2010.–2019. gads
    Būvējiet garīguma un aizsardzības nocietinājumu
    Lejupielādes
    Šī lapa (MP3)
    Zemteksta piezīmes
    Tēma

    Būvējiet garīguma un aizsardzības nocietinājumu

    Ja mēs dzīvojam pēc Jēzus Kristus evaņģēlija, ja mēs paļaujamies uz Glābēja īstenoto Izpirkšanu un virzāmies uz priekšu ticībā, mēs tiekam spēcināti, lai stātos pretī pretiniekam.

    Mani dārgie brāļi un māsas, tuvojoties šīs konferences noslēgumam, es pateicos mūsu Tēvam Debesīs par tiem padomiem, patiesajām mācībām un atklāsmēm, par ko šo abu pēdējo dienu laikā tika runāts no šīs kanceles. Mūs ir mācījuši Dieva kalpi, kuri ir aicināti pavēstīt Viņa svētos vārdus. Tas Kungs Savā pēdējo dienu atklāsmē mums atgādina: „Vai ar Manu paša balsi, vai ar Manu kalpu balsi, tas ir viens un tas pats.”1

    Uzlūkojot šo svēto draudzi un iztēlojoties, kā Baznīcas locekļi skatās šo vispārējo konferenci visā pasaulē, man prātā nāk kāda pulcēšanās Mormona Grāmatā, kad Jēzus Kristus pēc Savas krustā sišanas parādījās nefijiešiem. Viņš mācīja tiem evaņģēliju un pēcāk mudināja: „Ejiet uz savām mājām un apdomājiet to, ko Es esmu sacījis, un vaicājiet Tēvam Manā Vārdā, lai jūs varētu saprast.”2

    Iet uz savām mājām un apdomāt — tas ir nākamais solis, lai visā nopietnībā uztvertu to, ko pravieši un Baznīcas vadītāji ir teikuši šajā svētajā sanāksmē. Kristum pievērstas mājas ir Dieva valstības nocietinājumi uz Zemes dienās, kad, kā ticis pravietots, velns „[plosās] cilvēku bērnu sirdīs un [kūda] tos dusmoties pret to, kas ir labs”.3

    Cilvēki jau izsenis ir būvējuši nocietinājumus, lai pasargātu sevi no ienaidniekiem. Bieži vien šajos nocietinājumos ietilpa sargtorņi, no kuriem sargi, līdzīgi kā pravieši, brīdināja par draudīgu spēku tuvošanos un gaidāmajiem uzbrukumiem.

    Thomas Rasband

    Agrīno Jūtas pionieru dienās mans vecvectēvs Tomass Rasbands ar savu ģimeni bija vieni no pirmajiem kolonistiem, kuri iegāja Hīberas ielejā Jūtas Vasaču skaistajos kalnos.

    1859. gadā Tomass palīdzēja uzbūvēt Hīberas nocietinājumu viņu aizsardzībai. Tā bija vienkārša būve no papeles koka baļķiem, kuri, izlikti cits līdzās citam, veidoja nocietinājuma perimetru. Nocietinājuma iekšpusē, izmantojot šo vienojošo sienu, tika celtas guļbūves. Minētā būve sniedza drošu patvērumu tām pionieru ģimenēm, kuras apmetās tur uz dzīvi un pielūdza To Kungu.

    Wood Fort

    Tāpat ir arī ar mums. Mūsu mājas ir kā nocietinājumi, kur patverties no pasaules ļaunuma. Mūsu mājās mēs nākam pie Kristus, mācoties ievērot Viņa baušļus, studējot Svētos Rakstus, kopīgi lūdzot un palīdzot cits citam noturēties uz derību takas. Liekot uzsvaru uz personīgajām un ģimenes studijām mūsu mājās, ir izstrādāta jaunā mācību programma „Nāciet, sekojiet Man!”, kuras mērķis ir „padziļināt mūsu pievēršanos un palīdzēt mums kļūt līdzīgākiem Jēzum Kristum”.4 Sekojot tai, mēs kļūsim, kā teica Pāvils, par „jaunām radībām”5, kuru sirdis un dvēseles ir pieskaņotas Dievam. Mums ir vajadzīgs šis spēks, lai mēs varētu stāties pretī vai izvairīties no pretinieka uzbrukumiem.

