Ar vienotām jūtām mēs iegūstam Dieva spēku
Tiecoties pēc vienotām jūtām, mēs saņemsim Dieva spēku, kas mūsu centienus padarīs pilnīgākus.
Gordona māte viņam teica: ja viņš pabeigs savus mājas darbus, viņa uzceps viņam pīrāgu. Viņa mīļāko pīrāgu. Tas būs tikai viņam. Gordons devās paveikt mājas darbus, bet viņa mamma — rullēt pīrāga mīklu. Viņa vecākā māsa Keitija pārnāca mājās kopā ar savu draudzeni. Viņa ieraudzīja pīrāgu un jautāja, vai arī viņai un viņas draudzenei tiks kāds gabaliņš.
„Nē,” teica Gordons, „tas ir mans pīrāgs. Mamma to izcepa man, un man tas bija jānopelna.”
Keitija sadusmojās uz savu mazo brālīti. Viņš ir tik egocentrisks un savtīgs. Kā viņš var to visu paturēt tikai sev?
Pēc dažām stundām, kad Keitija atvēra mašīnas durvis, lai aizvestu draudzeni mājās, viņa ieraudzīja uz sēdekļa divas glīti salocītas salvetes ar divām dakšiņām uz tām un uz šķīvjiem noliktus divus lielus pīrāga gabalus. Keitija izstāstīja šo stāstu Gordona bērēs, lai padalītos tajā, kā viņš bija gatavs mainīties un izrādīt laipnību tiem, kas ne vienmēr to bija pelnījuši.
1842. gadā svētie smagi strādāja, lai uzceltu Navū templi. Pēc Palīdzības biedrības dibināšanas martā pravietis Džozefs bieži apmeklēja šīs sanāksmes, lai sagatavotu sievietes svētajām derībām, kuras veicinās vienotību un kuras viņas drīz noslēgs templī.
9. jūnijā pravietis „teica, ka viņš gatavojas sludināt par žēlastību[.] Iedomājieties, ja Jēzus Kristus un eņģeļi aizrādītu mums par katru nenozīmīgo lietu, kā tad mēs justos? Mums jābūt žēlastīgiem un jāpārstāj piešķirt lielu nozīmi mazsvarīgām lietām.” Prezidents Smits turpināja: „Mani apbēdina, ka mūsu vidū nav pilnīgas vienotības — ja viens loceklis cieš, tad visi locekļi cieš līdz, — ar vienotām jūtām mēs iegūstam Dieva spēku.” 1
Šis mazais teikums atstāja uz mani dziļu iespaidu. Ar vienotām jūtām mēs iegūstam Dieva spēku. Šī pasaule nav tāda, kādu es to vēlētos. Ir daudz kas tāds, ko es vēlētos ietekmēt un uzlabot. Atklāti sakot, ir liela pretestība tam, uz ko es ceru, un dažkārt es jūtos bezspēcīga. Pēdējā laikā esmu sev uzdevusi šādus jautājumus: „Kā es varētu labāk saprast apkārtējos cilvēkus? Kā es varu rast šo „vienotības sajūtu”, ja mēs visi esam tik dažādi? Kādam Dieva spēkam es varētu piekļūt, ja būtu mazliet vienotāka ar citiem?” Meklējot atbildes, esmu nonākusi pie trim ieteikumiem. Varbūt arī jums tie palīdzēs.
Esiet žēlastīgi
Jēkaba gr. 2:17 lasām: „Padomājiet par saviem brāļiem [un māsām] tāpat kā par sevi un esiet draudzīgi ar visiem un brīvi ar savu mantību, lai viņi būtu tikpat bagāti, kā jūs.” Aizvietosim vārdu mantība ar žēlastību — esiet brīvi ar savu žēlastību, lai viņi varētu būt tikpat bagāti, kā jūs.
Mēs bieži attiecinām mantību uz ēdienu vai naudu, bet, iespējams, ka mums visiem mūsu kalpošanā vairāk ir vajadzīga žēlastība.
Nesen mana Palīdzības biedrības prezidente sacīja: „Es … apsolu … jums, ka sargāšu jūsu reputāciju. … Es saskatīšu jūsos labāko. … Es nekad neteikšu par jums neko nejauku vai ko tādu, kas jūs neuzmundrinātu. Es lūdzu jūs darīt to pašu arī manā labā, jo, atklāti sakot, man ir ļoti bail jūs pievilt.”
