Ilgtspējīga sabiedrība
Ja pietiekami daudz mūsu un pietiekami daudz mūsu kaimiņu centīsies vadīt savu dzīvi saskaņā ar Dieva patiesību, katrā sabiedrībā nepieciešamās morālās vērtības ies vairumā.
Cik gan brīnišķīgs koris dziedāja par brīnišķīgo Glābēju.
2015. gadā Apvienoto Nāciju Organizācija pieņēma tā saukto „Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam”. Tā tika raksturota kā „kopīgs miera un labklājības plāns cilvēkiem un planētai tagad un nākotnē”. Šajā „Ilgtspējīgas attīstības programmā” ir ietverti 17 mērķi, kas ir jāsasniedz līdz 2030. gadam, piemēram: nabadzības un bada izskaušana, kvalitatīva izglītība, dzimumu līdztiesība, tīra ūdens un sanitārijas pieejamība, kā arī cienīga darba nodrošināšana.1
Ilgtspējīgas attīstības koncepcija ir interesanta un svarīga. Taču vēl aktuālāks ir jautājums ar plašāku skatījumu par ilgtspējīgu sabiedrību. Kādi ir plaukstošas sabiedrības pamatprincipi, kas veicina laimi, progresu, mieru un labklājību tās locekļu vidū? Svētajos Rakstos ir aprakstītas vismaz divas šādas plaukstošas sabiedrības. Ko mēs no tām varam mācīties?
Sendienās diženais patriarhs un pravietis Ēnohs sludināja par taisnīgumu un „uzcēla pilsētu, kas tika nosaukta par Svēto Pilsētu, patiesi Ciānu”.2 Ir rakstīts, ka „Tas Kungs sauca savus ļaudis par Ciānu, tāpēc ka viņi bija vienas sirds un viena prāta, un dzīvoja taisnībā; un tur nebija nabagu starp tiem”.3
„Un Tas Kungs svētīja zemi, un viņi tika svētīti kalnos un augstās vietās un plauka.”4
Pirmā un otrā gadsimta tautas rietumu puslodē, kas pazīstamas kā nefijieši un lamanieši, ir vēl viens izcils plaukstošas sabiedrības piemērs. Sekojot augšāmceltā Glābēja ievērojamajai kalpošanai viņu vidū, „viņi sekoja tām pavēlēm, ko tie bija saņēmuši no sava Kunga un sava Dieva, turpinādami gavēt un lūgt, un sanākt bieži kopā, lai lūgtu un uzklausītu Tā Kunga vārdu. …
Un nebija nedz skaudības, nedz strīdu, nedz nekārtību, nedz netiklības, nedz melu, nedz slepkavību, nedz jebkāda veida izlaidības; un noteikti nevarēja būt laimīgāku ļaužu starp visiem ļaudīm, kas bija tikuši radīti ar Dieva roku.”5
Sabiedrības šajos divos piemēros tika debesu svētību uzturētas, kas izrietēja no viņu priekšzīmīgās uzticības diviem augstākajiem baušļiem: „Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta,” un „tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu”.6 Viņi bija uzticīgi Dievam savā personīgajā dzīvē un viņi rūpējās par cits cita fizisko un garīgo labklājību. Mācības un Derību vārdiem sakot, šajās sabiedrībās „katrs cilvēks meklē[ja] labumu savam tuvākam un darī[ja] visu ar aci, vērstu tikai uz Dieva godību”.7
Diemžēl, kā elders Kventins L. Kuks šorīt minēja, šī ideālā sabiedrība, kas aprakstīta Mormona Grāmatas 4. Nefija grāmatā, nepastāvēja ilgāk par diviem gadsimtiem. Ilgtspējība nav garantēta, un plaukstoša sabiedrība ar laiku var ciest neveiksmi, ja tā pārstāj dzīvot saskaņā ar galvenajām vērtībām, kas uztur mieru un labklājību. Šajā gadījumā cilvēki, pakļaujoties velna kārdinājumiem, „sāka dalīties šķirās; un tie sāka veidot baznīcas sev, lai gūtu peļņu, un sāka noliegt patieso Kristus baznīcu”.8
„Un notika, kad trīs simti gadu bija pagājuši, gan Nefija, gan lamaniešu ļaudis bija kļuvuši ārkārtīgi ļauni, līdzīgi cits citam.”9
Līdz nākamā gadsimta beigām miljoniem cilvēku bija gājuši bojā iznīcinošā karā, un viņu kādreiz saticīgā tauta pārvērtās karojošās ciltīs.
