2010.–2019. gads
    Kā lai es saprotu?
    Lejupielādes
    Šī lapa (MP3)
    Zemteksta piezīmes
    Tēma

    Kā lai es saprotu?

    Ja mēs nopietni, enerģiski, stingri un sirsnīgi tieksimies apgūt Jēzus Kristus evaņģēliju un mācīt to cits citam, šīs mācības var izmainīt cilvēku sirdis.

    Mani dārgie brāļi un māsas, es tik ļoti priecājos atkal būt ar jums šeit, šajā Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas vispārējā konferencē, kas tiek noturēta mūsu mīļotā pravieša — prezidenta Rasela M. Nelsona — vadībā! Es liecinu jums, ka mums būs tas gods dzirdēt mūsu Glābēja, Jēzus Kristus, balsi caur to cilvēku mācībām, kuri šajā konferencē lūgs, dziedās un runās par mūsu vajadzībām mūsu dienās.

    Apustuļu darbos ir rakstīts, ka evaņģēlists Filips mācīja evaņģēliju kādam etiopietim, kurš bija einuhs, kam bija uzdots gādāt par visiem Etiopijas ķēniņienes dārgumiem.1 Atgriežoties no pielūgšanas Jeruzālemē, viņš lasīja Jesajas grāmatu. Gara pamudināts, Filips pietuvojās viņam un pavaicāja: „Vai tu arī saproti, ko tu lasi?”

    Bet [einuhs] atbildēja: „Kā gan to varētu, kad neviens mani nepamāca?” …

    Filips, ar šo vietu iesākdams, viņam pasludināja evaņģēliju par Jēzu.”2

    Etiopieša uzdotais jautājums atgādina mums visiem par mūsu dievišķi doto uzdevumu: cenšanos apgūt un mācīt cits citam Jēzus Kristus evaņģēliju.3 Patiesībā jau evaņģēlija apguves un mācīšanas kontekstā ikviens no mums dažkārt līdzinās minētajam etiopietim — mums ir nepieciešama uzticīga un iedvesmota skolotāja palīdzība; un dažkārt mēs līdzināmies Filipam — mums ir jāmāca un jāstiprina citi viņu pievēršanās procesā.

    Cenšoties apgūt un mācīt citiem Jēzus Kristus evaņģēliju, mums to būtu jādara nolūkā stiprināt ticību Dievam un Viņa dievišķajai laimes iecerei, kā arī Jēzum Kristum un Viņa īstenotās Izpirkšanas upurim, nodrošinot paliekošu pievēršanos. Šī pieaugošā ticība un pievēršanās palīdzēs mums slēgt un ievērot derības ar Dievu, tādējādi stiprinot mūsu vēlmi sekot Jēzum un nodrošinot patiesas garīgās pārmaiņas — citiem vārdiem, pārveidojot mūs par jaunām radībām, kā to savā vēstulē korintiešiem mācīja apustulis Pāvils.4 Pateicoties šīm izmaiņām, mēs varēsim dzīvot daudz laimīgāk, produktīvāk un veselīgāk, un tas mums palīdzēs saglabāt mūžīgo perspektīvu. Vai tad tieši tā nenotika ar etiopiešu einuhu pēc tam, kad tas uzzināja par Glābēju un tika pievērsts Viņa evaņģēlijam? Svētajos Rakstos ir teikts, ka „viņš līksms ceļoja tālāk”.5

    Pavēle par evaņģēlija apgūšanu un savstarpēju mācīšanu nav nekas jauns; tā ir tikusi pastāvīgi atkārtota jau kopš pašiem cilvēces pirmsākumiem.6 Kādā konkrētā gadījumā, kad Mozus ar saviem ļaudīm atradās Moāba līdzenumā, pirms ienākšanas apsolītajā zemē Tas Kungs iedvesmoja Mozu, lai tas pamāca savus ļaudis attiecībā uz viņu pienākumu — apgūt likumus un derības, ko viņi ir saņēmuši no Tā Kunga, un mācīt tos saviem pēcnācējiem,7 no kuriem daudzi nebija personīgi pieredzējuši Sarkanās jūras šķērsošanu vai atklāsmes saņemšanu Sinaja kalnā.

