Vispārējā konference
    Kā to darīja Viņš
    Lejupielādes
    Šī lapa (MP3)
    Zemteksta piezīmes
    Tēma

    Kā to darīja Viņš

    Cenšoties kalpot tā, kā to darīja Viņš, mums tiks dotas iespējas aizmirst sevi un pacilāt citus.

    Aptuveni pirms 18 mēnešiem, 2017. gada rudenī, mans 64 gadus vecais brālis Maiks paziņoja man, ka viņam ir diagnosticēts aizkuņģa dziedzera vēzis. Vēl viņš man pateica, ka bija saņēmis priesterības svētību no sava mājskolotāja un ka bija ticies ar savu bīskapu. Viņš vēlāk man atsūtīja īsziņā Oklendas Kalifornijas tempļa attēlu, uzņemtu no slimnīcas, kurā viņš ārstējās, ar uzrakstu: „Skaties, ko es varu redzēt no savas palātas.”1

    Mani pārsteidza viņa teiktais par mājskolotājiem, priesterības svētībām, bīskapiem un tempļiem, kā arī par vēzi. Redziet, Maiks, priesteris Ārona priesterībā, gandrīz 50 gadus nebija regulāri apmeklējis Baznīcu.

    Viņa garīgais progress mūs kā viņa ģimenes locekļus intriģēja gandrīz tikpat daudz, kā viņa progress cīņā ar vēzi, jo pēdējā laikā viņam bija radušies vairāki jautājumi par Mormona Grāmatu, saistīšanas spēku un dzīvi pēc nāves. Mēnešiem ritot un vēzim izplatoties, nepieciešamība pēc papildus specializētas ārstēšanas galu galā atveda Maiku uz Jūtu, uz Hantsmena vēža institūtu.

    Neilgi pēc viņa ierašanās Maiku apmeklēja Džons Holbruks, bīskapijas misijas vadītājs no bīskapijas, kas apkalpoja aprūpes centru, kurā viņš tagad dzīvoja. Džons piebilda, ka viņam „bija skaidrs, ka Maiks bija Dieva dēls” un ka starp viņiem ātri vien izveidojās saikne un draudzība, kas noveda pie tā, ka Džons kļuva par Maika faktisko kalpojošo brāli. Sekoja tūlītējs uzaicinājums pieņemt misionāru apmeklējumu, ko mans brālis pieklājīgi noraidīja, taču kad viņu draudzība bija ilgusi vienu mēnesi, Džons palūdza vēlreiz, paskaidrojot Maikam: „Es domāju, ka tev patiktu uzklausīt evaņģēlija vēsti.”2 Šoreiz ielūgums tika pieņemts, kam sekoja tikšanās ar misionāriem, kā arī bīskapa Džona Šarpa apmeklējumi, un pēc vairākām sarunām Maiks saņēma savu patriarhālo svētību, 57 gadus pēc savām kristībām.

    Pagājušā gada decembra sākumā, pēc vairāku mēnešu procedūrām, Maiks nolēma pārtraukt vēža ārstēšanu, kas izraisīja smagas blaknes, un ļaut notikumiem risināties dabiski. Maika ārsts mums paziņoja, ka Maikam bija atlikuši aptuveni trīs mēneši. Pa to laiku evaņģēlija jautājumi turpinājās — kā arī viņa vietējo priesterības vadītāju un draugu apmeklējumi un atbalsts. Mūsu tikšanās reizēs ar Maiku mēs bieži redzējām uz nakstgaldiņa atvērtu Mormona Grāmatu, kad mēs pārrunājām evaņģēlija Atjaunošanu, priesterības atslēgas, tempļa priekšrakstus un cilvēka mūžīgo dabu.

    Decembra vidū, saņēmis savu patriarhālo svētību, Maiks izskatījās atgūstam spēkus, un viņa prognoze par vismaz vēl trīs mēnešiem šķita ticama. Mēs pat saplānojām, ka viņš pievienosies mums Ziemassvētkos, Jaunajā gadā un turpmāk. 16. decembrī es saņēmu negaidītu zvanu no bīskapa Šarpa, kurš man pateica, ka viņš un staba prezidents bija intervējuši Maiku, bija konstatējuši, ka viņš ir cienīgs Melhisedeka priesterības saņemšanai, un jautāja, kad es varētu piedalīties ordinācijā. Šis priekšraksts tika ieplānots piektdienā, 21. decembrī.

    Kad tā diena pienāca, mana sieva Kerola un es ieradāmies aprūpes centrā, un mūs tūlīt satika gaitenī pie viņa istabas un informēja, ka Maikam nav pulsa. Mēs iegājām istabā un ieraudzījām, ka patriarhs, viņa bīskaps un viņa staba prezidents jau gaidīja, — un tad Maiks atvēra acis. Viņš atpazina mani un apstiprināja, ka var mani dzirdēt un ir gatavs saņemt priesterību. Piecdesmit gadus pēc Maika ordinācijas priestera amatā, Ārona priesterībā, man bija tā privilēģija, viņa vietējiem vadītājiem palīdzot, piešķirt Melhisedeka priesterību un ordinēt savu brāli eldera amatā. Pēc piecām stundām Maiks nomira, šķērsojot priekškaru, lai satiktu mūsu vecākus kā Melhisedeka priesterības nesējs.

