Vispārējā konference
Acis, kas redz
Lejupielādes
Šī lapa (MP3)
Zemteksta piezīmes

Hide Footnotes

Tēma

Acis, kas redz

Caur Svētā Gara spēku Kristus mums palīdzēs saredzēt sevi un citus Viņa acīm.

Saredzēt Dieva roku

Man ļoti patīk stāsts Vecajā Derībā par kādu jaunu puisi, kurš kalpoja pravietim Elīsam. Kādā agrā rītā jaunietis pamodās, izgāja ārā un atklāja, ka pilsētu ir aplenkusi liela armija, kas vēlas viņus iznīcināt. Viņš aizskrēja pie Elīsas: „Ak vai, mans kungs! Ko nu darīsim?”

Elīsa atbildēja: „Nebīsties, jo to, kas ir ar mums, ir vairāk nekā to, kas ir pie viņiem.”

Elīsa zināja, ka jaunietim bija nepieciešams kas vairāk par mierinošu pārliecību; viņam vajadzēja vīziju. Tāpēc „Elīsa lūdza, … Kungs, … atver viņam acis, ka viņš var redzēt. Un Tas Kungs atvēra tā puiša acis, ka tas redzēja, un, lūk, kalns bija pilns ugunīgu zirgu un ratu visapkārt ap Elīsu.”1

Iespējams, ka pienāk brīži, kad jums, līdzīgi kā šim kalpam, ir grūti saskatīt, kā Dievs darbojas jūsu dzīvē, — brīži, kad jūs jūtaties aplenkti, — kad laicīgie pārbaudījumi nospiež jūs uz ceļiem. Gaidiet un paļaujieties uz Dievu un Viņa nolikto laiku, jo jūs no visas sirds varat uzticēties Viņa sirdij. Taču šeit slēpjas arī cita mācība. Manas mīļās māsas un brāļi, arī jūs varat lūgt, lai Tas Kungs atver jūsu acis un jūs varētu redzēt to, ko jūs parasti nepamanāt.

Redzēt sevi tā, kā mūs redz Dievs

Iespējams, ka vissvarīgākās lietas, kas mums ir skaidri jāsaredz, ir — kas ir Dievs un kas mēs patiesībā esam — debesu vecāku dēli un meitas ar „dievišķu dabu un mūžīgo sūtību”.2 Lūdziet Dievam atklāt jums šīs lietas, kā arī to, ko Viņš jūt pret jums. Jo vairāk jūs, līdz sirds dziļumiem, izpratīsiet savu patieso identitāti un mērķi, jo lielāku ietekmi tas atstās uz jūsu dzīvi.

Saredzēt citus

Izpratne par to, kā Dievs mūs redz, sagatavo mums ceļu, lai arī mēs citus saredzētu Viņa acīm. Žurnālists Deivids Brūkss teica: „Daudzas lielas problēmas mūsu sabiedrībā rodas no tā, ka cilvēki nejūtas pamanīti un iepazīti. … Ir kāda būtiska … īpašība, kas mums visiem ir jāuzlabo, un tā ir — dziļi ielūkoties citos un pašiem šādi tikt uzlūkotiem.”3

Jēzus Kristus rūpīgi uzlūko cilvēkus. Viņš redz cilvēkus, viņu vajadzības un to, par ko viņi var kļūt. Tur, kur citi redzēja zvejniekus, grēciniekus vai muitniekus, Jēzus redzēja mācekļus; kur citi redzēja vīru, kuru apsēduši nešķīsti gari, Jēzus ignorēja viņa ārēji redzamo postu, atzina šo cilvēku un dziedināja viņu.4

Pat mūsu aizņemtajā ikdienā mēs varam sekot Jēzus piemēram un pamanīt cilvēkus — pamanīt viņu vajadzības, ticību, grūtības un to, par ko viņi var kļūt.5

