2010.–2019. gads
    Garīgo muskuļu vingrināšana
    Lejupielādes
    Šī lapa (MP3)
    Zemteksta piezīmes
    Tēma

    Garīgo muskuļu vingrināšana

    Tāpat kā lasīšana un mācīšanās par muskuļiem nav pietiekama, lai tos nostiprinātu, lasīšana un mācīšanās par ticību bez rīcības nav pietiekama, lai nostiprinātu ticību.

    Es esmu pateicīgs par man doto svētību — fizisko ķermeni, kas ir brīnumaina dāvana no mūsu Debesu Tēva. Mūsu ķermenim ir vairāk nekā 600 muskuļu.1 Daudzus muskuļus ir nepieciešams vingrināt, lai tie būtu kondīcijā un spētu paveikt ikdienas darbus. Mēs varam iztērēt daudz garīgo pūļu, lasot un mācoties par saviem muskuļiem, taču, ja domāsim, ka tas tos darīs stiprākus, mēs būsim ļoti vīlušies. Mūsu muskuļi aug tikai tad, kad tos izmantojam.

    Es esmu nācis pie atziņas, ka garīgās dāvanas var attīstīt tādā pašā veidā. Lai dāvanas pieaugtu, arī tās ir nepieciešams „vingrināt”. Ticības garīgā dāvana, piemēram, nav tikai sajūta vai noskaņojums; tas ir rīcības princips, kas Svētajos Rakstos bieži parādās kopā ar darbības vārdu „pielietot”.2 Tāpat kā lasīšana un mācīšanās par muskuļiem nav pietiekama, lai tos nostiprinātu, lasīšana un mācīšanās par ticību bez rīcības nav pietiekama, lai nostiprinātu ticību.

    Kad man bija 16 gadi, mans vecākais brālis Ivans, kam tad bija 22 gadi, kādu dienu pārnāca mājās un pastāstīja ģimenei jaunumus. Viņš bija nolēmis tapt kristīts Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā. Mūsu vecāki mazliet skeptiski paskatījās uz viņu un, es atceros, pilnībā nesaprotot notiekošo. Aptuveni gadu vēlāk viņš mūs pārsteidza vēl vairāk: viņš bija nolēmis kalpot kā Baznīcas misionārs, kas nozīmēja, ka mēs viņu neredzēsim divus gadus. Mani vecāki nebija patīkami saviļņoti, izdzirdot šos jaunumus; tomēr es viņā redzēju skaidru apņēmību, kas man lika vairāk apbrīnot viņu un viņa lēmumu.

    Pēc vairākiem mēnešiem, kamēr Ivans kalpoja misijā, man bija iespēja plānot brīvlaiku ar dažiem skolasbiedriem. Mēs vēlējāmies nosvinēt vidusskolas absolvēšanu un pavadīt dažas dienas pludmalē.

    Es uzrakstīju vēstuli savam brālim, misionāram, pieminot savus vasaras brīvlaika plānus. Viņš atrakstīja, pasakot, ka pilsēta, kurā viņš kalpo, ir pa ceļam uz manu galamērķi. Es nolēmu, ka būtu laba doma pa ceļam viņu apciemot. Tikai vēlāk es uzzināju, ka ģimenes locekļiem nav vēlams apmeklēt misionārus.

    Es biju visu saplānojis. Es atceros, ka sēdēju autobusā un domāju par to, cik jautri Ivans un es kopā pavadīsim šo skaisto, saulaino dienu. Mēs pabrokastosim, parunāsimies, spēlēsimies pludmalē, sauļosimies, — mēs lieliski pavadīsim laiku!

    Kad autobuss piestāja autoostā, es redzēju Ivanu stāvam blakus vēl vienam jaunam vīrietim, un abi bija ģērbušies baltos kreklos un kaklasaitēs. Es izkāpu no autobusa, mēs apskāvāmies, un viņš iepazīstināja ar savu pārinieku. Vairs nevilcinoties ne mirkli, es pastāstīju savam brālim savus dienas plānus, taču nemaz nenojautu, ko Ivans bija ieplānojis. Viņš paskatījās uz mani, pasmaidīja un teica: „Protams! Tomēr mums vispirms jāpaveic daži darbiņi. Vai tu gribētu nākt ar mums?” Es piekritu, nodomājot, ka mums būs pietiekami laika, lai pēc tam izbaudītu laiku pludmalē.

    Todien vairāk nekā 10 stundas es staigāju pa pilsētas ielām ar savu brāli un viņa pārinieku. Es smaidīju cilvēkiem visu dienu. Es sveicināju cilvēkus, ko nekad nebiju redzējis. Es sarunājos ar ikvienu, klauvēju pie svešinieku durvīm un apmeklēju cilvēkus, ko mans brālis un viņa pārinieks mācīja.

    Viena šāda apmeklējuma laikā mans brālis un viņa pārinieks mācīja par Jēzu Kristu un glābšanas ieceri. Pēkšņi Ivans apstājās un paskatījās uz mani. Man par pārsteigumu, viņš pieklājīgi palūdza man dalīties savā viedoklī par to, kas tika mācīts. Istabā iestājās klusums, un visu acis pievērsās man. Ar zināmām grūtībām es beidzot atradu vārdus un dalījos savās sajūtās par Glābēju. Es nezināju, vai tas, ko pateicu, bija pareizi vai nepareizi. Mans brālis nelaboja manis teikto; taisni pretēji, viņš pateicās man par to, ka dalījos savās domās un sajūtās.

