Vispārējā konference
Turiet drošu prātu
Lejupielādes
Šī lapa (MP3)
Zemteksta piezīmes

Hide Footnotes

Tēma

Turiet drošu prātu

Mūsu nesatricināmā ticība Jēzus Kristus atjaunotā evaņģēlija doktrīnai vada mūs ik solī un dāvā mums prieku.

Savas laicīgās dzīves pēdējās dienās Jēzus Kristus pastāstīja Saviem apustuļiem par vajāšanām un grūtībām, ko tiem nāksies pārciest.1 Viņš noslēdza ar šo lielisko iedrošinājumu: „Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!” (Jāņa 16:33.) Tāds ir Glābēja vēstījums visiem mūsu Debesu Tēva bērniem. Tā ir pati labākā ziņa ikvienam no mums mūsu laicīgajā dzīvē.

Iedrošinājums turēt drošu prātu bija nepieciešams arī pasaulē, kurā augšāmceltais Kristus sūtīja Savus apustuļus. „Mēs visur topam spaidīti,” apustulis Pāvils vēlāk teica korintiešiem, „bet tomēr neesam nomākti; esam [apjukuši], bet tomēr neesam izmisuši. Mēs topam vajāti, tomēr neesam atstāti; esam satriekti, tomēr neesam [iznīcināti]” (2. korintiešiem 4:8–9).

Pēc divtūkstoš gadiem arī „mēs visur topam spaidīti” un arī mums ir nepieciešams tas pats vēstījums, lai nekristu izmisumā, bet turētu drošu prātu. Tas Kungs jūt sevišķu mīlestību un gādā par Savām dārgajām meitām. Viņš zina par jūsu vēlmēm, jūsu vajadzībām un jūsu bailēm. Tas Kungs ir visvarens. Uzticieties Viņam.

Pravietim Džozefam Smitam tika mācīts, ka „Dieva darbi un nodomi, un plāni nevar tikt izjaukti, nedz tie var iznīkt” (Mācības un Derību 3:1). Tas Kungs Saviem grūtību nomāktajiem bērniem ir devis šos lieliskos iedrošinājumus:

„Lūk, šis ir Tā Kunga solījums jums, ak, jūs, Mani kalpi.

Tādēļ turiet drošu prātu un nebīstieties, jo Es, Tas Kungs, esmu ar jums un stāvēšu jums klāt, un jūs sniegsit liecību par Mani, patiesi Jēzu Kristu, ka Es esmu dzīvā Dieva Dēls.” (Mācības un Derību 68:5–6.)

Tas Kungs stāv mums līdzās, un Viņš ir teicis:

„Ko Es saku vienam, Es saku visiem, turiet drošu prātu, bērniņi, jo Es esmu jūsu vidū un Es jūs neesmu pametis.” (Mācības un Derību 61:36.)

„Jo pēc daudzām bēdām nāk svētības.” (Mācības un Derību 58:4.)

Māsas, es liecinu, ka šie solījumi, kas ir doti vajāšanu un personīgu traģēdiju laikā, attiecas uz katru no jums jūsu šī brīža satraucošajos apstākļos. Tie ir vērtīgi un atgādina ikvienam no mums par droša prāta turēšanu un prieka rašanu evaņģēlija pilnībā, kamēr mēs virzāmies uz priekšu cauri laicīgās dzīves izaicinājumiem.

Likstas un grūtības ir ierasta laicīgās dzīves pieredze. Pretestībai ir izšķiroša loma dievišķajā iecerē mūsu izaugsmes sekmēšanai,2 un šī procesa gaitā mums ir dots Dieva apliecinājums, ka mūžības ilgtermiņa skatījumā pretestībai nebūs ļauts mūs uzvarēt. Ar Viņa palīdzību un pateicoties savai uzticībai un izturībai mēs gūsim uzvaru. Tāpat kā laicīgā dzīve, arī visas tajā ietilpstošās likstas ir pārejošas. Ieilgušajos strīdos, kas ievadīja postošu karu, Amerikas Savienoto Valstu prezidents Abrahams Linkolns visgudri atgādināja savai auditorijai kādu senu gudrību, kas vēsta — „arī tas pāries”.3

