Vispārējā konference
Kristus kultūra
Lejupielādes
Šī lapa (MP3)
Zemteksta piezīmes

Hide Footnotes

Tēma

Kristus kultūra

Mēs varam lolot vislabāko savā individuālajā, laicīgajā kultūrā un būt pilntiesīgi dalībnieki mūžīgajā kultūrā, kas nāk no Jēzus Kristus evaņģēlija.

Kas par krāšņu pasauli, kurā mēs dzīvojam un dalāmies; mājas daudzu tautu, valodu, paražu un vēstures daudzveidībai, kas ir izplatījušās vairākos simtos valstu un tūkstošos grupu, no kurām katra ir bagāta ar kultūru. Cilvēcei ir daudz ar ko lepoties un ko svinēt. Lai gan jau apgūtie uzvedības modeļi — tās lietas, kuras mums atklāj kultūras, kurās mēs esam uzauguši, — var kalpot par lielu spēku mūsu dzīvē, tie reizēm var kļūt arī par nozīmīgu šķērsli.

Var šķist, ka kultūra ir tik ļoti iesakņojusies mūsu domāšanā un uzvedībā, ka to nav iespējams mainīt. Galu galā tās sajūtas lielā mērā nosaka, kas mēs esam un kur jūtamies piederīgi. Tā var būt tik spēcīga ietekme, ka mēs varam nespēt saskatīt cilvēku radītās vājās vietas vai trūkumus mūsu pašu kultūrā, kā rezultātā mēs nevēlamies atmest dažas no mūsu tēvu tradīcijām. Pārmērīga koncentrēšanās uz kultūras identitāti var novest pie vērtīgu — pat dievišķu — ideju, īpašību un uzvedības noraidīšanas.

Pirms neilga laika es iepazinu kādu brīnišķīgu kungu, kurš palīdzēja ilustrēt šo universālo kultūras tuvredzības principu. Es pirmo reizi viņu satiku Singapūrā, kad mani nozīmēja par viņa ģimenes mājskolotāju. Cienījams sanskrita un tamilu valodas profesors, kurš bija ieradies no Indijas dienvidiem. Viņa brīnišķīgā sieva un divi dēli bija Baznīcas locekļi, taču viņš nekad nebija pievienojies, ne arī daudz ieklausījies evaņģēlija mācībās. Viņš bija laimīgs par to, kā viņa sieva un dēli mainījās, un pilnībā atbalstīja viņus Baznīcas vajadzībās un pienākumos.

Kad es piedāvāju viņam mācīt evaņģēlija principus un dalīties savos uzskatos, viņš sākotnēji atteicās. Pagāja kāds laiciņš, līdz es sapratu kāpēc: viņš uzskatīja, ka, to darot, kļūs par savas pagātnes, savas tautas un savas vēstures nodevēju! Atbilstoši viņa domāšanas veidam, viņš noliegtu visu, kas viņš bija; visu to, par ko viņa ģimene ir mācījusi viņam kļūt; viņa paša Indijas mantojumu. Dažu nākamo mēnešu laikā mēs varējām pārrunāt šos jautājumus. Manī iedvesa godbijību tas (lai gan nepārsteidza), kā Jēzus Kristus evaņģēlijs spēja atvērt viņa acis, paveroties no cita skatu punkta.

Lielāko tiesu cilvēku veidotajās kultūrās ir atrodams gan labs, gan slikts, gan kas konstruktīvs, gan arī kas postošs.

Daudzas no pasaules problēmām ir tiešs sadursmju rezultāts starp atšķirīgu kultūru idejām un paražām. Taču praktiski visi konflikti un haoss ātri izgaistu, ja vien pasaule pieņemtu savu sākotnējo kultūru, kuru mēs visi mantojām nemaz ne tik sen. Šī kultūra aizsākās mūsu pirmsmirstīgajā esamībā. Tā bija Ādama un Ēnoha kultūra. Tā bija kultūra, kas balstījās uz Glābēja mācībām laika zenītā, un tā mūsdienās atkal ir pieejama visām sievietēm un vīriešiem. Tā ir unikāla. Tā ir lielākā no visām kultūrām un nāk no diženās laimes ieceres, kuras autors ir Dievs un kuru aizstāv Kristus. Tā drīzāk vieno, nevis šķeļ. Tā drīzāk dziedē, nevis kaitē.

