Vispārējā konference
    Kristus — Gaisma, kas spīd tumsībā
    Lejupielādes
    Šī lapa (MP3)
    Zemteksta piezīmes
    Tēma

    Kristus — Gaisma, kas spīd tumsībā

    Ja jūs jūtat, ka jūsu liecības bāka apdziest un tajā iezogas tumsība, saņemiet drosmi. Turiet Dievam dotos solījumus.

    Manā Palīdzības biedrības ēkas kabinetā ir brīnišķīgs skats uz Soltleikas templi. Katru vakaru, iestājoties krēslai, ar pulksteņa precizitāti ieslēdzas ārējās tempļa gaismas. Templis ir stabila miera bāka aiz mana loga.

    Salt Lake Temple

    Kādu vakaru, pagājušajā februārī, mans kabinets, saulei norietot, palika neparasti tumšs. Kad es paskatījos ārā pa logu, templis bija tumšs. Gaismas nebija ieslēgušās. Es pēkšņi sajutos drūmi. Es nevarēju saskatīt tempļa smailes, kuras es katru vakaru biju vērojusi gadiem ilgi.

    Salt Lake Temple

    Tas, ka es redzēju tumsu vietā, kurā es cerēju ieraudzīt gaismu, man atgādināja, ka viena no mūsu pamatvajadzībām, lai mēs varētu pilnveidoties, ir palikt saistītiem ar mūsu gaismas avotu — Jēzu Kristu. Viņš ir mūsu spēka avots, pasaules Gaisma un Dzīvība. Bez spēcīgas saiknes ar Viņu mēs sākam garīgi mirt. To zinot, Sātans cenšas izmantot pasaulīgās grūtības, ar ko mēs visi saskaramies. Viņš mēģina aptumšot mūsu gaismu, pārraut savienojumu un atslēgt barošanas avotu, atstājot mūs vienus tumsā. Šīs grūtības ir bieži sastopamas laicīgajā dzīvē, taču Sātans cītīgi strādā, lai mūs izolētu un iestāstītu, ka esam vienīgie, kas tās pieredz.

    Dažus no mums paralizē skumjas

    Kad mūs piemeklē traģēdijas, kad dzīvē notikušais sāp tik ļoti, ka nevaram paelpot, kad mēs tiekam sasisti un atstāti nomirstam, kā vīrs ceļā uz Jēriku, Jēzus nāk un ielej eļļu mūsu brūcēs, maigi mūs pieceļ augšā, aizved uz mājām un par mums rūpējas.1 Tiem, kuri skumst, Viņš saka: „Es atvieglošu slogus, kas ir uzlikti jūsu pleciem, lai jūs pat nevarētu just tos uz savām mugurām, … lai jūs droši varētu zināt, ka Es, Tas Kungs, apmeklēju Savus ļaudis viņu ciešanās.”2 Kristus dziedina brūces.

    Daži no mums vienkārši ir ļoti noguruši

    Elders Džefrijs R. Holands teica: „Nav nepieciešams, lai mēs skrietu ātrāk, nekā mēs spējam. … Bet, neskatoties uz to, es zinu, ka daudzi no jums skrien ļoti, ļoti ātri un ka enerģijas un emocionālie krājumi dažkārt pietuvojas izsīkumam.”3 Kad mūsu cerības mūs pieviļ, mēs varam atkāpties soli atpakaļ un pavaicāt Debesu Tēvam, no kā mums vajadzētu atteikties. Daļa no mūsu dzīves pieredzes ir iemācīties, ko mums nevajadzētu darīt. Taču neskatoties uz to, dažkārt dzīve ir pārāk nogurdinoša. Jēzus Kristus mūs iedrošina: „Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.”4

    Kristus vēlas uzņemties mūsu jūgu un nest to kopā, lai atvieglotu mūsu nastas. Kristus sniedz atpūtu.

    Daži no mums domā, ka nav tipiski Baznīcas locekļi

    Dažādu iemeslu dēļ mēs nejūtamies pieņemti vai pieņemami. Jaunā Derība parāda lielās pūles, ko Jēzus pielika, lai sniegtu palīdzību visa veida cilvēkiem: spitālīgajiem, nodokļu vācējiem, bērniem, galiliešiem, netikļiem, sievietēm, farizejiem, grēciniekiem, samariešiem, atraitnēm, romiešu kareivjiem, laulības pārkāpējiem, nešķīstajiem. Gandrīz katrā stāstā Viņš palīdz kādam, kurš netika sabiedrības pieņemts.

