Vispārējā konference
Bagātīgi atbalstīti no Tā Kunga
Lejupielādes
Šī lapa (MP3)
Zemteksta piezīmes

Hide Footnotes

Tēma

Bagātīgi atbalstīti no Tā Kunga

Grūtību un vilšanās brīži nemaina to, ka Tas Kungs labvēlīgi noraugās uz mums ar Savu gādīgo skatu, mūs svētot.

Kādu dienu, pirms daudziem gadiem, kad kā jauni misionāri strādājām mazā draudzē mazajā Amami Ošima salā, Japānā, mēs ar pārinieku bijām sajūsmināti, uzzinot, ka Āziju apmeklēs prezidents Spensers V. Kimbals un ka visi Baznīcas locekļi un misionāri no Japānas tiek aicināti uz Tokiju, lai uzklausītu pravieti reģiona konferencē. Kopā ar draudzes locekļiem un pārinieku jūsmīgi sākām plānot konferences apmeklējumu, kas prasītu 12 stundu ilgu braucienu ar kuģi pāri Austrumķīnas jūrai uz Japānas kontinentālo daļu un 15 stundu braucienu vilcienā līdz Tokijai. Taču par nožēlu tam nebija lemts piepildīties. Mēs saņēmām ziņu no misijas prezidenta, ka lielā attāluma un laika patēriņa dēļ mēs ar pārinieku nevarēsim apmeklēt Tokijā notiekošo konferenci.

Kamēr mūsu mazās draudzes locekļi devās uz Tokiju, mēs palikām uz salas. Turpmākās dienas šķita klusas un tukšas. Palikuši vieni, mēs mazajā dievnamā noturējām Svētā Vakarēdiena sanāksmi, kamēr pārējie pēdējo dienu svētie un misionāri no Japānas piedalījās konferencē.

Mana vilšanās izjūta pastiprinājās, pat priekpilni klausoties, kā draudzes locekļi, kuri pēc dažām dienām atgriezās no konferences, paziņo, ka prezidents Kimbals ir paziņojis par templi Tokijā. Sajūsmas pārņemti, viņi stāstīja par sava sapņa piepildījumu. Viņi aprakstīja to, kā, dzirdot paziņojumu par tempļa celtniecību, Baznīcas locekļi un misionāri neesot spējuši savaldīt savu prieku un impulsīvi metušies aplaudēt.

Gadi ir aizritējuši, taču es joprojām atceros vilšanos par to, ka nevarēju piedalīties tajā vēsturiskajā sanāksmē.

Pēdējo mēnešu laikā es esmu prātojis par minēto pieredzi, skatoties, kā citi saskaras ar vilšanos un bēdām, kas ir daudz lielākas un dziļākas par to, ko es pieredzēju, būdams jauns misionārs, un kura ir radusies Covid-19 pandēmijas dēļ.

Šī gada sākumā, pandēmijai pieņemoties spēkā, Augstākais prezidijs solīja, ka „Baznīca un tās locekļi uzticīgi apliecinās savu apņemšanos — būt par krietniem pilsoņiem un krietniem kaimiņiem —”1 un „izturēsies ļoti piesardzīgi”.2 Līdz ar to mēs pieredzējām Baznīcas sanāksmju apturēšanu visā pasaulē, vairāk nekā puses Baznīcas misionāru atgriešanos savās dzimtajās valstīs un visu tempļu slēgšanu visā Baznīcā. Tūkstoši no jums bija gatavojušies doties uz templi, lai piedalītos personīgajos priekšrakstos, tostarp tempļa saistīšanas rituālos. Citi jūsu vidū ir pirmslaicīgi beiguši savu kalpošanu misijā, uz laiku tikuši atsaukti vai saņēmuši jaunus norīkojumus.

Šajā laika periodā valdību un izglītības iestāžu vadītāji ir aizvēruši skolas, līdz ar to mainot ierasto izlaidumu kārtību un piespiedu kārtā atceļot sporta, sociālās, kultūras un izglītības norises un aktivitātes. Daudzi no jums bija gatavojušies pasākumiem, kas netika apmeklēti, priekšnesumiem, kas tā arī neizskanēja, un sporta sezonai, kura netika izspēlēta.

