Lūdziet, meklējiet un klaudziniet
Iespējai sazināties ar Debesu Tēvu jebkurā laikā, kad mēs to vēlamies, ir svarīga loma Viņa iecerē.
Pirms četriem mēnešiem, studējot Svētos Rakstus, es lasīju par Almas misiju Amonihā un uzgāju šo ieteikumu rokasgrāmatā Nāciet, sekojiet Man!: „Lasot par lielajām svētībām, ko Dievs deva nefijiešiem (skat. Almas 9:19–23), apdomājiet lielās svētības, ko Viņš ir devis jums.”1 Es nolēmu izveidot sarakstu ar svētībām, ko Dievs man ir devis, un tās pierakstīt manas rokasgrāmatas digitālajā versijā. Dažu minūšu laikā es biju pierakstījis 16 svētības.
Galvenā un lielākā svētība to vidū bija Glābēja žēlastība un izpirkšanas upuris, ko viņš ir paveicis manā labā. Tāpat es uzrakstīju, ka man bija tā svētība pārstāvēt Glābēju, jaunībā kalpojot misijā Portugālē un vēlāk, kopā ar manu mīlošo, mūžīgo dzīvesbiedri Patrīciju, atrasties Brazīlijā, Portualegri Dienvidu misijā, kur mēs kalpojām kopā ar 522 spēcīgiem un brīnišķīgiem misionāriem. Runājot par Patrīciju, daudzas no svētībām, ko es tajā dienā pierakstīju, ir svētības, ko mēs esam baudījuši kopā mūsu 40 laulības gadu laikā — tostarp mūsu saistīšanu Brazīlijas Sanpaulu templī, mūsu trīs brīnišķīgos bērnus, viņu dzīvesbiedrus un mūsu 13 mazbērnus.
Es aizdomājos arī par saviem taisnīgajiem vecākiem, kuri mani uzaudzināja evaņģēlijā. Es atcerējos kādu īpašu brīdi, kad mana mīlošā māte ar mani nometās ceļos pie manas gultas, kad es biju apmēram 10 gadus vecs. Viņa noteikti juta — lai manas lūgšanas sasniegtu Debesu Tēvu, tām bija jākļūst labākām. Tāpēc viņa teica: „Es lūgšu pirmā un pēc manis lūgsi tu.” Viņa turpināja šādā garā vairākus vakarus, līdz viņa bija pārliecināta, ka principu — runāt ar Debesu Tēvu — es esmu apguvis praksē. Es vienmēr būšu viņai pateicīgs par to, ka viņa mani iemācīja lūgt, jo es sapratu, ka Debesu Tēvs uzklausa manas lūgšanas un uz tām atbild.
Patiesībā tā bija vēl viena svētība, ko es iekļāvu savā sarakstā — dāvana sadzirdēt un mācīties Tā Kunga gribu. Iespējai sazināties ar Debesu Tēvu jebkurā laikā, kad mēs to vēlamies, ir svarīga loma Viņa iecerē.
Aicinājums no Tā Kunga
Kad Glābējs pēc Savas Augšāmcelšanās apmeklēja Ameriku, Viņš atkārtoja aicinājumu, ko Viņš bija devis Saviem mācekļiem Galilejā. Viņš sacīja:
„Lūdziet, un jums taps dots; meklējiet, un jūs atradīsit; klauvējiet, un jums taps atvērts.
Jo ikviens, kas lūdz, dabū, un, kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, taps atvērts” (3. Nefija 14:7–8; skat. arī Mateja 7:7–8).