Kā jums zināms, tās laicīgās likstas, par kurām es runāju un kuru dēļ mums ir grūti turēt drošu prātu, dažkārt piemeklē mūs vienlaikus ar daudziem citiem, kā tas ir šobrīd, kad miljoniem cilvēku cīnās ar kādu no daudzajām, postošajām Covid-19 pandēmijas sekām. Līdzīgi arī miljoniem cilvēku Amerikas Savienotajās Valstīs nākas pārciest ienaida un ķildu periodu, kas, šķietami, allaž pavada prezidenta vēlēšanas, taču šoreiz noris vissmagākajā formā, kādu daudzi no mums, gados vecākajiem, vien var atminēties.

Raugoties personīgajā griezumā, ikvienam no mums nākas individuāli cīnīties ar daļu no daudzajām laicīgās dzīves likstām, piemēram, nabadzību, rasismu, veselības problēmām, darba zaudēšanu vai vilšanos, niķīgiem bērniem, neizdevušos laulību vai neprecētā statusu, kā arī mūsu pašu vai citu cilvēku grēku sekām.

Tomēr tajā visā mums ir dots šis debešķīgais ieteikums par droša prāta turēšanu un iepriecas gūšanu evaņģēlija principos un apsolījumos, kā arī mūsu darba augļos.4 Šis ieteikums tāds ir bijis vienmēr — gan attiecībā uz praviešiem, gan mums visiem. Mums tas ir zināms no mūsu priekšgājēju pieredzes un tā, ko Tas Kungs tiem ir teicis.

Atsauciet atmiņā pravieša Džozefa Smita dzīves apstākļus. Paraugoties uz viņa dzīvi likstu griezumā, viņš cieta no trūkuma, vajāšanām, vilšanās brīžiem, bēdām ģimenes dzīvē un galu galā pieredzēja mocekļa nāvi. Kamēr viņš cieta ieslodzījumā, viņa sieva ar bērniem un citi svētie izcieta neiedomājamas grūtības, tiekot izraidīti no Misūri štata.

Kad Džozefs dedzīgi lūdza pēc atvieglinājuma, Tas Kungs atbildēja:

„Mans dēls, miers tavai dvēselei; tavas likstas un tavas ciešanas būs, bet tikai mazu brītiņu;

un tad, ja tu tās labi izturēsi, Dievs tevi paaugstinās augstumos; tu triumfēsi pār visiem saviem nelabvēļiem.” (Mācības un Derību 121:7–8.)

Tieši šis personīgais, mūžīgais padoms palīdzēja pravietim Džozefam saglabāt savu iedzimti priekpilno personību un nezaudēt savu ļaužu mīlestību un lojalitāti. Tās pašas īpašības stiprināja turpmākos vadītājus un Baznīcas pionierus, un tās var stiprināt arī jūs.

Padomājiet par šiem agrīnā laika Baznīcas locekļiem! Viņi atkal un atkal tika padzīti no vienas vietas uz nākamo. Visbeidzot viņi saskārās ar izaicinājumu — iekārtot savas mājas un iedibināt Baznīcu neapdzīvotā apvidū.5 Divus gadus pēc pirmās pionieru grupas ierašanās Lielā Sālsezera ielejā par pionieru izdzīvošanu šajā naidīgajā reģionā vēl arvien trūka pārliecības. Vairums Baznīcas locekļu joprojām mēroja ceļu pāri līdzenumiem vai ar grūtībām centās iegūt resursus, lai to paveiktu. Tomēr vadītāji un Baznīcas locekļi joprojām nezaudēja cerību un drošu prātu.

Kaut arī svētie vēl nebija iekārtojušies savās jaunajās mājās, 1849. gada oktobra vispārējā konferencē uz Skandināviju, Franciju, Vāciju, Itāliju un Klusā okeāna dienvidiem tika nosūtīts jauns misionāru pulks.6 Tolaik, atrodoties šķietami zemākajā punktā, pionieri pacēlās vēl nebijušos augstumos. Un jau pēc trim gadiem vēl 98 vīri tika aicināti uzsākt izklīdinātā Israēla sapulcināšanu. Viens no Baznīcas vadītājiem paskaidroja, ka šīm misijām „galvenokārt nav paredzēts būt pārāk ilglaicīgām; katrs no vīriem, visdrīzāk, būs projām no savas ģimenes kādus 3 līdz 7 gadus”.7

Māsas, Augstākais prezidijs ir norūpējies par jūsu grūtībām. Mēs jūs mīlam un lūdzam par jums. Tajā pašā laikā mēs bieži vien pateicamies, ka mūsu fiziskās grūtības, ja neskaita zemestrīces, ugunsgrēkus, plūdus un viesuļvētras, parasti nav tik skaudras, kā tas, ar ko nācās saskarties mūsu priekšgājējiem.