Gremdējoties pārdomās par šīm un citām reiz plaukstošām sabiedrībām, kas izveidojās vēlāk, es droši varu teikt, ka tad, kad cilvēki vairs neizjūt atbildību pret Dievu un sāk paļauties uz „miesas atbalstu”, piezogas nelaime. Paļauties uz miesas atbalstu nozīmē ignorēt cilvēktiesību un cilvēciskās cieņas dievišķo Autoru un piešķirt augstāko prioritāti bagātībām, varai un pasaules slavai (bieži vien izsmejot un vajājot tos, kuri ievēro citādākus standartus). Tikmēr ilgtspējīgu sabiedrību locekļi tiecas, kā teica ķēniņš Benjamīns, „pieaug[t] atziņā par Tā, kas [viņus] radījis, godību jeb atziņā par to, kas ir taisnīgs un patiess”.10
Ģimenes un reliģijas institūcijām ir bijusi izšķiroša nozīme, sniedzot gan indivīdiem, gan kopienām vērtības, kas stiprina ilgtspējīgu sabiedrību. Šīs vērtības, kas sakņojas Svētajos Rakstos, citu starpā ietver godprātību, pienākumu un atbildību, līdzjūtību, laulību un uzticību laulībā, cieņu pret citiem un citu īpašumu, kalpošanu, kā arī nepieciešamību strādāt un cieņpilnu attieksmi pret darbu.
Žurnāla „Large” redaktors Džerards Beikers šī gada sākumā uzrakstīja sleju žurnālā Wall Street Journal, godinot savu tēvu Frederiku Beikeru viņa simtajā dzimšanas dienā. Beikers prātoja par tēva ilgmūžības iemesliem, taču pēc tam uzrakstīja šīs atziņas:
„Kaut arī mēs visi vēlamies uzzināt garas dzīves noslēpumu, es bieži domāju, ka būtu labāk vairāk laika veltīt tam, lai saprastu, kas dzīvi padara labu, neatkarīgi no laika, kas mums ir piešķirts. Attiecībā uz šo, es esmu pārliecināts, ka zinu sava tēva noslēpumu.
Viņš uzauga laikā, kad dzīvi galvenokārt raksturoja pienākums, nevis tiesības; sociālie pienākumi, nevis personīgās privilēģijas. Galvenais motivējošais princips visa viņa gadsimta laikā ir bijusi pienākuma apziņa — pret ģimeni, Dievu un valsti.
Laikmetā, kurā dominē sašķeltas un sagrautas ģimenes, mans tēvs 46 gadus ir bijis uzticīgs vīrs savai sievai un ir bijis atbildīgs tēvs sešiem bērniem. Kad mani vecāki piedzīvoja neiedomājamu traģēdiju — bērna zaudēšanu —, viņš bija tik klātesošs un atbalstošs, kā vēl nekad. …
Un laikmetā, kad reliģija kļūst par arvien lielāku dīvainību, mans tēvs ir bijis patiess, uzticīgs katolis, kurš nešaubīgi tic Kristus solījumiem. Patiesi, es dažreiz domāju, ka viņš ir nodzīvojis tik ilgi tāpēc, ka viņš ir gatavāks mirt, nekā jebkurš, ko es jebkad esmu pazinis.
Es esmu bijis veiksmīgs — svētīts ar labu izglītību, brīnišķīgu ģimeni un dažiem pasaulīgiem panākumiem, ko nebiju pelnījis. Taču, lai arī cik lepns un pateicīgs es jūtos, to aizēno lepnums un pateicība par cilvēku, kurš bez liekām emocijām vai drāmām, bez gaidām uz atlīdzību vai pat atzinību nu jau gadsimtu dzīvo, pildot vienkāršus pienākumus un saistības, un galu galā izjūt prieku par tikumīgu dzīvi.”11
Ir redzams, ka reliģijas un reliģiskās ticības nozīmīgums pēdējos gados daudzās tautās ir mazinājies. Arvien vairāk cilvēku uzskata, ka ticība un uzticība Dievam mūsdienu pasaulē nav vajadzīga, lai cilvēki vai sabiedrība būtu morāli taisnīga.12 Es domāju, ka mēs visi piekritīsim, ka tie, kuriem nav reliģiskās pārliecības, var būt un bieži vien ir labi, tikumīgi cilvēki. Taču mēs nevaram piekrist, ka tas notiek bez dievišķas ietekmes. Es runāju par Kristus gaismu. Glābējs paziņoja: „Es esmu patiesā gaisma, kas apgaismo katru cilvēku, kurš nāk pasaulē.”13 Vai nu viņi to apzinās, vai ne, katrs vīrietis, sieviete un bērns katrā ticībā, vietā un laikā ir piepildīts ar Kristus gaismu un tāpēc var atšķirt pareizo no nepareizā, ko mēs bieži saucam par sirdsapziņu.14
Tomēr, kad sekularizācija atdala personīgo un pilsonisko tikumu no atbildības sajūtas pret Dievu, tā atšķeļ augu no saknēm. Nepietiks tikai ar paļaušanos uz kultūru un tradīcijām, lai sabiedrībā uzturētu tikumību. Ja cilvēkam nav augstāka dieva par viņu pašu un viņš nemeklē lielāku labumu par paša tieksmju un vēlmju apmierināšanu, rezultāti būs skaidri redzami noteiktā laikā.