    Dzīvojot ar nodošanos, kas izriet no ticības Jēzum Kristum, mēs izjutīsim Svētā Gara mierpilno klātbūtni, kas vedina mūs pie patiesības, iedvesmo mūs uz Tā Kunga svētību saņemšanas cienīgu dzīvi un liecina, ka Dievs dzīvo un mīl mūs. Tas viss noris mūsu pašu māju nocietinājumos. Taču neaizmirstiet, ka mūsu māju izturība ir atkarīga no katra mājās esošā cilvēka garīgā spēka.

    Prezidents Rasels M. Nelsons ir mācījis: „Turpmākajās dienās mēs nespēsim garīgi izdzīvot bez Svētā Gara vadības, norādījumiem un Tā pastāvīgās un mierinošās ietekmes.”6 Būdams Tā Kunga mūsdienu pravietis, gaišreģis un atklājējs šinīs dienās, būdams sargs mūsu nocietinājuma — Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas — tornī, viņš redz pretinieka uzbrukuma mēģinājumus.

    Brāļi un māsas, mēs karojam ar Sātanu cīņā par cilvēku dvēselēm. Šīs frontes līnijas tika novilktas mūsu pirmszemes dzīvē. Sātans, līdz ar trešdaļu mūsu Debesu Tēva bērnu, noraidīja Dieva paaugstināšanas apsolījumus. Kopš tā laika pretinieka pakalpiņi ir cīnījušies pret uzticīgajiem, kuri izvēlas sekot Tēva iecerei.

    Sātans zina, ka viņa dienas ir skaitītas un ka viņa laiks iet mazumā. Lai cik viņš būtu izveicīgs un viltīgs, viņš neuzvarēs. Tomēr šī sīvā kauja par ikvienu no mūsu dvēselēm turpinās.

    Lai sevi pasargātu, mums ir jāuzceļ garīguma un aizsardzības nocietinājumi savām dvēselēm — nocietinājumi, kuros ļaunais nespēs ielauzties.

    Sātans ir kā viltīga čūska, kas iezogas mūsu prātos un sirdīs brīžos, kad mēs zaudējam modrību, pieredzam vilšanos vai zaudējam cerību. Viņš vilina mūs ar glaimiem, vieglas dzīves solījumiem, ērtībām vai īslaicīgu ekstāzi, kad mēs jūtamies nomākti. Viņš attaisno lepnību, nelaipnību, negodīgumu, neapmierinātību un netikumību, un ar laiku mēs varam kļūt „nejūtīgi”.7 Gars var mūs atstāt. „Un tā velns apmāna viņu dvēseles un uzmanīgi tos noved lejā ellē.”8

    Turpretī, spēcīgu Gara klātbūtni bieži vien var sajust, slavinot Dievu ar dziesmām, kurās izskan, piemēram, šādi vārdi:

    „Tas Kungs ir mūsu stiprā pils,

    Kur varam patvērumu rast.

    Tas Kungs ir mūsu drošais balsts,

    Ko dzīves nastām nesalauzt.”9

    Uzbūvējot garīgā spēka nocietinājumus, mēs varam izvairīties no pretinieka uzbrukuma mēģinājumiem, uzgriezt viņam muguru un sajust Gara dāvāto mieru. Mēs varam sekot mūsu Kunga un Glābēja piemēram, kurš, esot tuksnesī un tiekot kārdināts, atbildēja: „Atkāpies no Manis, Sātan.”10 Katram ir jāmācās no savas personīgās pieredzes, kā to izdarīt.

