Un mēs ar to viņus pārbaudīsim
Mums ir pienācis laiks sagatavoties un pierādīt, ka mēs gribam un spējam darīt visu to, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, mums pavēlēs.
Es lūdzu, kaut Svētais Gars mums visiem palīdzētu, kamēr es dalīšos tanīs domās un sajūtās, kas ir iespiedušās manā prātā un sirdī, gatavojoties šai vispārējai konferencei.
Pārbaudījumu nozīmīgums
Pirms es tiku aicināts pilnlaika kalpošanā Baznīcā, es vairāk nekā divdesmit gadus nostrādāju par universitātes pasniedzēju un administrācijas darbinieku. Strādājot par pasniedzēju, mana primārā atbildība bija palīdzēt studentiem apgūt to, kā mācīties pašu spēkiem. Un mana darba būtiska sastāvdaļa bija kontroldarbu sastādīšana, atzīmju izlikšana un atsauksmes par studentu veikumu. Kā jums, iespējams, zināms no jūsu pašu personīgās pieredzes, kontroldarbi parasti nav studentu iecienītākā mācību procesa sastāvdaļa!
Taču periodiskiem kontroldarbiem neapšaubāmi ir izšķiroša loma mācību procesā. Efektīvs kontroldarbs palīdz mums salīdzināt to, kas mums par konkrēto priekšmetu ir jāzina, ar to, kas mums īstenībā ir zināms; tas arī kalpo par standartu savu zināšanu un izaugsmes izvērtēšanai.
Tāpat arī laicīgās skolas kontroldarbiem ir izšķiroša loma mūsu mūžīgajā pilnveidē. Tomēr interesanti, ka Baznīcas Svēto Rakstu pamatdarbos angļu valodā ne reizi neizskan termins kontroldarbs. Tā vietā tiek izmantoti tādi vārdi kā pārbaudīt, izmeklēt un izskatīt, kas raksturo dažādus modeļus, kā pienācīgi parādīt savas garīgās zināšanas un izpratni par mūsu Debesu Tēva mūžīgo laimes ieceri, kā arī mūsu nodošanos tai un mūsu spēju — tiekties pēc Glābēja īstenotās Izpirkšanas svētībām.
Viņš, būdams pestīšanas ieceres autors, ir aprakstījis mūsu laicīgās pārbaudes īsteno mērķi gan sendienu, gan mūsdienu Svētajos Rakstos ar vārdiem pārbaudīt, izmeklēt un izskatīt. „Un mēs ar to viņus pārbaudīsim, lai redzētu, vai viņi darīs visu, ko Tas Kungs, viņu Dievs, tiem pavēlēs.”1
Padomājiet par šo Psalmu autora Dāvida lūgsnu:
„Pārbaudi mani, Kungs, un izmeklē mani, izskati manas īkstis un manu sirdi!
Jo Tava žēlastība stāv man acu priekšā, un es staigāju Tavā patiesībā.”2
Un 1833. gadā Tas Kungs paziņoja: „Tādēļ nebīstieties no saviem ienaidniekiem, jo Es esmu noteicis Savā sirdī, saka Tas Kungs, ka Es pārbaudīšu jūs visās lietās, vai jūs paliksit Manā derībā pat līdz nāvei, lai jūs varētu tikt atrasti par cienīgiem.”3
Mūsdienu pārbaudīšana un izvērtēšana
2020. gads vismaz daļēji ir iezīmējies vēsturē ar globālo pandēmiju, caur kuru mēs daudzējādā ziņā tiekam pārbaudīti, izmeklēti un izvērtēti. Es lūdzu par to, kaut mēs kā indivīdi un ģimenes apgūtu tās vērtīgās mācībstundas, ko mums var sniegt tikai izaicinājumu pilna pieredze. Es arī ceru, ka mēs visi vēl pilnīgāk atzīsim „Dieva diženumu” un izpratīsim patieso mācību par to, ka „Viņš iesvētīs [mūsu] bēdas [mums] par labumu”.4
Kad mēs savā dzīvē sastopamies ar pārbaudījumiem un grūtībām, lai arī kādas tās būtu, mūs var vadīt un stiprināt divi pamatprincipi: (1) sagatavošanās princips un (2) princips par virzīšanos uz priekšu ar nelokāmību Kristū.