    Mozus pamācīja savus ļaudis, sakot:

    „Israēl, klausies likumus un tiesas, kuras es jums mācu darīt, lai jūs dzīvotu un ienāktu, un iemantotu to zemi, ko Tas Kungs, jūsu tēvu Dievs, jums dod. …

    dari to zināmu saviem bērniem un saviem bērnu bērniem.”8

    Pēc tam Mozus noslēdza, sakot: „Tāpēc tev būs turēt Viņa likumus un Viņa baušļus, ko es tev šodien pavēlu, lai tev labi klājas un taviem bērniem pēc tevis un lai tu ilgi dzīvotu tanī zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dod mūžīgi.”9

    Dieva pravieši ir pastāvīgi norādījuši, ka mums ir jāaudzina savi bērni audzināšanā un pamācīšanā no Tā Kunga,10 „gaismā un patiesībā”.11 Prezidents Nelsons nesen teica: „Šajos izvērstās netikumības un atkarību veicinošās pornogrāfijas laikos vecākiem ir svēts pienākums — mācīt saviem bērniem to, cik būtiska loma viņu dzīvē ir Dievam [un Jēzum Kristum].”12

    Brāļi un māsas, mūsu mīļotā pravieša brīdinājums kalpo par vēl vienu atgādinājumu mūsu personīgajam pienākumam — centieniem mācīties un mācīt savai ģimenei to, ka mums ir Debesu Tēvs, kurš mūs mīl un kurš ir izstrādājis Saviem bērniem dievišķu laimes ieceri, ka Jēzus Kristus, Viņa Dēls, ir pasaules Glābējs un ka glābšana nāk caur ticību Viņa Vārdam.13 Mūsu mājām ir jābalstās uz mūsu Pestītāja, Jēzus Kristus, klints, jo tas var palīdzēt mums — gan individuāli, gan ģimenēs — nostiprināt savās sirdīs tos personīgos, garīgos iespaidus, kas palīdz mums pastāvēt mūsu ticībā.14

    Jūs, iespējams, atceraties par diviem Jāņa Kristītāja mācekļiem, kuri sāka sekot Jēzum Kristum, dzirdot Jāni liecinām, ka Jēzus ir Dieva Jērs jeb Mesija. Šie krietnie vīri pieņēma Jēzus uzaicinājumu — atnākt un ieraudzīt15 — un todien palika pie Viņa. Viņi uzzināja, ka Jēzus ir Mesija, Dieva Dēls, un sekoja Tam visu savu atlikušo mūžu.

    Līdzīgi arī, kad mēs atsaucamies Glābēja aicinājumam — nākt un ieraudzīt —, mums ir jāmājo Viņā, iedziļinoties Svētajos Rakstos, priecājoties par tiem, apgūstot Viņa doktrīnu un cenšoties dzīvot tā, kā dzīvoja Viņš. Tikai tad mēs iepazīsim Viņu, Jēzu Kristu, un spēsim atpazīt Viņa balsi, zinot, ka, nākot pie Viņa un ticot Viņam, mums nekad nesalks un neslāps.16 Mēs būsim spējīgi allaž atpazīt patiesību, kā tas notika ar abiem mācekļiem, kuri todien palika kopā ar Jēzu.