    To stundu laikā, ko kopā pavadījām, mans brālis un viņa pārinieks neveltīja pat ne minūti, lai mācītu stundu tieši man, tomēr es guvu vairāk zināšanu nekā visās savās iepriekšējās sarunās ar viņu. Es pieredzēju, kā mainījās sejas izteiksmes, kad cilvēki saņēma garīgo gaismu savā dzīvē. Es redzēju, kā daži no viņiem rada cerību viņu vēstījumos, un es mācījos, kā kalpot citiem un aizmirst par sevi un savām vēlmēm. Es darīju to, ko Glābējs mācīja: „Ja kas grib Man sekot, tam būs sevi aizliegt.”3

    Atskatoties es saprotu, ka mana ticība todien auga tāpēc, ka mans brālis deva man iespēju to pielietot. Es to pielietoju, kā mēs lasām Svētajos Rakstos, meklējot cilvēkus, kurus mācīt, sniedzot liecību, kalpojot citiem un tā tālāk. Mēs tā arī neaizgājām todien sauļoties, taču manu sirdi pielēja debesu gaisma. Es neieraudzīju nevienu smilšu graudiņu pludmalē, taču es sajutu, ka mana ticība auga kā maza sinepju sēkliņa.4 Es nepavadīju saulainu dienu kā tūrists, taču guvu brīnišķīgas pieredzes, un biju misionārs, to neapzinoties, — pat nebūdams Baznīcas loceklis!

    Iespējas garīgo muskuļu stiprināšanai

    Pateicoties evaņģēlija Atjaunošanai, mēs varam saprast, kā Debesu Tēvs palīdz mums pilnveidot garīgās dāvanas. Drīzāk, Viņš mums dos iespējas šo dāvanu pilnveidošanai, nevis vienkārši tās dos bez garīgas un fiziskas piepūles. Ja mēs būsim harmonijā ar Viņa Garu, mēs mācīsimies atpazīt šādas iespējas un tad rīkoties saskaņā ar tām.

    Ja mēs vēlamies vairāk pacietības, mēs varam atskārst, ka mums ir jāvingrinās būt pacietīgiem, gaidot kādu atbildi. Ja mēs vēlamais vairāk mīlēt savu tuvāko, mēs to varam veicināt, sēžot blakus kādam nepazīstamam cilvēkam Baznīcā. Līdzīgi ir ar ticību: kad prātā ienāk šaubas, būs nepieciešama paļaušanās uz Tā Kunga solījumiem, lai virzītos tālāk. Šādā veidā mēs vingrinām garīgos muskuļus un veidojam tos par spēka avotu savā dzīvē.

    Sākumā tas droši vien nebūs viegli, un tas pat var kļūt par lielu izaicinājumu. Tā Kunga vārdi, teikti caur pravieti Moroniju, attiecas uz mums šodien: „Un, ja cilvēki nāks pie Manis, Es parādīšu tiem viņu vājības. Es dodu cilvēkiem vājības, lai tie varētu būt pazemīgi; un Mana labvēlība ir pietiekama visiem cilvēkiem, kas pazemojas Manā priekšā; jo, ja tie pazemojas Manā priekšā un tiem ir ticība [jeb tie pielieto ticību] Manī, tad Es darīšu, ka vājības kļūs tiem par spēku.”5

    Es esmu pateicīgs par savu brāli Ivanu, kurš ne tikai dalījās evaņģēlijā ar mani, bet arī netieši uzaicināja mani dzīvot saskaņā ar to un atpazīt savas vājības. Viņš man palīdzēja pieņemt Skolotāja uzaicinājumu: „Nāc, seko Man,”6 — staigāt tā, kā staigāja Glābējs, meklēt tā, kā meklēja Glābējs, un mīlēt tā, kā mūs mīl Glābējs. Vairākus mēnešus pēc savas misionāru pieredzes es nolēmu tapt kristīts un pats kalpot misijā.

    Pieņemsim prezidenta Rasela M. Nelsona uzaicinājumu un uzmanīgi nāksim pie Glābēja7, nosakot tos muskuļus, kuriem nepieciešama lielāka garīgā aktivitāte, un sākot tos vingrināt. Šīs ir gargabala skrējēju sacensības, maratons, nevis sprints, tādēļ neaizmirstiet tās mazās, bet konstantās garīgās aktivitātes, kas stiprinās šos garīgi svarīgos muskuļus. Ja mēs vēlamies vairot savu ticību, tad darīsim to, kas prasa ticību.

    Es liecinu, ka mēs esam mīloša Debesu Tēva bērni. Viņa Dēls, Jēzus Kristus, mīl mūs. Viņš nāca šajā pasaulē, lai mums parādītu ceļu, un tad brīvprātīgi atdeva Savu dzīvību, lai dāvātu mums cerību. Glābējs aicina mūs sekot Viņa pilnīgajam piemēram, pielietot ticību Viņam un Viņa veiktajai Izpirkšanai un vairot visas garīgās dāvanas, ar kurām mēs esam tikuši svētīti. Viņš ir ceļš. Šī ir mana liecība Jēzus Kristus Vārdā, āmen.