Vispārējā konference
Dzīties pretim mērķim
iepriekšējais nākamais

Dzīties pretim mērķim

Lielāka nozīme ir nevis tam, ko mēs dzīvē piedzīvojam, bet gan tam, par ko mēs kļūstam.

Lasot Apustuļu darbus un Pāvila vēstules, es apbrīnoju to, kā Pāvils savā kalpošanā, mācīšanā un liecināšanā par Jēzu Kristu bija mīlestības un pateicības vadīts. Kā šāds cilvēks varēja kalpot ar tik lielu mīlestību un pateicību, it īpaši ņemot vērā viņa ciešanas? Kas motivēja Pāvilu kalpot? „Es dzenos pretim mērķim, goda balvai — Dieva debesu aicinājumam Kristū Jēzū.”1

Dzīties pretim mērķim nozīmē — uzticīgi turpināt virzīties pa šo „[šauro jo šauro taku], kas ved uz mūžīgo dzīvi”2 kopā ar mūsu Glābēju un Debesu Tēvu. Par savām ciešanām Pāvils teica, ka tās „ir nenozīmīgas, salīdzinot ar nākamo godību, kas atspīdēs pār mums”.3 Pāvila vēstule filipiešiem, ko viņš uzrakstīja, kad atradās važās cietumā, ir prieka un līksmes pilna, tā arī ietver iedrošinājumu mums visiem, it īpaši šajā sarežģītajā nenoteiktības laikā. Mums visiem ir jāsmeļas drosme no Pāvila: „Es visu to uzskatu par zaudējumu, salīdzinot ar mana Kunga Kristus Jēzus atziņas nesalīdzināmo pārākumu, kura dēļ es visu to esmu zaudējis un uzskatu to par mēsliem, lai Kristu iegūtu.”4

Aplūkojot Pāvila kalpošanu, arī mūsdienās mēs esam iedvesmoti un pacilāti mūsu pašu „Pāvilu” dēļ, kas tāpat kalpo, māca un liecina ar mīlestību un pateicību, par spīti grūtībām, ar kurām sakaras paši savā un savu mīļoto cilvēku dzīvē. Pirms deviņiem gadiem kāda pieredze palīdzēja man saprast, cik svarīgi ir dzīties pretim mērķim.

Kad 2012. gadā es pirmo reizi iegāju vispārējās konferences vadītāju sanāksmē, mani pārņēma nepiemērotības sajūta. Kāda balss man prātā uzstājīgi atkārtoja: „Tu te neiederies! Kāds ir pieļāvis nopietnu kļūdu!” Kad es centos atrast vietu, kur apsēsties, mani pamanīja elders Džefrijs R. Holands. Viņš pienāca man klāt un sacīja: „Edvard, cik jauki tevi te satikt!” un viņš mīļi piesita man pie vaiga. Es jutos kā mazs bērns! Viņa mīlestība un apskāviens palīdzēja man atmaigt un sajust piederības un brālības garu. Nākamajā dienā es ievēroju, ka elders Holands līdzīgi sveicināja toreizējo elderu Dalinu H. Ouksu, kā viņš iepriekšējā dienā bija sveicinājis mani, — mīļi piesitot pie viņa vaiga, lai gan elders Oukss ir par viņu vecāks apustulis!

Tajā brīdī caur šiem vīriem, kurus mēs atbalstām kā praviešus, gaišreģus un atklājējus, es sajutu Tā Kunga mīlestību. Ar savu laipno, dabisko rīcību elders Holands palīdzēja man pārvarēt manu egocentriskumu un nepiemērotības sajūtu. Viņš palīdzēja man koncentrēties uz svēto un priekpilno darbu, kam es tiku aicināts, — vest dvēseles pie Kristus. Viņš, gluži kā Pāvils sendienās, vērsa manu uzmanību uz to, kā dzīties pretim mērķim.

Interesanti, ka Pāvils mūs mudina dzīties pretim mērķim, vienlaikus aicinot aizmirst to, kas palicis aiz muguras — mūsu pagātnes bailes, pagātnes mērķus, pagātnes neveiksmes un pagātnes skumjas. Viņš aicina mūs, gluži kā mūsu mīļotais pravietis prezidents Rasels M. Nelsons, ieviest „jaunāku, svētāku paņēmienu”.5 Glābēja solījums ir īsts: „Jo, kas grib izglābt savu dzīvību, tas to zaudēs; un, kas savu dzīvību zaudē Manis dēļ, tas to mantos.”6

Savā pirmajā vispārējās konferences uzrunā es dalījos pieredzē par to, kā mana māte man mācīja strādāt uz mūsu lauka. „Nekad neatskaties!” viņa teica. „Skaties uz to, kas mums vēl jāizdara.”7

Savas dzīves nogalē, kad mana māte cīnījās ar vēzi, viņa dzīvoja kopā ar manu sievu Naumi un mani. Kādu vakaru es dzirdēju viņu raudam viņas guļamistabā. Viņa izjuta spēcīgas sāpes, neskatoties uz to, ka vien pirms divām stundām bija saņēmusi savu dienas pēdējo morfija devu.

