Vispārējā konference
Sirdis — sasaistītas taisnīgumā un vienotībā
Lejupielādes
Šī lapa (MP3)
Zemteksta piezīmes

Hide Footnotes

Tēma

Sirdis — sasaistītas taisnīgumā un vienotībā

Šajās Baznīcas vēstures 200 gadu krustcelēs apņemsimies dzīvot taisnīgi un būt tik vienoti kā nekad agrāk.

Taisnīgums un vienotība ir ārkārtīgi nozīmīgi.1 Kad cilvēki no visas sirds mīl Dievu un taisnīgumā cenšas līdzināties Viņam, sabiedrībā ir mazāk konfliktu un strīdu. Pastāv lielāka vienotība. Man patīk kāds patiess stāsts, kas to ilustrē ar piemēru.

Būdams jauns cilvēks un ne no mūsu ticības, ģenerālis Tomass L. Keins palīdzēja svētajiem un aizstāvēja viņus, kad viņiem nācās bēgt no Navū. Viņš bija Baznīcas aizstāvis daudzus gadus.2

1872. gadā ģenerālis Keins, viņa talantīgā sieva, Elizabete Vuda Keina, un viņu divi dēli ceļoja no savām mājām Pensilvānijā uz Soltleiksitiju. Viņi pavadīja Brigamu Jangu un viņa līdzgaitniekus ceļojumā uz dienvidiem — uz Seintdžordžu Jūtā. Elizabetei viņas pirmajā Jūtas štata apmeklējuma reizē bija atturīga attieksme pret sievietēm. Viņa bija pārsteigta par dažiem faktiem, ko uzzināja. Piemēram, viņa uzzināja, ka Jūtā sievietēm bija iespēja strādāt jebkādā profesijā, kur vien viņas varēja nopelnīt iztiku.3 Viņa arī atklāja, ka Baznīcas locekļi izturējās laipni un saprotoši pret amerikāņu indiāņiem.4

Ceļojuma laikā viņi apmetās Filmorā Tomasa R. un Matildes Robisones Kingu mājās.5

Elizabete rakstīja: kamēr Matilde gatavoja maltīti prezidentam Jangam un viņa biedriem, telpā ienāca pieci amerikāņu indiāņi. Lai gan neaicināti, bija skaidrs, ka viņi cerēja pievienoties šai kompānijai. Māsa Kinga ar viņiem runāja „viņu dialektā”. Viņi apsēdās ar savām segām, apmierināts skatiens bija manāms viņu sejas izteiksmēs. Elizabete jautāja vienam no Kingu bērniem: „Ko tava māte teica šiem vīriem?

Matildes dēla atbilde bija: „Viņa teica, ka šie svešinieki ieradās pirmie, un es esmu pagatavojusi pietiekami daudz ēdiena tikai viņiem, bet jūsu maltīte tagad tiek gatavota uz uguns, un es jūs pasaukšu, tiklīdz tā būs gatava.”

Elizabete jautāja: „Vai viņa tiešām to darīs, vai vienkārši iedos viņiem pārpalikumus pa virtuves durvīm?”6

Matildes dēls atbildēja: „Māte apkalpos viņus tāpat kā jūs un ierādīs viņiem vietu pie sava galda.”

Un tā viņa arī darīja, un „viņi ēda nevainojami pieklājīgi”. Elizabete paskaidroja, ka viņas domas par šo namamāti bija uzlabojušās par 100 procentiem.7 Vienotība tiek veicināta, ja pret cilvēkiem izturas ar godu un cieņu, ja arī viņi atšķiras pēc ārējām pazīmēm.