    Lūkas 19. nodaļā ir stāsts par virsmuitnieku Jērikā, vārdā Caķejs. Viņš uzkāpa kokā, lai redzētu Jēzu ejam garām. Caķeju algoja romiešu valdība un viņš tika uzskatīts par samaitātu un par grēcinieku. Jēzus redzēja viņu kokā un uzrunāja viņu, sakot: „Caķej, kāp steigšus zemē, jo Man šodien jāiegriežas tavā namā.”5 Un, kad Jēzus redzēja, cik Caķejam ir laba sirds un ko viņš bija darījis citu labā, Viņš pieņēma viņa ziedojumu, sakot: „Šodien šim namam pestīšana notikusi, tāpēc ka arī šis ir Ābrahāma dēls.”6

    Kristus laipni teica nefijiešiem: „Es nevienam nepavēlēju aiziet, bet drīzāk pavēlēju, lai jūs nāktu pie Manis.”7 Pēterim bija spēcīga atskārsme Apustuļu darbu 10. nodaļā,, kad viņš paziņoja: „Man Dievs ir rādījis, ka nevienu cilvēku nevajag turēt par nesvētu vai nešķīstu.”8 Kristiešu mācekļiem un pēdējo dienu svētajiem ir nemainīga prasība izrādīt patiesu mīlestību citam pret citu.9 Jēzus mums izsaka to pašu aicinājumu, ko Caķejam: „Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja [jūs dzirdat] Manu balsi un durvis [atdarāt], Es ieiešu pie [jums] un turēšu ar [jums] mielastu, un [jūs] ar Mani.”10 Kristus redz mūs mūsu kokā.

    Dažus no mums nomoka jautājumi

    Pirms dažiem gadiem mani nomāca un kaitināja jautājumi, uz kuriem es nevarēju atrast atbildes. Kādā agrā sestdienas rītā es redzēju sapni. Es redzēju lapeni un sapratu, ka man ir tajā jāiet iekšā. To ietvēra piecas arkas, bet logi bija taisīti no akmens. Es sapnī sūdzējos, nevēloties tajā iet iekšā, jo tā likās ļoti klaustrofobiska. Tad manā prātā ienāca doma, ka Jareda brālis pacietīgi no akmeņiem bija izkausējis stiklu. Stikls ir akmens, kas ir mainījis savu agregātstāvokli. Kad Tas Kungs pieskārās Jareda brāļa akmeņiem, tie spīdēja tumšajos kuģos.11 Pēkšņi mani pārņēma vēlme atrasties tajā lapenē vairāk nekā jebkurā citā vietā. Tā bija īstā vieta — vienīgā vieta —, kurā es patiesi varēju „redzēt.” Jautājumi, kas mani satrauca, nepazuda, taču pēc pamošanās man prātā ienāca daudz nozīmīgāks jautājums: „Kā tu vairosi savu ticību, līdzīgi tam, kā to darīja Jareda brālis, lai tavi akmeņi varētu tikt pārvērsti gaismā?”12

    Mūsu laicīgās smadzenes ir veidotas tā, lai tās iegūtu izpratni un jēgu soli pa solim. Es nezinu, kādēļ priekškars pār laicīgo dzīvi ir tik biezs. Šis nav posms mūsu mūžīgajā attīstībā, kurā mums ir visas atbildes. Tas ir posms, kurā mēs attīstām mūsu pārliecību (vai dažkārt mūsu cerību) par lietām, kas nav redzamas. Pārliecība nāk veidos, ko ne vienmēr ir viegli saprast, taču tumsībā ir gaisma. Jēzus teica: „Es esmu gaisma un dzīvība, un pasaules patiesība.”13 Tiem, kuri meklē patiesību, sākumā var likties, ka ir muļķīgi stāvēt mazā, tumšā telpā ar akmens logiem. Taču ar pacietību un ticības pilniem jautājumiem Jēzus var pārvērst mūsu akmens logus stiklā un gaismā. Kristus ir gaisma, ko var redzēt.

    Daži no mums domā, ka viņi nekad nav gana labi

    Purpura krāsa, kas minēta Vecajā Derībā, bija ne tikai spilgta, bet arī noturīga, kas nozīmē, ka vilnas audumā tā palika tikpat spilgta un neizbalēja neatkarīgi no tā, cik reizes tā tika mazgāta.14 Sātans izmanto šo līdzību, lai liktu mums domāt, ka mums nevar tikt piedots: balta vilna, kas aptraipīta ar purpuru, nekad vairs nevar kļūt balta. Taču Jēzus paziņo: „Tik augstāki ir Mani ceļi pār jūsu ceļiem,”15 un Viņa žēlastības brīnums apliecina, ka, ja mēs nožēlojam mūsu grēkus, Viņa purpura asinis mūs atkal padara šķīstus. Tas nav loģiski, taču tā ir patiesība.

