Vispārējā konference
Mīliet savus ienaidniekus
Lejupielādes
Šī lapa (MP3)
Zemteksta piezīmes

Hide Footnotes

Tēma

Mīliet savus ienaidniekus

Zināšanas, ka mēs visi esam Dieva bērni, sniedz mums izpratni par citu cilvēku vērtību, kā arī spēju pacelties pāri aizspriedumiem.

Tā Kunga mācības ir mūžīgas, un tās ir domātas visiem Dieva bērniem. Šajā vēstījumā es sniegšu dažus piemērus no Amerikas Savienotajām Valstīm, taču principi, kurus es mācīšu, ir piemērojami it visur.

Mēs dzīvojam dusmu un naida laikā, kas valda politiskajās attiecībās un politikā. Mēs to izjutām šovasar, kad vairāki cilvēki rīkojās neatbilstoši miermīlīgiem protestiem un iesaistījās destruktīvā rīcībā. Mēs to izjūtam dažās pašreizējās kampaņās saistībā ar valsts vēlēšanām. Diemžēl dažas no tām ir pat pāraugušas politiskos paziņojumos un nelaipnās norādēs mūsu Baznīcas sanāksmēs.

Demokrātiskā valdībā vēlēšanu kandidāti un viņu politiskie viedokļi vienmēr būs atšķirīgi. Tomēr mums kā Kristus sekotājiem ir jāatsakās no dusmām un naida attiecībā uz to, kā daudzviet tiek apspriestas vai nosodītas politiskās izvēles.

Lūk, viena no mūsu Glābēja mācībām, kas, iespējams, ir labi zināma, taču reti kad tiek pielietota:

„Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: tev būs savu tuvāku mīlēt un savu ienaidnieku ienīst.

Bet Es jums saku: mīliet savus ienaidniekus, svētījiet tos, kas jūs nolād, dariet labu tiem, kas jūs ienīst, un lūdziet Dievu par tiem, kas ļauni izmanto jūs un vajā jūs” (skat. Mateja 5:43–44).1

Daudzās paaudzēs ebrejiem tika mācīts ienīst savus ienaidniekus, un vēlāk viņi cieta no romiešu okupācijas un nežēlības. Tomēr Jēzus mācīja viņiem mīlēt savus ienaidniekus un darīt labu tiem, kas viņus ļauni izmanto.

Cik gan revolucionāras mācības attiecībā uz personiskajām un politiskajām attiecībām! Tomēr mūsu Glābējs joprojām to pavēl. Mormona Grāmatā mēs lasām: „Jo patiesi, patiesi Es saku jums, ka tas, kam ir strīda gars, nav no Manis, bet ir no velna, kurš ir strīdu tēvs, un viņš uzkūda cilvēku sirdis strīdēties ar dusmām vienam ar otru” (3. Nefija 11:29).

Mīlēt savus ienaidniekus un savus pretiniekus nav viegli. „Vairums no mums nav sasnieguši to … mīlestības un piedošanas līmeni,” novēroja prezidents Gordons B. Hinklijs, piebilstot: „Tas prasa pašdisciplīnu — gandrīz lielāku, nekā mēs esam spējīgi izrādīt.”2 Taču tai ir jābūt ļoti būtiskai, jo tā ir daļa no Glābēja diviem augstākajiem baušļiem — „tev būs To Kungu, savu Dievu, mīlēt” un „savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu” (Mateja 22:37, 39). Un tas noteikti ir iespējams, jo Viņš arī mācīja: „Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit” (Mateja 7:7).3

Kā lai mēs turam šos dievišķos baušļus pasaulē, kurā mēs esam pakļauti arī cilvēku likumiem? Par laimi, mums ir paša Glābēja piemērs, kā līdzsvarot Viņa mūžīgos likumus ar cilvēku izdoto likumu praktiskajiem aspektiem. Kad pretinieki mēģināja pieķert Viņu kādā vārdā ar jautājumu par to, vai ebrejiem būtu jāmaksā nodokļi Romai, Viņš norādīja uz ķeizara tēlu viņu monētās un paziņoja: „Tad nu dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder!” (Lūkas 20:25).4