Mēs kā vadītāji nedzīvojam ilūzijās par to, ka pagātnē visas attiecības bija ideālas, visu cilvēku uzvedība bija Kristum līdzīga vai arī ka visi lēmumi bija taisnīgi. Tomēr mūsu ticība māca, ka mēs visi esam mūsu Debesu Tēva bērni, un mēs pielūdzam Viņu un Viņa Dēlu, Jēzu Kristu, kurš ir mūsu Glābējs. Mēs vēlamies, lai mūsu sirdis un prāti būtu sasaistīti taisnīgumā un vienotībā un mēs būtu vienoti ar Viņiem.8

Taisnīgums ir plašs, daudznozīmīgs jēdziens, bet tas noteikti ietver dzīvošanu pēc Dieva baušļiem.9 Tas mūs sagatavo svētajiem priekšrakstiem, kas veido derību ceļu, un svētī mūs, lai Gars dotu virzienu mūsu dzīvei.10

Mūsu taisnīgums nav atkarīgs no tā, vai šajā laikā katram no mums ir ikviena svētība mūsu dzīvē. Iespējams, mēs neesam precējušies vai svētīti ar bērniem, vai arī tagad mums nav citas vēlamās svētības. Taču Tas Kungs ir apsolījis uzticīgiem taisnīgajiem, ka viņi „[varēs] dzīvot ar Dievu nebeidzamā laimes stāvoklī”.11

Vienotība arī ir plašs, daudznozīmīgs jēdziens, bet tas nepārprotami norāda uz abiem augstākajiem baušļiem — mīlēt Dievu un mīlēt mūsu līdzcilvēkus.12 Tas apzīmē Ciānas ļaudis, kuru sirdis un prāti ir sasaistīti vienotībā.13

Mana vēstījuma konteksts ir pretstati un mācības no Svētajiem Rakstiem.

Ir pagājuši 200 gadi, kopš 1820. gadā pirmoreiz parādījās Tēvs un Viņa Dēls un uzsāka Jēzus Kristus evaņģēlija atjaunošanu. 4. Nefija grāmatas aprakstā Mormona Grāmatā ir minēts līdzīgs 200 gadu periods pēc tam, kad Glābējs bija parādījies un nodibinājis Savu Baznīcu senajā Amerikas kontinentā.

Vēsturiskajā pierakstā, ko mēs lasām 4. Nefija grāmatā, ir raksturota tauta, kuras starpā nebija nedz skaudības, strīdu, nekārtību, melu, slepkavību, nedz jebkāda veida izlaidības. Rakstos teikts, ka, pateicoties šim taisnīgumam, „noteikti nevarēja būt laimīgāku ļaužu starp visiem ļaudīm, kas bija tikuši radīti ar Dieva roku”.14

Par vienotību 4. Nefija grāmatā ir rakstīts: „Nebija strīdu tai zemē dēļ Dieva mīlestības, kas mājoja ļaužu sirdīs.”15

Diemžēl 4. Nefija grāmatā tālāk tiek aprakstītas dramatiskas pārmaiņas, kas sākās „divi simti un pirmajā gadā”,16 kad nekrietnība un šķelšanās iznīcināja taisnīgumu un vienotību. Izvirtības, kas tolaik notika, bija tik ļaunas, ka beigu beigās dižais pravietis Mormons žēlojās savam dēlam Moronijam:

„Bet, ak, mans dēls, kā gan var šādi ļaudis, kas priecājas par tik lielām negantībām —

kā gan mēs varam gaidīt, ka Dievs atraus Savu roku tiesā pret mums?”17

Lai gan šajā atklāšanā mēs dzīvojam īpašā laikā, pasaule nav tikusi svētīta ar 4. Nefija grāmatā aprakstīto taisnīgumu un vienotību. Patiešām, mēs dzīvojam īpaši spēcīgu nevienprātību laikā. Tomēr miljoniem cilvēku, kas ir pieņēmuši Jēzus Kristus evaņģēliju, ir apņēmušies panākt gan taisnīgumu, gan vienotību. Mēs visi apzināmies, ka varam rīkoties labāk, un tas ir mūsu uzdevums šajā laikā. Mēs varam būt spēks, kas ceļ un svētī sabiedrību kopumā. Šajās Baznīcas vēstures 200 gadu krustcelēs apņemsimies kā Tā Kunga Baznīcas locekļi dzīvot taisnīgi un būt tik vienoti kā nekad agrāk. Prezidents Rasels M. Nelsons ir lūdzis, lai mēs „izrādītu lielāku laipnību, rasu un etnisko saskaņu un savstarpējo cieņu”.18 Tas nozīmē — mīlēt citam citu un Dievu un pieņemt visus cilvēkus kā brāļus un māsas, un patiesi būt par Ciānas tautu.