Grūtību brīžos ar mums allaž ir šis dievišķais iedrošinājums: „Turiet drošu prātu, jo Es vadīšu jūs uz priekšu. Valstība ir jūsu, un tās svētības ir jūsu, un mūžības bagātības ir jūsu.” (Mācības un Derību 78:18.) Kā gan tas īstenojas? Kā tas īstenojās Baznīcas pionieru dzīvē? Kā tas īstenosies Dieva sieviešu dzīvē mūsu dienās? Ja mēs sekosim pravieša norādījumiem, Tas Kungs 1830. gada aprīļa atklāsmē teica, ka „elles vārtiem nebūs [mūs] uzvarēt”. „Jā …,” Viņš teica, „Dievs Tas Kungs izklīdinās tumsības spēkus jūsu priekšā un satricinās debesis jūsu labumam un Viņa Vārda godībai” (Mācības un Derību 21:6). „Nebīsties, mazais ganāmpulciņ; dari labu; lai zeme un elle apvienojas pret jums, jo, ja jūs esat celti uz Manas klints, tie nevar uzvarēt.” (Mācības un Derību 6:34.)

Pateicoties Tā Kunga apsolījumiem, mēs „priecā[jamies] savā sirdī un līksmo[jamies]” (Mācības un Derību 25:13), un „ar laimīgu sirdi un priecīgu vaigu” (Mācības un Derību 59:15) virzāmies uz priekšu pa derību ceļu. Vairumam no mums nenākas saskarties ar tik iespaidīgiem lēmumiem, kā savu māju atstāšana, lai kļūtu par pionieriem svešā zemē. Mūsu lēmumi parasti saistās ar ierasto dzīves ritumu, taču Tas Kungs mums ir teicis: „Nepiekūstiet, labu darīdami, jo jūs ieliekat liela darba pamatu. Un no mazām lietām rodas tas, kas ir liels.” (Mācības un Derību 64:33.)

Jēzus Kristus atjaunotajam evaņģēlijam ir neierobežots spēks. Mūsu nesatricināmā ticība šai doktrīnai vada mūs ik solī un dāvā mums prieku. Tā apgaismo mūsu prātu un dāvā mums spēku un pārliecību par savu rīcību. Šī vadība, apgaismība un spēks ir solītās dāvanas, ko mēs esam saņēmuši no mūsu Debesu Tēva. Izprotot to un pakārtojot savu dzīvi šai doktrīnai, kurā ir ietverta dievišķā grēku nožēlas dāvana, mēs varam turēt drošu prātu, turoties uz ceļa un tiecoties pēc mūsu mūžīgās sūtības — tikšanās brīdim un paaugstināšanai kopā ar mūsu mīlošajiem Debesu vecākiem.

„Jums, iespējams, nākas sastapties ar nomācošām grūtībām,” mācīja elders Ričards Dž. Skots. „Dažkārt tās ir tik intensīvas, tik neremdināmas, ka jums var šķist — jums nav pa spēkam tās kontrolēt. Nestājieties pretī pasaulei vienatnē. „Paļaujies uz To Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz sava prāta gudrību” [Salamana Pam. 3:5]. … Dzīve ir likstu pilna ar nolūku, nevis tādēļ, lai jūs ciestu neveiksmi, bet gan lai jūs varētu gūt panākumus, šīs likstas pārvarot.”8

Tas viss ir daļa no tā, ko ir iecerējis Dievs Tēvs un Viņa Dēls, Jēzus Kristus, par kuriem es liecinu, lūdzot par to, kaut mēs visi neatlaidīgi tiektos uz savu debesu galamērķi. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.