    Yarn in Red Dye

    iStock.com/iinwibisono ilustrācija

    „Kaut jūsu grēki arī būtu sarkani kā asinis, tomēr tie paliks balti kā sniegs; kaut tie arī būtu kā purpurs, tomēr tie kļūs kā vilna.”16 Tas Kungs līdzjūtīgi saka: tas, „kurš nožēlojis savus grēkus, tam tiek piedots, un Es, Tas Kungs, tos vairs nepieminu.”17 Citiem vārdiem: nāciet, turēsim tiesu.18 Jūs pieļāvāt kļūdas; visi ir grēkojuši.19 Nāciet pie Manis un nožēlojiet grēkus.20 Es tos vairs nepieminēšu.21 Jūs atkal varat kļūt veseli.22 Man ir darbs — paredzēts jums.23 Kristus vilnu padara baltu.

    Tātad, ko mums vajadzētu darīt? Kas būtu simboliskā atslēga, ar kuru mēs no jauna varētu izveidot saikni ar Jēzus Kristus spēku, kad mūs māc šaubas? Prezidents Rasels M. Nelsons pateica ļoti vienkārši: „Atslēga ir noslēgt un ievērot svētās derības. … Tas nav sarežģīts ceļš.”24 Padariet Kristu par savas dzīves centru.25

    Ja jūs jūtat, ka jūsu liecības bāka apdziest un tajā iezogas tumsība, saņemiet drosmi. Turiet Dievam dotos solījumus. Uzdodiet jautājumus. Pacietīgi kausējiet akmeni stiklā. Vērsieties pie Jēzus Kristus, kurš jūs joprojām mīl.

    Jēzus teica: „Es esmu gaisma, kas spīd tumsībā, un tumsība to nesaprot.”26 Tas nozīmē, ka neatkarīgi no tā, cik ļoti tumsība cenšas, tā nevar apdzēst šo gaismu. Nekad. Jūs varat būt droši, ka Viņa gaisma vienmēr būs jums pieejama.

    Salt Lake Temple

    Mēs vai mūsu mīļie var īslaicīgi piedzīvot tumsību. Līdzīgi kā Soltleikas tempļa gadījumā, ēkas pārvaldnieks, brālis Vels Vaits, gandrīz uzreiz saņēma zvanu. Cilvēki bija pamanījuši. Kas noticis ar tempļa gaismām? Sākumā ikviens darbinieks devās pie katra tempļa elektrības paneļa un manuāli atkal ieslēdza gaismas. Tad viņi nomainīja baterijas automātiskajai strāvas padevei un to pārbaudīja, lai uzzinātu, kas bija salūzis.

    Ir grūti ieslēgt gaismas vienam pašam. Mums ir vajadzīgi draugi. Mēs esam vajadzīgi cits citam. Līdzīgi kā tempļa apsaimniekotāji, mēs varam palīdzēt cits citam, personīgi pienākot klāt, atjaunojot mūsu garīgās baterijas un salabojot to, kas bija salūzis.

    Salt Lake Temple

    Mūsu individuālo gaismas apmēru varētu pielīdzināt vienai kokā iekārtajai gaismas virtenes spuldzītei. Taču mēs tāpat izstarojam savu mazo gaismiņu, un visi kopā, līdzīgi kā Tempļa laukuma lampiņas Ziemassvētku laikā, mēs varam piesaistīt miljoniem cilvēku pie Tā Kunga nama. Saskaņā ar prezidenta Nelsona iedrošinājumu, vislabākais ir tas, ka mēs varam sniegt Glābēja gaismu gan sev, gan mums svarīgajiem cilvēkiem, vienkārši turot mūsu derības. Dažādos veidos Tas Kungs atalgo šo ticības pilno darbu ar spēku un prieku.27

    Es liecinu, ka jūs esat mīlēti. Tas Kungs zina, cik ļoti jūs cenšaties. Jūs pilnveidojaties. Turpiniet to darīt. Viņš redz visus jūsu apslēptos upurus un pieskaita tos jūsu labā un to labā, kurus jūs mīlat. Jūsu darbs nav veltīgs. Jūs neesat vieni. Viņa vārds, Emanuēls, nozīmē „Dievs ar mums.”28 Viņš pavisam noteikti ir ar jums.

    Speriet vēl dažus soļus pa derību taku, pat ja ir pārāk tumšs, lai redzētu, kas ir tālumā. Gaisma atgriezīsies. Es liecinu par Jēzus vārdu patiesumu un tie ir pilni gaismas: „Tuvojieties Man un Es tuvošos jums; meklējiet uzcītīgi Mani un jūs atradīsit Mani; lūdziet, un jūs saņemsit; klauvējiet, un jums taps atvērts.”29 Jēzus Kristus Vārdā, āmen.