Sabiedrība, kurā, piemēram, individuāla piekrišana ir vienīgais seksuālo attiecību ierobežojums, ir pagrimusi sabiedrība. Laulības pārkāpšana, neķītrība, ārpuslaulības dzemdības15 un plānveida aborts ir tikai daži no rūgtajiem augļiem, kas izaug no notiekošās seksuālās revolūcijas. Tālākās sekas, kas darbojas pret veselīgas sabiedrības ilgtspēju, ir tas, ka arvien vairāk bērnu aug nabadzībā un bez tēvu pozitīvās ietekmes dažkārt vairāku paaudžu garumā, sievietēm uzņemoties atbildību, kas būtu jāuzņemas kopīgi, un bērni gūst nepilnīgu izglītību, kamēr skolām, tāpat kā citām institūcijām, ir uzdots kompensēt mājās pieļautās kļūdas.16 Šīm sociālajām patoloģijām var pievienot neskaitāmos individuālos sirdssāpju un izmisuma gadījumus — garīgo un emocionālo iznīcību, kas piemeklē gan vainīgos, gan nevainīgos.
Nefijs paziņoja:
„Jā, ak vai tam, kas klausa cilvēku priekšrakstiem un noliedz Dieva spēku un Svētā Gara dāvanu! …
… Ak vai visiem tiem, kas trīc un ir dusmīgi dēļ Dieva patiesības!”17
Turpretī mūsu priecīgais vēstījums mūsu bērniem un visai cilvēcei ir tāds, ka „Dieva patiesība” norāda uz labāku ceļu vai, kā Pāvils teica, uz „pārāku ceļu”18 — ceļu uz personīgu laimi un sabiedrības labklājību tagad un uz mūžīgu mieru un prieku mūžībā.
Dieva patiesība ir galvenie principi, kas ir Viņa laimes ieceres pamatā, ko Viņš ir radījis Saviem bērniem. Šie principi ir šādi: Dievs dzīvo; Viņš ir mūsu garu Debesu Tēvs; kā savas mīlestības izpausmi Viņš mums ir devis baušļus, kas noved pie prieka pilnības un dzīves ar Viņu; Jēzus Kristus ir Dieva Dēls un mūsu Pestītājs; Viņš cieta un nomira, lai izpirktu grēkus, ar nosacījumu, ka mēs tos nožēlosim; Viņš augšāmcēlās no miroņiem, īstenojot visas cilvēces augšāmcelšanos; mēs visi stāvēsim Viņa priekšā, lai tiktu tiesāti, kas nozīmē, ka mēs atskaitīsimies par savu dzīvi.19
Deviņus gadus pēc tā sauktās „soģu valdīšanas” Mormona Grāmatā pravietis Alma atkāpās no galvenā soģa amata, lai visu savu laiku veltītu Baznīcas vadīšanai. Viņa mērķis bija vērsties pret lepnību, vajāšanu un alkatību, kas pieauga cilvēku un īpaši Baznīcas locekļu vidū.20 Saskaņā ar eldera Stīvena D. Nadaulda novērojumiem, „[Almas] iedvesmotais lēmums bija nevis pavadīt vairāk laika, cenšoties pieņemt un ieviest vairāk noteikumu, lai labotu savas tautas uzvedību, bet gan runāt ar viņiem par Dieva vārdu, mācīt doktrīnu un palīdzēt viņiem izprast izpirkšanas ieceri, kas liktu viņiem mainīt savu uzvedību”.21
Kā kaimiņi un līdzpilsoņi, mēs varam daudz darīt, lai veicinātu tās sabiedrības ilgtspēju un panākumus, kurā dzīvojam, un mūsu pamatīgākā un ilgstošākā kalpošana noteikti būs mācīt un dzīvot saskaņā ar patiesību, kas ietverta Dieva dižajā pestīšanas iecerē. Kā teikts garīgās dziesmas vārdos:
Ar mūsu tēvu ticību mēs mīlēsim
Gan draugus, gan ienaidniekus visos savos strīdos,
Un ticību šo ar mīlestību sludināsim,
Ar laipniem vārdiem un tikumīgu dzīvi.22
Ja pietiekami daudz mūsu un pietiekami daudz mūsu kaimiņu centīsies pieņemt lēmumus un vadīt savu dzīvi saskaņā ar Dieva patiesību, katrā sabiedrībā nepieciešamās morālās vērtības ies vairumā.
Savā mīlestībā mūsu Debesu Tēvs atdeva Savu Vienpiedzimušo Dēlu Jēzu Kristu, lai mēs varētu iegūt mūžīgo dzīvību.23
„[Jēzus Kristus] nedara neko, kā vien to, kas nāk par labu pasaulei; jo Viņš mīl pasauli pat tā, ka atdod Savu paša dzīvību, lai Viņš varētu visus cilvēkus vilkt pie sevis. Tāpēc nav neviena, kam Viņš pavēlētu nesaņemt Viņa glābšanu.
Lūk, vai Viņš ir saucis uz kādu, sakot: Atkāpies no Manis? Lūk, es saku jums: Nē!; bet Viņš saka: Nāciet šurp pie manis visi jūs, zemes gali, pērciet pienu un medu bez naudas un bez maksas.”24
Šo mēs paziņojam „sirsnīgā svētsvinībā, lēnprātības garā”25 un Jēzus Kristus Vārdā, āmen.