Sevis pierādīšana un sagatavošanās
Mums, Glābēja mācekļiem, ir pavēlēts „[sagatavot] katru nepieciešamo lietu un [izveidot] namu, patiesi lūgšanu namu, gavēšanas namu, ticības namu, mācīšanās namu, godības namu, kārtības namu, Dieva namu”.5
Mums ir arī apsolīts: „Ja jūs esat sagatavojušies, jūs nebaidīsities.
Un [jūs varēsiet] izbēgt no ienaidnieka varas, un [tikt] sapulcināti pie Manis kā taisnīgi ļaudis, neaptraipīti un nevainojami.”6
Šīs rakstvietas nodrošina ideālu pamatu mūsu personīgās un mājas dzīves organizēšanai un sagatavošanās darbiem gan laicīgajā, gan garīgajā jomā. Savos centienos — sagatavoties laicīgās dzīves pārbaudījumu pieredzei — mums vajadzētu sekot Glābēja paraugam, kurš pakāpeniski „pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem”,7 sasniedzot vispusīgu intelektuālo, fizisko, garīgo un sociālo briedumu.
Pirms dažiem mēnešiem mēs ar Sjūzenu kādu pēcpusdienu veicām inventarizāciju savos pārtikas un pirmās nepieciešamības preču krājumos. Tobrīd strauji izplatījās Covid-19 un mūsu māju Jūtas štatā bija satricinājusi virkne zemestrīču. Tā kā mēs jau kopš pirmajām laulības dienām bijām centušies sekot pravieša ieteikumiem par sagatavošanos neparedzētām grūtībām, mūsu gatavības līmeņa „izpētīšana” vīrusa izplatības un zemestrīču laikā šķita laba un atbilstoša nodarbe. Mēs gribējām noskaidrot savas atzīmes šajos nepieteiktajos kontroldarbos.
Mēs uzzinājām ļoti daudz. Daudzās jomās mums ar sagatavošanās darbiem bija veicies tīri labi. Taču dažās citās jomās bija nepieciešami uzlabojumi, jo mēs nebijām savlaicīgi apzinājuši zināmas vajadzības un tām pievērsušies.
Mēs arī daudz smējāmies. Mēs, piemēram, uzgājām savā pieliekamajā preces, kas bija glabājušās mūsu pārtikas krājumos gadu desmitiem ilgi. Atklāti sakot, dažus no traukiem mēs pat baidījāmies atvērt un pārbaudīt, baiļojoties no kādas jaunas globālās pandēmijas aizsākšanās! Taču jums vajadzētu priecāties, ka mēs pienācīgi likvidējām šīs bīstamās vielas, tādējādi novēršot draudus pasaules iedzīvotāju veselībai.
Daži Baznīcas locekļi pauž viedokli, ka ārkārtas plāniem un precēm, pārtikas krājumiem un 72 stundu izdzīvošanas komplektiem vairs nevar būt būtiska loma, jo pēdējā laika vispārējās konferencēs augstākie vadītāji nav pastiprināti apsprieduši šīs tēmas un ar tām saistītos jautājumus. Taču Baznīcas vadītāji jau gadu desmitiem ir atkārtoti mudinājuši mūs sagatavoties. Laika gaitā šie konsekventie praviešu ieteikumi ir saplūduši iespaidīgā un skaidrā vēstījumā, kas brīdina mūs daudz ievērojamāk, nekā kāda atsevišķa uzruna.
Līdzīgi kā grūtību periodi atklāj nepilnības mūsu laicīgajā sagatavotībā, arī garīgās paviršības un pašapmierinātības sērga vispostošāko kaitējumu atstāj tieši smagu pārbaudījumu brīžos. Piemēram, no līdzības par desmit jaunavām mēs mācāmies, ka sagatavošanās darbu atlikšana noved pie neveiksmes pārbaudījumā. Atcerēsimies to, kā piecām ģeķīgajām jaunavām neizdevās pienācīgi sagatavoties pārbaudījumam, kas tām tika dots līgavaiņa atnākšanas dienā.
„Jo ģeķīgās ņēma savus lukturus, bet eļļas tās nepaņēma sev līdzi.