Tādēļ mums ir jāievēro cilvēku likumi (jādod ķeizaram), lai mierīgi dzīvotu saskaņā ar valsts likumiem, un mums ir jāievēro Dieva likumi ceļā uz savu mūžīgo galamērķi. Taču kā lai mēs to izdarām, jo īpaši — kā lai mēs iemācāmies mīlēt savus pretiniekus un savus ienaidniekus?

Glābēja mācība „[nestrīdēties] ar dusmām” ir labs pirmais solis. Velns ir strīdu tēvs, un viņš ir tas, kurš kārdina cilvēkus strīdēties ar dusmām. Viņš veicina ienaidu un naidīgas attiecības starp indivīdiem un grupām. Prezidents Tomass S. Monsons mācīja, ka dusmas ir „Sātana ierocis”, jo „būt dusmīgam — tā ir pakļaušanās Sātana ietekmei. Neviens mūs nevar padarīt dusmīgus. Tā ir mūsu izvēle.”5 Dusmas ir ceļš uz šķelšanos un ienaidu. Mēs sākam ar mīlestību izturēties pret saviem pretiniekiem, kad izvairāmies no dusmām un naidīguma pret tiem, kuriem mēs nepiekrītam. Palīdz arī tas, ja pat esam gatavi mācīties no viņiem.

Viens no veidiem, kā attīstīt spēku, lai mīlētu citus, ir tas vienkāršais paņēmiens, kas aprakstīts senā mūziklā. Cenšoties izprast cilvēkus no kādas atšķirīgas kultūras un saprasties ar viņiem, mums būtu jācenšas viņus iepazīt. Personīgajiem kontaktiem radot sapratni un savstarpēju cieņu, neskaitāmos gadījumos svešinieku aizdomas vai pat naidīgums tiek aizstāts ar draudzību vai pat mīlestību.6

Lai iemācītos mīlēt savus pretiniekus un savus ienaidniekus, vēl lielāka palīdzība ir gūstama, tiecoties izprast mīlestības spēku. Lūk, trīs no daudzajām praviešu mācībām par to.

Pravietis Džozefs Smits mācīja, ka „tā ir sena paruna, ka mīlestība rada mīlestību. Izliesim mīlestību — izrādīsim savu laipnību visai cilvēcei.”7

Prezidents Hovards V. Hanters mācīja: „Pasaulei, kurā dzīvojam, lielā mērā nāktu par labu tas, ja vīrieši un sievietes it visur izrādītu Kristus tīro mīlestību, kas ir laipna, lēnprātīga un pazemīga. Tā neskauž un nav lepna. … Tā nemeklē atlīdzību. … Tajā nav vietas aizspriedumiem, naidam vai vardarbībai. … Tā veicina to, lai dažādi cilvēki dzīvotu kopā kristīgā mīlestībā, neatkarīgi no reliģiskās pārliecības, rases, tautības, finanšu stāvokļa, izglītības vai kultūras.”8

Un prezidents Rasels M. Nelsons ir mudinājis mūs „paplašināt mūsu mīlestības loku, lai apskautu visu cilvēces ģimeni”.9

Mūsu ienaidnieku mīlēšanas būtiska sastāvdaļa ir dot ķeizaram, ievērojot mūsu dažādo valstu likumus. Lai gan Jēzus mācības bija revolucionāras, Viņš nemācīja ne revolūciju, nedz likumu pārkāpšanu. Viņš mācīja ko labāku. Mūsdienu atklāsme māca to pašu:

„Lai neviens cilvēks nepārkāpj zemes likumus, jo tam, kas tur Dieva likumus, nav vajadzības pārkāpt zemes likumus.

