Vispārējā konference
Kur, nāve, tava uzvara?
iepriekšējais nākamais

Kur, nāve, tava uzvara?

Caur Jēzus Kristus pestījošo Izpirkšanu un brīnišķīgo augšāmcelšanos salauztās sirdis var tikt dziedētas, mokas var kļūt par mieru un sāpes par cerību.

Šajā brīnišķīgajā Lieldienu svētdienā mūsu bērni priecīgi dzied: „Pavasarī zeltainā tālu Jūdejā no kapa cēlās Kristus, nāves saites sarāva.”1

Mēs esam pateicīgi par mūsu zināšanām, ka Jēzus Kristus ir augšāmcēlies. Un tomēr kādā mūsu dzīves posmā mēs izjutīsim zaudējuma sāpes pret kādu, kuru ļoti mīlam. Pašreizējās globālās pandēmijas dēļ daudzi no mums ir zaudējuši savus mīļos — ģimenes locekļus vai draugus.2 Mēs lūdzam par tiem, kas sēro par šādu zaudējumu.

Prezidents Rasels M. Nelsons ir teicis:

„Neatkarīgi no vecuma mēs sērojam par tiem, kurus mīlam un esam pazaudējuši. Sēras ir viena no dziļākajām tīrās mīlestības izpausmēm. …

Turklāt mēs pilnā mērā nenovērtētu priekpilno atkalapvienošanos vēlāk, ja nepieredzētu asarām pilno šķiršanos tagad. Nāves brīdī nebūtu skumjas tikai tad, ja mūsu dzīvē nebūtu mīlestības.”3

Mēs varam iedomāties, kā Jēzus draugi, kas Viņam sekoja un kalpoja,4 jutās, pieredzot Viņa nāvi.5 Mēs zinām to, ka viņi „skuma un raudāja”.6 Krustā sišanas dienā, nezinot, kas notiks svētdienā, viņus noteikti pārņēma ciešanas, prātojot, kā viņi spēs doties tālāk bez sava Kunga. Neskatoties uz to, viņi turpināja Viņam kalpot pat pēc Viņa nāves.

Jāzeps no Arimatijas izlūdzās no Pilāta Jēzus miesas. Jāzeps paņēma miesas, ietina tās tīrā audeklā, ielika tās savā jaunajā kapā un pievēla pie kapa durvīm lielu akmeni.7

Nikodēms atnesa mirres un alveju. Viņš palīdzēja Jāzepam paņemt Jēzus miesas un ietīt tās autos kopā ar smaržvielām.8

Marija Magdalēna un citas sievietes sekoja Jāzepam un Nikodēmam un redzēja, kur viņi guldīja Jēzus miesas, un sarūpēja smaržīgas zāles un ziedes, lai tās svaidītu.9 Saskaņā ar to laiku stingrajiem likumiem viņas nogaidīja, lai varētu turpināt sagatavot un svaidīt Jēzus miesas, jo sestdiena bija sabata diena.10 Tad agrā svētdienas rītā viņas devās pie kapa. Sapratušas, ka Glābēja miesu tur vairs nav, viņas devās to pastāstīt mācekļiem, kas bija Jēzus apustuļi. Apustuļi kopā ar viņām atnāca pie kapa un redzēja, ka tas bija tukšs. Visi, izņemot Mariju Magdalēnu, pēc kāda laika aizgāja, prātojot, kas noticis ar Glābēja miesām.11

Marija Magdalēna pie kapa palika viena. Vēl pirms dažām dienām viņa pieredzēja sava drauga un Mācītāja traģisko nāvi. Tagad Viņa kapa vieta bija tukša, un viņa nezināja, kur Viņš bija. Nespējot to visu aptvert, viņa raudāja. Tajā brīdi augšāmcēlies Glābējs piegāja pie viņas un jautāja, kāpēc viņa raud un ko viņa meklē? Domādama, ka ar viņu runā dārznieks, viņa lūdza, lai viņš pasaka viņai, ja viņš ir paņēmis Jēzus miesas, kur tās ir, lai viņa varētu tās atdabūt.12

Es iedomājos, ka Tas Kungs, iespējams, ļāva Marijai Magdalēnai izsērot un izpaust savas sāpes.13 Tad Viņš uzrunāja viņu vārdā, un viņa pagriezās pret Viņu un atpazina Viņu. Viņa ieraudzīja augšāmcelto Kristu un bija Viņa krāšņās Augšāmcelšanās lieciniece.14

Tāpat kā jūs, arī es kaut kādā mērā varu identificēties ar tām ciešanām, kuras Marija Magdalēna un viņas draugi izjuta, kad viņi sēroja par sava Kunga nāvi. Kad man bija deviņi gadi, kādas postošas zemestrīces laikā es pazaudēju savu vecāko brāli. Tā kā tas notika negaidīti, man bija vajadzīgs laiks, lai spētu aptvert notikušā realitāti. Es biju dziļu sāpju sagrauta, un es sev jautāju: „Kas notika ar manu brāli? Kur viņš ir? Kurp viņš devās? Vai es atkal viņu redzēšu?”