Bet gudrās paņēma sev līdz ar lukturiem arī eļļu savos traukos. …
Bet nakts vidū balss atskanēja: redzi, līgavainis nāk, izeita viņam pretim.
Tad visas jaunavas cēlās un sakārtoja savus lukturus.
Bet ģeķīgās sacīja gudrajām: dodiet mums no savas eļļas, jo mūsu lukturi izdziest.
Bet gudrās atbildēja un sacīja: tā ne, lai nepietrūktu mums un jums, bet noeita labāk pie pārdevējiem un pērciet sev.
Un, kad tās aizgāja pirkt, nāca līgavainis, un, kas bija gatavas, iegāja ar viņu kāzās, un durvis aizslēdza.
Pēc tam atnāca arī pārējās jaunavas un sacīja: kungs, kungs, atdari mums!”8
„Bet tas atbildēja un sacīja: patiesi es jums saku: jūs mani nepazīstat.”9
Vismaz šajā pārbaudījumā piecas ģeķīgās jaunavas apliecināja, ka ir tikai vārda klausītājas, bet ne darītājas.10
Man ir kāds draugs, kurš bija apzinīgs juridiskās skolas audzēknis. Semestra gaitā Sems ik dienu ieguldīja laiku tajā, lai pārskatītu un apkopotu katra uzsāktā mācību kursa pierakstus un mācītos no tiem. Viņš piemēroja šo mācību modeli visās nodarbībās, mācoties katras nedēļas un katra mēneša beigās. Pateicoties šai pieejai, viņš spēja ne vien iegaumēt informāciju, bet arī veiksmīgi apgūt tiesību zinātni. Un, pienākot gala eksāmeniem, Sems bija tiem gatavs. Patiesībā viņš pat atskārta, ka gala eksāmenu laiks ir pats mierīgākais viņa juridisko mācību periods. Efektīva un savlaicīga sagatavošanās vedina pie veiksmīgas pārbaudījumu nokārtošanas.
Sema pieeja juridiskās izglītības iegūšanai kalpo par piemēru vienam no Tā Kunga primārajiem izaugsmes un attīstības modeļiem. „Tā saka Dievs, Tas Kungs: Es došu cilvēku bērniem rindiņu pēc rindiņas, priekšrakstu pēc priekšraksta, nedaudz šur un nedaudz tur; un svētīti ir tie, kas paklausa Maniem priekšrakstiem un liek aiz auss Manu padomu, jo viņi mācīsies gudrību; jo tam, kas pieņem, Es došu vēl.”11
Es aicinu katru no mums apsvērt savus ceļus12 un pārbaudīt pašiem sevi, vai mēs stāvam ticībā, izvērtējot pašiem sevi.13 Ko mums šo pēdējo mēnešu laikā ir mācījušas pārmaiņas un ierobežojumi mūsu ierastajā dzīvesveidā? Kas mums būtu jāpilnveido savas dzīves garīgajā, fiziskajā, sociālajā, emocionālajā un intelektuālajā jomā? Mums ir pienācis laiks sagatavoties un pierādīt, ka mēs gribam un spējam darīt visu to, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, mums pavēlēs.
Pārbaudījumi un virzīšanās uz priekšu
Reiz es piedalījos kāda jauna misionāra bērēs, kurš bija gājis bojā kādā negadījumā. Bēru ceremonijā šī misionāra tēvs aprakstīja savas sirdssāpes par negaidīto un laicīgo šķiršanos no sava mīļotā bērna. Viņš atklāti paziņoja, ka pats neizprot notikušā iemeslus un to, kādēļ tas ir noticis tieši tagad. Taču es vienmēr atcerēšos, kā šis krietnais vīrs paziņoja, ka viņš zina, ka Dievam ir zināms viņa bērna aiziešanas iemesls un aiziešanas laika pamatojums, un ka viņam ar to ir pietiekami. Viņš pateica sanākušajiem, ka, par spīti sērām, ar viņu un viņa ģimeni viss būs kārtībā; viņu liecība vēl arvien ir stingra un nelokāma. Viņš noslēdza savu uzrunu ar šādu paziņojumu: „Es vēlos, lai jūs zinātu, ka, ciktāl tas attiecas uz Jēzus Kristus evaņģēliju, mūsu ģimene ir apņēmības pilna. Mēs visi esam apņēmības pilni.”