    Brāļi un māsas, tas nenotiek pats no sevis. Pieskaņoties augstākajiem dievišķības iespaidiem nav vienkārši, tas prasa Dieva piesaukšanu, lai iemācītos padarīt Jēzus Kristus evaņģēliju par savas dzīves centrālo sastāvdaļu. Ja mēs to darīsim, es apsolu, ka Svētais Gars iespaidos mūsu sirdis un prātus, liecinot par patiesību17 un mācot mums visu.18

    Etiopieša jautājums — „Kā gan [es varētu saprast], kad neviens mani nepamāca?” — iegūst īpašu nozīmi arī tad, ja uz to paraugās, domājot par mūsu personīgo pienākumu — piemērot apgūtos evaņģēlija principus savā dzīvē. Piemēram minētajā gadījumā etiopietis rīkojās saskaņā ar patieso principu, ko bija uzzinājis no Filipa. Viņš lūdza, lai viņu kristītu. Viņš bija pārliecinājies, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls.19

    Brāļi un māsas, mūsu rīcībā būtu jāatspoguļojas tam, ko mēs esam apguvuši un ko mēs mācām. Mums ir jāparāda sava ticība caur to, kā mēs dzīvojam. Labākais skolotājs ir tas, kurš rāda labu piemēru. Mācot kaut ko tādu, pēc kā mēs tik tiešām dzīvojam, mēs varam mainīt mūsu mācīto cilvēku sirdis. Ja mēs vēlamies, lai citi cilvēki (vai tie būtu ģimenes locekļi vai kāds cits) priekpilni novērtētu Svēto Rakstu un mūsdienu apustuļu un praviešu mācības mūsu dienās, viņiem ir jāredz, kā tās iepriecina mūsu dvēseles. Tāpat arī, ja mēs vēlamies, lai viņi zina, ka prezidents Rasels M. Nelsons ir mūsdienu pravietis, gaišreģis un atklājējs, viņiem ir jāredz, kā mēs paceļam savu roku, lai viņu atbalstītu, un jāsaprot, ka mēs sekojam viņa iedvesmotajām mācībām. Labi zināms amerikāņu teiciens vēsta: „Mūsu rīcība runā skaļāk par mūsu vārdiem.”

    Iespējams, daži no jums šo pašu brīdi sev vaicā: „Elder Soaress, es to visu jau daru, sekojot šim modelim gan individuāli, gan savā ģimenes dzīvē, taču, diemžēl, daži no maniem draugiem un mīļajiem ir attālinājušies no Tā Kunga. Kas man būtu jādara?” Uzrunājot tos no jums, kuri šobrīd izjūt skumjas, ciešanas un, iespējams, nožēlu, es saku — lūdzu, ziniet, ka viņi nav aizgājuši pilnīgā pazušanā, jo Tas Kungs zina, kur viņi ir, un gādā par viņiem. Atcerieties, ka viņi ir arī Viņa bērni!

    Mums ir grūti izprast visus iemeslus, kādēļ daži cilvēki ir izvēlējušies citu ceļu. Labākais, ko mēs varam darīt šādās situācijās, ir vienkārši mīlēt un pieņemt viņus, lūgt par viņu labklājību un vērsties pie Tā Kunga pēc palīdzības, lai saprastu, ko darīt un ko teikt. Sirsnīgi priecājieties kopā ar viņiem par viņu sekmēm, esiet viņu draugi un centieties saskatīt viņos labo. Mums nekad nevajadzētu padoties attiecībā uz viņiem, bet saglabāt mūsu attiecības. Nekādā gadījumā nenoraidiet un nenovērtējiet viņus par zemu. Vienkārši mīliet viņus! Līdzība par pazudušo dēlu māca mums, ka attopoties bērni bieži vien vēlas atgriezties mājās. Ja tā notiek ar jūsu mīļajiem, rodiet savā sirdī līdzjūtību, skrieniet tiem pretī, krītiet tiem ap kaklu un skūpstiet tos, līdzīgi kā pazudušā dēla tēvs.20

    Visbeidzot, turpiniet dzīvot cienīgi, rādiet tiem krietnu piemēru attiecībā uz to, kam jūs ticat, un tuvinieties mūsu Glābējam, Jēzum Kristum. Viņš zina un izprot mūsu skaudrākās bēdas un sāpes, un Viņš svētīs jūsu pūliņus un ziedošanos savu mīļo labā — ja ne šīs dzīves laikā, tad pēc tās. Nekad neaizmirstiet, brāļi un māsas, ka cerībai ir būtiska loma evaņģēlija iecerē!

