Klusu, mierā!
Glābējs mums māca, kā sajust mieru un klusumu pat tad, kad vēji nikni plosās mums apkārt un bangojoši viļņi draud nogremdēt mūsu cerības.
Kad mūsu bērni bija mazi, mūsu ģimene dažas dienas pavadīja pie skaista ezera. Kādā pēcpusdienā daži bērni uzvilka glābšanas vestes un grasījās no klāja ielēkt ūdenī. Mūsu jaunākā meita vilcinājās, uzmanīgi vērojot savus brāļus un māsas. Saņēmusi sevī visu drosmi, viņa ar vienu roku aiztaisīja degunu un ielēca. Viņa uzreiz uzpeldēja augšā un nelielā panikā kliedza: „Palīgā!” „Palīgā!”
Viņai nedraudēja nāves briesmas, jo viņai bija glābšanas veste un viņa droši peldēja virs ūdens. Pieliekot nelielas pūles, mēs varētu pastiept roku un pavilkt viņu atpakaļ uz klāja. Tomēr, viņasprāt, viņai bija nepieciešama palīdzība. Iespējams, pie vainas bija vēsais ūdens vai jaunā pieredze. Lai vai kā, viņa uzrāpās atpakaļ uz klāja, kur mēs viņu ietinām sausā dvielī un izteicām uzslavu par viņas drosmi.
Neatkarīgi no tā, vai mēs esam veci vai jauni, daudzi no mums satraukuma brīžos ir teikuši tādus vārdus kā: „Palīgā!” „Glābiet mani!” vai „Lūdzu, atbildi uz manu lūgšanu!”
Tas notika ar Jēzus mācekļiem Viņa laicīgās kalpošanas laikā. Marka evaņģēlijā mēs lasām, ka Jēzus „atkal sāka mācīt pie jūras. Un daudz ļaužu pie Viņa sapulcējās”.1 Pūlis kļuva tik liels, ka Jēzus „iekāpa laivā”2 un runāja no tās klāja. Visu dienu Viņš mācīja ļaudis līdzībās, kamēr tie sēdēja krastā.
„Un …, vakaram metoties”, Viņš teica Saviem mācekļiem: „Pārcelsimies uz viņu malu.” „Un ļaudis atlaid[uši]”,3 viņi pameta krastu un devās pāri Galilejas jūrai uz citu krastu. Atrodot vietu kuģa aizmugurē, Jēzus apgūlās un ātri aizmiga. Drīz vien „liela vētra cēlās, un viļņi gāzās laivā, tā ka ūdens [gandrīz] jau piepildīja laivu”.4
Daudzi Jēzus mācekļi bija pieredzējuši zvejnieki, tāpēc viņi zināja, kā tikt galā ar laivu vētras laikā. Tie bija Viņa uzticamie — patiesi, Viņa mīļotie — mācekļi. Viņi pameta savu darbu, savas personiskās intereses un ģimeni, lai sekotu Jēzum. Tas, ka viņi bija laivā kopā ar Viņu, skaidri liecināja par viņu ticību Jēzum. Taču tagad viņu laiva atradās vētras vidū, tuvu tam, lai grimtu.
Mēs nezinām, cik ilgi viņi cīnījās, lai noturētu laivu virs ūdens šajā vētrā, bet viņi pamodināja Jēzu un nelielā panikā teica:
„Mācītāj, vai Tu nebēdā, ka ejam bojā?”5
„Kungs, palīdzi mums, mēs grimstam!”6
Viņi sauca Viņu par „Mācītāju”, kas Viņš arī ir. Tāpat Viņš ir „Jēzus Kristus, Dieva Dēls, debesu un zemes Tēvs, visa Radītājs no iesākuma”.7
Piecēlies no savas vietas laivā, Jēzus apsauca vēju un sacīja uz bangojošo jūru: „Klusu, mierā!” „Un vējš nostājās, un iestājās pilnīgs klusums.”8 Visu laiku dižākais Skolotājs, Jēzus, mācīja savus mācekļus, izmantojot divus vienkāršus, tomēr mīlošus jautājumus. Viņš jautāja:
„Kam jūs esat tik bailīgi?”9
„Kur ir jūsu ticība?”10
Brīžos, kad pār mums nāk pārbaudījumi, grūtības vai kādas ciešanas, pastāv laicīga tieksme, pat kārdinājums izsaukties: „Mācītāj, vai Tu nebēdā, ka ej[u] bojā? Glāb mani.” Pat Džozefs Smits briesmīgajā cietumā lūdzās: „Ak Dievs, kur Tu esi? Un kur ir tā telts, kas sedz Tavu apslēpto vietu?”11
Protams, pasaules Glābējs saprot mūsu laicīgos ierobežojumus, jo Viņš mums māca, kā sajust mieru un klusumu pat tad, kad vēji nikni plosās mums apkārt un bangojoši viļņi draud nogremdēt mūsu cerības.
Tos, kuriem ir stipra ticība, bērnišķīga ticība vai tikai kripatiņa ticības,12 Jēzus aicina, sakot: „Nāciet šurp pie Manis.”13 „Tic[iet] Manam Vārdam.”14 „Mācie[tie]s no Manis un klausie[tie]s Manos vārdos.”15 Viņš maigi pavēl: „Nožēlo[jiet] grēkus un top[iet] kristīti Manā Vārdā,”16 „kā Es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu”17 un „vienmēr Mani [atcerieties].”18 Jēzus mierina, paskaidrojot: „To visu Es esmu runājis uz jums, lai jums miers būtu Manī. Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!”19
Es varu iedomāties, kā Jēzus mācekļi vētras mētātajā laivā aizņemti vēroja, kā viļņi triecās pret klāju, un kā viņi smēla ūdeni ārā no laivas. Es varu iztēloties, kā viņi turēja buras un centās saglabāt ko līdzīgu kontrolei pār savu mazo peldlīdzekli. Viņi centās izdzīvot, un viņu lūgums pēc palīdzības bija neatliekams un sirsnīgs.