Tajā 1842. gada jūnija dienā Džozefs Smits māsām sacīja:
„Kad cilvēki man izrāda kaut vismazāko laipnību vai mīlestību, ak, kāds tam ir spēks pār manu prātu. …
Jo vairāk mēs pietuvojamies mūsu Debesu Tēvam, jo vairāk mēs esam noskaņoti ar līdzjūtību raudzīties uz dvēselēm, kas iet bojā; mēs jūtam vēlēšanos pacelt tās uz saviem pleciem un atstāt viņu grēkus sev aiz muguras. [Mana runa attiecas uz] visu šo biedrību — ja jūs gribat, lai Dievs izrāda jums žēlastību, jums jāizrāda žēlastība citai pret citu.” 2
Šis padoms tika attiecināts uz Palīdzības biedrību. Netiesāsim un nesāpināsim cita citu ar saviem vārdiem. Rūpēsimies cita par citas reputāciju un izrādīsim žēlastības dāvanu. 3
Ieejiet ritmā
1936. gadā kāda mazāk zināma airētāju komanda no Vašingtonas Universitātes devās uz Vāciju, lai piedalītos Olimpiskajās spēlēs. Tas bija Lielās depresijas laikā. Tie bija strādnieku šķiras ģimeņu zēni, kuriem mazās kalnrūpniecības un kokmateriālu pilsētiņas ziedoja niecīgu naudas summu, lai viņi varētu doties uz Berlīni. Šķita, ka viņiem nav nekādu izredžu gūt panākumus, taču sacensību laikā kaut kas notika. Airētāju pasaulē to sauc par airēšanu vienā ritmā. Ieklausieties šajā aprakstā no grāmatas The Boys in the Boat (Zēni laivā):
„Dažreiz notiek kas tāds, ko ir grūti sasniegt un grūti aprakstīt. To sauc par ieiešanu ritmā. Tā notiek tikai tad, kad visi airē pilnīgā vienotībā un visas darbības ir sinhronas.
Airētājiem ir jāspēj iegrožot savu vēlmi pēc neatkarības un vienlaikus jāpaļaujas uz savām individuālajām spējām. Sacensībās neuzvar klonēti cilvēki. Labā komandā viens otru papildina — kāds vada procesu, kāds saglabā rezerves spēku, kāds iegulda lielāku enerģiju, kāds saglabā mieru. Nav tāda airētāja, kas būtu vērtīgāks par citu, katrs dod savu pienesumu, taču, ja viņi vēlas kopā airēt labi, katram ir jāpielāgojas citu vajadzībām un spējām — tam, kuram ir īsākas rokas, ir jāpastiepjas nedaudz vairāk uz priekšu, tam, kuram garākas rokas — nedaudz mazāk.
Atšķirības var kļūt par priekšrocību, nevis trūkumu. Tikai tad būs sajūta, ka laiva peld pati. Tikai tad līksmība pilnībā aizstāj sāpes. Labs „vēziens” ir gluži kā dzeja.” 4
Par spīti šķēršļiem šī komanda atrada pilnīgu saskaņu un uzvarēja. Olimpiskā zelta medaļa bija liels uzmundrinājums, taču vienotība, ko tajā dienā piedzīvoja katrs airētājs, bija svēts brīdis, kas palika viņu atmiņās uz mūžu.
Aizvāciet slikto atbilstoši tam, kā pieaugs labais
Jēkaba grāmatas 5. nodaļas skaudrajā alegorijā vīna dārza Kungs iestādīja labu koku labā zemē, bet tas laika gaitā kļuva samaitāts un deva rūgtus augļus. Vīna dārza Kungs astoņas reizes teica: „Mani sāpina tas, ka man ir jāzaudē šis koks.”
„Kalps sacīja vīna dārza Kungam: Saudzēsim to vēl mazliet! Un Kungs sacīja: Jā, es pasaudzēšu to vēl mazliet.” 5
Un tad seko norādījumi, kuri var tikt attiecināti uz visiem mums, kas cenšas sameklēt un atrast labu augli mūsu pašu mazajā vīna dārzā: „Jūs aizvāksiet sliktos atbilstoši tam, kā pieaugs labie.” 6
Vienotība tāpat vien nerodas, ir jāpieliek pūles. Tā var būt nekārtīga, dažreiz neparocīga un notiek pakāpeniski tam, kā mēs aizvācam slikto, — atbilstoši tam, kā pieaug labais.
