Vispārējā konference
Tur bija maize
Lejupielādes
Šī lapa (MP3)
Zemteksta piezīmes

Hide Footnotes

Tēma

Tur bija maize

Ja mēs centīsimies sagatavoties laicīgajā ziņā, mēs varēsim stāties pretī dzīves pārbaudījumiem ar daudz lielāku pārliecību.

Pirms ceļošanas ierobežojumiem, ko izraisīja pašreizējā pandēmija, es biju ceļā uz mājām no starptautiska komandējuma, kad lidojumu grafika izmaiņu dēļ man svētdienā starp lidojumiem radās papildu laiks. Man bija laiks, lai apmeklētu vietējo Svētā Vakarēdiena dievkalpojumu un dalītos īsā vēstījumā. Pēc dievkalpojuma kāds entuziasma pilns diakons pienāca man klāt un pajautāja, vai es pazīstu prezidentu Nelsonu un vai man jebkad ir bijusi iespēja ar viņu sarokoties. Es atbildēju, ka viņu pazīstu, ka esmu ar viņu sarokojies un ka man kā prezidējošās bīskapības loceklim ir bijusi iespēja satikt prezidentu Nelsonu un viņa padomniekus pāris reizes nedēļā.

Jaunais diakons apsēdās uz krēsla, pacēla gaisā rokas un iesaucās: „Šī ir labākā diena manā mūžā!” Brāļi un māsas, lai gan es neceļu rokas gaisā un to neizkliedzu, es esmu mūžīgi pateicīgs par mūsdienu pravieti un par vadību, ko mēs saņemam no praviešiem, gaišreģiem un atklājējiem — jo īpaši šajos grūtību pilnajos laikos.

Kopš laika gala Tas Kungs ir devis norādījumus Saviem ļaudīm — garīgi un laicīgi sagatavoties tām nelaimēm un likstām, kas, kā Viņš zina, notiks un būs daļa no šīs laicīgās dzīves pieredzes. Šīs nelaimes var būt personiskas vai vispārēja rakstura, taču Tā Kunga vadība sniegs aizsardzību un atbalstu tādā mērā, kā mēs paklausīsim Viņa padomam un rīkosimies saskaņā ar to. No kāda brīnišķīga 1. Mozus grāmatas stāsta mēs varam mācīties par Jāzepu Ēģiptē un par viņa iedvesmoto faraona sapņa skaidrojumu.

„Tad Jāzeps sacīja faraonam: … Dievs ir darījis zināmu, ko Viņš faraonam darīs. …

Redzi, nāks septiņi gadi, kuros liela pārticība būs Ēģiptes zemē.

Un tad nāks septiņi bada gadi pēc tiem, un tad aizmirsīs visu pārticību Ēģiptes zemē.”1

Faraons ieklausījās Jāzepā, ņēma vērā to, ko Dievs viņam bija parādījis sapnī, un nekavējoties sāka gatavoties tam, kas bija gaidāms. Svētajos Rakstos tad ir teikts:

„Un septiņos pārticības gados zeme izdeva pārpilnām augļu.

Un viņš sakrāja visu labību, kas ienācās septiņos pārticības gados. …

Un Jāzeps sabēra labību lielā vairumā, kā jūras smiltis, ka to pārstāja mērīt, jo tā bija neizmērojama.”2

Līdzko bija pagājuši septiņi pārticības gadi, mums ir teikts, ka „iesākās septiņi bada gadi, kā Jāzeps bija sacījis, un bads bija visās zemēs, bet Ēģiptes zemē bija maize”.3

Šodien mēs esam svētīti, jo mūs vada pravieši, kuri saprot, ka mums ir jāgatavojas tām nelaimēm, „kas nāks”,4 kā arī atzīst ierobežojumus, ar kuriem mums varētu nākties saskarties, cenšoties sekot viņu padomam.

