdz pat video un visām pārraides iekārtām. Mēs ātri sākām pārraidi. Mēs bijām piedzīvojuši brīnumu.

Kad mēs ar māsu Rasbandu tovakar vēlu ar mašīnu devāmies mājās, prezidents un māsa Nelsoni mums uzrakstīja šādu īsziņu: „Ron, mēs gribam, lai jūs zinātu, ka, tiklīdz mēs uzzinājām, ka ir pazudusi strāva, mēs lūdzām pēc brīnuma.”

Pēdējo dienu Svētajos Rakstos ir rakstīts: „Jo Es, Tas Kungs, esmu izstiepis Savu roku, lai izrādītu debesu spēkus; jūs to tagad nevarat redzēt, vēl mazliet un jūs to redzēsit, un zināsit, ka Es esmu, un ka Es nākšu un valdīšu ar Savu tautu.”17

Tieši tas arī notika. Tas Kungs izstiepa Savu roku, un strāva atjaunojās.

Brīnumi tiek paveikti ar ticības spēku, kā to tik spēcīgi mums mācīja prezidents Nelsons iepriekšējā sesijā. Pravietis Moronijs mudināja ļaudis: „Ja nebūtu ticības starp cilvēku bērniem, Dievs nevarētu darīt brīnumus starp tiem; tādēļ Viņš nerādīja Sevi, kamēr tiem nebija ticības.”

Viņš turpināja, sakot:

„Lūk, tā bija Almas un Amuleka ticība, kas lika cietumam sagāzties zemē.

Lūk, tā bija Nefija un Lehija ticība, kas izraisīja pārmaiņas lamaniešos, ka tie tapa kristīti ar uguni un ar Svēto Garu.

Lūk, tā bija Amona un viņa brāļu ticība, kas paveica tik lielu brīnumu starp lamaniešiem. …

Un neviens nekad nav darījis brīnumus, līdz tiem nav bijusi ticība; tādēļ tie vispirms ticēja Dieva Dēlam.”18

Es varētu papildināt šo Svēto Rakstu virkni: „Tā bija dedzīgo jauno pieaugušo aktieru, pārraides profesionāļu, Baznīcas vadītāju un locekļu, apustuļa un Dieva pravieša ticība, kas paveica tik lielu brīnumu, ka strāva tika atjaunota kādā attālā filmēšanas vietā Gošenē, Jūtas štatā.”

Brīnumi var notikt kā atbildes uz lūgšanām. Tie ne vienmēr ir tas, ko mēs lūdzam vai sagaidām, taču, kad mēs uzticamies Tam Kungam, Viņš būs līdzās un Viņam būs taisnība. Viņš pielāgos brīnumu tam brīdim, kad tas mums būs vajadzīgs.

Tas Kungs paveic brīnumus, lai mums atgādinātu par Viņa spēku, Viņa mīlestību pret mums, Viņa ietekmi no Debesīm uz mūsu laicīgo pieredzi un Viņa vēlmi mācīt to, kas ir visvērtīgākais. „Tas, kam ir ticība Manī tikt dziedinātam,” Viņš teica svētajiem 1831. gadā, un apsolījums ir spēkā arī mūsdienās, „un nav nolemts nāvei, tiks dziedināts.”19 Debesīs tiek izdoti likumi, un mēs vienmēr esam pakļauti tiem.

Ir reizes, kad mēs ceram uz brīnumu, lai tiktu dziedināts kāds tuvinieks, lai novērstu netaisnīgu rīcību vai mīkstinātu kādas aizvainotas vai vīlušās dvēseles sirdi. Raugoties ar savām laicīgajām acīm, mēs vēlamies, lai Tas Kungs iejaucas un novērš to, kas ir salauzts. Ar ticību notiek brīnumi — lai gan ne vienmēr mūsu noteiktajā laikā vai ar tādu risinājumu, kādu mēs vēlējāmies. Vai tas nozīmē, ka mēs neesam pietiekami uzticīgi vai neesam pelnījuši Viņa iejaukšanos? Nē. Tas Kungs mūs mīl. Viņš atdeva Savu dzīvību par mums, un Viņa īstenotā Izpirkšana aizvien atbrīvo mūs no nastām un grēka, kad mēs nožēlojam grēkus un tuvojamies Viņam.

Tas Kungs mums ir atgādinājis: „Jūsu ceļi nav Mani ceļi.”20 Viņš piedāvā: „Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt”21 — atvieglināt no raizēm, vilšanās, bailēm, nepaklausības, rūpēm par tuviniekiem, no zaudētiem vai izpostītiem sapņiem. Miers apjukuma vai bēdu brīžos ir brīnums. Atcerieties Tā Kunga vārdus: „Vai Es neiedvesu mieru tavā prātā attiecībā uz šo lietu? Kāda tev var būt lielāka liecība kā no Dieva?”22 Tas ir brīnums, ka Jēzus Kristus, Diženais Jehova, Visuaugstākā Dēls, atbild ar mieru.

Tieši tāpat, kā Viņš parādījās Marijai dārzā, nosaukdams viņu vārdā, Viņš aicina mūs izrādīt savu ticību. Marija vēlējās kalpot Viņam un rūpēties par Viņu. Viņa Augšāmcelšanās nebija tas, ko viņa bija gaidījusi, taču tas bija saskaņā ar diženo laimes ieceri.

„Kāp no krusta zemē,”23 neticīgo pūlis izsmēja Viņu Golgātā. Viņš būtu varējis paveikt šādu brīnumu. Taču Viņš zināja galu kopš sākuma, un Viņš vēlējās būt uzticīgs Tēva plānam. Šo piemēru mums nevajadzētu aizmirst.

Pārbaudījumu brīžos Viņš mums ir teicis: „Lūk, brūces, kas caurdurtas Manos sānos, un arī naglu rētas Manās rokās un kājās; esiet uzticīgi, turiet Manas pavēles, un jūs iemantosit Debesu valstību.”24 Tas, brāļi un māsas, ir brīnums, kas ir apsolīts mums visiem.

Šajā Lieldienu svētdienā, kad mēs svinam mūsu Kunga Augšāmcelšanās brīnumu, es kā Jēzus Kristus apustulis pazemīgi lūdzu, lai jūs savā dzīvē sajustu Pestītāja spēku, lai jūsu lūgumi mūsu Debesu Tēvam tiktu atbildēti ar tādu mīlestību un apņēmību, kādu Jēzus Kristus apliecināja visā Savā kalpošanā. Es lūdzu, lai jūs paliktu nelokāmi un uzticīgi it visā, kam vēl jānāk. Un es jūs svētīju, lai brīnumi jums notiktu, kā mēs to piedzīvojām Gošenē, — ja tā būs Tā Kunga griba. Tiecieties pēc šīm Debesu sūtītajām svētībām savā dzīvē, kad jūs „meklē[jat] šo Jēzu, par ko pravieši un apustuļi ir rakstījuši, lai Dieva Tēva un arī Tā Kunga, Jēzus Kristus, un Svētā Gara, kas liecina par tiem, labvēlība varētu būt jūsos un būtu ar jums mūžīgi”.25 Jēzus Kristus Vārdā, āmen.