Vēl sāpinošākas ir domas par tām ģimenēm, kuras šajā laika periodā ir zaudējušas savus mīļos; vairums nevarēja noturēt bēru ceremonijas vai citas mīlošas sanākšanas, kā tas bija iecerēts.

Īsumā sakot, daudzi, daudzi no jums ir saskārušies ar sirdi plosošu vilšanos, bēdām un mazdūšību. Tad kā lai mēs tiekam dziedināti, izturam to un virzāmies uz priekšu, kad viss šķiet tik „salauzts”?

Pravietis Nefijs sāka gravēt uz mazajām plāksnēm, būdams pieaudzis vīrietis. Atskatoties uz savu dzīvi un kalpošanu, viņš pašā pirmajā Mormona Grāmatas pantā ir dalījies būtiskās pārdomās. Šajā pantā ietverts svarīgs princips, kas mums mūsu dienās jāņem vērā. Pēc labi zināmajiem vārdiem: „Es, Nefijs, dzimis no krietniem vecākiem, …” viņš raksta, „un piedzīvojis daudz moku sava mūža laikā, tomēr [ticis] bagātīgi atbalstīts no Tā Kunga visā savā mūžā.”3

Būdami Mormona Grāmatas studenti, mēs labi zinām par tām daudzajām mokām, ko Nefijs šeit piemin. Tomēr, pieminot sava mūža laikā pieredzētās mokas, Nefijs atklāj arī savu evaņģēlija skatījumu, norādot, ka ir ticis bagātīgi atbalstīts no Tā Kunga visā savā mūžā. Grūtību un vilšanās brīži nemaina to, ka Tas Kungs labvēlīgi noraugās uz mums ar Savu gādīgo skatu, mūs svētot.

Mēs ar Lesu nesen virtuāli tikāmies ar aptuveni 600 misionāriem Austrālijā, lielākajai daļai no viņiem bija noteikti kādi ierobežojumi saistībā ar Covid-19, un daudzi strādāja no sava dzīvokļa. Kopā mēs runājām par cilvēkiem no Jaunās Derības, Mormona Grāmatas un Mācības un Derībām, kurus Tas Kungs svētīja, lai viņi savās likstās spētu paveikt varenus darbus. Viņus visus daudz vairāk raksturoja tas, uz ko viņi ar Tā Kunga palīdzību bija spējīgi, nekā tas, ko viņi nespēja paveikt, jo bija ieslodzījumā vai saskārās ar ierobežojumiem.

Mēs lasām par Pāvilu un Sīlu, kuri, būdami ieslodzīti siekstā, lūdza, dziedāja, mācīja, liecināja un pat kristīja cietumsargu.4

Un vēlreiz par Pāvilu Romā, kurš, atrodoties divus gadus mājas arestā, nepārtraukti „[skaidroja un liecināja par] Dieva valstību”,5 „mācīdams par [to, kas attiecas uz To] Kungu, Jēzu Kristu”.6

Par Nefiju un Lehiju, Helamana dēliem, kuri pēc rupjas apiešanās un ieslodzījuma tika ieskauti sargājošās uguns liesmās, kamēr Tā Kunga mierīgā, nevainojami maigā „balss … iedūrās [viņu gūstītājiem] pašā dvēselē”.7

Par Almu un Amuleku Amonihā, kuri uzgāja daudzus, kas tiem ticēja un sāka „nožēlot grēkus un pētīt Svētos Rakstus”,8 kaut arī paši tolaik tika izsmieti un turēti bez ēdiena, ūdens un drēbēm, būdami saistīti un ieslodzīti cietumā.9

Un, visbeidzot, par Džozefu Smitu, kurš mokoši cieta Libertī cietumā, jūtoties pamests un aizmirsts, un tad izdzirdēja Tā Kunga vārdus: „Tas … nāks tev par labu,”10 un „Dievs būs ar tevi mūžīgi mūžos”.11

Katrs no viņiem saprata to, ko zināja Nefijs: lai arī viņi bija pieredzējuši daudz ciešanu savās dzīves dienās, viņi bija bagātīgi atbalstīti no Tā Kunga.