    Tikai pirms gada prezidents Rasels M. Nelsons aicināja ikvienu no mums rūpēties par saviem brāļiem un māsām „augstākā, svētākā veidā”.3 Runājot par Glābēju, prezidents Nelsons mācīja, ka, „tā kā šī ir Viņa Baznīca, mēs, būdami Viņa kalpi, kalposim vienam cilvēkam pēc otra, kā to darīja Viņš. Mēs kalposim Viņa Vārdā, ar Viņa spēku un pilnvarām un Viņa mīlošo laipnību.”4

    Atsaucoties Dieva pravieša aicinājumam, vērā ņemami centieni kalpot cilvēkiem individuāli noris visā pasaulē, gan koordinētos pūliņos, kad Baznīcas locekļi uzticīgi pilda savus kalpošanas uzdevumus, gan, kā es to saukšu, „ekspromptā” kalpošanā, jo tik daudzi nodemonstrē Kristum piemītošu mīlestību, atsaucoties negaidītām iespējām. Savā ģimenē mēs ļoti tuvu pieredzējām šādu kalpošanu.

    Džons, kurš bija Maika draugs un kalpojošais brālis, un bijušais misijas prezidents, mēdza teikt saviem misionāriem, ka, „ja kāds ir sarakstā „mani tas neinteresē”, nepadodieties. Cilvēki mainās.” Viņš tad mums teica: „Maiks spēcīgi izmainījās.”5 Džons vispirms bija draugs un bieži sniedza iedrošinājumu un atbalstu, — taču viņa kalpošana nebeidzās ar draudzīgiem apmeklējumiem. Džons zināja, ka kalpotājs ir kas vairāk par draugu un ka draudzība tiek stiprināta, kad mēs kalpojam.

    Nav nepieciešams, lai kāds, līdzīgi manam brālim, ciestu no dzīvību apdraudošas slimības, un tādējādi būtu vajadzīga palīdzība caur kalpošanu norīkojumā. Šādas vajadzības un to apstākļi ir ļoti dažādi. Vientuļais vecāks, mazaktīvs pāris, pusaudzis ar grūtībām, nomākta māte, ticības pārbaudījums, finanšu, veselības vai laulības problēmas — saraksts ir gandrīz nebeidzams. Tomēr līdzīgi Maikam, neviens nav aizklīdis par tālu, un nekad nav par vēlu sajust Glābēja mīlošo pieskārienu.

    Baznīcas kalpošanas tīmekļvietnē mums ir mācīts, ka, „kaut arī kalpošanai norīkojumos ir daudz nolūku, mums vajadzētu censties kalpot ar vēlmi palīdzēt citiem vēl pamatīgāk pievērsties evaņģēlijam un vēl vairāk līdzināties Glābējam”.6 Elders Nīls L. Andersens to izteica šādi:

    „Labsirdīgs cilvēks var palīdzēt kādam nomainīt riepu, aizvest savu istabas biedru pie ārsta, papusdienot kopā ar kādu, kurš ir noskumis, vai uzsmaidīt un sasveicināties ar kādu, lai padarītu viņa dienu saulaināku.

    Taču tas, kurš seko pirmajam bauslim, dabiski pievienos šiem būtiskajiem kalpošanas darbiem vēl kaut ko.”7

    Cenšoties kalpot Jēzus Kristus veidā, mums būtu svarīgi atcerēties, ka Viņa centieniem — mīlēt, pacilāt, kalpot un svētīt apkārtējos — bija daudz augstāks mērķis par viņu neatliekamo vajadzību apmierināšanu. Kad Viņš dziedināja, paēdināja, piedeva un mācīja, Viņš skaidri apzinājās viņu ikdienas vajadzības un izrādīja līdzjūtību viņu pašreizējās ciešanās. Taču Viņš vēlējās darīt vairāk par ikdienas rūpju apmierināšanu. Viņš vēlējās, lai apkārtējie sekotu Viņam, pazītu Viņu un sasniegtu savu dievišķo potenciālu.8

    Cenšoties kalpot tā, „kā to darīja Viņš”9, mums tiks dotas iespējas aizmirst sevi un pacilāt citus. Šīs iespējas bieži var būt neērtas un apgrūtinošas, ar ko tiek pārbaudīta mūsu vēlme kļūt līdzīgākiem Skolotājam, kura vislielākais pakalpojums no visiem — Viņa bezgalīgā Izpirkšana — nepavisam nebija ērti paveicams. Mateja evaņģēlija 25. nodaļā mums tiek atgādināts, ko Tas Kungs sajūt pret mums, kad mēs, līdzīgi Viņam, esam jūtīgi pret grūtībām, pārbaudījumiem un izaicinājumiem, ar ko tik daudzi saskaras, bet kas tik bieži var palikt neievēroti:

    „Nāciet šurp, jūs, Mana Tēva svētītie, iemantojiet Valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma.