    Šie taisnīgie nolūki ir izsmeļoši aprakstīti Mormona Grāmatā, kur virsnieks Moronijs sagatavoja nefijiešus blēdīgā, asinskārā, varaskārā Amalikijas uzbrukumiem. Moronijs uzbūvēja nocietinājumus, lai pasargātu nefijiešus un „lai viņi varētu dzīvot Tam Kungam, savam Dievam, un lai viņi varētu saglabāt to, ko viņu ienaidnieki sauca par kristiešu lietu”.11 Moronijs bija „stingrs ticībā Kristum”12 un bija uzticīgs „Dieva pavēļu [turēšanā, un nepakļāvās] nekrietnībai”.13

    Dodoties cīņā, lamaniešus pārsteidza nefijiešu sagatavotība, un tie pieredzēja sakāvi. Nefijieši pateicās „Tam Kungam, savam Dievam, par Viņa nepārspējamo spēku viņu atbrīvošanā no viņu ienaidnieku rokām”.14 Viņi bija uzbūvējuši ārējus aizsardzības nocietinājumus, un viņi bija attīstījuši iekšēju ticību Tam Kungam, Jēzum Kristum, savas dvēseles dziļumos.

    Kā mēs varētu stiprināt sevi nemierpilnos laikos, tiekot „padarīti par darbarīkiem Dieva rokās, lai veiktu šo lielo darbu”?15 Ieskatīsimies Svētajos Rakstos.

    Mēs esam paklausīgi. Tas Kungs pavēlēja tēvam Lehijam sūtīt savus dēlus atpakaļ uz Jeruzālemi, lai tie „dabūtu pierakstus un atnestu tos šeit, uz tuksnesi”.16 Lehijs to neapšaubīja, viņš neprātoja — kādēļ un kā. Tāpat arī Nefijs, kurš atbildēja: „Es iešu un darīšu to, ko Tas Kungs ir pavēlējis.”17

    Vai mēs rīkojamies tādā pašā labprātīgā paklausībā, kā Nefijs? Vai arī mēs, drīzāk, sliecamies apšaubīt Dieva pavēles, kā to darīja Nefija brāļi, kuri ticības trūkuma dēļ ar laiku novērsās no Tā Kunga? Paklausība, kas tiek īstenota „sirds svētumā”18, ir tas, ko Tas Kungs no mums prasa.

    Mēs uzticamies Tam Kungam, kurš teica Jozuam, kad tas gatavojās vadīt israēliešus uz apsolīto zemi: „Esi stiprs un drošs, nebīsties un nebaiļojies! Jo Tas Kungs, tavs Dievs, ir visur ar tevi, kurp vien tu iesi.”19 Jozua paļāvās uz šiem vārdiem, iesakot saviem ļaudīm: „Svētījieties, jo rīt Tas Kungs darīs jūsu vidū brīnumus.”20 Tas Kungs pašķīra Jordānas ūdeņus, noslēdzot israēliešu 40 gadus ilgos klejojumus pa tuksnesi.

    Mēs iestājamies par patiesību, tāpat kā Mormona Grāmatas pravietis Abinadijs. Tiekot apcietināts un atvests ķēniņa Noas un viņa ļauno priesteru priekšā, Abinadijs mācīja Desmit baušļus un spēkpilni sludināja par to, ka Kristus „nāks starp cilvēku bērniem un atpestīs Savu tautu”.21 Pēc tam viņš ar ticības pilnu sirdi paziņoja: „Ak Dievs, pieņem manu dvēseli!”22 Un tad Abinadijs „[cieta] nāvi ugunī”.23

    Rome Italy Temple

    Mēs slēdzam un atjaunojam savas derības, pieņemot Svēto Vakarēdienu un pielūdzot templī. Svētais Vakarēdiens ir mūsu svētdienu pielūgsmes būtiskākais brīdis, kad mums tiek apsolīts, ka ar mums vienmēr var būt Viņa Gars.24 Pildot šo svēto priekšrakstu, mēs apņemamies uzņemties Jēzus Kristus Vārdu, sekot Viņam un, tāpat kā Viņš, īstenot savus personīgos pienākumus šajā dievišķajā darbā. Būdami templī, mēs varam „[atlikt malā] šīs pasaules lietas”25, lai sajustu Tā Kunga klātbūtni un Viņa pārpasaulīgo mieru. Mēs varam pievērsties saviem priekštečiem, savai ģimenei un mūžīgajai dzīvei Tēva klātbūtnē. Nav nekāds brīnums, ka nesen, viesodamies Romā, prezidents Nelsons paziņoja: „Tam labajam, kas nāks no šī tempļa, ir neizmērojama vērtība.”26