Tolaik es vēl nezināju par Dieva glābšanas ieceri, un es vēlējos uzzināt, no kurienes mēs nākam, kāds ir dzīves mērķis un kas ar mums notiks pēc nāves. Vai mūs visus nepārņem tādas ilgas, kad mēs zaudējam kādu sev mīļu cilvēku vai pieredzam savā dzīvē grūtības?

Dažus gadus vēlāk es sāku īpašā veidā domāt par savu brāli. Es iztēlojos, kā viņš klauvē pie mūsu durvīm. Kā es atveru durvis, un viņš tur stāv un saka man: „Es neesmu miris. Es esmu dzīvs. Es nevarēju pie tevis atnākt, bet tagad es palikšu pie tevis un nekad vairs neiešu prom.” Šī iztēlošanās, kas līdzinājās sapnim, man palīdzēja pārvarēt sāpes, kuras es izjutu viņa zaudējuma dēļ. Doma, ka viņš būs kopā ar mani, manā prātā ienāca vairākkārt. Dažreiz es pat skatījos uz durvīm cerībā, ka viņš pieklauvēs, un es atkal viņu redzēšu.

Apmēram 40 gadu vēlāk, Lieldienu laikā, es domāju par Jēzus Kristus Augšāmcelšanos un sāku aizdomāties par savu brāli. Tajā brīdī es kaut ko sapratu. Es atcerējos, kā biju viņu iztēlojusies nākam pie manis.

Todien es sapratu, ka Svētais Gars mani mierināja tajā grūtajā laikā. Es saņēmu liecību, ka mana brāļa gars nav miris; viņš ir dzīvs. Viņš vēl aizvien progresē savā mūžīgajā esamībā. Tagad es zinu, ka „[mans] brālis celsies augšām”15 tajā lieliskajā brīdī, kad mēs visi tiksim augšāmcelti, pateicoties tam, ka Jēzus Kristus augšāmcēlās. Turklāt Viņš visiem mums padarīja iespējamu ģimeņu atkalapvienošanos un mūžīgā prieka iegūšanu Dieva klātbūtnē, ja mēs izvēlēsimies noslēgt un ievērot svētās derības ar Viņu.

Prezidents Nelsons ir mācījis:

„Nāve ir neatņemama mūsu mūžīgās esamības daļa. Neviens nezina, kad tā pienāks, bet tai ir svarīga loma Dieva diženajā laimes iecerē. Pateicoties Tā Kunga īstenotajai Izpirkšanai, augšāmcelšanās ir realitāte, un mūžīgā dzīve ir iespējama visai cilvēcei. …

… Sērojošajiem tuviniekiem, kas paliek, … nāves dzeloni mīkstina nelokāma ticība Kristum, pilnīgs cerības spožums, Dieva un visu cilvēku mīlestība un dziļa vēlme tiem kalpot. Šāda ticība, šāda cerība un mīlestība dāvās mums tiesības nākt Dieva svētajā klātbūtnē un kopā ar mūsu mūžīgajiem dzīvesbiedriem un ģimenēm dzīvot ar Viņu mūžīgi.”16

Es liecinu, „ja Kristus nebūtu uzcēlies no mirušajiem jeb sarāvis nāves saites, lai kaps neuzvarētu un nāvei nebūtu dzeloņa, tad augšāmcelšanās nevarētu būt.

Bet augšāmcelšanās ir, tādēļ kaps neuzvar un nāves dzelonis ir aprīts Kristū.

Viņš ir pasaules gaisma un dzīvība; jā, gaisma, kas ir bezgalīga, kas nekad nevar tikt aptumšota; jā, un arī dzīvība, kura ir bezgalīga, ka tur vairs nevar būt nāves”.17

Pats Jēzus Kristus paziņoja: „ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība: kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs.”18

Es liecinu, ka caur Jēzus Kristus pestījošo Izpirkšanu un brīnišķīgo augšāmcelšanos salauztās sirdis var tikt dziedētas, mokas var kļūt par mieru un sāpes par cerību. Viņš var mūs ieskaut Savās žēlastības rokās, sniedzot katram no mums mierinājumu, stiprinājumu un dziedinājumu. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.