Mūsu pravietis, prezidents Rasels M. Nelsons, ir devis līdzīgu aicinājumu mūsdienās. Viņš teica: „Lūdziet Jēzus Kristus Vārdā par savām bažām, savām bailēm, savām vājībām, jā, savas sirds dziļākajām alkām. Un pēc tam ieklausieties! Pierakstiet domas, kas ienāk jūsu prātā. Pierakstiet savas izjūtas un dariet to, ko jūtaties mudināti paveikt. Atkārtojot šo procesu dienu pēc dienas, mēnesi pēc mēneša un gadu pēc gada, jūsu spēja izmantot atklāsmes principu pieaugs.”2
Prezidents Nelsons piebilda: „Turpmākajās dienās mēs nespēsim garīgi izdzīvot bez Svētā Gara vadības, norādījumiem un Tā pastāvīgās un mierinošās ietekmes.”3
Kāpēc atklāsme ir tik būtiska mūsu garīgajai izdzīvošanai? Jo pasaule var būt mulsinoša un trokšņaina, pilna maldu un traucēkļu. Saziņa ar mūsu Tēvu Debesīs mums palīdz saprast, kas ir patiesība, kas maldi, kas ir saistīts ar Tā Kunga plānu attiecībā uz mums un kas ne. Pasaule var būt arī skarba un sirdi plosoša. Taču, ja mēs atvērsim savas sirdis lūgšanā, mēs sajutīsim mierinājumu, kas nāk no mūsu Tēva Debesīs, un pārliecību, ka Viņš mūs mīl un novērtē.
Lūdziet
Tas Kungs teica: „Ikviens, kas lūdz, dabū.” Lūgšana liekas vienkārša, tomēr tā ir spēcīga, jo atklāj mūsu vēlmes un ticību. Tomēr ir vajadzīgs laiks un pacietība, lai iemācītos saprast Tā Kunga balsi. Mums ir jāpievērš uzmanība savām domām un sajūtām, kas ienāk mūsu prātā un sirdī, un tās ir jāpieraksta, kā to ieteica mūsu pravietis. Iespaidu pierakstīšana ir nozīmīga atbildes saņemšanas daļa. Tas mums palīdz atcerēties, pārskatīt un no jauna sajust to, ko Tas Kungs mums māca.
Nesen kāds tuvinieks man teica: „Es ticu, ka personīgā atklāsme ir patiesa. Es ticu, ka Svētais Gars man parādīs visu, kas man ir jādara.4 Ir viegli noticēt, kad manās krūtīs deg neapšaubāma pārliecība.5 Bet ko es varu darīt, lai Svētais Gars ar mani vienmēr runātu šādā veidā?”
Savam tuviniekam un jums visiem es teikšu, ka arī es vēlētos pastāvīgi sajust šos spēcīgos Gara iespaidus un vienmēr skaidri redzēt ceļu, pa kuru iet. Taču ar mani tā nenotiek. Tomēr tas, ko mēs varam sajust daudz biežāk, ir Tā Kunga klusā un mierīgā balss, kas čukst mūsu prātos un sirdīs: „Es esmu šeit. Es tevi mīlu. Turpini šādā garā; dari labāko, ko vari. Es tevi atbalstīšu.” Mums ne vienmēr ir viss jāzina vai jāsaredz.
Klusā, mierīgā balss ir apstiprinoša, iedrošinoša un mierinoša — un daudzkārt tas ir tieši tas, kas mums ikdienā ir vajadzīgs. Svētais Gars ir īsts, Viņa iespaidi ir īsti — gan lielie, gan mazie.
Meklējiet
Tas Kungs turpināja, apsolot: „Kas meklē, atrod.” Meklēt nozīmē pielikt intelektuālas un garīgas pūles — apdomāt, pārbaudīt, izmēģināt un studēt. Mēs meklējam, jo ticam Tā Kunga apsolījumiem. „Jo tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir un ka Viņš tiem, kas Viņu [uzcītīgi] meklē, atmaksā” (Ebrejiem 11:6). Kad mēs meklējam, mēs pazemīgi atzīstam, ka mums joprojām ir daudz jāmācās, un Tas Kungs paplašinās mūsu izpratni, sagatavojot mūs saņemt vairāk. „Jo lūk, tā saka Dievs Tas Kungs: Es došu cilvēku bērniem rindiņu pēc rindiņas, priekšrakstu pēc priekšraksta, nedaudz šur un nedaudz tur; … jo tam, kas pieņem, Es došu vēl” (2. Nefija 28:30).