Kaut arī mīļā cilvēka zaudējums bija sirdi plosošs un smags pārbaudījums, šīs varonīgās ģimenes locekļi bija garīgi gatavi parādīt, ka viņi spēj apgūt mūžīgas nozīmes mācībstundas caur to, ko viņiem ir nācies pārciest.14
Uzticība nav muļķība vai fanātisms. Tā, drīzāk, ir paļaušanās uz Jēzu Kristu kā mūsu Glābēju, uzticoties Viņa Vārdam un Viņa solījumiem. Ja mēs „[virzāmies] uz priekšu ar nelokāmību Kristū, esot ar pilnīgu cerības spožumu un ar mīlestību uz Dievu un uz visiem cilvēkiem”,15 mēs tiekam svētīti ar mūžības skatījumu un vīziju, kas daudzkārt pārsniedz mūsu ierobežoto, laicīgo redzējumu. Tādējādi mums tiek dota spēja — „[sapulcēties] kopā un [stāvēt] svētajās vietās”,16 un netikt izkustinātiem, „līdz Tā Kunga diena nāks”.17
1998. gada decembrī, kad es kalpoju par Brigama Janga Universitātes Aidaho filiāles prezidentu, mūsu studentu pilsētiņā viesojās elders Džefrijs R. Holands, kurš uzstājās vienā no mūsu iknedēļas svētbrīžiem. Mēs ar Sjūzenu uzaicinājām kādu studentu grupiņu uz tikšanos un sarunu ar elderu Holandu pirms viņa vēstījuma nodošanas. Kad mūsu tikšanās laiks tuvojās noslēgumam, es elderam Holandam pavaicāju: „Ja jūs varētu iemācīt šiem studentiem tikai vienu lietu, kas tas būtu?”
Viņš atbildēja:
„Mēs pieredzam arvien lielāku tieksmi uz polarizēšanos. Mums, pēdējo dienu svētajiem, vairs netiks dota iespēja būt neitrāliem. Vidusceļa vairs nebūs.
Ja jūs ļausieties upes straumei, jūs pie kaut kā nonāksiet. Jūs vienkārši dosieties turp, kurp jūs nes straume. Ar padošanos plūsmai, sekošanu paisumam, peldēšanu pa straumei nebūs gana.
Jums nāksies izdarīt izvēli. Arī atteikšanās no izvēles ir izvēle. Mācieties izdarīt izvēli jau tagad.”
Eldera Holanda apgalvojums par pieaugošo polarizēšanos ir izrādījies pravietisks, ko apliecina sociālās tendences un notikumi, kas ir norisinājušies 22 gadu garumā kopš viņa atbildes uz manu jautājumu. Pareģodams par pieaugošo plaisu starp Tā Kunga ceļiem un pasaulīgajiem ceļiem, elders Holands brīdināja, ka ērtību laiks, kad mēs ar vienu kāju stāvam atjaunotajā Baznīcā, bet ar otru — pasaulē —, strauji pagaist. Tā Kunga kalps mudināja jaunos cilvēkus izdarīt izvēli, sagatavoties un kļūt par nodošanās pilniem Glābēja mācekļiem. Viņš palīdzēja tiem sagatavoties un virzīties uz priekšu ceļā uz un caur savas dzīves pārbaudīšanas, izvērtēšanas un izskatīšanas pieredzi.
Apsolījums un liecība
Sevis pierādīšanas procesam ir būtiska loma Debesu Tēva diženās laimes iecerē. Es apsolu — ja mēs sagatavosimies un virzīsimies uz priekšu ar ticību Glābējam, tad šīs laicīgās dzīves gala pārbaudījumā mēs visi varēsim iegūt līdzvērtīgu novērtējumu: „Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā.”18
Es liecinu, ka Dievs, Mūžīgais Tēvs, ir mūsu Tēvs. Jēzus Kristus ir Viņa Vienpiedzimušais un dzīvais Dēls, mūsu Pestītājs un Glābējs. Par šīm patiesajām mācībām es ar prieku liecinu Tā Kunga, Jēzus Kristus, svētajā Vārdā, āmen.