Tādēļ esiet paklausīgi varām, kas valda” (Mācības un Derību 58:21–22).

Un mūsu Ticības apliecinājums, ko uzrakstījis pravietis Džozefs Smits pēc tam, kad Misūri ierēdņi bija smagi vajājuši svētos, vēsta: „Mēs ticam, ka jāpakļaujas karaļiem, prezidentiem, valdniekiem un miertiesnešiem, paklausot, godājot un atbalstot likumu” (Ticības apliecinājumi 1:12).

Tas nenozīmē, ka mēs piekrītam visam, kas tiek darīts ar likuma varu. Tas nozīmē, ka mēs paklausām spēkā esošajam likumam un izmantojam miermīlīgus līdzekļus, lai veiktu izmaiņas. Tas nozīmē arī to, ka mēs mierīgi pieņemam vēlēšanu rezultātus. Mēs neiesaistīsimies vardarbībā, ar ko draud tie, kas varētu būt vīlušies par iznākumu.10 Demokrātiskā sabiedrībā mums vienmēr ir iespēja un pienākums mierīgi pastāvēt līdz nākamajām vēlēšanām.

Glābēja mācība — mīlēt savus ienaidniekus — balstās uz patiesību, ka visi mirstīgie cilvēki ir Dieva mīļotie bērni. Šis mūžīgais princips un daži tiesību pamatprincipi tika pārbaudīti nesenajos protestos daudzās Amerikas pilsētās.

Vienā galējībā — daži, šķiet, ir aizmirsuši, ka Amerikas Savienoto Valstu Konstitūcijas Pirmais labojums garantē „cilvēku tiesības mierīgi pulcēties un vērsties pie valdības ar petīciju par sūdzību izskatīšanu un apmierināšanu”. Tas ir atļautais veids, kā palielināt sabiedrības informētību un pievērst uzmanību netaisnībai tiesību aktu saturā vai pārvaldē. Un netaisnības ir notikušas. Sabiedriskās aktivitātēs un mūsu personiskajā attieksmē ir pastāvējis rasisms un ar to saistītās sūdzības. Pārliecinošā personiskā esejā Viņa Svētība Terēze A. Dīra no Nacionālās apvienības melnādaino cilvēku aizstāvībai (National Association for the Advancement of Colored People) ir mums atgādinājusi, ka „rasisms zeļ naidā, apspiestībā, slepenās norunās, pasivitātē, vienaldzībā un klusēšanā”.11 Mums kā pilsoņiem un kā Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļiem ir vairāk jācenšas, lai palīdzētu izskaust rasismu.

Otrā galējībā — šo protestu dalībnieku un atbalstītāju mazākums, kā arī viņu nelikumīgās darbības liecina, ka viņi, šķiet, ir aizmirsuši, ka ar Konstitūciju aizsargātie protesti ir miermīlīgi protesti. Protestētājiem nav tiesību iznīcināt, sabojāt vai zagt īpašumu un mazināt valdības likumīgās policijas pilnvaras. Konstitūcija un likumi nesatur aicinājumu uz revolūciju vai anarhiju. Mums visiem — policijai, protestētājiem, atbalstītājiem un vērotājiem — būtu jāsaprot savu tiesību robežas un tas, ka svarīgs mūsu pienākums ir ievērot spēkā esošos likumus. Ābrahamam Linkolnam bija taisnība, kad viņš teica: „Nav tādas sūdzības, ko varētu piemēroti izskatīt ar pūļa likumu.”12 Ja sūdzības izskata un apmierina pūlis, tad tā ir nelikumīga rīcība. Tā ir anarhija — stāvoklis, kurā nav efektīvas valdības un oficiālas policijas, kas, drīzāk, grauj, nevis aizsargā cilvēku individuālās tiesības.