Ar mūsu visaptverošo doktrīnu mēs varam būt vienotības oāze un svinēt daudzveidību. Vienotība un daudzveidība nav pretstati. Mēs varam panākt lielāku vienotību, veicinot iekļautības gaisotni un cieņu pret dažādību. Laikā, kamēr es kalpoju Sanfrancisko Kalifornijas staba prezidijā, mums bija spāņu, tongiešu, samoāņu, tagalogu un mandarīnu valodā runājošas draudzes. Mūsu angliski runājošo bīskapiju sastāvā bija cilvēki ar dažādu rasu un kultūru izcelsmi. Bija jūtama mīlestība, taisnīgums un vienotība.

Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas bīskapijas un draudžu sastāvu nosaka ģeogrāfiskās robežas, nevis rase vai kultūra.19 Baznīcas locekļu pierakstos nav norādīta rase.

Mormona Grāmatas sākumā, aptuveni 550 gadus pirms Kristus piedzimšanas, mums tiek mācīts būtiskais bauslis par attiecībām starp Debesu Tēva bērniem. Visiem ir jātur Tā Kunga baušļi, un visi ir aicināti nākt un baudīt Tā Kunga labestību; „un Viņš nevienam neliedz nākt pie Viņa, nedz baltam nedz melnam, nedz vergam nedz brīvam, nedz vīram nedz sievai; un Viņš atceras pagānus; un visi ir vienādi Dieva priekšā, gan jūdi, gan citticībnieki”.20

Glābējs ar Savu kalpošanu un vēstījumiem ir konsekventi paudis, ka visu rasu un ādas krāsu cilvēki ir Dieva bērni. Mēs visi esam brāļi un māsas. Atbilstoši mūsu doktrīnai mēs ticam, ka valstī, kur norisinājās Atjaunošana, Amerikas Savienotajās Valstīs, ASV Konstitūcija21 un ar to saistītie dokumenti,22 kurus sarakstīja nepilnīgi cilvēki, bija Dieva iedvesmoti, lai svētītu visus cilvēkus. Kā mēs lasām Mācībā un Derībās, šie dokumenti tika „[izveidoti], un [tie] ir jāsaglabā visas miesas tiesībām un aizsardzībai, atbilstoši taisnīgiem un svētiem principiem”.23 Divi no šiem principiem bija rīcības brīvība un atbildība par saviem grēkiem. Tas Kungs paziņoja:

„Tādēļ tas nav pareizi, ka kāds cilvēks būtu kāda cita jūgā.

Un ar šo nolūku Es esmu izveidojis šīs zemes konstitūciju, ar gudru vīru rokām, kurus Es esmu cēlis šim īpašajam nolūkam, un izpircis šo zemi ar asinsizliešanu.”24

Šī atklāsme tika saņemta 1833. gadā, kad svētie Misūri štatā cieta no lielas vajāšanas. Mācības un Derību 101. nodaļas ievadā ir teikts: „Pūlis bija padzinis tos no viņu mājām Džeksonas apgabalā. … Baznīcas locekļi daudzkārt saņēma nāves draudus.”25

Tas bija saspringts laiks daudzējādā ziņā. Daudzi Misūri iedzīvotāji uzskatīja indiāņus par nežēlīgiem ienaidniekiem un gribēja, lai viņi tiek aizvākti no zemes. Turklāt daudzi Misūri kolonisti bija vergu īpašnieki, un viņi jutās to apdraudēti, kas iebilda pret verdzību.

Savukārt pēc mūsu doktrīnas Amerikas indiāņi tika cienīti, un mūsu vēlme bija viņiem mācīt Jēzus Kristus evaņģēliju. Attiecībā uz verdzību mūsu Svētie Raksti skaidri norādīja, ka nevienam cilvēkam nevajadzētu būt kāda cita jūgā.26

Galu galā svētie tika vardarbīgi padzīti no Misūri štata27 un pēc tam bija spiesti pārcelties uz Rietumiem.28 Svētie plauka un atrada mieru, kas saistīts ar taisnīgumu, vienotību un dzīvi pēc Jēzus Kristus evaņģēlija.