    Mums vajadzētu saglabāt viengabalainību visā, ko mēs darām. Mums vajadzētu attīstīt savu spriestspēju un disciplinētību, lai mums nevajadzētu pastāvīgi prātot, kas ir pareizi, bet kas — nepareizi. Mums vajadzētu visā nopietnībā uztvert Pētera — agrīnā Baznīcas apustuļa — brīdinājuma vārdus: „Esiet skaidrā prātā, esiet modrīgi! Jūsu pretinieks velns staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt.”27

    Uzcītīgi nostiprinot savus nocietinājumus, mēs kļūstam līdzīgi Jēzum Kristum kā Viņa patiesie mācekļi, kuru dvēseles atrodas Viņa aizsardzībā.

    Jūsu liecība par Jēzu Kristu ir jūsu personīgais nocietinājums, kas nodrošina jūsu dvēseles patvērumu. Būvējot Hīberas nocietinājumu, mans vecvectēvs kopā ar saviem pionieru laikabiedriem lika baļķi pēc baļķa, līdz visa celtne tika „kopā salaista” 28 un viņi bija pasargāti. Tāpat ir arī ar liecību. Cits pēc cita mēs iemantojam liecību no Svētā Gara, kas uzrunā mūsu garu, mācot patiesību mūsu „sirds dziļumos”.29 Ja mēs dzīvojam pēc Jēzus Kristus evaņģēlija, ja mēs paļaujamies uz Glābēja īstenoto Izpirkšanu un virzāmies uz priekšu ticībā un nebaidoties, mēs tiekam spēcināti, lai stātos pretī pretinieka viltībām. Mūsu liecības vieno mūs ar debesīm, un mēs tiekam svētīti ar „patiesību par visu”.30 Un mēs, līdzīgi kā pionieri cietoksnī, atrodamies Glābēja mīlestības roku drošajā ieskāvumā.

    Pravietis Eters mācīja: „Tādēļ, kas tic Dievam, var droši cerēt uz labāku pasauli, jā, patiesi uz vietu pie Dieva labās rokas, šī cerība nāk no ticības, izveido enkuru cilvēku dvēselēm, kas padara tos drošus un nelokāmus, vienmēr labu darbu pārpilnus, vadot tos godināt Dievu.”31

    Mani dārgie brāļi un māsas, es dāvāju jums savu svētību, lai jūs varētu pārliecinoši virzīties uz priekšu Tanī Kungā un Viņa evaņģēlijā. Ieskaujiet savās rokās tos, kuri ceļā paklūp, un ar jums piemītošo Gara spēku mīloši vediniet tos atgriezties garīguma un aizsardzības nocietinājumā. Centieties „būt [tādi] kā Jēzus”32 it visā, ko jūs darāt, novērsieties no ļaunuma un kārdinājumiem, nožēlojiet grēkus, kā mums to vakar pamācīja mūsu dārgais pravietis, esiet godīgi savās sirdīs, esiet taisnīgi un šķīsti, izrādiet līdzjūtību un žēlsirdību un mīliet To Kungu, savu Dievu, ar īstenu mācekļu nodošanos.

    Mūsu liecības par Jēzus Kristus evaņģēliju, mūsu mājas, mūsu ģimenes un mūsu piederība Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcai kļūs par mūsu personīgo aizsardzības nocietinājumu, kas, sliedamies ap mums, pasargā no ļaunuma spēka. Par to es svētsvinīgi liecinu mūsu Kunga un Glābēja, paša Jēzus Kristus, Vārdā, āmen.