Viens no iemesliem, kāpēc nesenie protesti ASV tik daudziem bija šokējoši, bija tas, ka naidam un nelikumībām, kas bija vērojamas starp dažādām etniskajām grupām citās valstīs, nevajadzētu izpausties ASV. Šai valstij vajadzētu būt labākai, runājot par rasisma novēršanu ne tikai pret melnādainajiem amerikāņiem, kuri bija paši redzamākie nesenajos protestos, bet arī pret latīņamerikāņiem, aziātiem un citām grupām. Šīs nācijas rasisma vēsture nav bijusi spoža, un mums ir jārīkojas labāk.

ASV nodibināja dažādu tautību un dažādu etnisko grupu imigranti. Tās vienojošais mērķis nebija ieviest kādu noteiktu veco valstu reliģiju vai saglabāt kādu no to daudzveidīgajām kultūrām vai cilšu lojalitātēm. Mūsu valsts dibinātāju paaudze tiecās būt vienoti ar jaunu konstitūciju un likumiem. Tas nenozīmē, ka mūsu vienojošie dokumenti vai toreizējā izpratne par to nozīmi bija nevainojama. ASV pirmo divu gadsimtu vēsture parādīja, ka ir vajadzīgi daudzi uzlabojumi, piemēram, balsstiesības sievietēm un it īpaši verdzības atcelšana, tostarp likumi, kas garantētu, ka tiem, kuri ir bijuši verdzībā, būtu visas tiesības uz brīvību.

Divi Jēlas Universitātes stipendiāti mums nesen atgādināja:

„Neraugoties uz visiem saviem trūkumiem, ASV ir unikāli aprīkotas, lai apvienotu daudzveidīgu un sašķeltu sabiedrību. …

Tās pilsoņiem nav jāizvēlas starp nacionālo identitāti un multikulturālismu. Amerikāņiem var būt abi. Taču galvenais ir konstitucionālais patriotisms. Mums ir jāpaliek vienotiem ar un caur Konstitūciju neatkarīgi no mūsu ideoloģiskajām nesaskaņām.”13

Pirms daudziem gadiem kāds Lielbritānijas ārlietu ministrs debatēs Kongresa apakšnamā sniedza šo lielisko padomu: „Mums nav mūžīgu sabiedroto, un mums nav pastāvīgu ienaidnieku. Mūsu intereses ir mūžīgas un pastāvīgas, un mūsu pienākums ir īstenot šīs intereses.”14

Tas ir labs laicīgais iemesls, lai īstenotu „mūžīgās un pastāvīgās” intereses politiskajos jautājumos. Turklāt Tā Kunga Baznīcas doktrīna mums māca kādu citu vadošu mūžīgo interesi — mūsu Glābēja mācības, kas iedvesmoja ASV Konstitūciju un daudzu mūsu valstu pamatlikumus. Lojalitāte pret iedibināto likumu, nevis pret „sabiedrotajiem”, ir vislabākais veids, kā mīlēt mūsu pretiniekus un mūsu ienaidniekus, tiecoties pēc vienotības dažādībā.

Zināšanas, ka mēs visi esam Dieva bērni, sniedz mums dievišķu izpratni par visu cilvēku vērtību, kā arī gribu un spēju pacelties pāri aizspriedumiem un rasismam. Daudzus gadus dzīvojot dažādās šīs valsts vietās, Tas Kungs man ir mācījis, ka ir iespējams paklausīt šīs valsts likumiem un censties tos uzlabot, kā arī mīlēt savus pretiniekus un savus ienaidniekus. Lai gan tas nav viegli, tas ir iespējams ar mūsu Kunga, Jēzus Kristus, palīdzību. Viņš deva šo pavēli mīlēt, un Viņš apsola Savu palīdzību, kad mēs tieksimies tai paklausīt. Es liecinu, ka mūsu Debesu Tēvs un Viņa Dēls Jēzus Kristus mūs mīl un mums palīdzēs. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.