Tāpat ir ar daudziem no mums šajās dienās. Nesenie notikumi visā pasaulē un mūsu tautā, kopienā un ģimenē ir satricinājuši mūs ar vēl nepieredzētiem pārbaudījumiem. Nemiera laikos mūsu ticība var tikt pārbaudīta līdz pat mūsu izturības un izpratnes robežām. Baiļu viļņi var novērst mūsu uzmanību, liekot aizmirst Dieva labestību, tādējādi atstājot mūs tuvredzīgas un neskaidras perspektīvas varā. Tomēr tieši šajos grūtajos dzīves brīžos mūsu ticība var tikt stiprināta, nevis tikai pārbaudīta.
Neatkarīgi no mūsu apstākļiem, mēs varam pielikt apzinātas pūles, lai veidotu un vairotu mūsu ticību Jēzum Kristum. Mūsu ticība tiek stiprināta, kad mēs atceramies, ka esam Dieva bērni un ka Viņš mūs mīl. Mūsu ticība pieaug, kad mēs pārbaudām Dieva vārdu, rīkojoties ar cerību un uzcītību, cenšoties pēc iespējas labāk sekot Kristus mācībām. Mūsu ticība pieaug, kad mēs izvēlamies ticēt, nevis šaubīties, piedot, nevis tiesāt, nožēlot grēkus, nevis sacelties. Mūsu ticība kļūst pilnīgāka, kad mēs pacietīgi paļaujamies uz Svētā Mesijas nopelniem un žēlastību, un labvēlību.20
Elders Nīls A. Maksvels teica: „Ticība nav pilnīgas zināšanas, tā sniedz dziļu paļāvību uz Dievu, kura zināšanas ir pilnīgas!”21 Pat nemierīgos laikos ticība uz To Kungu, Jēzu Kristu, ir drošsirdīga un nesatricināma. Tā palīdz izšķirt nesvarīgus traucēkļus. Tā mudina mūs turpināt virzīties pa šo derību taku. Ticība palīdz pārvarēt mazdūšību un ļauj mums ar apņēmību un taisnu stāju raudzīties nākotnē. Tā mudina mūs lūgt pēc glābšanas un atbrīvošanas, kad mēs lūdzam Tēvu Viņa Dēla Vārdā. Un, kad šķiet, ka uz lūgšanām netiek atbildēts, mūsu pastāvīgā ticība Jēzum Kristum rod pacietību, pazemību un spēju godbijīgi izrunāt vārdus: „Lai notiek Tavs prāts.”22
Prezidents Rasels M. Nelsons mācīja:
„Mēs nedrīkstam pieļaut, ka mūsu ticību aizstāj bailes. Mēs varam pieveikt bailes, stiprinot savu ticību.
Sāciet ar saviem bērniem. … Ļaujiet viņiem sajust jūsu ticību pat tad, kad jūs sastopaties ar smagiem pārbaudījumiem. Lai jūsu ticība ir vērsta uz mūsu mīlošo Debesu Tēvu un Viņa Mīļoto Dēlu, Kungu Jēzu Kristu. … Māciet katram dārgajam zēnam un meitenei, ka viņi ir Dieva bērni, radīti pēc Viņa tēla, ar svētu nolūku un potenciālu. Katrs ir piedzimis, lai pārvarētu izaicinājumus un attīstītu ticību.”23
Es nesen dzirdēju, kā divi četrgadnieki dalījās savā ticībā Jēzum Kristum, atbildot uz jautājumu: „Kā Jēzus Kristus tev palīdz?” Pirmais bērns atbildēja: „Es zinu, ka Jēzus mani mīl, jo Viņš nomira manis dēļ. Viņš mīl arī pieaugušos.” Otrs bērns atbildēja: „Viņš palīdz man, kad man ir skumji vai kad esmu kašķīgs. Viņš man arī palīdz, kad es grimstu.”
Jēzus paziņoja: „Tādēļ, kas nožēlo grēkus un nāk pie Manis kā mazs bērns, to Es pieņemšu, jo tādiem pieder Dieva valstība.”24
„Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.”25
Nesen prezidents Nelsons apsolīja, ka „bailes mazināsies un ticība pieaugs”, ja mēs „no jauna sāk[sim] patiesi sadzirdēt, uzklausīt un ņemt vērā Glābēja vārdus”.26
Māsas un brāļi, mūsu pašreizējie izaicinājumi nav mūsu pēdējais, mūžīgais galamērķis. Mēs kā Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļi caur derību esam uzņēmušies uz sevis Jēzus Kristus Vārdu. Mēs ticam Viņa pestīšanas spēkam un ceram uz Viņa lielajiem un dārgajiem apsolījumiem. Mums ir visi iemesli priecāties, jo mūsu Kungs un Glābējs skaidri zina mūsu grūtības, rūpes un bēdas. Tāpat kā Jēzus bija kopā ar saviem mācekļiem senatnē, tā Viņš ir kopā ar mums mūsu laivā! Es liecinu: Viņš atdeva Savu dzīvību, lai jūs un es nepazustu. Kaut mēs uzticētos Viņam, klausītu Viņa baušļiem un ticības pilni dzirdētu Viņu sakām: „Klusu, mierā!”27 Jēzus Kristus svētajā un svētīgajā Vārdā, āmen.