Klauvējiet
Visbeidzot Tas Kungs teica: „Tam, kas klaudzina, taps atvērts.” Klauvēt nozīmē rīkoties ticībā. Ja mēs aktīvi sekojam Tam Kungam, Viņš paver mums ceļu. Kāda skaista garīgā dziesma mums māca: „Tad celies un sapņot reiz beidz, un cītīgi darboties steidz. Labi darbi sniedz prieku, ļauj iepazīt Dievu, no sirds ja tos mīloši veic.”6 Elders Gerits V. Gongs no Divpadsmit apustuļu kvoruma nesen paskaidroja, ka bieži vien mēs saņemam atklāsmi tad, kad mēs darām kaut ko labu. Viņš teica: „Kad mēs cenšamies palīdzēt un kalpot apkārtējiem, Tas Kungs, manuprāt, mums iedod papildus Savas mīlestības devu, ko mēs varam sajust pret šiem cilvēkiem, un tādējādi mēs to iegūstam arī paši. Es domāju, ka mēs sadzirdam Viņa balsi — sajūtam Viņu dažādos veidos —, kad mēs lūdzam, lai palīdzētu apkārtējiem, jo tā ir viena no lūgšanām, uz ko Viņš vēlas atbildēt visvairāk.”7
Almas piemērs
Vienkāršais ieteikums — padomāt par manām svētībām — rokasgrāmatā Nāciet, sekojiet Man! sniedza man jaukas sajūtas un dažas negaidītas garīgās atziņas. Kad es turpināju lasīt par Almu un viņa kalpošanu Amonihā, es atklāju, ka Alma sniedz labu piemēru attiecībā uz to, ko nozīmē lūgt, meklēt un klauvēt. Mēs lasām, ka „Alma daudz strādāja garā, cīnoties ar Dievu varenā lūgšanā, lai Viņš izlietu Savu Garu pār ļaudīm”. Taču uz šo lūgšanu netika atbildēts tā, kā viņš cerēja, un Alma tika izraidīts no pilsētas. „Bēdu nospiests”, Alma jau bija gatavs padoties, kad eņģelis viņam pavēstīja: „Svētīts tu esi, Alma; tādēļ pacel savu galvu un priecājies, jo tev ir liels iemesls priecāties.” Tad eņģelis viņam lika atgriezties Amonihā un mēģināt atkal, un Alma „steidzīgi atgriezās”.8
Ko mēs varam mācīties no Almas par lūgšanu, meklēšanu un klauvēšanu? Mēs varam mācīties, ka lūgšana prasa garīgas pūles, un tā ne vienmēr noved pie cerētā rezultāta. Taču, kad mēs sajūtam bezcerību vai esam bēdu nospiesti, Tas Kungs mums sniedz mierinājumu un spēku dažādos veidos. Viņš var neatbildēt uz visiem mūsu jautājumiem vai neatrisināt visas mūsu problēmas uzreiz; drīzāk Viņš mūs mudina turpināt censties. Ja mēs pēc tam steidzīgi pieskaņojam savu plānu Viņa plānam, Viņš mums paver ceļu tāpat, kā Viņš to pavēra Almam.
Es liecinu, ka šis ir evaņģēlija pilnības atklāšanas laikmets. Mēs varam baudīt Jēzus Kristus Izpirkšanas svētības mūsu dzīvē. Svētie Raksti mums ir plaši pieejami. Mūs vada pravieši, kuri mums māca Tā Kunga gribu šajā sarežģītajā laikā, kādā mēs dzīvojam. Papildus tam, mums ir tieša piekļuve mūsu pašu atklāsmēm, lai Tas Kungs mūs varētu personīgi mierināt un vadīt. Kā eņģelis teica Almam, mums ir „liels iemesls priecāties” (Almas 8:15). Jēzus Kristus Vārdā, āmen.