Ir skaidri saprotams, ka Covid-19 sekas, kā arī postošās dabas katastrofas nešķiro cilvēkus, pārkāpjot etniskās, sociālās un reliģiskās robežas visos kontinentos. Daudzi ir zaudējuši savas darbavietas, un daudzu cilvēku ienākumi ir samazinājušies, jo iespēju strādāt ir ietekmējušas atlaišanas no darba, un spēju strādāt ir mazinājuši veselības un juridiskie izaicinājumi.

Visiem, kurus tas ir skāris, mēs paužam savu sapratni un rūpes par jūsu situāciju, kā arī paužam stingru pārliecību, ka mūs gaida labāki laiki. Jūs esat svētīti ar bīskapiem un draudžu prezidentiem, kuri uzmeklē tos draudzes locekļus, kuriem ir laicīgas vajadzības un kuriem ir pieeja rīkiem un resursiem, kas jums var palīdzēt no jauna sakārtot dzīvi un virzīties uz pašpaļāvības ceļu, ja jūs dzīvojat saskaņā ar sagatavošanās principu.

Mūsdienu apstākļos, kad pandēmija ir izpostījusi visu ekonomiku un arī individuālas dzīves, tas būtu pretrunā ar līdzjūtīgo Glābēju — ignorēt to, ka daudziem tagad ir grūtības, un lūgt viņus sākt veidot pārtikas un naudas uzkrājumus nākotnei. Taču tas nenozīmē, ka mums vajadzētu pārtraukt ievērot sagatavošanās principus — vienīgi mums šos principus vajadzētu pielietot „gudrībā un kārtībā”,5 lai mēs, tāpat kā Jāzeps Ēģiptē, nākotnē varētu teikt, ka „tur bija maize”.6

Tas Kungs negaida, lai mēs darītu vairāk, nekā mēs spējam, taču Viņš sagaida, ka mēs darīsim to, ko mēs varam un kad mēs varam. Prezidents Nelsons mums iepriekšējā vispārējā konferencē atgādināja: „Tam Kungam ļoti patīk piepūle.”7

Baznīcas vadītāji bieži ir mudinājuši pēdējo dienu svētos „sagatavoties dzīves likstām, uzkrājot pārtiku un ūdeni un iekrājot nedaudz naudas”.8 Tajā pašā laikā mēs tiekam mudināti būt „gudri” un „neieslīgt galējībās”,9 cenšoties izveidot mājas pārtikas uzkrājumus un finanšu rezerves. Rokasgrāmata ar nosaukumu Personīgās finanses pašpaļāvībai, kas publicēta 2017. gadā un šobrīd ir pieejama 36 valodās Baznīcas mājaslapā, sākas ar vēstījumu no Augstākā prezidija, kurā ir teikts:

„Tas Kungs ir paziņojis: „Tas ir Mans nolūks: apgādāt Savus svētos” [Mācības un Derību 104:15]. Šī atklāsme ir Tā Kunga apsolījums, ka Viņš nodrošinās laicīgās svētības un ceļu, kā sasniegt pašpaļāvību. …

Pieņemot šos principus un dzīvojot saskaņā ar tiem, jūs varēsiet iegūt laicīgās svētības, kuras jums ir apsolījis Tas Kungs.

Mēs aicinām jūs cītīgi studēt un pielietot šos principus, un mācīt tos saviem ģimenes locekļiem. To darot, jūsu dzīve tiks svētīta … [jo] jūs esat mūsu Debesu Tēva bērns. Viņš jūs mīl un nekad nepametīs. Viņš jūs pazīst un ir gatavs jums sniegt pašpaļāvības garīgās un laicīgās svētības.”10

Šajā rokasgrāmatā ir ietvertas nodaļas, kas veltītas tam, kā izveidot budžetu un dzīvot tā ietvaros, kā aizsargāt ģimeni grūtībās, pārvarēt finanšu krīzi, ieguldīt nākotnē un daudz kas vairāk, un tā ir pieejama visiem Baznīcas mājaslapā vai pie jūsu vietējiem vadītājiem.