    Daudzu gadu gaitā, kalpojot Baznīcā, es esmu novērojis, kā uzticīgi Baznīcas locekļi konsekventi piemēro šos principus savā dzīvē. Tas ir noticis arī kādas vientuļās mātes dzīvē, kuru es pārdēvēšu par Mariju. Diemžēl, Marija bija pieredzējusi traģisku šķiršanos. Šajā dzīves posmā Marija saprata, ka pašiem būtiskākajiem lēmumiem viņas ģimenes dzīvē ir garīgs raksturs. Vai viņai arī turpmāk būs svarīgi lūgt, studēt Svētos Rakstus, gavēt un apmeklēt Baznīcu un templi?

    Marija allaž bija bijusi uzticīga, un šajā kritiskajā pagrieziena punktā viņa nolēma turēties pie tā, ko viņa jau zināja par patiesu esam. Viņa guva spēku, lasot „Ģimene — vēstījums pasaulei”, kur, daudzu brīnišķīgu principu starpā, tiek mācīts, ka „vecākiem ir svēts pienākums audzināt savus bērnus mīlestībā un taisnīgumā” un mācīt viņiem allaž pildīt Dieva baušļus.21 Viņa turpināja meklēt atbildes no Tā Kunga un katrā ģimenes sanākšanas brīdī dalījās tajās ar saviem četriem bērniem. Viņi bieži apsprieda evaņģēliju un dalījās cits ar citu savā pieredzē un liecībā.

    Par spīti lielajām bēdām, ko tiem bija nācies pārciest, viņas bērni iemīļoja Kristus evaņģēliju un vēlējās kalpot un dalīties tajā ar citiem. Trīs no viņiem uzticīgi kalpoja pilnlaika misijās, un jaunākais pašlaik kalpo Dienvidamerikā. Marijas vecākā meita, kuru es diezgan labi pazīstu un kura tagad ir precējusies, būdama stipra savā ticībā, stāsta: „Man ne brīdi nešķita, ka mamma audzina mūs viena, jo mūsu mājās allaž bija Tas Kungs. Tā kā viņa dalījās ar mums savā liecībā par Viņu, ikviens no mums sāka vērsties pie Viņa ar saviem personīgajiem jautājumiem. Es esmu tik pateicīga, ka viņa ienesa mūsu dzīvē evaņģēliju!”

    Brāļi un māsas, šī krietnā māte spēja nodrošināt to, lai viņas mājas kļūtu par garīgo mācību centru. Arī Marija, līdzīgi kā etiopietis, vairākkārt pati sev vaicāja: „Kā gan mani bērni varēs mācīties, ja viņu māte tos nepamācīs?”

    Mani dārgie līdzgaitnieki evaņģēlijā, es liecinu jums — ja mēs nopietni, enerģiski, stingri un sirsnīgi tieksimies mācīt citiem Jēzus Kristus evaņģēliju un mācīsim to cits citam patiesā nolūkā un Gara iespaidā, šīs mācības var izmainīt cilvēku sirdis un iekveldināt viņos vēlmi dzīvot saskaņā ar Dieva patiesību.

    Es liecinu, ka Jēzus Kristus ir pasaules Glābējs. Viņš ir mūsu Pestītājs, un Viņš dzīvo. Es zinu, ka Viņš vada Savu Baznīcu caur Saviem praviešiem, gaišreģiem un atklājējiem. Es liecinu jums arī par to, ka Dievs dzīvo un ka Viņš mūs mīl. Viņš vēlas, lai mēs atgrieztos Viņa klātbūtnē — mēs visi. Viņš dzird mūsu lūgšanas. Es liecinu par šīm patiesajām mācībām Jēzus Kristus Vārdā, āmen.