Mēs nekad neesam vieni savos centienos radīt vienotību. Jēkaba 5. nodaļā tiek turpināts: „Kalpi gāja un strādāja visiem spēkiem, un vīna dārza kungs arī strādāja ar viņiem.” 7
Katrs no mums gūs dziļi sāpīgas pieredzes, — notikumus, kuriem nebūtu jānotiek. Tāpat katrs no mums dažādos brīžos pieļaus, ka lepnums un augstprātība bojās to augli, ko sevī nesam. Bet Jēzus Kristus ir mūsu Glābējs it visā. Viņa spēks sniedzas līdz pašiem mūsu dvēseles dziļumiem un ir pieejams, kad mēs Viņu piesaucam. Grēku un neveiksmju dēļ mēs visi lūdzam pēc žēlastības. Viņš dāsni to mums dāvā. Un Viņš aicina mūs, lai mēs dāvātu tādu pašu žēlastību un sapratni cits citam.
Jēzus tiešā veidā teica: „Esiet vienoti, un, ja jūs neesat vienoti, jūs neesat Mani.” 8 Bet, ja mēs esam vienoti — ja mēs spējam padalīties ar gabaliņu sava pīrāga vai pielāgot savus talantus tā, lai laiva varētu šūpoties pilnīgā vienotībā, — tad mēs esam Viņa. Un Viņš palīdzēs aizvākt slikto atbilstoši tam, kā pieaugs labais.
Pravietiskie apsolījumi
Iespējams, mēs vēl neesam tur, kur vēlamies būt, un mēs šobrīd neesam tur, kur mēs būsim. Es ticu, ka pārmaiņas, kuras mēs meklējam sevī un tajās grupās, pie kurām mēs piederam, mazāk nāks kādu ārēju apstākļu vadītas, bet vairāk pateicoties mūsu aktīvajiem centieniem katru dienu saprast citam citu. Kāpēc? Jo mēs veidojam Ciānu — ļaudis, kas ir „vienas sirds un viena prāta”. 9
Kā sievietēm, kas noslēgušas derības, mums ir liela ietekme. Mēs pielietojam šo ietekmi dažādās ikdienas situācijās, kad kopā ar draugu studējam, liekam gulēt bērnus, aprunājamies ar blakussēdētāju autobusā, kopā ar kolēģiem gatavojam prezentāciju. Mēs spējam kliedēt aizspriedumus un veicināt vienotību.
Palīdzības biedrība un Jauno sieviešu biedrība nav tikai stundiņas. Tās var būt arī neaizmirstamas pieredzes, kurās ļoti dažādas sievietes sanāk kopā vienā laivā un airē tik ilgi, līdz mēs visas sākam airēt vienā ritmā. Es ielūdzu jūs kļūt par daļu no šī kolektīvā spēka, kas maina pasauli uz labu. Mūsu derību aicinājums ir gādīgi kalpot, pacelt gurdenās rokas, atbalstīt grūtībās nonākušos uz savas muguras vai pacelt uz savām rokām, tos nesot. Nav grūti uzzināt, kas mums ir jādara, bet tas bieži vien ir pretrunā ar mūsu savtīgajām interesēm, un mums ir jāmēģina. Šīs Baznīcas sievietēm ir neierobežotas iespējas mainīt sabiedrību. Man ir pilnīga, garīga pārliecība, ka, tiecoties pēc vienotām jūtām, mēs saņemsim Dieva spēku, kas mūsu centienus padarīs pilnīgākus.
Kad Baznīca svinēja 1978. gadā saņemto atklāsmi attiecībā uz priesterību, prezidents Rasels M. Nelsons sniedza spēcīgu, pravietisku svētību: „Mana lūgšana un svētība, ko es atstāju visiem, kas klausās, — kaut mēs pārvarētu jebkādus aizspriedumus un staigātu taisnīgi kopā ar Dievu — un kopā cits ar citu — pilnīgā mierā un harmonijā.” 10
Kaut mēs pieņemtu šo pravietisko svētību un pielietotu mūsu individuālos un kolektīvos centienus, lai vairotu vienotību pasaulē. Es atstāju savu liecību ar Tā Kunga, Jēzus Kristus, pazemīgās, mūžīgās lūgšanas vārdiem: „Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos.” 11 Jēzus Kristus Vārdā, āmen.