Jēzus Kristus evaņģēlijs mums māca, ka dzīvei ir mērķis. Mūsu atrašanās šeit nav tikai liela kosmiska avārija vai kļūda! Mēs esam šeit ar nolūku.

Šī kultūra balstās uz liecību, ka mūsu Debesu Tēvs pastāv, ka Viņš ir īsts un mīl katru no mums individuāli. Mēs esam Viņa „darbs un [Viņa] godība”.1 Šī kultūra atbalsta principu — vienlīdz vērti. Nepastāv kastu vai šķiru pārākums. Mēs, galu galā, esam brāļi un māsas, burtiski mūsu Debesu vecāku gara bērni. Lielākajā no visām kultūrām nav aizspriedumu vai „mēs pret viņiem” mentalitātes. Mēs visi esam „mēs”. Mēs visi esam „viņi”. Mēs ticam, ka mums ir pienākumi un atbildība par sevi, vienam par otru, Baznīcu un mūsu pasauli. Pienākums un atbildība ir nozīmīgi faktori mūsu izaugsmei.

Žēlsirdība, patiesas, Kristum līdzīgas rūpes, ir šīs kultūras pamatakmens. Mēs jūtam patiesas rūpes par savu līdzcilvēku vajadzībām — gan laicīgām, gan garīgām — un rīkojamies saskaņā ar šīm sajūtām. Tas kliedē aizspriedumus un naidu.

Mēs izbaudām atklāsmes kultūru, kas koncentrējas uz Dieva vārdu, kā to saņem pravieši (un tas ir personīgi pārbaudāms katram no mums caur Svēto Garu). Visa cilvēce var zināt Dieva gribu un prātu.

Šī kultūra iestājas par rīcības brīvības principu. Spēja izvēlēties ir ārkārtīgi svarīga mūsu attīstībai un laimei. Gudra izvēle ir būtiska.

Tā ir mācīšanās un studēšanas kultūra. Mēs meklējam zināšanas un gudrību, un labāko visās lietās.

Tā ir ticības un paklausības kultūra. Ticība Jēzum Kristum ir mūsu kultūras pirmais princips, un paklausība Viņa mācībām un baušļiem ir iznākums. Tā dod iedvesmu pašsavaldībai.

Tā ir lūgšanas kultūra. Mēs ticam, ka Dievs mūs ne tikai uzklausīs, bet arī mums palīdzēs.

Tā ir derību un priekšrakstu kultūra: augsti morāles standarti, upurēšanās, piedošana un grēku nožēlošana, un rūpēšanās par savu ķermeni kā templi. Tas viss liecina par mūsu apņemšanos pret Dievu.

Tā ir kultūra, kuru pārvalda ar priesterību: pilnvarām rīkoties Dieva vārdā, Viņa bērnu svētīšanai ar Dieva spēku. Tā pamāca un ļauj katram kļūt par labāku cilvēku, vadītāju, māti, tēvu un pārinieku — un tā svētī mājas.

Šajā — vecākajā no visām — kultūrā piepildās patiesie brīnumi, ko rada ticība Jēzum Kristum, priesterības spēks, lūgšana, pašpilnveidošanās, patiesa pievēršanās un piedošana.

Tā ir misionāru darba kultūra. Dvēseļu vērtība ir liela.

Kristus kultūrā sievietes tiek paaugstinātas līdz savam patiesajam un mūžīgajam statusam. Viņas nav pakļautas vīriešiem, kā tas ir daudzās mūsdienu pasaules kultūrās, bet gan pilntiesīgas un līdzvērtīgas partneres gan šeit, gan arī nākamajā pasaulē.