    Jo Es biju izsalcis un jūs esat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis un jūs esat Mani dzirdinājuši; Es biju svešinieks un jūs esat Mani uzņēmuši. …

    Tad taisnie atbildēs Viņam un sacīs: Kungs, kad mēs esam Tevi redzējuši izsalkušu un Tevi paēdinājuši? Vai izslāpušu un Tevi dzirdinājuši?

    Kad mēs esam Tevi redzējuši kā svešinieku un Tevi uzņēmuši? …

    Tad Ķēniņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši.”10

    Kad mēs kalpojam kā kalpojošie brāļi vai māsas vai kad mums vienkārši tiek pastāstīts par kādu, kam nepieciešama palīdzība, mēs tiekam mudināti meklēt Gara vadību un norādījumus — un tad rīkoties. Mēs varam nezināt, kā vislabāk kalpot, taču Tas Kungs zina, un caur Viņa Garu mēs tiksim vadīti savos pūliņos. Līdzīgi Nefijam, kurš „[tika] vadīts no Gara, nezinādams iepriekš to, ko [viņš darīs]”11, arī mēs tiksim Gara vadīti, cenšoties kļūt par darbarīkiem Tā Kunga rokās, lai svētītu Viņa bērnus. Cenšoties saņemt Gara vadību un uzticēties Tam Kungam, mēs nonāksim situācijās un apstākļos, kur mēs varēsim rīkoties un svētīt — citiem vārdiem, kalpot.

    Var būt citi gadījumi, kad mēs atpazīstam kādu vajadzību, taču jūtamies nepiemēroti, lai atsauktos, pieņemot, ka tas, ko varam piedāvāt, nav pietiekami. Darīt tā, „kā to darīja Viņš”12, nozīmē kalpot, dodot to, ko mēs spējam dot, un paļauties, ka Tas Kungs vairos mūsu pūliņus, lai svētītu mūsu „ceļabiedrus šajā mirstīgās dzīves ceļojumā”.13 Dažiem tas var nozīmēt — dalīties laika un talantu dāvanā; citiem — laipnu vārdu vai stipru plecu. Lai arī mums var šķist, ka mūsu pūliņi ir nepiemēroti, prezidents Dalins H. Oukss dalījās svarīgā principā par „mazo un vienkāršo”. Viņš mācīja, ka mazā un vienkāršā rīcība ir spēcīga tāpēc, ka tā uzaicina „Svētā Gara sadraudzību”14, un šis pārinieks svētī gan devēju, gan saņēmēju.

    Zinādams, ka drīz mirs, mans brālis Maiks piebilda: „Tas ir apbrīnojami, kā aizkuņģa dziedzera vēzis var likt koncentrēties uz vissvarīgāko.”15 Pateicoties brīnišķīgiem vīriešiem un sievietēm, kas redzēja vajadzību, netiesāja un kalpoja līdzīgi Glābējam, tas nebija par vēlu Maikam. Dažiem pārmaiņas var nākt ātrāk, citiem, iespējams, — priekškara otrā pusē. Tomēr mums ir jāatceras, ka nekad nav par vēlu un neviens nekad nav aizklīdis tik tālu no takas, lai Jēzus Kristus īstenotā bezgalīgā Izpirkšana, kas ir neierobežota savā ilgumā un vērienā, nebūtu aizsniedzama.

    Pagājušā oktobra vispārējā konferencē elders Deils G. Renlands mācīja, ka, „neskatoties uz to, cik ilgi neesam bijuši uz takas … , tajā brīdī, kad nolemjam mainīties, Dievs palīdz mums atgriezties”.16 Tomēr šāds lēmums par savas dzīves mainīšanu bieži vien ir rezultāts tādam uzaicinājumam, kā šis: „Es domāju, ka tev patiku uzklausīt evaņģēlija vēsti.” Tāpat kā nekad nav par vēlu griezties pie Glābēja, nekad nav par agru, lai mēs izteiktu uzaicinājumu.

    Šajā Lieldienu laikā mums vēlreiz ir dota brīnišķīga iespēja pārdomāt mūsu Glābēja Jēzus Kristus diženo Izpirkšanas upuri un to, ko Viņš paveica katra labā, samaksājot tik milzīgu cenu, — cenu, kas, kā Viņš pats paziņoja, „lika [Viņam], … lielākajam no visiem, trīcēt aiz sāpēm”. „Tomēr,” Viņš paziņo, „Es baudīju to un pabeidzu Savus sagatavošanas darbus cilvēku bērniem.”17

    Es liecinu, ka tāpēc, ka Viņš „pabeidza”, vienmēr pastāv cerība. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.