Es iegāju viņas istabā un raudāju līdz ar viņu. Es lūdzu balsī, lai viņa saņemtu tūlītēju atvieglojumu no savām sāpēm. Un tad viņa izdarīja to pašu, ko pirms daudziem gadiem uz lauka: viņa ieturēja pauzi un sniedza man mācību. Es nekad neaizmirsīšu viņas tā brīža sejas izteiksmi — vārgu, ievainojamu un sāpju pārņemtu, kas ar žēlumu uzlūkoja savu sērojošo dēlu. Caur asarām viņa pasmaidīja, ieskatījās man acīs un teica: „Tas, vai šīs sāpes pāries vai ne, nav ne tavā, ne kāda cita cilvēka ziņā, kā vien tikai Dieva.”

Es sēdēju klusumā. Arī viņa sēdēja klusumā. Šis gadījums ir spilgti palicis man atmiņā. Tonakt ar manas mātes palīdzību Tas Kungs man sniedza mācību, ko es atcerēšos mūžam. Kad mana māte toreiz pieņēma Dieva gribu, es atcerējos iemeslu, kādēļ Jēzus Kristus cieta Ģetzemanes dārzā un pie krusta Golgātā. Viņš sacīja: „Lūk, Es devu jums Savu evaņģēliju, un tas ir evaņģēlijs, kas Man jums jādod — ka Es nācu pasaulē, lai darītu Sava Tēva gribu, tāpēc ka Mans Tēvs Mani sūtīja.”8

Es pārdomāju mūsu mīļotā pravieša, prezidenta Nelsona pravietiskos jautājumus, ko viņš mums uzdeva pagājušajā vispārējā konferencē. Prezidents Nelsons jautāja: „Vai jūs esat ar mieru ļaut Dievam savā dzīvē gūt virsroku? Vai jūs esat ar mieru ļaut, lai Dievs atstātu spēkpilnāko iespaidu jūsu dzīvē? … Vai jūs ļausiet, lai Viņa balss … būtu prioritāra, salīdzinājumā ar visām citām ambīcijām? Vai jūs esat ar mieru ļaut, lai jūsu griba tiek pakļauta Viņa gribai?”9 Mana māte uz šiem jautājumiem sniegtu emocionālu, taču stingru „Jā!” atbildi, un citi uzticīgie Baznīcas locekļi visā pasaulē arī sniegtu emocionālu, taču stingru „Jā!” atbildi. Prezident Nelson, paldies, ka iedvesmojāt un pacilājāt mūs ar šiem pravietiskajiem jautājumiem.

Nesen es sarunājos ar kādu bīskapu no Pretorijas Dienvidāfrikā, kurš vienā dienā apglabāja savu sievu un savu pieaugušo meitu. Koronavīrusa pandēmija bija paņēmusi viņu dzīvības. Es vaicāju, kā viņam klājas. Bīskapa Tedija Tabetes atbilde stiprināja manu apņemšanos sekot Tā Kunga praviešu, gaišreģu un atklājēju vārdiem un padomiem. Bīskaps Tabete atbildēja, ka zināšanas par to, ka Glābējs uzņēmās uz Sevis Savu ļaužu sāpes, lai Viņš varētu zināt, kā mūs mierināt, vienmēr sniedz cerību un mierinājumu.10 Ar dziļu ticību viņš liecināja: „Es esmu pateicīgs par glābšanas ieceri, par laimes ieceri.” Pēc tam viņš uzdeva man jautājumu: „Vai tik to mūsu pravietis necentās mums mācīt pēdējā konferencē?”

Kamēr vienā vai citā veidā mūs piemeklēs laicīgās dzīves izaicinājumi, koncentrēsimies uz mērķi, kam mēs dzenamies pretī, kas ir „goda [balva] — Dieva debesu [aicinājums]”.11

Mans pazemīgais aicinājums mums visiem ir šāds: nekad nepadoties! Mums ir izteikts aicinājums: „Dosimies ar pacietību mums noliktajā sacīkstē, nolikdami visu smagumu un grēku, kas ap mums tinas, un raudzīsimies uz Jēzu, ticības iesācēju un piepildītāju.”12

Lielāka nozīme ir nevis tam, ko mēs dzīvē piedzīvojam, bet gan tam, par ko mēs kļūstam. Dzenoties pretim mērķim, mēs gūstam prieku. Es liecinu, ka Viņš, kurš visu pārvarēja, mums palīdzēs, ja mēs raudzīsimies uz Viņu. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.