Es priecājos par Glābēja aizlūgšanu, kas pierakstīta Jāņa evaņģēlijā. Glābējs atzina, ka Tēvs bija sūtījis Viņu un ka Viņš, Glābējs, ir pabeidzis to darbu, ko Viņam tika uzdots izpildīt. Viņš aizlūdza par Saviem mācekļiem un par tiem, kas vēl ticēs Kristum: „Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos.”29 Vienotība ir tas, par ko Kristus lūdza pirms Savas nodošanas un krustā sišanas.

Pirmajā gadā pēc Jēzus Kristus evaņģēlija Atjaunošanas, kā pierakstīts Mācības un Derību 38. nodaļā, Tas Kungs runā par kariem un bezdievību un paziņo: „Es saku jums: esiet vienoti, un, ja jūs neesat vienoti, jūs neesat Mani.”30

Mūsu Baznīcas kultūra sakņojas Jēzus Kristus evaņģēlijā. Apustuļa Pāvila vēstule romiešiem ir ar ļoti dziļu domu.31 Agrīno Baznīcu Romā veidoja ebreji un citticībnieki. Šiem agrīnajiem ebrejiem bija jūdaisma kultūra, un „viņi atguva savu brīvību un sāka vairoties un plaukt”.32

Romas citticībnieku kultūru nozīmīgi ietekmēja helēnisms, ko apustulis Pāvils labi saprata, pateicoties savai pieredzei Atēnās un Korintā.

Pāvils iepazīstina ar Jēzus Kristus evaņģēliju visaptverošā veidā. Viņš piemin gan ebreju, gan citticībnieku kultūras33 būtiskos aspektus, kas nesaskan ar Jēzus Kristus patieso evaņģēliju. Viņš būtībā lūdz ikvienu atteikties no tiem viņu uzskatiem un kultūras aspektiem, kas traucē dzīvot saskaņā ar Jēzus Kristus evaņģēliju un ir pretrunā ar to. Pāvils mudina ebrejus un citticībniekus turēt baušļus, mīlēt citam citu un ļaut taisnīgumam vest pie pestīšanas.34

Jēzus Kristus evaņģēlija kultūra nav ne pagānisma kultūra, nedz jūdaisma kultūra. To nenosaka ādas krāsa vai vieta, kur kāds dzīvo. Lai gan mēs priecājamies par atšķirīgām kultūrām, mums vajadzētu atmest tos kultūru aspektus, kas ir pretrunā ar Jēzus Kristus evaņģēliju. Bieži vien mūsu Baznīcas locekļi un jaunpievērstie nāk no dažādām rasēm un kultūrām. Ja mēs vēlamies sekot prezidenta Nelsona pamudinājumam — sapulcināt izkaisīto Israēlu —, mēs atklāsim, ka esam tikpat atšķirīgi kā ebreji un citticībnieki Pāvila laikos. Tomēr mēs varam būt vienoti savā mīlestībā un ticībā Jēzum Kristum. Pāvila vēstule romiešiem nosaka principu, ka mēs dzīvojam pēc Jēzus Kristus evaņģēlija kultūras un doktrīnas. Tas mums ir paraugs pat šodien.35 Tempļa priekšraksti mūs vieno īpašos veidos un ļauj mums būt vienotiem katrā mūžīgi nozīmīgā aspektā.

Mēs godājam mūsu Baznīcas locekļus pionierus visā pasaulē nevis tāpēc, ka viņi bija ideāli, bet gan tāpēc, ka viņi pārvarēja grūtības, nesa upurus, centās kļūt līdzīgi Kristum un tiecās stiprināt ticību un būt vienoti ar Glābēju. Viņu vienotība ar Glābēju padarīja viņus savstarpēji vienotus. Šis princips ir patiess jums un man arī šodien.

Taures sauciens Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļiem skan šādi — censties būt par Ciānas tautu, kas ir vienas sirds un viena prāta ļaudis un dzīvo taisnībā.36

Es lūdzu par to, lai mēs būtu taisnīgi, vienoti un pilnībā koncentrējušies uz to, lai kalpotu mūsu Glābējam Jēzum Kristum un pielūgtu Viņu, par kuru es liecinu. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.