Kad es lūdzu To Kungu, lai Viņš atvērtu manas acis un es redzētu to, ko parasti neredzu, es bieži sev uzdodu divus jautājumus un pievēršu uzmanību saņemtajiem iespaidiem: „Ko es daru, ko man vajadzētu pārtraukt darīt?” un „Ko es nedaru, ko man vajadzētu sākt darīt?”6

Pirms vairākiem mēnešiem, Svētā Vakarēdiena laikā, es uzdevu sev šos jautājumus un biju pārsteigta par gūtajiem iespaidiem. „Pārstāj skatīties savā telefonā, kad tu stāvi rindās.” Skatīšanās telefonā laikā, kad es stāvu rindās, bija kļuvusi gandrīz automātiska; es atklāju, ka tas ir piemērots laiks, lai paveiktu daudzus uzdevumus, izlasītu e-pastus, apskatītu ziņu virsrakstus vai sociālo tīklu ierakstus.

Nākamajā rītā man veikalā nācās gaidīt garā rindā. Es izņēmu savu telefonu un tad atcerējos par atziņu, ko biju saņēmusi. Es noliku telefonu un apskatījos apkārt. Es ieraudzīju kādu pavecāku kungu, kurš stāvēja rindā pirms manis. Viņa iepirkumu ratiņi bija tukši, izņemot dažas kaķu barības bundžiņas. Es jutos mazliet neveikli, bet es pateicu kaut ko patiešām gudru: „Es redzu, ka jums ir kaķis.” Viņš teica, ka tuvojas vētra un ka viņš nevēlas palikt bez kaķu barības. Mēs nedaudz parunājām, un tad viņš pret mani pagriezās un teica: „Ziniet, es nevienam to neesmu teicis, bet šodien ir mana dzimšanas diena.” Mana sirds izkusa. Es viņam novēlēju daudz laimes dzimšanas dienā un klusībā pie sevis pateicos Dievam, ka es nebiju iegrimusi telefonā un nepalaidu garām iespēju patiesi saredzēt un parunāt ar kādu cilvēku, kuram tas bija nepieciešams.

Es patiešām nevēlos līdzināties priesterim vai levītam, kurš devās ceļā uz Jēriku, — kurš redzēja un pagāja garām.7 Bet es domāju, ka es bieži vien viņiem līdzinos.

Saredzēt Dieva uzdevumu, ko Viņš man ir paredzējis

Es nesen apguvu vērtīgu mācību no kādas jaunas sievietes, vārdā Rozlina, par rūpīgu ielūkošanos citos.

Šajā stāstā ar mani dalījās mana draudzene, kura jutās sagrauta, jo viņas vīrs, ar kuru viņa bija precējusies 20 gadus, izvācās no mājām. Tā kā viņas bērni pavadīja laiku te pie viena, te otra vecāka, doma par baznīcas apmeklēšanu vienai viņai šķita biedējoša. Viņa stāstīja:

„Baznīcā, kurā ģimenei ir ārkārtīgi liela nozīme, sēdēt vienai var būt sāpīgi. Tajā svētdienā es devos uz baznīcu, lūdzot Dievu, lai neviens mani neuzrunātu. Es tik tikko turēju sevi rokās un teju grasījos raudāt. Es apsēdos savā ierastajā vietā, cerot, ka neviens nepamanīs, cik tukšs izskatās sols.

Kāda jauniete no mūsu bīskapijas pret mani pagriezās un uz mani paskatījās. Es izlikos, ka smaidu. Arī viņa pasmaidīja. Es varēju saskatīt raizes viņas sejā. Es klusībā lūdzu, lai viņa nenāktu ar mani runāt — es nevarēju pateikt neko pozitīvu un zināju, ka varu apraudāties. Es turpināju skatīties savā klēpī un izvairījos no acu kontakta.