Šī kultūra dod priekšroku ģimenes svētumam. Ģimene ir mūžības pamatvienība. Ģimenes pilnība ir jebkuru upuru vērta, jo, kā tas ir mācīts, „nekādi citi panākumi nespēj kompensēt neveiksmi ģimenes dzīvē”.2 Mājas ir tur, kur tiek paveikts mūsu labākais darbs un kur tiek sasniegta mūsu lielākā laime.

Kristus kultūrā ir perspektīva, mūžīgais mērķis un virzība. Šī kultūra ir saistīta ar to, kam ir paliekoša vērtība. Tā nāk no Jēzus Kristus evaņģēlija, kas ir mūžīgs, un izskaidro mūsu esamības „kāpēc”, „ko” un „uz kurieni”. (Tā ir iekļaujoša, nevis ekskluzīva.) Tā kā šīs kultūras augļi rodas no Glābēja mācību pielietošanas, tā sniedz dziedinošo balzamu, kas mūsu pasaulei ir tik ļoti vajadzīgs.

Cik gan tā ir liela svētība — būt par daļu no šī grandiozā un cēlā dzīvesveida! Lai būtu par daļu no šīs kultūras — lielākās no visām —, tas prasīs izmaiņas. Pravieši mācījuši, ka jebkas mūsu vecajās kultūrās, kas nesaskan ar Kristus kultūru, ir jāatstāj aiz sevis. Tomēr tas nenozīmē, ka mums jāatstāj viss aiz muguras. Pravieši ir arī uzsvēruši, ka mēs tiekam aicināti — katrs atsevišķi un visi kopā — paņemt līdzi savu ticību, talantus un zināšanas — visu, kas ir labs mūsu dzīvē un individuālajā kultūrā, — un ļaut, lai Baznīca to „papildina” ar evaņģēlija vēstījumu.3

Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca nav rietumu sabiedrība vai Amerikas kultūras fenomens. Šī ir starptautiska baznīca, kā jau tas vienmēr bija paredzēts. Tā ir kas vairāk, tā ir dievišķa. Jauni Baznīcas locekļi no visas pasaules bagātina ar savu daudzveidību un saviļņojumu mūsu arvien pieaugošo ģimeni. Pēdējo dienu svētie ikvisur joprojām svin un godā savu mantojumu un varoņus, bet tagad viņi ir arī daļa no kaut kā daudz grandiozāka. Kristus kultūra mums palīdz redzēt sevi tādu, kādi mēs patiesībā esam, un, kad skatāmies caur mūžības prizmu, kas ir rūdīta taisnīgumā, tā palīdz vairot mūsu spējas — piepildīt diženo laimes ieceri.

Kas tad notika ar manu draugu? Viņam tomēr mācīja evaņģēlija nodarbības, un viņš pievienojās Baznīcai. Viņa ģimene kopš tā laika ir saistīta uz laiku un visu mūžību Sidnejas Austrālijas templī. Viņš ir atmetis pavisam nedaudz, bet ieguvis potenciālu sasniegt visu. Viņš atklāja, ka joprojām var svinēt savu vēsturi, joprojām lepoties ar saviem priekštečiem, savu mūziku un dejām, un literatūru, savu ēdienu, savu zemi un tās cilvēkiem. Viņš atklāja, ka nav nekādu problēmu iekļaut labāko no viņa vietējās kultūras dižākajā no visām kultūrām. Viņš atklāja, ka, ienesot to, kas atbilst patiesībai un taisnīgumam, no viņa vecās dzīves jaunajā, vairojas viņa draudzība ar svētajiem un ka tas palīdz apvienot visus Debesu sabiedrībā.

Patiesi, mēs visi varam lolot vislabāko no savām individuālajām, laicīgajām kultūrām un joprojām būt pilntiesīgi dalībnieki visvecākajā kultūrā — sākotnējā, vispilnīgākajā, mūžīgajā kultūrā, kas nāk no Jēzus Kristus evaņģēlija. Kāds gan brīnišķīgs mantojums mums visiem ir kopīgs. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.