Apdomājot sagatavošanās principu, mēs, lai gūtu iedvesmu, varam atskatīties uz Jāzepu Ēģiptē. Ar zināšanām par to, kas notiks, vien nepietiktu, lai viņi varētu izdzīvot „liesajos” gados, ja viņi zināmā mērā neupurētos pārpilnības gados. Tā vietā, lai viņi patērētu visu, ko faraona pakļautie saražoja, tika noteikti un ievēroti ierobežojumi, pietiekamā mērā nodrošinot gan viņu tūlītējās, gan nākotnes vajadzības. Nepietika vien ar zināšanām par to, ka gaidāmi grūti laiki. Viņiem nācās rīkoties un, pateicoties viņu pūlēm, viņiem „bija maize”.11

Tas noved pie svarīga jautājuma: „Un kas par to?” Sākumā mums būtu jāsaprot, ka Tam Kungam visas lietas ir garīgas „un nekad [Viņš] [nav] devis [m]ums likumu, kurš būtu bijis laicīgs”.12 Tātad, viss norāda uz Jēzu Kristu kā uz pamatu, uz kā mums ir jāceļ, — pat mūsu laicīgā sagatavošanās.

Būt sagatavotam laicīgajā ziņā un būt pašpaļāvīgam nozīmē — ticēt, „ka, pateicoties Jēzus Kristus žēlastībai jeb spēcinošajai ietekmei un mūsu pašu pūlēm, mēs varam apmierināt visas dzīves garīgās un laicīgās vajadzības, kas ir mums un mūsu ģimenēm”.13

Papildus laicīgās sagatavošanās garīgie aspekti ir rīkošanās „gudrībā un kārtībā”,14 kas nozīmē pakāpenisku pārtikas uzkrājumu un ietaupījumu palielināšanu laika gaitā, kā arī „mazu un vienkāršu” līdzekļu iekļaušanu,15 kas ir ticības apliecinājums tam, ka Tas Kungs pavairos mūsu mazās, bet pastāvīgās pūles.

Ja mēs ievērojam šos garīgos principus, tad mēs varam veiksmīgi pielietot divus svarīgus laicīgās sagatavošanās elementus — finanšu pārvaldību un pārtikas uzkrājumu veidošanu.

Galvenie principi, kā pārvaldīt savas finanses, ir maksāt desmito tiesu un ziedojumus, samazināt parādus un izvairīties no tiem, izveidot budžetu un dzīvot saskaņā ar to, kā arī veidot uzkrājumus nākotnei.

Galvenie pārtikas uzkrājumu veidošanas principi ir uzkrāt pārtiku un ūdeni, kur tas ir iespējams, kā arī citas nepieciešamās preces, balstoties uz individuālajām un ģimenes vajadzībām, jo „pati labākā krātuve”16 ir mājas, kas ir „vispieejamākā krātuve grūtos laikos”.17

Ievērojot šos garīgos principus un lūdzot iedvesmu no Tā Kunga, mēs tiksim vadīti, lai zinātu, kāda ir Viņa griba attiecībā uz mums — gan uz katru individuāli, gan uz mūsu ģimenēm — un kā vislabāk pielietot laicīgās sagatavošanās principus. Vissvarīgākais solis ir sākt.

Elders Deivids A. Bednārs mācīja šo principu, sakot: „Pielietot ticību nozīmē — rīkoties. … Patiesa ticība ir vērsta uz To Kungu, Jēzu Kristu, un vienmēr liek rīkoties.”18

Brāļi un māsas, pastāvīgi mainīgajā pasaulē mums ir jāsagatavojas nezināmajam. Pat tad, ja priekšā būs labāki laiki, mēs zinām, ka laicīgajā dzīvē turpināsies gan kāpumi, gan kritumi. Ja mēs centīsimies sagatavoties laicīgajā ziņā, mēs varēsim stāties pretī dzīves pārbaudījumiem ar daudz lielāku pārliecību un mieru sirdīs un, tāpat kā Jāzeps Ēģiptē, mēs pat saspringtos apstākļos varēsim teikt, ka „tur bija maize”.19 Jēzus Kristus Vārdā, āmen.