Turpmākās stundas laikā es pamanīju, ka viņa laiku pa laikam uz mani paskatās. Tiklīdz dievkalpojums bija beidzies, viņa taisnā ceļā devās pie manis. „Sveika, Rozlina,” es nočukstēju. Viņa mani apķēra un teica: „Māsa Smita, es redzu, ka tev šodien nav laba diena. Man ļoti žēl. Es tevi mīlu.” Kā jau es paredzēju, no manām acīm sāka plūst asaras, kad viņa mani atkal apskāva. Taču, kad es devos projām, es pie sevis nodomāju: „Varbūt es tomēr to varu.”

Šī jaukā sešpadsmitgadīgā meitene, kura bija vairāk nekā divreiz jaunāka par mani, turpmākā gada laikā mani katru svētdienu apskāva un pajautāja: „Kā tev iet?” Tas ļoti mainīja manu attieksmi par baznīcas apmeklēšanu. Patiesībā es sāku paļauties uz šiem apskāvieniem. Kāds mani bija pamanījis. Kāds zināja, ka es tur esmu. Kādam es rūpēju.

Tāpat kā ar visām dāvanām, ko Tēvs tik labprātīgi piedāvā, rūpīga ielūkošanās citos prasa, lai mēs Viņam lūgtu un tad rīkotos. Lūdziet, lai jūs redzētu citus tā, kā Viņš — kā Viņa patiesos dēlus un meitas, kuriem ir bezgalīgs un dievišķs potenciāls. Tad rīkojieties, mīlot, kalpojot un apliecinot viņu vērtību un potenciālu, saskaņā ar saņemto pamudinājumu. Ja tas kļūs par mūsu dzīves ieradumu, mēs atklāsim, ka kļūstam par „patiesiem … Jēzus Kristus sekotājiem”.8 Citi spēs uzticēt savu sirdi mūsējai. Un šādi dzīvojot, mēs atklāsim arī paši savu patieso identitāti un mērķi.

Mana draudzene pastāstīja par vēl vienu pieredzi, ko viņa guva, vienatnē sēžot tajā pašā tukšajā solā un domājot, vai 20 gadu ilgās pūles mājās dzīvot pēc evaņģēlija nav bijušas veltīgas. Viņai vajadzēja ko vairāk par mierinošu pārliecību; viņai vajadzēja vīziju. Viņa sajuta, kā viņas sirdi caururbj jautājums: „Kāpēc tu darīji šīs lietas? Vai tu tās darīji, lai gūtu atlīdzību, citu uzslavas vai vēlamo rezultātu?” Viņa mirkli padomāja, iedziļinājās sevī un tad droši atbildēja: „Es to darīju, jo mīlu Glābēju. Un es mīlu Viņa evaņģēliju.” Tas Kungs atvēra viņas acis, lai palīdzētu viņai saredzēt. Šī vienkāršā, bet spēcīgā vīzijas maiņa viņai palīdzēja turpināt dzīvot ar ticību Kristum, neskatoties uz viņas apstākļiem.

Es liecinu, ka Jēzus Kristus mūs mīl un var dot mums acis, lai redzētu, — pat tad, kad tas ir grūti, pat tad, kad esam noguruši, pat tad, kad esam vientuļi, un pat tad, kad rezultāts nav tāds, uz kādu cerējām. Viņš mūs svētīs ar Savu labvēlību un palielinās mūsu spējas. Caur Svētā Gara spēku Kristus mums palīdzēs saredzēt sevi un saredzēt citus Viņa acīm. Ar Viņa palīdzību mēs varam saprast, kas ir pats nepieciešamākais. Mēs varam sākt saskatīt Tā Kunga roku darbojamies caur vienkāršām lietām mūsu dzīvē — mēs varam sākt saredzēt vairāk.

Un tad, tajā lieliskajā dienā, „kad Viņš parādīsies, mēs bū[sim] līdzīgi Viņam, jo mēs redzēsim Viņu, kāds Viņš ir; es lūdzu, lai mums būtu šī cerība”,9 Jēzus Kristus Vārdā, āmen.