Arī mēs kā individuāli Baznīcas locekļi un Baznīca kopumā varam vilkt paralēles ar to, kā mēs esam tikuši bagātīgi svētīti no Tā Kunga šajā grūtību periodā, ar ko mēs esam saskārušies vairākus pēdējos mēnešus. Kamēr es minēšu šos piemērus, ļaujiet, lai tie stiprina arī jūsu liecību par mūsu pašreizējā pravieša gaišredzību, kurš ir sagatavojis mūs, ieviešot konkrētas izmaiņas, kad par pandēmiju vēl nebija ne mazākās nojausmas, lai mēs spētu pārvarēt šī brīža grūtības.

Pirmkārt: pāriešana uz ģimenē balstītu un Baznīcas atbalstītu modeli.

Pirms diviem gadiem prezidents Rasels M. Nelsons teica: „Mēs esam pieraduši domāt par „Baznīcu” kā par procesu, kas norisinās mūsu dievnamos, tiekot atbalstīts arī ģimenes dzīvē. Šo skatījumu ir nepieciešams mainīt. … Tai jābūt mājās balstītai Baznīcai, ko atbalsta mūsu Baznīcas ēkās notiekošais.”12 Cik pravietiskas izmaiņas! Ģimenē balstītā evaņģēlija apguve ir tikusi ieviesta praksē, uz laiku slēdzot dievnamus. Kaut arī pasaule sāk atgriezties ierastajā ritmā un mēs atgriežamies lūgšanu zālēs, mēs vēlamies saglabāt mūsu ģimenē balstītos evaņģēlija studiju un apguves modeļus, kas tika ieviesti pandēmijas laikā.

Otrais piemērs bagātīgajam atbalstam no Tā Kunga ir atklāsme par kalpošanu norīkojumos vēl augstākā un svētākā veidā.

2018. gadā prezidents Nelsons ieviesa kalpošanu norīkojumos, veicot izmaiņas „tajā, kā mums citam par citu jāgādā”.13 Pandēmija ir pavērusi neskaitāmas iespējas — pilnveidot mūsu iemaņas kalpošanā norīkojumos. Kalpojošie brāļi un māsas, jaunās sievietes un jaunie vīrieši, un pārējie ir snieguši palīdzību, gādājot par sazināšanos, sarunām, pagalmu uzkopšanu, maltītēm, ar tehnoloģiju starpniecību sūtītiem ziņojumiem un Svētā Vakarēdiena priekšrakstu, svētīdami grūtībās nonākušos. Arī pati Baznīca kopumā pandēmijas laikā ir kalpojusi apkārtējiem, izsniedzot vēl nepieredzētu produktu daudzumu labdarības virtuvēm, bezpajumtnieku patversmēm un imigrantu atbalsta centriem, kā arī īstenojot projektus pasaules skaudrāko bada problēmu risināšanai. Palīdzības biedrības māsas ar savām ģimenēm ir atsaukušās aicinājumam, izgatavojot miljoniem sejas masku veselības aprūpes speciālistiem.

Pēdējais piemērs tam, ka esam svētīti ciešanu laikā, ir pastiprināta prieka sajušana par tempļa priekšrakstu atsākšanu.

To vislabāk ilustrēs kāds stāsts. Kad māsa Keitlīna Palmere pagājušā gada aprīlī saņēma savu misijas aicinājumu, viņa bija sajūsmā, ka tiek aicināta par misionāri, taču tikpat būtiska un īpaša viņai šķita arī iespēja — doties uz templi, lai saņemtu savu endaumentu un stātos svētās derībās. Drīz pēc tam, kad viņa bija pieteikusies savam endaumentam, tika paziņots, ka pasaules mēroga pandēmijas dēļ visi tempļi uz laiku tiek slēgti. Saņēmusi šo apbēdinošo informāciju, viņa uzzināja arī to, ka misionāru apmācību centru (MTC) viņai nāksies apmeklēt virtuāli, no savām mājām. Par spīti vilšanās izjūtai, Keitlīna pievērsās moža gara uzturēšanai.

Turpmākajos mēnešos māsa Palmere nezaudēja cerību uz tempļa apmeklējumu. Viņas ģimene gavēja un lūdza par to, kaut tempļi tiktu atvērti pirms viņas aizbraukšanas. Uzsākot savus MTC mājmācības rītus, Keitlīna bieži vien vaicāja: „Vai šodien būs tā diena, kad notiks brīnums un tempļi atkal tiks atvērti?”

10. augustā Augstākais prezidijs paziņoja, ka Keitlīnai tuvākais templis tiks atvērts personīgo priekšrakstu veikšanai tieši tanī dienā, kad agri no rīta bija ieplānots viņas lidojums uz misiju. Viņa nevarēja apmeklēt templi un paspēt uz savu reisu. Kaut arī bez lielām cerībām, viņas ģimene sazinājās ar tempļa prezidentu Maiklu Velingu, lai noskaidrotu, vai pastāv kāda iespēja, kā varētu īstenoties brīnums, par kuru viņi bija lūguši. Uz viņu gavēni un lūgšanām tika atbildēts!

Divos no rīta, vairākas stundas pirms lidojuma, līdz asarām saviļņoto māsu Palmeri un viņas ģimeni pie tempļa durvīm sagaidīja smaidošais tempļa prezidents, sakot: „Labrīt, Palmeru ģimene! Laipni aicināti templī!” Kad tempļa endauments bija noslēdzies, viņi tika mudināti steigšus doties projām, jo pie tempļa durvīm jau gaidīja nākamā ģimene. Viņi nekavējoties devās uz lidostu, ierazdamies tieši laikā, lai māsa paspētu aizlidot uz savu misiju.

Tempļa priekšraksti, kuru mums vairākus mēnešus trūka, šķiet vēl jaukāki, nekā iepriekš iedomājāmies, tempļiem visā pasaulē pakāpeniski atveroties.

Es noslēgšu, lūdzot, lai jūs ieklausītos uzmundrinošajos, entuziasma pilnajos un pacilājošajos pravieša Džozefa Smita vārdos. Neviens nespētu uzminēt, ka tie ir rakstīti, ciešot no izolācijas un ierobežojumiem kādā mājā Navū, slēpjoties no tiem, kuri centās viņu nelikumīgi aizturēt:

„Tad nu ko mēs dzirdam evaņģēlijā, ko mēs esam saņēmuši? Līksmības balsi! Žēlastības balsi no debesīm; un patiesības balsi no zemes; priecīgas vēstis mirušajiem; līksmības balsi dzīvajiem un mirušajiem; liela prieka vēstis. …

Vai mēs neturpināsim šo diženo lietu? Ejiet uz priekšu, un nevis atpakaļ. Drosmi, … un uz priekšu, uz uzvaru! Lai jūsu sirdis priecājas un ir ārkārtīgi līksmas. Lai zeme izplūst dziedāšanā.”14

Brāļi un māsas, es ticu, ka kādudien ikviens no jums atsauks atmiņā atceltos pasākumus, skumjas, vilšanās un vientulību, kas pavada šos grūtos laikus, kam ejam cauri, lai ieraudzītu, ka to visu ir aizēnojušas svētības un pieaugusī ticība un liecība. Es ticu, ka šajā dzīvē un nākamībā jūsu ciešanas, jūsu Amoniha, jūsu Libertī cietums tiks iesvētīti jūsu labumam.15 Es lūdzu, lai kopā ar Nefiju mēs apzinātos ciešanas savā mūžā, tajā pašā laikā atzīstot, ka esam bagātīgi atbalstīti no Tā Kunga.

Es noslēdzu ar savu liecību par Jēzu Kristu, kuram Pašam nebija svešas ciešanas un kurš, īstenojot Savu bezgalīgo Izpirkšanu, nolaidās zemāk par visu.16 Viņš saprot mūsu bēdas, sāpes un izmisumu. Viņš ir mūsu Glābējs, mūsu Pestītājs, mūsu cerība, mūsu mierinājums un mūsu Atbrīvotājs. Par to es liecinu Viņa, Jēzus Kristus, svētajā vārdā, āmen.